Kurš kontrolē kodolenerģijas kontroles aģentūras?

Stīvens Līhī (Stephen Leahy)
No AlJazira ziņu portāla.
http://english.aljazeera.net/indepth/features/2011/03/201132317958260690...

Kamēr Japāna cīnās pārvarēt kodolnelaimi, kas varētu izrādīties sliktākā vēsturē, kļūst skaidrs, ka jebkura diskusija par kodolenerģijas drošību vispirms ir diskusija par regulatīvo aģentūru neatkarību.
1986. gada 26. aprīlī eksploziju un ugunsgrēku sērijas Černobiļas kodolspēkstacijā izmeta atmosfērā radiaktīvo materiālu, kas izplatījās virs austrum un rietum Eiropas, īpaši skarot pašu Ukrainu, Baltkrieviju, Krieviju un citas Padomju republikas.
Divdesmit piecus gadus vēlāk Černobiļas 4. reaktors turpina emitēt augstu radioaktivitāti, lai gan tas ir apglabāts zem bieza, taču sadrūpoša cementa slāņa.
Eiropa un ASV ir gatava ieguldīt vairāk kā 2 miljardus dolāru, lai izveidotu paliekošu sarkofāgu, lai aizturētu radiāciju.
Černobiļas katastrofa parasti tiek saistīta ar novecojušu tehnoloģiju un Padomju režīma slepenību.
Bet tagad – Japānas krīze.
Negadījums Tokijas ElektroEnerģijas Kompānijas (TEPCO) Fukušimas I atomelektrostacijā bija postījumu, ko radīja 9 ballu stiprā zemestrīce un cunami, izraisīts.
Bet “TEPCO nav tā labākā slava drošības ziņā un uz drošību attiecināmas informācijas atklāšanā,” sacīja  Maikls Šneiders, Parīzē bazētas enerģijas un kodolpolitikas analītiķis, kurš arī strādā Japānā.
2002. gadā TEPCO tika pieķerta, viltojot ierakstus drošības protokolos, un tika piespiesta apturēt visus 17 tās reaktorus, ieskaitot tagad sagrautās Fukušimas I iekārtas, kas atrodas ap 240 km uz ziemeļiem no Tokijas Klusā okeāna krastā.
Iepriekšējās 2 desmitgadēs TEPCO vadītāji ir pieņēmuši vairāk kā 200 ziņojumu, kuros bija viltoti tehniskie dati. “Vienīgais iemesls, kādēļ TEPCO tika pieķerts, bija ASV kodolinženieris, kurš strādāja TEPCO un atklāja šo informāciju,” sacīja Šneiders.
2007. gadā mazāka, 6,6 ballu zemestrīce piespieda TEPCO izslēgt visus septiņus reaktorus pasaules lielākajā kodolspēkstacijā valsts rietumdaļā. Kašivazaki Kariva iekārtas tika slēgtas uz 21 mēnesi ilgu remontu un drošības palielināšanu zemestrīču gadījumiem. Tikai 4 no 7 reaktoriem darbība tika atjaunota.
“Japānā nav vietas, kas būtu droša pret zemestrīcēm,” sacīja Šneiders.
Japāna iegūst 1/3 elektroenerģijas no 55 kodolreaktoriem un ir 3. pasaulē aiz Francijas ar 59 un ASV ar pāri par 100 reaktoriem. Japānai nav naftas, dabas gāzes un akmeņogļu krājumu, bet tā patērē daudz elektroenerģijas. Valstij ir plāns būvēt 15 jaunus kodolreaktorus.
Ir bijuši daudz negadījumu arī pārējās Japānas kodolspēkstacijās.
Piemēram, 2004. gada incidents, kurā gāja bojā 5 strādnieki, un cits 1996. gadā, kad radioaktīvie izmeši skāra Tokijas ziemeļaustrumdaļu. Par pēdējo sabiedrība uzzināja maz, jo bija valdības aizliegums to atspoguļot masu informācijas līdzekļos, – tā apgalvo žurnālists Joiči Šimatsu, bijušais “Japan Times” nedēļraksta redaktors, reportāžā, kas publicēta 4^thMedia.

Regulatoru problēmas.
Japānas vides aktīvisti sen ir sūdzējušies par valdības piedāvāto kontroles metožu neadekvātumu un industrijas darba organizācijas “kultūru”, kad tiek slēptas kļūdas.
Problēma ir tā, ka kodolenerģijas kompānijas kā TEPCO un valdības regulatori ir “būtībā viens un tas pats,” sacīja Gordons Edvarts no sabiedriskās organizācijas “Kanādas Koalīcija par Atbildīgu Kodolpolitiku” (Canadian Coalition for Nuclear Responsibility).
– Līdzīga situācija ir ne tikai Japānā, bet arī Kanādā, Savienotajās Valstīs un citās valstīs, – sacīja Edvarts.
“Ir tikai daži neatkarīgi kodoleksperti visā pasaulē. Parasti tie strādā vai nu industrijā, vai ir tur strādājuši un tagad ir regulatori,” viņš teica.
Kanādai ir liela, valdībai piederoša kodolindustrija ar 17 reaktoriem, kas ražo 15% no valsts elektroenerģijas. Kanādas valdība pārdod CANDU kodolreaktorus vairākām valstīm, ieskaitot Argentīnu un pēdējā laikā – arī Ķīnu.
Kanādas kodolstacijas ir piedzīvojušas daudz negadījumu, kā rezultātā bijušas dārgas pārbūves un reaktoru darbības apturēšana. Galvenokārt tas noticis “cauruļvadu tecēšanas” dēļ. Nav bijuši nelaimes gadījumi, taču pārbūvju izmaksas mērāmas miljardos dolāru.
– Industrija un regulatori nav ieinteresēti publikas un politiķu izglītošanā, – sacīja Edvarts. “Viņi neizskaidro, ka radioaktivitāti nevar “izslēgt”. Viņi neizskaidro, ka pat tad, kad reaktors ir apturēts, tas ģenerē milzīgu siltuma daudzumu, kas ir kaut kā jānovada, lai novērstu izkušanu,” viņš pasvītroja.
Skaidrs piemērs ir TEPCO Fukušimas I 4. reaktors, kas bija izslēgts kopš decembra, bet tā izlietotās kodoldegvielas stāvoklis krātuvēs tuvojās kritiskam līmenim, jo nedarbojās zemestrīces sabojātā dzesēšanas sistēma.

Kanādas sakarības.
– Fukušimas reaktoru ēkas turējās labi, bet skaidrs, ka bija problēma ar rezerves elektroenerģijas avotu dzesēšanas sistēmām, – sacīja  Džons Laksijs (John Luxat),  profesors un pie Toronto atrodošās McMasteras universitātes Kodoldrošības Analīzes Industriālo Pētījumu katedras vadītājs (Industrial Research Chair in Nuclear Safety Analysis at McMaster University, near Toronto).
Intervijā Laksijs teica, ka Kanādai ir spēcīgs publiskais drošības regulators Kanādas Kodoldrošības Komisijā (CNSC).
– Valdība Komisijā nozīmē ekspertus no industrijas un citiem sektoriem un īsteno drošības pasākumus. Jebkuri papildus drošības pasākumi ievērojami paaugstina izmaksas, – atzina Laksijs, kurš ir strādājis Kanādas kodolindustrijā.
“2008. gadā, kad CNSC prezidente Linda Kīna mēģināja pieskaņot Kanādas kodoldrošības noteikumus starptautiskajiem standartiem, valdība viņu atlaida,” sacīja Šons Patriks Stensils, “Greenpeace Canada” kodolanalītiķis.
– Viena no izmaiņām, par ko iestājās Kīna, bija uzstādīt dīzeļģeneratorus, kas piegādātu elektrību gadījumos, kad zemestrīčes rezultātā būtu pārtraukta elektroapgāde, – sacīja Stensils.
“Komisijas neatkarība tika apdraudēta, jo par tās prezidentu tika nozīmēts ar nukleāro industriju saistīts cilvēks,” viņš teica.
Stensils arī sacīja, ka CNSC un kodolindustrija atteicās publicēt savu drošības pētījumu materiālus, aizbildinoties, ka esot pārāk riskanti tos publiskot.
“Industrija vienmēr pārspīlē drošību un labumus, bet nepietiekami novērtē izmaksas un risku,” sacīja Marks Matsons no vietējās vides NVO “Ontario ezera ūdenssargātāji” (Lake Ontario Waterkeeper).
“Ir neiespējami no viņiem dabūt pierādījumus, kas pamatotu viņu prasības,” viņš sacīja.
Lielākā daļa Kanādas kodolreaktoru atrodas Lielā Toronto reģionā, kur dzīvo ap 6 miljoni cilvēku.
Matsons teica, ka nākamnedēļ tiks noturētas publiskās apspriešanas par 2 jaunu reaktoru celtniecību, bet lēmums jau politiskā līmenī esot pieņemts.
“Mums īstenībā nemaz nevajag papildus enerģiju. Vienīgais iemesls, kādēļ tas notiek, ir industrijas atbalstīšanai,” viņš teica.

 Šī raksta versija vispirms parādījās Inter Press Service ziņu aģentūrā.