Mammas piens - ģimene

Kā aizsargāt ģimeni?

Par šo jautājumu raksta žurnālists Sandris Točs laikrakstā "Diena" un arī Ieva Lejnasare nelielā replikā par ģimenes būtību. Problēma aktualizējusies sakarā ar diviem notikumiem. Pamatskolas sociālo zinību 9. klases mācību grāmatā atrodams teksta fragments, kas skaidro homoseksulitāti no tās atbalstītāju viedokļa. Tas izraisījis tradicionālo konfesiju, vecāku un dažu Saeimas deputātu nosodījumu. Otrs notikums, kas šo jautājumu saasinājis, ir homoskesuālo partnerattiecību legalizācijas priekšlikums, kas satur izmaiņas 24 likumos un tiek piedāvāts Saeimas un sabiedrības apspriešanai.  Savu slēdzienu par partnerattiecību legalizāciju devusi Juristu biedrība (sk. Juristu biedrības vēstuli), šo priekšlikumu kritizējis arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Diemžēl izglītības ministrs mācību literatūras jomā problēmas nesaskata. Piedāvājam iepazīties ar vairākām reakcijām, kas publiskajā telpā sekojušas. Seksuālo minoritāšu jautājumā polārie viedokļi mēdz izskanēt ļoti asi. Priecē, ka vairāki žurnālisti, juristi un vecāki par to var diskutēt arī mierīgi un argumentēti. Mācīsimies no viņiem un ievērosim diskusiju kultūru arī šajā jautājumā.

Sandris Točs. Mammas piens. Piektdien, 13. maijā (2011)

Vislabprātāk bērni dzimst tradicionālā ģimenē. Viņi nedzimst homoseksuāliem pāriem. Māte, tēvs un bērni - tā ir dabiska ģimene. Diemžēl ir vientuļie vecāki, ir šķirtās ģimenes. Valstij īpaši jāatbalsta vientuļās māmiņas, jāatbalsta katrs, kas audzina bērnus, bet tas nenozīmē, ka nepastāv ģimenes ideāls. Tāds pastāv.

Vēl pastāv arī tāda vērtību sistēma, kurā viss nav vienādi labi. Nav vienādi labi uzdzīvot un audzināt bērnus. Nav vienādi labi dzīvot tikai savam egoismam vai kalpot vismaz vienam citam cilvēkam pasaulē. Ir zemākas un ir augstākas vērtības. Viss nav vienāds.

Cilvēki ir vienlīdzīgi, bet nav vienādi. Ir seksuāli citādi orientēti cilvēki. Viņi nav sliktāki. Viņus nedrīkst diskriminēt un apsmiet, ierobežot tiesības, kuras ir vienādas visiem - uz likuma aizsardzību, darbu, personisko dzīvi. Bet viņi nav īpaši, un viņu tiesības nav īpašas.

Viņu īpatnējā seksualitāte ir viņu personiskās dzīves daļa, nevis sabiedriska vērtība. Ir respektējama katra cilvēka personiskā dzīve, kamēr tā neaizskar citu tiesības. Tiklīdz cilvēka personiskā dzīve aizskar citu cilvēku personisko dzīvi, tā vairs nav personiskā dzīve. Tās jau ir attiecības sabiedrībā, kurā nevienam nav tiesību aizskart citus.

Pēdējos gados ar neproporcionāli lielu atbalstu masu medijos un valsts varā ir izplatījusies agrāk neredzēta parādība - agresīvā citādība. Šie cilvēki nedzīvo savu personisko dzīvi. Šie cilvēki agresīvi demonstrē savu seksualitāti, uzspiež savas vērtības un domāšanas veidu. Praida gājiens gar bērnu rotaļu laukumu nav cilvēktiesību pasākums. Tas ir kas cits.

Cilvēka seksualitāte ir ļoti sensitīva lieta. Sabiedrība tiešām bieži ir agresīva un rupja. Diemžēl hiperaktīvās citādi orientēto kustības sabiedrības iecietību neveicina.

Sabiedrības izpratni neveicina zināmu uzskatu ielobēšana skolas mācību grāmatās. Ja viedokli par homoseksuālismu mācību grāmatā skaidro bijusī geju, lesbiešu, transseksuāļu un viņu draugu organizācijas Mozaīka valdes locekle, piedodiet, bet tas nav nekāds neatkarīgs eksperta viedoklis. Ja kultūras ministre šādu organizāciju vērtē ne tikai vienādi, bet augstāk par Baznīcu, tas demonstrē noteiktu politiķes vērtību sistēmu. [..] Baznīcai nevajadzētu noteikt mācību grāmatu saturu. Taisnība. Bet baznīca to arī nenosaka. Kā redzams, to drīzāk nosaka tādas organizācijas kā geju, lesbiešu un transseksuāļu draugu biedrība Mozaīka, kamēr tradicionālās konfesijas tik vien kā sūdzas valdībai, ko veido Sarmītes Ēlertes kolēģi.

Pilns teksts izlasāms laikraksta "Diena" 13. maija numurā.

Ieva Lejnasare

Kādā TV raidījumā, jauniešiem, kas dzimuši vienā dienā ar atjaunoto Latvijas valsti, tika uzdots jautājums – kas TEV ir Latvija? Atbildes bija vienkāršas – ģimene, bērni, mājas, saknes. Ne mājiena par naudu, labklājību, ekonomisko izaugsmi utt. Tāpēc es nodomāju, ka atbildēm uz mūsu šodienas jautājumiem arī vajadzētu būt vienkāršākām, kā izskatās un gribas domāt. Ka atbildes ir tepat kaut kur līdzās, jo visgrūtāk ieraudzīt tieši to, kas vistuvāk. Šajā sakarā izveidoju nelielu testu, pēc kā katrs var veidot savu atbilžu un jautājumu ķēdi, ar nosacījumu, ka ir tikai 1 atbilde un katra atbilde ir nākošais jautājums. Mans variants ir sekojošs.

Tātad, kas visvairāk ir vajadzīgs Latvijai?

1. KAS ir vajadzīgs Latvijai, lai tā pastāvētu ilgtermiņā? - Bērni.

2. KAS ir vajadzīgs bērniem? - Mamma un tētis.

3. KAS ir vajadzīgs mammai un tētim? - Mīlestība.

4. KUR un KĀ var dabūt mīlestību? - Ģimene ir vieta mīlestībai, Dievs tās avots.

5. KAS ir vajadzīgs ģimenei? - Ģimenei labvēlīga vide.

6. KAS ir ģimenei labvēlīga vide?

Prasmes, kā veidot veiksmīgu laulību un stipru ģimeni.

Iespēja droši radīt un audzināt bērnus.

Iespēja nodrošināt savu ģimeni un iespēja realizēt savu potenciālu (spējas, intereses).

Apziņa, ka esi kā ģimene valstij vajadzīgs, tavs vecāka ieguldījums tiek novērtēts, tavi bērni ir vērtība un ģimene ir vērtība, jo bez ģimenes nav valsts.

7. KĀ veidot ģimenei (nevis tikai indivīdam!) labvēlīgu vidi? - Tas ir Latvijas ilgtermiņa stratēģijas un valsts politikas jautājums.