Vai aizliegt tēvreizi bērnu dārzā?

Ingmārs Zemzaris. Kristīga pateicība – piedauzīga

Ieva Leinasāre.Vai mana tauta ir sajukusi savā prātā? 

Pirms vairākām nedēļām Latviju pāršalca skandāls par kādas ģimenes protestu, ka Jūrmalas bērnu dārzā „Madara” tiekot mācīti kristīgi rituāli – pirms ēdienreizes notikusi lūgšana. Iejaucās masu mediji. Vienas ģimenes priekšstati par audzināšanu šajā konfliktā nesaskanēja ar bērnu vecāku vairākuma vajadzībām un vērtībām. Asi komentāri un diskusijas ir atskanējuši gan no vienas, gan no otras puses. Savu sašutumu pauž gan kristieši, gan citu pārliecību pārstāvji. Kā rīkoties turpmāk šādās situācijās?

Pārpublicējam divus rakstus, kas pārstāv vienu no viedokļiem. Taču jāņem vērā ka būtiski, tai skaitā juridiski, argumenti ir izteikti arī no otras puses, turklāt arī apelējo pie sirdsazpiņas brīvības un vecāku tiesībām audzināt savu bērnu saskaņā ar vecāku pasaules uzskatu. Apspriedīsim kā panākt optimālu risinājumu šai problēmai.

Kristīga pateicība – piedauzīga? Autors: Ingmārs Zemzaris.

Toreiz, kad Doma baznīca bija barikāžu un brīvības cerību sirds, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka pēc 20 gadiem brīvajā Latvijā Tēvreize pirms maltītes kļūs par pārkāpumu. Toreiz tautas pusgadsimtu nīdētās reliģiskās jūtas lauzās pēc vaļas un svabadības, ko tās cerēja iegūt grūti noticamā un tāpēc Dievam karsti lūdzamā brīnumā – savā pašu valstī.

Tagad brīvās Latvijas sabiedriskās televīzijas raidījums "Panorāma" dedzīgi pauž kādu anonīmu jūrmalnieku sašutumu par to, ka viņu bērnam pašvaldības bērnudārzā tiekot mācīti kristīgi rituāli. Kas nu par rituāliem! Neviens viņiem nav licis ne skaitīt rožukroni, ne staigāt krusta ceļu, ne godināt svētgleznas. Izrādās, bērniem pirms maltītes mācīts salikt rociņas un pateikties Debesu Tēvam par dienišķo maizi, kā to paaudžu paaudzēs ir darījuši latvieši. Un Ziemsvētkos bērnudārzā esot viesojies luterāņu mācītājs – atnesis bērniem Kristus vēsti, bez kuras viņi vēlāk, starp citu, nevarētu pilnvērtīgi lasīt gandrīz neviena latviešu literatūras klasiķa darbus. Ja viņa vietā būtu viesojies kaut kāds no galvas līdz kājām samelots un neīsts Santaklauss, Salatētis vai labākajā gadījumā Ziemsvētku vecītis, neviens "sašutis" nejustos.

Grūti iedomāties, kurš gan cits, ja ne mācītājs varētu viesoties bērnudārzā baznīcas svētkos. Bet taisni baznīca jau acīmredzot ir tā, kas sašutušos vecākus tik ļoti baida. Par baznīcu viņiem atgādinot arī bērnudārza aktu zālē pie sienas redzamais krusts. [..]

Programma pāri tikumiem

Baznīca esam mēs – piemēram, savu luterticīgo Vidzemes un Kurzemes senču mazmazbērni. Baznīca esam mēs paši – baznīcā negājēji, garīgā kūtrībā un laicīgās raizēs nosmakušie televizora vergi, kas tēvutēvu kristīgo morāli apmainījuši pret seriālu un ilustrēto žurnālu amoralitāti.

Baznīca ir slima – to teiks katrs latvietis, un to saku arī es. Taču baznīcas īstā slimība ir nevis dažu garīdznieku alkatība un netikumība, bet gan mūsu pašu kūtrība un vienaldzība pret patiesību. Ja mēs paši būtu bijuši baznīcas likteņos klāt ar savu godprātību un pašaizliedzību, tad nevienam nebūtu izdevies novest mūsu dzimto luterāņu baznīcu līdz kaunpilna morāla un finansiāla bankrota slieksnim.

Kurš grūtos laikos pamet savu tēvzemi un dodas svešumā laimi meklēt, tas mītnes zemi var atrast, bet citu dzimteni ne. Tāds pats emigrants ir arī tas, kurš pamet nelaimē savu dzimto baznīcu, meklēdams dvēseles mieru svešā ticībā vai neticībā. Viņš zaudē pašu intīmāko saiti ar savu dzimteni, ar tās gadsimtiem glabāto Dievatziņu. Lai viņš te dzīvo laimīgs, lai jūtas brīvs un cienīts! Bet lai viņš, lūdzams, nav tik nekaunīgs un netīko atņemt mājas sajūtu tiem, kas savai tēvzemes baznīcai palikuši uzticīgi!

Šādai rīcībai mūsu valsts diemžēl nodrošina likumisku spēku. "Viņi nedrīkst vienkārši to darīt, jo nav mums programmā tas paredzēts," rūdīta birokrāta tonī saka Jūrmalas domes Izglītības nodaļas bērnu tiesību aizsardzības speciāliste Irēna Drupa.

Ko nedrīkst darīt? Nedrīkst pateikties Dievam pirms maltītes? To, ko mēs, latvieši, gadu simtiem paši savā zemē esam darījuši, piepeši vairs nedrīkstam darīt, jo pāri Dieva likumiem un sentēvu tikumiem, izrādās, stāv kaut kāda programma, kas (cik var spriest pēc iznākumiem) domāta tikai jaunas deģenerātu paaudzes radīšanai.

Sajucis labais ar ļauno

Gribēts, protams, ir it kā labi: lai kurš katrs ateists vai budists Latvijā jebkādos apstākļos varētu justies tikpat brīvi kā luterānis vai katolis. Bet vai tas ir īsti taisnīgi? Budists var aizbraukt uz Indiju un ar pilnu krūti elpot savas nirvānas gaisu. Arī katolis var aizbraukt uz Romu un justies kā savējais starp savējiem. Musulmanis var braukt uz Meku un jūds – uz Jeruzālemi. Bet uz kurieni lai brauc savai dzimtenei un baznīcai uzticīgs luterticīgs vidzemnieks, ja viņam pašam savā zemē jāstaigā kā dīvainim, galvu plecos ierāvušam, un ik uz soļa jābaidās, ka tik viņš nesašutina kādu ateistu, ošoistu vai babadžistu? Kam mums der tādi likumi un tādas programmas, kas mums laupa mājas sajūtu? Reiz taču atklāti jāsaka, ka sveša mums ir tāda ideoloģija, kura nepazīst ne dzimtenes, ne vēstures, ne dzīvas mīlestības, ne Dievatziņas. Protams, šī ideoloģija grib panākt to, lai ikviens cilvēks jebkur plašajā pasaulē justos kā mājās; bet panāks tā tikai to, ka beigās itin neviens itin nekur vairs nejutīsies kā mājās.

Vazājoties svešu ietekmju un ideoloģiju pavadā, mēs esam galīgi sajukuši prātā. Milzīgs pornogrāfisks plakāts pie Nacionālā teātra fasādes mums šķiet normāls, bet kristīga pateicība pirms maltītes bērnudārzā – piedauzīga. Vai mums gadījumā nav galīgi sajukusi publiskā telpa ar intīmo, savējais ar svešo, labais ar ļauno, Dievs ar sātanu?

Pirmais vārds mūsu valsts himnā

"Panorāmas" žurnālisti un Jūrmalas birokrāti ir sarīkojuši vistīrākās raganu medības: bērnudārza darbiniekus apsūdz par to, ka viņi saviem audzēkņiem centušies ieaudzināt mīlestību un pateicību, iemācīt apzināties, ko nozīmē pirmais vārds mūsu valsts himnā; par to, ka viņi uzņēmušies to svētīgo uzdevumu, kuram bērnu vecākiem mūsu steidzīgajā laikmetā parasti neatliek laika...

Sods būs ļoti maigs: cietīs bērni. Bet kurš uzņemsies mazajām dvēselītēm paskaidrot, kāpēc pēkšņi no šīs dienas pirms launaga vairs nav jāsaliek rociņas un jāpateicas Debesu Tēvam? Kas ir noticis? Un vai mēs paši, pieaugušie, maz apjēdzam, kas īsti ir noticis?

Jā, vai mēs saprotam, kas īsti notiek? Vai mēs joprojām vēl nepamanām, ka drīz garīgi no Latvijas tikpat kā nekas vairs nebūs palicis pāri? Mūsu publiskie patriotisma apliecinājumi svētkos kļūst aizvien konvulsīvāki – arī nobeigta zivs vēl pa reizei virina žaunas un norausta asti.

Protams, gribas ticēt, ka mūsu tautā snauž kāds vēl neapjausts dzīvības potenciāls – un kad tas reiz nāks vaļā, tad varbūt visai pasaulei būs ko brīnīties. Bet kā lai mēs līdz tam brīdim nenosmokam šinī absurda valstībā? Citi Jūrmalas vecāki ir spiesti taisnoties, ka īsajā lūgsnā "Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien!" Dievs pat nemaz netiekot piesaukts. Bet mūsu valsts himnā taču viņš tiek piesaukts! Kāpēc tad to Dievu, ko mūsu bērnudārzos un skolās piesauc 18. novembrī un 4. maijā, ir aizliegts piesaukt Ziemsvētkos un Lieldienās?

Lai to kāds tagad paskaidro, ja var! Lai paskaidro, kāpēc mūsu valstī ir atļauts piesaukt Dievu pirms hokeja spēles, bet aizliegts pirms launaga! Kā lai mēs nenosmokam absurda valstībā, kurā Salatētis par Jēzu Kristu ir labāks, tāpēc ka Salatētis ir meli, bet Jēzus Kristus – patiesība? Mūsu pamirušo valsti vēl tur tādi cilvēki kā Jūrmalas bērnudārza "Madara" darbinieki – tādi, kas spēj savā darbā ielikt vairāk labas degsmes, nekā no viņiem tiek prasīts. Mūsu vienīgā cerība ir tādi cilvēki, kas par spīti visām no birokrātijas elles izdzimušajām programmām ieliek savā darbā sirdi un mīlestību. Nostājoties pret viņiem, mūsu valsts dzen kārtējo naglu pati savā zārkā.

Rakstnieki, dzejnieki, komponisti, mākslinieki, garīdznieki, politiķi un citas autoritātes klusē. Tātad laikam tā vajag. Acīmredzot šī ir mūsu atbilde uz Poncija Pilāta mūžīgo jautājumu: "Kuru jūs gribat – Barabu vai Jēzu?" Taisnība ir izrādījusies anonīmajiem vecākiem un speciālistei Drupai. Atliek tikai cerēt, ka reiz Mūžības priekšā viņus tiesās nevis šī viņu "taisnība", bet gan Dieva mūžīgā mīlestība, kura, pat krustā sista, vēl lūdzās par bendēm: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara!"

Pilns teksts lasāms Latvijas avīzē: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/viedoklis/?doc=92525&date=2011-01-19 

Ieva Leinasāre.Vai mana tauta ir sajukusi savā prātā?

Pārdesmit metrus no 2.ģimnāzijas izlikts pārdesmit metrus augsts plakāts, kurā pliks vīrieša dibens uzgūlies virsū tādai pat sievietei – uz NACIONĀLĀ (!) TEĀTRA (!). Klusums. Jau gadiem pa skolām klīst organizācija Papardes zieds un māca bērniem uzvilkt prezervatīvus un izvēlēties kontracepciju - bez vecāku piekrišanas. Klusums. Vispārpieejamā ziņu portālā Mango jebkuram bērnam brīvi apskatāms fragments no „unikālā geju porno šova” – jebkurā dienas laikā. Klusums.

Kādā Jūrmalas bērnudārzā bērniem pirms maltītes māca pateikt paldies Dievam par dienišķo maizi – SPRĀDZIENS! Un šajā momentā parādās, kas mums ir labais, kas sliktais.

Gadījums šķiet tik bīstams, ka tiek piesaukta Satversme, apelējot pie baznīcas un valsts nošķirtības. Iesaistās pat Māmiņu klubs, nekavējoties organizējot aptauju, bet mēdiji kā rozā amēbas dzied līdz. Rezultātā cilvēks, kas vadījis bērnudārzu, ieliekot tajā sirdi un dvēseli, iesniedz atlūgumu. Pārsteidzošs šķiet viena bērna vecāka karagājiens pret visu pārējo grupas vecāku viedokli un tas, cik publiski viegli var tikt izvarota vērtība.

Šī gadījuma sakarā var runāt par juridisko pusi un iespējamām izmaiņām, demokrātijas būtību, kristiešu diskriminācijas iezīmēm, par vērtībām, ko liekam vai neliekam savas valsts pamatā, par ticību vai neticību, par to, ko tad sliktu bērnam nodara Dievam pateikta pateicība, un, kādu vērtību cilvēkiem uzticēt vai neuzticēt savus bērnus. Šā gadījuma sakarā var runāt par daudz ko, bet es runāšu par CILVĒCĪBU.

Cilvēks nav robots, cilvēka būtību no darbiem atdalīt nevar. Cilvēka darbi un rīcība liecinās par viņa būtību. Ja cilvēks ir kristietis, tad tas izpaudīsies viņa dzīvē, neatkarīgi no tā, vai viņš strādā par bērnudārza audzinātāju vai premjeru. Cilvēka vērtības nosaka cilvēka dzīvi, un kristīgās vērtības ir vispārcilvēciskās vērtības, kas māca labajam nevis sliktajam. Protams, šā raksta kontekstā paliek jautājums, kas tad ir labs, un, kas slikts. Jo, ja tauta ir sajukusi savā prātā, tad labais tiek uzskatīts par sliktu un apkarots, bet sliktais par labu un pieņemts, atzīts, popularizēts, veicināts.

Jā, Latvijā valsts ir šķirta no baznīcas un tas ir pareizi. Valsts ir sistēma un baznīca ir sistēma. Bet pāri tai ir Dievs un CILVĒKS ar savu sirdi un esību. Un neviens nevar aizsiet cilvēkam muti un pavēlēt viņam būt savādākam, apspiest brīvo garu nav iespējams. Var atdalīt papīru no papīra, vienu iestādi no otras, bet cilvēka garu no miesas atdalīt nevar. Jā, valsts ir šķirta no baznīcas, bet tauta vienoti dzied himnu kā lūgšanu Dievam. Valsts ir šķirta no baznīcas, bet valstij nozīmīgos svētkos notiek pulcēšanās dievnamos. Valsts ir šķirta no baznīcas, bet barikāžu laikā cilvēki patvērās Doma baznīcā. Jo sistēma ir mirusi, bet gars un ticība ir dzīva!!

Cilvēks, kas noliedz savu Radītāju, pamazām zaudē savu cilvēcību. Tauta, kas Vareno Dievu nomainījusi ar nīcīgām lietām, ved sevi uz bezdibeni, un tas ir reāls piemērs acu priekšā - mēs izmirstam fiziski, morāli, ekonomiski. Valstij, kas netur godā Dieva likumus, nav nākotnes (Romas impērija, Babilonija, Sodoma, Pompeja, neskaitāmas tautas, pilsētas un valodas, kas pazudušas no zemes virsas).

Tāpēc kāda Jūrmalas bērnudārza stāsts nav par reliģiju, jurisdikciju vai normām. Tas ir stāsts par mīlestību. Tas ir stāsts par attiecībām vienas tautas cilvēku starpā, tas ir stāsts par cilvēcību pret savējiem. Vai sist krustā par to, ka bērnam tiek audzināts pateikt paldies Dievam par dienišķo maizi ir cilvēcīgi? Par to, ka tiek darīts labi un gribēts labi? Tas ir jautājums šī viena bērna vecākiem, Māmiņu kluba māmiņām un mēdijiem, tas ir jautājums mums katram atsevišķi un tautai kopā. Mums ir jāsaprot, kas mēs esam, un, kas vēlamies būt, kas ir mūsu vērtības un pamats, uz kā būvējam savu māju, jo, diemžēl, pieredze rāda, ka līdz šim tās ir bijušas smiltis.

Kas IR mīlestība? Domā, tauta, DOMĀ! Un izvēlies.

Diskusijas rosināšanai:

1) Kā rīkoties pirmsskolas iestādēs un skolās līdzīgos gadījumos, lai izvairītos no konflikta?

2) Kā, saglabājot iespēju vairākumam skolēnu apgūt savas dzimtenes kultūru saskaņā ar savu vecāku pārliecību, tomēr ievērot mazākuma tiesības atteikties no kādas reliģiskas norises?

3) Vai izglītībai jābūt tika informējošai, vai tomēr tai jākopj arī attieksmes, emocijas, jāattīsta tikumi un jāpalīdz apgūt konkrētās sabiedrības vērtības?

4) Vai un kā iespējams novilkt robežu starp informējošu izglītošanu un reliģisko audzināšanu?

5) Vai un kādai jābūt vērtībizglītībai Latvijā, ņemot vērā Latvijas kultūras ciešo saistību ar kristīgajām vērtībām un dzīves praksēm?