Svētums. Identitāte. Nākotne

Divi notikumi: viens ar pasaules nozīmi, otrs – svarīgs Latvijas kultūrā. Tā saucamajā „četru pāvestu dievkalpojumā” 27. aprīlī Romā kanonizēti divi mūžībā aizgājuši pāvesti – Jānis XXIII un Jānis Pāvils II,  piedaloties diviem dzīvajiem pāvestiem – Franciskam un Benediktam XVI. Latvijā izdots albums Terra Mariana. Piedāvājam Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča pārdomas par šiem notikumiem. Kas ir svētums? Vai tas vēl ir aktuāls mūsdienās? Kas ir Latvijas identitāte? Kas ir Eiropas identitāte? Kā to saglabāt? Pateicamies arhibīskapam par atļauju viņa domas publicēt portālā Atjaunotne! Pievienojam katoļu bīskapu konferences vēstuli Latvijas sabiedrībai, kurā paustas bažas par Latvijas nākotni un identitāti – Eiropas parlamenta vēlēšanu kontekstā.

Svētums. Identitāte. Autors: Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhibīskaps metropolīts

Vērojot mūsdienu sabiedrības dzīvi, kas lielā mērā rod atspoguļojumu arī plašsaziņas līdzekļos un mākslā, var rasties iespaids, ka mūsu ikdienai nav nekāda sakara ar Dievu, un tāpēc jēdziens "svētums" daudziem skan svešādi. Izskan viedokļi, ka jautājums par Dievu un svētumu – tas pieder pagātnei, un modernajā pasaulē aktuālas ir citas prioritātes.

27. aprīlī Vatikānā par svētajiem izsludina divus pāvestus – Jāni XXIII un Jāni Pāvilu II. Šie pāvesti dzīvoja nesen, viens no tiem pat apmeklēja Latviju 1993. gada septembrī. Lielā interese, kas tiek izrādīta par šo notikumu, liecina, ka jautājums par Dievu nav zaudējis savu aktualitāti.

Iespējams, sava loma te bija dižķibelei un "Maximas" traģēdijai, kuras sašūpoja ne tikai finansiālās, bet arī eksistenciālās drošības sajūtu mūsu sabiedrībā. Strauji pieaugušais pieprasījums pēc garīdznieku viedokļa pirmajās dienās pēc notikušās traģēdijas liecināja, ka mūsu sabiedrība jūt nepieciešamību pēc Dieva klātbūtnes, it īpaši kritiskos brīžos.

Dievs ir maigs un smalkjūtīgs, Viņš neuzbāžas cilvēkam ar savu klātbūtni. Traģiskās situācijās cilvēkā rodas pamatots jautājums: kur ir Dievs, kāpēc Viņš klusē un neiejaucas? Dievs nevēlas ļaunumu, bet Zemi ir uzticējis cilvēkam un respektē viņa izvēles, tāpēc arī cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par savas rīcības sekām. Zolitūdes veikals sagruva, jo kāds gribēja vairāk nopelnīt, pakļaujot riskam citu cilvēku dzīvības.

Kad tādi mazi ļaunumi sasummējas, mēs saskaramies ar lielām traģēdijām. Jā, Dievam ir vara pār notikumu gaitu, bet Viņš atstāj cilvēkam brīvību. Jo cilvēkam ir jāredz savas rīcības sekas, tikai tad viņš sāk pārvērtēt savu līdzšinējo lēmumu pareizību. Pie tam ciešanas mudina cilvēku uzdot jautājumu: "Kāpēc?", un tas var novest pie nopietna dialoga ar Dievu un iekšējas pārmaiņas, kā tas notika ar Ījabu (skat. Ījaba grāmatu Vecajā Derībā).

Lai kādu varētu izsludināt par svēto, ir jāizpilda ļoti daudzi nosacījumi, var teikt, ka "latiņa" ir ļoti augsta. Pirmkārt, tā ir svētuma slava pēc viņa nāves. Pamatojoties uz to, tiek ierosināts process par viņa izsludināšanu par svētīgo, sākumā lokālās baznīcas līmenī un pēc tam Vatikānā. Šai procesā ir jākonstatē kandidāta tikumu varonība, tātad, ka viņš ir praktizējis kristīgos un vispārcilvēciskos tikumus tādā mērā, kas pieprasa milzīgu pašaizliedzību. Nākošā prasība ir, ka ar viņa aizbildniecību (pēc viņa nāves) jānotiek diviem brīnumiem.

Tas nozīmē, ka ir bijuši vismaz divi gadījumi, kad kāds bezcerīgā situācijā ir vērsies pie svētā ar lūgumu pēc palīdzības un ir uzklausīts. Citiem vārdiem sakot, ir bijis lūgums, lai svētais palīdz atrisināt šo problēmu, jo lūdzējs ir bijis pārliecināts, ka viņš ir tuvāk Dievam, un ka Dievs viņam neatteiks. Brīnumu atzīst par reālu tikai tad, kad vairākas neatkarīgu ekspertu komisijas to izvērtējušas un konstatējušas, ka dabīgā ceļā kaut kas tāds nav bijis iespējams. Tātad, lai Dievs iejauktos pārdabiskā veidā, ir vajadzīga ticība un paļāvība. Tās bieži vien dzimst tad, kad cilvēks pieredz to, ka nevar pats ar saviem spēkiem visu atrisināt. Un kad viņš ir nonācis līdz šādai atskārsmei, tad meklē palīdzību pie Dieva.

Kāpēc tieši pāvesti Jānis XXIII un Jānis Pāvils II tiek izsludināti par svētajiem?

Jānis XXIII sasauca Vatikāna Otro koncilu, kā rezultātā Baznīca pārveidojās līdz nepazīšanai. Tika ievesta liturģija tautas valodā, Katoliskā baznīca aktīvi iesaistījās ekumeniskajos procesos, atzina, ka arī citās reliģijās ir atrodamas pozitīvas vērtības, un atvērās dialogam ar mūsdienu pasauli. Viņš mēģināja uzsākt dialogu ar komunistiskajiem režīmiem, apzinoties, ka turpmāka konfrontācija tikai pasliktinās ticīgo stāvokli šajās zemēs. Viņš panāca pakāpenisku attieksmes maiņu attiecībās ar PSRS vadību.

Jānis Pāvils II turpināja Vatikāna Otrā koncila aizsāktās reformas un panāca lūzumu vairākās jomās. Pirmkārt, viņam bija milzīga loma komunisma sabrukumā. Nenogurstoši iestādamies par katra cilvēka cieņu, viņš atbalstīja to cilvēku ilgas pēc brīvības, kuri cieta no totalitāro režīmu spaidiem.

Ar caururbjošu skatu viņš spēja vērot un analizēt pasaulē notiekošos procesus, parādot Dieva klātbūtni pasaulē un brīdinot par tendencēm, kurām var būt postošas sekas. Viņš attīstīja domu par dzīvības un nāves civilizāciju sadursmi Rietumu pasaulē. Tāpat viņa analīze par grēka struktūrām (organizētām un apzinātām ļaunuma struktūrām) atsedz mūsdienu politisko un ekonomisko procesu aizkulises un parāda, ka to saknes iesniedzas gara sfērā. Jānis Pāvils II skaidri parādīja, cik svarīga ir Evaņģēlija saistība ar kultūru un prātu. Viņš uzsvēra, ka tikmēr, kamēr Evaņģēlijs nav iemiesojies kādas tautas kultūrā, nevar apgalvot, ka šī tauta ir ticīga.

Viņš aizsāka Pasaules Jauniešu dienu tradīciju. Rīga par mata tiesu nekļuva par 2016. gada Pasaules Jauniešu dienu galvaspilsētu, jo tās tomēr notiks Krakovā, Jāņa Pāvila II dzimtenē. Savos apustuliskajos ceļojumos šis pāvests ir apmeklējis gandrīz visas pasaules valstis, viņš sāpīgi pārdzīvoja to, ka savas dzīves laikā viņam netika ļauts apmeklēt ticīgos Krievijā un Ķīnā.

Saskarsmē ar viņu mani vienmēr pārsteidza tas gara spēks, kas viņā bija jaušams un pārliecība, ar kādu viņš runāja. Šai ziņā viņš man vienmēr ir bijis paraugs, kam gribētos līdzināties. Deviņdesmito gadu beigās viņam parādījās pirmās Pārkinsona slimības pazīmes, kas pamazām piespieda viņu turpināt kalpojumu jau ratiņkrēslā. Ikviens redzēja, ar kādu gara spēku viņš veica savus pastorālos pienākumus līdz pat savai nāvei.

Tie pamatā bija ārējie aspekti. Tagad gribētos kaut ko pateikt arī par svētuma iekšējo saturu, tas attiecas arī uz abiem minētajiem pāvestiem.

Svētais, tas ir cilvēks, kurš jau savas dzīves laikā gluži taustāmā un reālā veidā nes sevī neredzamās pasaules klātbūtni, dievišķo klātbūtni. Šai ziņā, saskaroties ar viņu, mēs varam piedzīvot to, ka šai cilvēkā aizkars starp šīm divām pasaulēm kļūst pavisam plāns. Senebreju valodā termins "svētais" (qodeš), nozīmē - nošķirts no šīs pasaules un veltīts jeb piederošs Dievam, tas vairs netiek izmantots laicīgiem mērķiem. Svētais, tas ir cilvēks, kurš ir ļāvis Dievam sevi pārveidot un ir piepildīts ar dievišķo klātbūtni. Viņa dzīves galvenā prioritāte ir pildīt Dieva gribu, kuras sintēze ir ietverta Dieva un tuvākmīlestības bauslī. Viņš iemieso savā dzīvē Jēzus vārdus: "Mīliet viens otru, kā es jūs esmu mīlējis."

Viena no svētuma izpausmēm ir redzēt Dievu tur, kur Viņš šķiet neesošs. Jānis Pāvils II pieredzēja savā dzīvē atentātu, šajā faktā viņš saskatīja Dieva mīlestību un iespēju piedot tam, kurš to bija darījis. Svētums pirmkārt izpaužas "pelēkajā" ikdienā, jo bieži vien grūtāk ir palikt uzticīgam Dievam vienkāršās lietās, nekā traģiskos brīžos. Vienlaicīgi tieši svētie bieži vien ir bijuši tie, kuri pārveido pasauli, jo viņi aizsāk procesus, kas pēc tam maina cilvēku mentalitāti un vērtību skalu, padarot pasauli cilvēcīgāku.

Par Latvijas nākotni domājot. Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konference

Pēckara Eiropas apvienošanās process neapšaubāmi ir nesis ieguvumus tajā iekļautajām tautām – tās ir pārstājušas karot savā starpā un lielā mērā ir nojaukti naida un atsvešinātības mūri starp mūžsenajiem pretiniekiem, dodot vietu konstruktīvai sadarbībai. Tomēr sākotnējais Eiropas apvienošanās projekts, kas bija balstīts ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz kopīgām vērtībām, šobrīd ir nopietni apdraudēts.

Eiropas Savienība atrodas krustpunktā, tā šobrīd piedzīvo nopietnu identitātes krīzi, nav vienprātības attiecībā uz to, kādas ir Eiropas integrācijas projekta ilgtermiņa prioritātes. Ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, ir vājinājusi tajā ietilpstošo valstu savstarpējo uzticēšanos un izraisījusi nabadzības līmeņa pieaugumu. Demogrāfiskie rādītāji gan Eiropā kopumā, gan arī Latvijā ir traģiski.

Šai situācijā, kad nav skaidra redzējuma attiecībā uz apvienotās Eiropas nākotnes vīziju, atsevišķām interešu grupām ir daudz vieglāk ietekmēt tajā notiekošos procesus, piepildot Eiropas identitātei tik svarīgos brīvības, demokrātijas un tolerances jēdzienus ar sev vēlamu saturu, tos izskaidrojot veidā, kas draud pārvērsties par savu pretstatu. 

Rodas iespaids, ka tas viss tiek darīts mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu plānu. Patēriņa sabiedrībā izpratne par seksualitāti ir strauji mainījusies - tā arvien vairāk tika atrauta no cilvēka personas viengabalainības un uzskatīta par vienkāršu baudas instrumentu. Pēc tam tiek pieprasīta viendzimuma savienību legalizācija, piešķirot tām identiskas tiesības kā normālām ģimenēm. Nākošais solis ir prasība, lai viendzimuma pāriem atļauj adoptēt bērnus. 

Paralēli tam notiek seksualitātes dabiskās identitātes apstrīdēšanas process, ko veicina tā saucamā gender ideoloģija, apgalvojot, ka cilvēka dzimums ir sociāls veidojums, ko cilvēks pats var brīvi izvēlēties un veidot. Tiek virzīts arī jautājums par eitanāzijas legalizāciju, tai skaitā bērniem. Tie, kuri pretojas šo interešu grupu uzspiestajam viedoklim, tiek izsludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem un demokrātijas pretiniekiem.

Visi šie procesi tiek virzīti ne jau uzreiz. Tas notiek pamazām. Attiecīgās pārmaiņas likumdošanā sākumā ir ieviestas dažās dalībvalstīs, pēc tam tiek mēģināts to panākt jau visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības līmenī pastāv spēcīgi lobiji, kas ir ieinteresēti šo jautājumu virzīšanā. Eiropas Parlamentā tiek pieņemtas atbilstošas rezolūcijas, kas nostiprina šāda veida domāšanu un sagatavo augsni izmaiņām likumdošanā. Nesen bijām liecinieki tam, ka notika balsojums par t.s. Estrelas un Lunačekas rezolūcijām, kas ir tipiski piemēri šai procesā. 

Nākošais solis ir mēģinājums panākt atsevišķajās valstīs likumdošanas izmaiņas, kuras bieži vien ir pretrunā gan ar tautas gribu, gan ar tās tradīcijām. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka tā ir Eiropa, kas to pieprasa, nevis attiecīgās interešu grupas. Ikviens šāds mēģinājums noved pie arvien lielāka eiroskepticisma sabiedrībā, pie tā, ka gan politiķi, gan ES struktūras zaudē tautas uzticību. Par dārgu cenu iegūto brīvību mēģina, jaunas ideoloģijas vārdā, norobežot no izpratnes par to, kas ir morāli labs un ļauns, mudinot to izmantot cilvēka tuvredzīgo iegribu apmierināšanai. Ilgtermiņā tas kļūst postoši. Par to liecina narkotiku (arī "spaisa") lietošana, daudzie atkarīgie, kuriem vajadzīga palīdzība, arvien lielākā ģimeņu nestabilitāte un demogrāfiskā situācija.

Šai situācijā Latvijas Bīskapu konference pirms 24.maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Valsts varas galvenais pienākums ir rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu. Tas nav visas sabiedrības indivīdu personīgo labumu matemātiska summa. Kopējais labums pieaug, vienīgi apvienojot kopējas pūles. Tiesiskas un demokrātiskas valsts aicinājums ir radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, kas kopā nenogurstoši tiecas pēc visiem paredzētā kopējā labuma. Viens no sabiedrības brieduma kritērijiem ir tas, cik lielā mērā kopējais labums tajā tiek izmantots katra sabiedrības locekļa personības pilnveidošanai. Tāpēc šeit ir jāuzsver, ka privātīpašums nav kaut kas absolūts - jā, tas apmierina cilvēka galvenās vajadzības, bet tā uzdevums ir arī palīdzēt attīstīt un vairot kopējo labumu. Daudzskaitlīgā iedzīvotāju emigrācija liecina par to, ka šis princips pie mums Latvijā tiek īstenots ļoti nepilnīgi.

Pilsoniskā sabiedrība veidojas un nostiprinās, pateicoties pareizi sabalansētām indivīda un kopienas, kā arī sabiedrību veidojošo dažādo struktūru attiecībām. Ikviens ir atbildīgs par to, kas viņam uzticēts savā līmenī - atbilstoši Dieva dotajām spējām un talantiem. Katrai augstākstāvošajai varai ir jāpalīdz zemākstāvošajiem, nodrošinot to tiesības nest atbildību par tiem uzticēto darbu un bez objektīvas nepieciešamības neiejaucoties to profesionālajā kompetencē. 

Subsidiaritātes jeb rosmes principa ievērošana aizstāv un veicina personas radošo garu, stimulē indivīda iesaistīšanos un iedrošina viņu uzņemties atbildību par savu ieguldījumu kopējā labuma vairošanā. Tas atbilst cilvēka cieņai un pilnveido personību, jo pieprasa: no vienas puses - deleģēt citiem autoritāti un atbildību; no otras - iesaistīties, pieņemt lēmumus un būt atbildīgam, tas atbilst cilvēka cieņai.

Solidaritāte izgaismo cilvēka dabai piemītošo sociālo virzību uz cilvēka cieņas un pamattiesību vienlīdzību un cilvēku un tautu vienotību. Tā atklāj cilvēku savstarpējo atkarību un aicina uz pieņemšanas un piedošanas gaisotni, lai būtu iespējama kopīga izaugsme. Solidaritāte atmodina cilvēkos izpratni par to, ka viņi ir parādā sabiedrībai, kurā izauguši un izskolojušies. Solidaritāte aicina dalīties. Tas nozīmē ne tikai dot, bet arī pieņemt. Solidaritāte ir pretēja klajam individuālismam un no tā izrietošajai vienaldzībai.

Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā apmeklēja arī Latviju, neilgi pirms savas nāves ir norādījis, ka lielākās briesmas, kas draud austrumeiropiešiem, ir savas identitātes saduļķošana. Viņa skatījumā mūsu reģiona tautu būtiskākais devums mūsdienu apvienotās Eiropas izveidē ir savas identitātes nosargāšana. Tā nav iedomājama bez patriotisma, kas nav nekas cits kā mīlestība uz visu to, kas attiecas uz tēvzemi - tās vēsturi un tradīcijām, valodu un daiļradi, kā arī dzimtās zemes dabu. Tautas kultūras un vēsturiskās identitātes saglabāšanā būtiska loma ir vēstures un literatūras, īpaši to daiļdarbu, kas veido t.s. tautas kultūras kodu, mācīšanai skolās.

Savukārt nacionālisms, kas atzīst tikai to, kas nāk par labu savai tautai un neņem vērā citu cilvēku tiesības, apdraud vienotās Eiropas nākotni. Īstens patriots, mīlot savu tēvzemi, vienlaicīgi atzīst arī to, ka visām citām tautām ir tādas pašas tiesības. Tādējādi patriotisms kļūst par ceļu uz harmonisku daudznacionālas sabiedrības attīstību. Latvijai, kura var lepoties ar to, ka tai ir raksturīga gadsimtiem ilga daudzu konfesiju, kultūru un tautību mierīga līdzāspastāvēšana un radoša mijiedarbība, ar to var dot savu ieguldījumu vienotajai Eiropai. Vienlaicīgi mums priekšā ir izaicinājums ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt šīs tradīcijas. Pēdējo starptautisko notikumu gaismā redzam, cik starpnacionālie jautājumi ir jutīgi un viegli manipulējami, ātri kļūstot sprādzienbīstami un nesot neparedzamas sekas. Patiesa integrācija ir iespējama vienīgi tad, ja citu tautību pārstāvjiem ļauj saglabāt savu identitāti, vienlaicīgi padarot viņus par Latvijas patriotiem. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir Latvijas patriots un vēlas strādāt tās labā, atrastu šeit savu vietu un justos kā mājās.

Skolas un visas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai dot izglītību, bet arī audzināt, sagatavojot jauno paaudzi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem, vai cilvēks tam ir nobriedis, ir gatavība nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Uz to arī jābūt vērstai seksuālajai audzināšanai skolās. Ir svarīgi, lai skolēnam sniegtā informācija viņu netraumētu, bet respektētu viņa vecumam raksturīgo uztveri un neapsteigtu viņa attīstības posmus. 

Prioritāte ir sagatavot dzīvei ģimenē, bet ir svarīgi arī parādīt pāragru dzimumattiecību postošo iedarbību uz cilvēka personību un spēju vēlāk izveidot stabilu ģimeni. Šķirto laulību skaits ar katru gadu palielinās, bet 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par audzināšanu seksuālās identitātes jomā. Par lielu apdraudējumu jaunam un nenobriedušam cilvēkam kļūst jau minētā gender ideoloģija, kas var ļoti viegli novest pie viņa identitātes "sašūpošanas", kas draud ar neparedzamām sekām visa mūža garumā. Bērnam un jaunietim visvairāk ir nepieciešams nevis piedāvājums eksperimentēt ar savu seksuālo identitāti, bet gan palīdzība viņam dabiski dotās identitātes izpratnē un nostiprināšanā. Arvien lielāks sajukums šai sfērā liecina ne tikai par to, ka daba ir piesārņota un arvien vairāk ietekmē cilvēka dabisko hormonālo sistēmu, bet pirmām kārtām par to, ka Eiropā ir sākusi šķobīties līdzšinējā izpratne par pašiem būtiskākajiem cilvēka un ģimenes identitātes jautājumiem.

Eiropas Savienības dibinātāju mērķis, kā to ir teicis Roberts Šūmans, bija izveidot ne tikai ekonomisku vai aizsardzības aliansi, bet arī kultūras kopienu. Runājot par Eiropas kultūras kopienu, ir svarīgi apzināties, ka tieši kristīgās ticības izplatīšanās ir veicinājusi atsevišķu Eiropas tautu veidošanos. Tikai tad, kad Izraēļa tautai dotā bibliskā Atklāsme ar tās piepildījumu Jēzū Kristū nonāca līdz Eiropai un sāka mijiedarboties ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, radās Rietumu civilizācija. Katrai Eiropas tautai ir sava kultūra, bet tām visām kopīga ir vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šīm kopējām pamatvērtībām, Eiropa ir bijusi vienota, vienlaikus ļaujot attīstīties nacionālo kultūru daudzveidībai. Šī sintēze arī ir pamatā tā sauktajam eiropeiskumam.

Kā redzam, dievišķajai Atklāsmei ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu Eiropas tapšanā, tā ir ienesusi radikālu pārmaiņu attiecībā uz sabiedrības pamatvērtību izpratni. Dievišķās atklāsmes centrā ir Derība, kas tiek noslēgta starp cilvēku vai konkrētu tautu un Dievu. Līdz ar Derību tiek atzīta arī Dieva atklāto desmit baušļu autoritāte jeb Likums, kurā ietverti desmit uzvedības principi. Tie ir ikvienas cilvēku kopienas, tautas vai starptautiskās sabiedrības pamatā, jo noslēpumainā veidā šie baušļi ir ierakstīti ikviena cilvēka sirdī, tāpēc to sauc par dabisko likumu un tādējādi tas ir saistošs arī tiem, kas Atklāsmi nepieņem. Vienā vai otrā veidā tas ir klātesošs arī ikvienā no lielajām pasaules reliģijām. Katrs no šiem Dekaloga baušļiem aizsargā kādu no cilvēku kopējās dzīves pamatvērtībām. 

Ikviens cilvēks spēj šo dabisko likumu atklāt un ievērot (ja vien nav kādas ideoloģijas pārņemts un manipulēts). Tas attiecas arī uz visu sabiedrību vai atsevišķām tās grupām. Ja valsts likumi respektē šo dabisko likumu, tad tie veicina sabiedrības uzplaukumu. Tas nozīmē, ka cilvēku iedibinātajiem likumiem ir robežas, kuras pārkāpjot notiek cilvēku kopējās dzīves pamatvērtību erozija un izšķīdināts tiek tas, kas ir veidojis mūsu eiropeisko identitāti. Tātad - demokrātisko valstu parlamentu kompetencei ir robežas, kuras tie nedrīkst pārkāpt - to pienākums ir respektēt Dieva un dabisko likumu.

Tad, kad Dievs vairs netiek uztverts kā objektīva realitāte, tiek noliegta arī Viņa Atklāsme, un cilvēks pats sāk izlemt par to, kas ir labs un ļauns, arī jautājumus par savu un ģimenes identitāti un sūtību. Tas noved arī pie tā, ka ideoloģizētu apsvērumu dēļ tiek noraidīta patiesība par cilvēka dabu kā objektīvi pastāvošu. Dabiskais likums, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, tiek aizstāts ar brīvi veidotu un, piemērojoties apstākļiem, mainītu "domāšanas rezultātu". Tas noved pie pilsonisko tikumu zuduma sabiedrībā, un tad mēs vairs nevaram runāt par patiesu tiesiskumu un demokrātiju. 20. gadsimtā tā rezultātā tika piedzīvots divu totalitāru režīmu uzplaukums un īsts ļaunuma "izvirdums".

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas un Eiropas nākotnes vārdā Latvijas Bīskapu konference aicina politiķus nolikt malā partikulārās intereses un meklēt kopējo labumu, likumdošanas procesā respektējot Dekaloga un dabiskā likuma principus. Savukārt ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim ir pienākums piedalīties vēlēšanās. Bīskapi aicina balsot par kandidātiem, kuri ir gatavi rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu, sargāt Latvijas identitāti un atbalstīt dabīgu ģimeni. Politiķim nebūs atcelt to, ko Dievs ir iedibinājis un ierakstījis cilvēka sirds dziļumos!

Kardināls Jānis Pujats

Rēzeknes - Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis

Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs

Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis

Bīskaps Antons Justs

Bīskaps Jānis Cakuls