Nāvei tuvā pieredze

Kardiologs Dr. Pims van Lommels kopš 1986. gada pēta nāvei tuvo pieredzi no zinātniskā viedokļa un ir Nīderlandes nāvei tuvās pieredzes starptautiskās asociācijas līdzdibinātājs. 21. maijā ir iespēja dzirdēt šo zinātnieku Jelgavas pilī plkst. 12:00. Lekcija tiks tulkota latviešu valodā. Nesen arī latviešu valodā iznākusi viņa grāmata «Apziņa viņpus dzīves». Piedāvājam izlasīt interviju ar viņu, kas pieejama arī portālā apollo.lv

Lommela kungs, vai Jūs esat saticis daudz tādu cilvēku, kuri intensīvās terapijas nodaļā  knapi izsprukuši no nāves tomēr atgriezušies dzīvē, bet  pilnīgi izmainījušies? Vai atceraties savu pirmo tikšanos ar šādu cilvēku?

Kā gan es to varētu aizmirst! Es toreiz biju jauns ārsta asistents un strādāju intensīvajā terapijā. Kādam 55 gadus vecam pacientam pēc infarkta apstājās sirds. Toreiz, 60 gadu sākumā tikko bija parādījusies iespēja cilvēku ar defibrilatora palīdzību atdzīvināt. Tas nebija tik vienkārši ar manu pacientu: viņa sirds atjaunoja darbību tikai pēc otrā atdzīvināšanas mēģinājuma. Mēs jutāmies ļoti atviegloti, taču pacients pats bija ļoti sarūgtināts par šo faktu.

Viņš nepriecājās, ka ir dzīvs?

Viņš pat bija ļoti nelaimīgs. Šis vīrs bija bez samaņas četras minūtes un pēc savas pamošanās ar sajūsmu man stāstīja par gaismu, mūziku un brīnumskaistām dabas ainavām, kuras viņš bija redzējis, par dziļu mieru, ko bija piedzīvojis.

Kāpēc?

Es zināju, ka viņa smadzenes sirds apstāšanās laikā nesaņēma skābekli. Tātad tās nevarēja būt aktīvas. Tas, ka pacients kaut ko bija piedzīvojis un redzējis, nederēja kopā ar līdzšinējām zinātnes teorijām. Es kā mediķis biju mācījies, ka esot bezsamaņā, ir neiespējami kaut ko uztvert.  

Jūs domājāt, ka nabaga vīrs ir zaudējis prātu?

Tieši pretēji, es sajutu, ka viņš bija ļoti satraukts, viņam bija ļoti grūti akceptēt savus piedzīvojumus. Man kļuva skaidrs: šeit ir runa par patiesību, kura ir daudz lielāka par ierasto dzīvi.  Par apziņu, kas eksistē ārpus mūsu ķermeņa, neatkarīgi no mūsu smadzenēm. Pat to apziņu, kuru tagad esmu aprakstījis savā grāmata «Apziņa viņpus dzīves».

Jūs sākāt pētīt nāvei tuvo pieredzi?

Toreiz par šo fenomenu bija ļoti maz kas  zināms un visi izskaidrojumi, kuri  beidzās ar – nāvei tuvā pieredze ir sekas skābekļa badam smadzenēs, medikamentu blakus parādības vai arī lielas bailes no nāves, mani nepārliecināja.  Kopīgi ar kolēģiem, es nolēmu šo gadījumu izmeklēt no pašiem pamatiem: mēs gribējām uzzināt, cik daudziem cilvēkiem ir šāda pieredze, ko tie piedzīvo un kāpēc tas notiek? Tāpēc mēs 1988. gadā sākām aptaujāt pacientus par viņu piedzīvoto sirds apstāšanās laikā, to darot pēc iespējas īsā laikā, pēc to atdzīvināšanas.  

Cik daudzi no šiem pacientiem bija piedzīvojuši nāvei tuvo stāvokli?

Četru gadu laikā desmit klīnikās kopā tie bija 344 pacienti, kurus mēs iztaujājām pēc sirds apstāšanās. No tiem 62 bija piedzīvojuši nāvei tuvo pieredzi. Tas nozīmē, ka aptuveni 18% no visiem pacientiem, kuriem bijusi sirds apstāšanās, stāsta par nāvei tuvo pieredzi. Tomēr šis fenomens ir novērojams arī citos dzīvībai bīstamu slimību gadījumos. Cik bieži – to neviens nezina. Interesanti ir tas, ka nāvei tuvā pieredze ir iespējamāka, ja pacients ir jaunāks. Pētījums parādīja, ka 70% bērnu, kuri ir izglābušies no nāves, piedzīvo nāvei tuvo stāvokli. 

Ko šie pacienti stāsta?

Piedzīvotais ir ļoti dažāds: daži redz gaišu gaismu tuneļa galā, citi dzird mūziku, citi stāsta par skaistiem dabas skatiem vai piedzīvo dziļu iekšējo mieru. Dažkārt pacienti stāsta par ārpusķermeņa pieredzi. Viņi redz sevi no augšas un vēro piemēram savu steidzamo operāciju, kas tiem glāb dzīvību. Īpaši mani iespaidoja kāda pacienta atstāstītais par zobu protēzi.

Kas tajā bija tik īpašs?

Pacients atcerējās savu atdzīvināšanu. Slimo kopējs bija izņēmis pacienta zobu protēzes, lai ievietotu mutē elpināšanas cauruli. Kad pacients nedēļu vēlāk atmodās no komas, viņš uzreiz atpazina šo kopēju. «Jūs zināt, kur ir mana zobu protēze!», viņš sauca. Mēs līdz tam nebijām droši, ka nāvei tuvo pieredzi tiešām var pieredzēt esot bezsamaņā vai arī sekundēs pirms vai pēc sirds apstāšanos. Šis pacients mums iedeva pierādījumu tam. 

Tā varētu būt sakritība

Nē, nekad! Pacients zināja, kur atrodas protēze. Viņš zināja, kā izskatījās telpa, kurā viņš atradās, viņš varēja aprakstīt detaļās instrumentu galdu. Pacients pēc tam šajā telpā nebija bijis.

Tomēr ikviens zinātnieks šo stāstu uzskatītu par anekdoti!

Teorētiski Jums taisnība, bet es zinu ļoti daudzas līdzīgas anekdotes. Es esmu runājis ar simtiem cilvēku, kuri ir piedzīvojuši nāvei tuvo stāvokli. Viņi atcerējās detaļas, kuras nekādi nevarēja zināt. Detaļas, kuras pēcāk ģimene, ārsti, māsiņas apstiprināja.

Lai gan nāvei tuvās pieredzes laikā cilvēka smadzenes nesaņem skābekli, cilvēkam ir šī neparastā pieredze. Tas var nozīmēt tikai to, ka mūsu apziņa nerodas smadzenēs. Šai hipotēzei gan pretojas daudzi mani kolēģi, jo tas neiederas viņu zinātniskajā konceptā. Vairāk kā 95% zinātnieku ir pārliecināti, ka apziņa ir mūsu smadzeņu produkts. Ja viņu hipotēze būtu patiesa, tas nāvei tuvā pieredze būtu neiespējama.

Kā jūsuprāt rodas mūsu apziņa?

Es domāju, ka tā pastāv jau kopš cilvēka dzimšanas un turpina pastāvēt pēc cilvēka nāves. Visa pieredze, ko cilvēks saņem savas dzīves laikā, tur tiek saglabāta. Arī citu cilvēku emocijas un domas ietek bezgalīgajā apziņā. Tā nemitīgi aug. Caur smadzenēm mums ir pieeja tai daļai, kuru mēs piedzīvojam kā savu ES. Smadzeņu šūnas darbojas kā apziņas uztvērējs – līdzīgi kā mobilais telefons, kas no magnētiskajiem laukiem izfiltrē tieši tos zvanus kuri domāti mums.  Pārējais apziņas daļai mums nav pieejas.

Kā nāvei tuvā pieredze iederas jūsu teorijā?

Sirds apstāšanas gadījumā smadzenes netiek apgādātas ar skābekli. Līdzīgi kā nestrādājošs mobilais telefons nevar saņemt zvanus, tā mēs šādā stāvoklī esam bezsamaņā. Bet tomēr pacienti uzrāda pārsteidzošus rezultātus. Kāpēc? Jo viņiem pēkšņi parādās brīva pieeja bezgalīgajai apziņai, neatkarīgi no smadzenēm. Šie cilvēki piedzīvo brīnumu lietas: satiek savus mirušos tuviniekus, izdzīvo atkal savu bērnību, pirmo mīlestību. Vairums no šiem cilvēkiem atgriežas pavisam savādāki pēc nāvei tuvās pieredzes. 

Kādā ziņā?

Vairākums cilvēku stāsta, ka viņu skatījums uz dzīvi ir mainījies. Tie sāk dzīvi novērtēt un saredz tajā dziļu jēgu. Savukārt daži dzīves aspekti- dārgi auto, liela māja, panākumi darba zaudē nozīmi. Tā vietā viņi jūtas dziļi saistīti ar dabu, apietas daudz tolerantāk un iejūtīgāk ar līdzcilvēkiem. Un tie zaudē bailes no nāves.

Ko mums pētījumi par nāvei tuvo pieredzi māca par nāvi?

Tas protams nevar būt zinātnisks pierādījums tam, ka pastāv dzīve pēc nāves. Jo neviens jau neatgriežas un par to nepastāsta. Mums ir to cilvēku stāsti, kuri bijuši uz nāves gultas un tikuši izglābti. Tomēr mani personīgi pacientu stāsti par  nāvei tuvo pieredzi pārliecināja, ka mūsu apziņa var pastāvēt neatkarīgi no mūsu ķermeņa arī pēc nāves.