Valsts pārvalde jāmaina

Diskusijai par valsts pārvaldes reformu piedāvājam Kārļa Krēsliņa raksta fragmentus  un dažus komentārus, kas par to izteikti portālā Delfi.

Kārlis Krēsliņš: Valsts pārvalde ir jāmaina 

[..] Lasot daudzos valdības paziņojums un skaidrojumus par budžetu rodas priekšstats, ka speciāli informācija tiek pasniegta tā, lai mazāk cilvēku saprastu lietas būtību. [..]

Mērķis ir sasniegts, jo svētdienas vakarā 2010.gada 19.decembrī, kā rādīja LTV1, lielākā daļa Saeimas deputātu, pirms pirmdienas balsošanas Saeimā par 2011.gada budžetu, praktiski neko nezināja un nevarēja pateikt par budžetu pēc būtības.

Gan Latvijas valsts oficiālo institūciju vadītāji, piemēram, Valsts kontroles vadītāja Inguna Sudraba vai Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis, gan zinātnieki, piemēram, akadēmiķe Raita Karnīte, gan vienkārši eksperti ir argumentējuši un pateikuši budžeta galveno trūkumu, ka nav noteikts tā mērķis, kas būtu saskaņots ar valsts kopējo attīstības mērķi. [..]

Kādēļ tas tā notiek? Kā aculiecinieks izteikšu dažas subjektīvas domas šajā sakarā.

Pirmkārt, Latvija nav skaidri atdalīta izpildvara no likumdošanas varas. Saeimai vajadzētu būt stratēģiskā līmeņa institūcijai (štābam), kas prastu noteikt gan Latvijas attīstības mērķi ilgtermiņa, gan vidējā termiņā, gan formulēt uzdevumu Ministru kabineta (MK) budžeta projekta izstrādei vienam gadam. Piemēram, Ķīna ir noteikusi savus attīstības mērķus daudzu desmitu gadu griezumā un sabiedrībai ir skaidri šie mērķi un tā ir vienota šo mērķu izpildei. Mērķi var būt un vajag būt vienkāršiem un katram saprotamiem.

Premjerministram ir jāveido MK un jāatbild Saeimai par kvalitatīvu budžeta projekta izstrādi un galvenais tā izpildi. MK ministriem vajag nodarboties ar budžeta izpildi un tikai ar savas nozares politiku. Piemēram, Latvijas Nacionālās drošības likumā ir noteikts, ka Aizsardzības ministrijas kompetencē ir militārās drošības jautājumi, AM atbild par ārējo militāro draudu un risku neitralizēšanu. Iekšlietu ministrijas kompetencē ir iekšējās drošības jautājumi. [..]

Kā notiek Latvijā? Visu lemj MK (precīzāk - koalīcijas padomē) un Saeima pilda tikai "balsošanas mašīnas" uzdevumus. Sliktākais ir tas, ka pat daudzi pozīcijas deputāti praktiski neko nezina par budžeta veidošanas principiem un mērķiem. Saeimā reāli nav budžeta apspriešanas pēc būtības. Kāda var būt Saeimas autoritāte, ja tā praktiski ir piedēklis MK?

Otrkārt, lai atdalītu izpildvaru no likumdošanas varas vajadzēt veidot profesionālu MK primāri no savu nozaru labiem vadītājiem un speciālistiem. Paredzu dažu speciālistu kategoriskus iebildumus, bet padomāsim: vai mums jau nav pieredze izmantot bezpartejiskus ministrus un vai viņi nevadīja savas ministrijas ne sliktāk kā politisko partiju pārstāvji? Daži argumenti par šādu ideju un kas ir slikti ar esošo MK:

1. Cik daudz PM un ministri šogad nodarbojās ar savu partiju lietām un cik ar savu nozaru vadīšanu?

2. Ja būtu profesionāls MK, tad 2011.gada budžeta projekts varētu būt sagatavots, izdiskutēts priekšvēlēšanu kampaņā un iesniegts Saeimā pirms vēlēšanām un tagad jaunajā Saeimā varētu to pilnvērtīgi apspriest vismaz mēneša laikā un bez steigas pieņemt.

3. Vai tas ir labi, ka politiskās partijas, apvienības izmanto administratīvos resursus savā priekšvēlēšanu kompānijā? Vai tas neizkropļo politisko spēku konkurences principus?

4. Kā tiek izvērtēts fakts, ka ministrijas ceļ un palīdz vairāk tām pašvaldībām, kurās ir savas partijas vadītāji?

5. Pieņemsim vienu ministriju vada Premjerministra (PM) un Finanšu ministra (FM) partijas pārstāvis, bet otru ministriju - nelielas partijas, kas ir koalīcija, biedrs, kādas izredzes saņemt vienādu atbalstu abām ministrijām?

6. Veikt valsts pārvaldes objektīvo reorganizāciju var tikai Premjerministrs ar profesionālu MK, kad politiskie spēki neiejauksies šajā darbā un PM meklēs variantus, kā optimizēt MK struktūru lai labāk izpildītu Saeimas apstiprināto budžetu.

Tagad notiek atrunas gan par to, ka tas nedos ekonomiju, gan, ka tas notiek atsevišķu nozaru – ministriju iekšienē utt. Tie nav meli pēc formas, bet meli pēc būtības. To plaši izmanto mūsu politiķi, kā anekdotē. Sacenšas divu valstu vadītāji, pieņemsim, PSRS un ASV, un uzvar ASV. PSRS avīzes raksta mūsu vadītājs ieguva godpilno otro vietu, bet ASV vadītājs bija tikai priekšpēdējs. Reorganizācijai ir ne tikai ekonomiskais, bet arī morālais aspekts, jo grūti skaidrot kādēļ mums ir vairāk ministriju nekā daudzās citās ES valstīs. Laikam sarakstu varētu turpināt, bet gribētos redzēt kādēļ ir vajadzīgi ministri - politisko spēku pārstāvji?

Neviens oficiāli neteiks, bet daudzi nodomās, ka tas ir vajadzīgs, lai iegūtu administratīvos resursus vēlēšanām, iegūtu finansiālos līdzekļus utt., bet oficiāli pateiks, lai pildītu vēlētajiem dotos solījumus.

Vēlētājiem dotos solījumus vajadzētu pildīt veidojot pozīcijas politisko spēku bloku Saeimā un, pirmkārt, nosakot valsts attīstības mērķus, plānus gan ilgtermiņa, gan vidējā termiņā un galvenais diskutējot un pieņemot nākamā gada budžetu.

Daži izsaka pretargumentu, ka Saeima neatbalstīs vai var neatbalstīt profesionāļu MK lēmumus, ja ministri nav guvuši politiķu atbalstu vai lēmums nav saskaņots koalīcijā. Nevar neatbalstīt, ja lēmums ir loģiski pamatots un orientēts uz Saeimas noteiktajiem valsts attīstības mērķiem, jo Saeimai būtu jāatbild vēlētāju priekšā par situāciju valstī un Saeima var piedāvāt vai ierosināt mainīt MK vai tā vadītāju, vai ierosināt MK izstrādāt vairākus risinājuma variantus un tad balsojot atbalstīt vienu no tiem.

Viens piemērs no militārās jomas. Latvijas valsts aizsardzības politikas pamatā ir kolektīvās aizsardzības princips un mēs atbilstoši NATO dotajam solījumam esam gatavi sūtīt misijās vienības līdz bataljonam. Otrs variants: Latvija papildus plāno patstāvīgi aizstāvēt savu teritoriju. Speciālisti pamato, kādi resursi ir vajadzīgi vienam un otram variantam, un Saeimā izlemj, kuru variantu atbalstīt.

Gruzijas piemērs parādīja, ka necivilizēti Bruņotie spēki (BS) spēj 5 dienu laikā sagraut BS, kuru izveidē un uzturēšanā bija iztērēti ~10 miljardi dolāru. Pēc Gruzijas vicepremjera atzinuma, vajadzēja 6-8 miljardus eiro, lai izveidotu un apmēram tikpat, lai uzturētu Gruzijas BS, kas spētu cīnīties un aizsargāt Gruzijas teritoriju pret Krievijas BS. Igaunija saglabā obligāto militāro dienestu un plāno iepirkt ieročus tuvāko 10 gadu laikā par 2,7 miljardiem latu. Tādi dati vai argumenti ir jāzina Saeimas deputātiem, lai pieņemtu izsvērtu lēmumu par valsts aizsardzības politikas principiem, par Valsts militāro stratēģiju un spētu atbildēt vēlētājiem par pieņemto lēmumu. Jābūt balansam starp tiesībām un atbildību.

21. decembris 2010 09:37 (DELFI)

Raksts nedaudz īsināts.

Pilnu versiju sk.: http://aculiecinieks.delfi.lv/news/sabiedriba/article.php?id=35861755

Viens no komentāriem par šo rakstu  portālā Delfi:

Par patreizējo un iepriekšējo valsts pārvaldi pie mums laikam labāk par M.Hadsonu ir grūti pasacīt:

"Postpadomju valstu ekonomikas, kurām 1991. gadā parādu nebija, tika noslogotas ar saistībām, kas bija nominētas stabilās valūtās. Rietumu bankas pieprasa, lai Latvija un pārējās Baltijas republikas norēķinātos, īstenojot jaunas neoliberālas „reformas”, kas tām draud ar visa darbaspēka emigrēšanu, pēc kā to ekonomikas sarausies čokurā, bet nabadzība uzblīdīs. Neoliberālā ideoloģija ir izrādījusies tik postoša, ka tās sekas var salīdzināt tikai ar militāras okupācijas sekām.

Šodien termins „reformas” Baltijas valstīs iegūst negatīvu nokrāsu tāpat, kā tas bija Krievijā. Tagad tās jau nozīmē atgriešanos pie feodālas atkarības. Kopš neoliberālās kārtības ieviešanas ir pagājuši jau daudzi gadi, un rezultāti ir izrādījušies liktenīgi – tos droši var salīdzināt ar noziegumu pret cilvēci. Ekonomiskā izaugsme tā arī nesākās, bet no padomju laikiem mantotie aktīvi ir apkrauti ar parādiem. Latvijas Banka apgalvo, ka valsts jau ir sasniegusi krīzes zemāko punktu. Pamazām palielinās eksports, taču ekonomikas stāvoklis joprojām ir šausminošs. Ja pašreizējās tendences saglabāsies, valstī nepaliks iedzīvotāji, kas varētu izmantot ekonomikas atdzimšanas augļus. Bezdarbs turas 22% līmenī. Desmitiem tūkstoši cilvēku ir pametuši valsti un desmitiem tūkstoši palikušo ģimeņu neuzdrošinās laist pasaulē bērnus. Šodien Latvijas uzdevums ir izvest valsts ekonomiku no neoliberālā kursa, kas to ved uz neodzimtbūšanu. Lai to paveiktu, būs jāmaina gan ekonomikas filozofija, gan arī valdība.

Jautājums: bet kā uz to reaģēs Eiropa un Rietumi? Vai atzīs savas kļūdas, vai bezkaunīgi izvairīsies no atbildes? Pagaidām cerīgas pazīmes nav manāmas. Rietumos runā, ka strādnieki vēl nav novesti līdz galējas nabadzības stāvoklim, rūpniecība – līdz pēdējā darbagalda apturēšanai, bet ekonomika kā pacients vēl nav pilnībā noasiņojusi."

Maikls Hadsons – Misūri Universitātes (Kanzasas štats) profesors, Ilgtermiņa ekonomikas tendenču pētniecības institūta prezidents. Džefrijs Sammers – šā paša institūta Baltijas valstu izpētes grupas līdzdirektors .

Viens no komentāriem par šo rakstu portālā Delfi:

Demokrātija” bez grima":

„Demokrātijas teorija apgalvo, ka valstī vara netiek sagrābta ar spēku. Un netiek dota no Dieva. Valsts varu izvēlas pati tauta. Tauta, kā valsts varas avots un apliecinājums, izvēlas pašus cienījamākos, kuriem uztic varu. Lai demokrātija nekļūtu par diktatūru, vara tiek uzticēta uz fiksētu laiku, pēc kura tā tiek nodota nākošajam izvēlētajam. Ja izvēlētais neattaisno uzticību, tauta izvēlas citu. Tā ir demokrātijas būtība.

No pirmā acu skatiena – viss saprātīgi. Bet ir viens liels „BET”. Lieta tā, ka, lai veiktu apzinātu izvēli ir nepieciešamas zināšanas. Ne daļējas un virspusīgas, bet gan dziļas zināšanas. Aicinājums vēlēt „pēc sirdsapziņas” liecina – vēlēšanu rīkotāji atzīst faktu, ka tautai nav šādu zināšanu. Bez zināšanām izvēle nav iespējama. Jūs taču neizvēlieties zāles, ja jums nav attiecīgu zināšanu. Pēc iepakojuma skaistuma izvēle nav iespējama tādēļ, ka tā būs iepakojuma nevis zāļu izvēle. Tāpat „ar sirdi” nevar noteikt labāko zinātnisko darbu no diviem pieejamiem, ja nav attiecīgu zināšanu. Ja cilvēku, kuram nav attiecīgu zināšanu, mudinātu izvēlēties, viņš izvēlēsies nevis zinātnisko darbu, bet tā iesējumu; nevis zāles, bet iepakojumu.

Visas tautas vēlēšanas tiek pārvērstas par klaju dumjību – tauta kā bērns, vienmēr dod priekšroku konfekšu papīriņam nevis tā saturam.

Riņķis ir noslēdzies: tautai nav zināšanu; bez zināšanām nav izvēles; bez izvēles nav demokrātijas. Francijā, Krievijā vai ASV (arī Latvijā – tulkotāja piezīme) nav nekādas demokrātijas. Mīts par demokrātiskām vēlēšanām šajās valstīs ir apzināti meli.

Demokrātija izrādījās par slazdu, bet paši demokrāti par demagogiem, kuri spekulē uz emocijām un vienkāršo ļaužu nesapratni. Lieliski zinot, ka nekādu izvēli ļaudis izdarīt nevar, viņi vienalga mudina tos vēlēt.

Likumsakarīgi, ka no „svētās govs” – demokrātijas barojas ciniski un zemiski blēži, kuri, izņemot naudu, nekam citam nav spējīgi ticēt. [..] Demokrātija, kura jau vairākus gadsimtus saēd mūsu sabiedrību, tradicionālām valstīm pēc būtības ir tāda pati sveša parādība kā kanibālisms. Zem tiesību un brīvību izkārtnes, demokrātija rada labvēlīgus apstākļus visu veidu netiklībai. Veids kā tā sagrauj sociālās dzīves pamatus precīzi atkārto vēža šūnu darbību, aprijot organismu. Visās „brīvajās” valstīs krītas dzimstība un tikumība, aug mirstība, narkomānija un citi netikumi. Acīm redzami, ka cēlonis jāmeklē nevis ierēdņu kvalitātē, bet gan konstrukcijas kvalitātē, bet ļaudis kā apmāti soļo pa tukšu lozungu apli. Vislielākā kļūda ir tā, ka cilvēki galveno vainu neredz sistēmā, kura ģenerē blēžus un valsts apzadzējus, bet gan pašos blēžos un valsts apzadzējos, tas ir – sistēmas produktos.

Diskusijas rosināšanai

1) Ko konkrēti darīt, lai nodalītu izpildvaru no likumdevējas varas?

2) Vai Ministru kabinetā jābūt politiskajiem ministriem, vai savas jomas profesionāļiem?

3) Kā mainīt „sistēmu”, lai demokrātija būtu reāla, nevis šķietama?

4) Kādas zināšanas nepieciešamas tautai, lai demokrātija spētu funkcionēt, nevis kalpotu par manipulācijas līdzekli pie varas esošajiem?