kapu tradīcijas

Ārija Grīnberga. Garantija vai pārcenšanās

Turpinu mana bijušā klasesbiedra Jāņa stāstīto par kādām bērēm, kuras lika viņa viedoklim mainīties par bēru ceremonijas ilgumu. Tā jau nav, ka visu var iepriekš paredzēt. Arī kapos iepriekš nevar zināt kā izvadīšana beigsies. Pie tā, ko stāstīšu tālāk, varu piebilst īsu Jāņa sarunu ar kādu viņam pazīstamu mazu zēnu, kurš pēc ceremonijas pie viņa piegājis un jautājis: „Onkuli, kāpēc tu sacīji, ka aizgājēji ir tie, kurus aprok? Viņi taču nekur vairs neaiziet, bet paliek kapos. Tad jau tie ir palicēji, bet tie citi, kuri atnāca uz kapiem un pēc tam atkal aiziet prom, tie taču ir aizgājēji”.

Jā, interesanti, varbūt mazi bērni skaidrāk saprot, kuri ir palicēji un kuri ir aizgājēji...

Ārija Grīnberga. Kapu pastāstiņi.

Kā jau visiem cilvēkiem, dzīve pēc skolas beigšanas skolas biedrus izmētā pa dažādām vietām, dažādām profesijām, vienu aizved šur, citu tur. Interesanti vērot, par ko gan dzīvē katrs kļuvis. Tāpēc jau arī pēc skolas beigšanas klases salidojumi tiek organizēti. Ja, skolu beidzot, visi bijām aptuveni līdzīgās pozīcijās, tad, gadiem ritot, situācijas, kurās atrodamies, ir ļoti atšķirīgas – dažiem ir lielas ģimenes, daži citi tā arī neprecējušies palikuši, daži ieņem augstus amatus vai augstu stāvokli sabiedrībā, citiem atkal dzīve rit klusu un nemanāmi.