KAS IR TIKUMISKĀ LĪDERĪBA?

Piedāvājam portāla Atjaunotne lasītajiem izlasīt tikumiskās līderības kustības īstenotāja Latvijā – Egila Purviņa – lekcijas pierakstu. Tikumiskās līderības institūts Latvijā veidots balstoties uz Aleksanda Dianīna-Havarda pieredzi. Havards ir divas reizes viesojies Rīgā un nolasījis virkni lekciju dažādās auditorijās. Tie, kuriem interesē personības izaugsme un Tikumiskās jeb Rakstura līderības institūta darbība, var iepazīties ar tā aktualitātēm šeit:  https://www.facebook.com/Rakstura-Līderības-institūts-579007032483459/  

Ceļā uz cilvēka cieņu un personas pilnību. Autors: Egils Purviņš

Pēc 16 gadiem sportā sapratu, ka tajā visu esmu sasniedzis un kaut kas ir jāmaina. Tāpēc četrus gadus atpakaļ izvēlējos izaugsmes industriju – koučinga (metožu kopums mērķu apzināšanai un sasniegšanai) praksi, kas šobrīd ir pieprasīta dažādās nozarēs. Pēc pāris gadiem darbojoties šajā industrijā, es sapratu, ka mūsdienu izaugsmes industrija ved uz efektivitāti, panākumiem, palīdz sakārtot sevi, bet neatbild uz jautājumu: ko nozīmē būt cilvēkam. Kas īsti ir pats cilvēks? Kurp mēs dodamies? Kas ir mūsu mērķis? Kāda ir mūsu atbildība par pieņemtajiem lēmumiem? Tie ir filozofiska vai reliģiska rakstura jautājumi. Tos nevar atrisināt – kā izaugsmes industrijā saka – ar piecu vai septiņu metožu tehnikām. Tās ir vienīgi tehnikas un metodes, kas dod prātam zināmu motivāciju darbībai, bet neatbild uz šiem pamatjautājumiem. Tad manās rokās nonāca Aleksandra Havarda grāmata “Līderis un tikums”. Es to izlasīju un atradu tajā vērtību un izaugsmes apvienojumu.

Par Aleksandru Havardu: viņš ir dzimis un audzis Parīzē, pēc izglītības jurists. Viņa vecvecāki Pirmā pasaules kara laikā emigrēja no Krievijas. Interesants ir ceļš, kā viņš nonāca līdz tikumiskajai līderībai. Havards Somijā lasīja kursu studentiem par Eiropas tiesībām un par Eiropas Savienības (ES) dibināšanu. Cilvēki, kuri bija dibinājuši ES – Konrāds Adenauers, Robērs Šūmans, Alčide de Gasperi – tik ļoti iedvesmoja studentus, ka viņi sāka uzdot jautājumus: kā mēs varam kļūt tādi, kādi bija šie cilvēki, kuriem bija vērtības, kuriem bija cēli mērķi, kuriem bija sapnis redzēt cilvēces vienotību un ekonomisku uzplaukumu. Kas viņos bija tāds, ka ļaudis aizmirsa Otrā pasaules kara pāridarījumu un sāka sadarboties nākotnes veidošanā? Kas mums jādara, lai mēs kļūtu līdzīgi viņiem? Aleksandrs Havards saprata, ka viņa studentiem cilvēks interesē vairāk nekā likumi. Atbildot uz studentu dzīvo interesi, Aleksandrs Havards neko jaunu neizgudroja, bet sakārtoja priekšstatus par cilvēku mūsdienīgā skatījumā, ar ko es jūs šodien iepazīstināšu.

Šobrīd tikumiskās līderības institūti ir 13 pasaules valstīs, arī Latvijā. Katra šī organizācija ir neatkarīga, bet vienojošais ir cilvēks un viņa izaugsme.

Lai runātu par līderību, ir svarīgi pieskarties izglītības jautājumam. Mūsdienās ar cilvēku audzināšanu nodarbojas sākumskolā, pamatskolā, varbūt nedaudz vidusskolā, bet augstskolā – vairs ne. Izglītība globālajā sabiedrībā tiek plaši tirgota, bet nevienu neinteresē, kāds tu esi kā cilvēks. Jaunieši iet un pērk izglītību, kļūst profesionāļi, apgūst zināšanas, bet – vai tas viņus maina kā cilvēkus? Protams, morālajai audzināšanai pamatā būtu jānotiek ģimenē, tomēr mēs uzskatām, ka pasniedzējiem, kuri stāv skolēna vai studenta priekšā, ir jāveido cilvēks labāks, jāpalīdz cilvēkam kļūt labākam. Viņi nevar iedot tikai informāciju, jo tā nav vienīgais, kas nosaka cilvēka vērtības.

Šobrīd sabiedrība piedzīvo arī līderības krīzi, lai gan par līderību mēs daudz runājam: visi grib būt līderi, ir programmas, projekti, jauninājumi un sistēmas. Mūsdienās par līderi tiek uzskatīts cilvēks, kas spēj “bīdīt” lietas. Viņš ir aktīvs, viņam ir daudz enerģijas – tātad, viņš ir līderis! Viņš prot uzstāties publikas priekšā, viņam ir bizness, viņam ir diplomi, grādi un tituli, viņš var sarunāt, komunicēt, viņam ir trīs uzņēmumi – tātad tas ir līderis (mūsdienu priekšstatos). A.Havards skaidro, ka šajā gadījumā runa ir tikai par menedžeri.

Cilvēks, kas organizē lietas efektīvi – tas ir menedžeris. Tā ir tehniskā līderība, kas mūsdienās ir ļoti populāra, proti, metodes, tehnikas, kā iespaidot, kā panākt, kā kaut ko sasniegt. Un, atgriežoties pie cilvēka: cilvēks var būt jebkāds, cilvēciski šāda tipa censoņi nemainās, viņi ir tikai menedžeri. Tāpēc ir vērojama zināma līderības krīze.

Mūsdienas varētu raksturot kā “kritušo varoņu laiku”. Mums trūkst diženu cilvēku, trūkst varoņu, kuriem sekot, par kuriem mēs varētu teikt: jā, tas ir cilvēks, kurš iedvesmo mani, kura dēļ es iešu balsot, stāšos partijā, sekošu viņam, palīdzēšu, mēģināšu šo valsti veidot labāku, jo viņš ir vadītājs – cilvēks, kurš ar savu piemēru, attieksmi uzrunā sirdis, spēj iedvesmot tautu – izaugsmei, kurš paceļ citu cilvēku garu. Šobrīd nav tādu varoņu. Mēs piedzīvojam cilvēka cieņas un cēluma krīzi, mēs nerunājam par to, ka cilvēks ir cildens, ka cilvēkam ir sava cieņa. Jaunieši saka: “tu esi ‘kruts’”. Ja ir laba mašīna, liels atalgojums, prestižs darbs, ja cilvēks “bīda” lietas, ja viņam ir panākumi, tad viņš ir “kruts”. Mēs nesakām – cēls vai brīnišķīgs. Mēs vairs nezinām, ko nozīmē būt cilvēkam, kurš būtu pilns godības  un diženuma.

Parasti cilvēki arī samulst, dzirdot terminus “tikumisks” un “līderība”.  Latviešu valodā ir trīs vārdi: tikums, tikumīgs un tikumisks. Kad es runāju ar jauniešiem par tikumiem, viņi vispirms domā, ka es gribu pastāstīt par to, vai puiši meitenēm drīkst dot roku vai bučiņu uz vaiga, domā, ka es runāšu par baznīcu. Citi domā, ka tikumīgi ir tādi simpātiski puiši un meitenes, kas cenšas kļūt labāki. Kāpēc tam klāt vēl ir līderība?!

Tikumisks mūsu izpratnē nozīmē tāds, kurš balstās uz rakstura audzināšanu. Mūsu raksturu, t.i. – mūsu personas labākās sirds, gribas un prāta īpašības – veido ieradumi, ko agrāk sauca par tikumiem. Mūsdienās mēs varam izmantot terminu “morālie ieradumi”, kas varbūt ir saprotamāk. Tātad, tikumisks ir tāds, kas balstās rakstura audzināšanā un autoritātē. Autoritāte nenozīmē “bosismu” – izlikties par lielu priekšnieku, “krutu” vadītāju.

Ar ko atšķiras boss no rakstura autoritātes?

“Boss” ir cilvēks, kuram ir vara un statuss, neraugoties uz to, kāds viņš ir patiesībā – despots, egoists, gļēvulis, vieglprātis vai tirāns. Viņš izmantos savu varu un statusu, lai visi virzītos uz viņa noteiktiem mērķiem un strādātu – bieži vien pelnītu naudu ar jebkuriem līdzekļiem. Autoritāte, turpretī, ir cilvēks, kam ir rakstura spēks, rakstura spožums un brīvība. Tam nav obligāti jābūt “bosam”, uzņēmuma vadītājam, zinātņu doktoram, viedokļa līderim sabiedrībā, plaši pazīstamam, uz žurnālu vākiem redzamam cilvēkam. Iespējams, jūsu autoritāte jums ir jūsu ģimenē. Tā var būt vecmāmiņa, kas spēj pateikt īstos vārdus, un jūs saprotat, ka viņai ir taisnība. Tas ir cilvēks, kas ar savu rakstura piemēru, rakstura brīvību un spēku spēj iedvesmot jūs. Tā ir autoritāte. Izrīkot, manipulēt, veidot, dzīt citus – tā ir tehnika, tas ir “bosisms”.

Kas tad ir patiesa līderība?

Par līderi nepiedzimst, par līderi kļūst, un ikviens cilvēks var būt līderis, kas ar savu talantu, raksturu, autoritāti pats aug un spēj iedvesmot arī citus uz izaugsmi. Tas var būt zobārsts, santehniķis, skolotājs. Līderība ir izvēle un aicinājums nepalikt pasīvam, vienaldzīgam, bet gan būt aktīvam, uzņemties atbildību, iesaistīties, atbilstoši savam talantam, spējām, potenciālam un pieejamiem resursiem.

Ja cilvēks domā, ka neko nevar mainīt, ka iesaistīšanās ir bezjēdzīga, tad tā ir mazdūšība. Katrs cilvēks var kaut ko mainīt ar savu piemēru, rīcību, var daudz ko ietekmēt, tikai bieži vien to neapzinās un par to nerunā. Tāpēc tikumiskā līderība balstās rakstura audzināšanā, kas ir dinamiska pilnveidošanās.

Izkopjot savu raksturu un tikumus, mēs kļūstam līderi viscēlākajā šī vārda izpratnē. Nevis ar tehnikām, jaunām reformām, pārmaiņām, metodēm, bet ar savu piemēru – augot savā talantā, savās prasmēs, mēs iedvesmojam uz izaugsmi arī citus.

Lai vēl dziļāk saprastu, kas ir tikumiskā līderība, ir jāsaprot cilvēka personība.

Aleksandrs Havards, pētot šo jautājumu, pievērsās senajiem grieķiem – viņi saprata, ka cilvēkam ir it kā “divas dabas”. Liela nozīme ir iedzimtībai. Viens piedzimstot ir straujš bērns, nemierīgs, aktīvs, rāpjas, lien, cits – noslēgts, cits lidinās mākoņos, cits vienmēr ir priecīgs, grib uzstāties, spēlēt ludziņas. Tās ir mūsu iedzimtās īpašības, ko saucam par temperamentu. Jau senie grieķi saprata, ka sevi kā personību mēs izveidojam dzīves laikā. Piedzimstam ar temperamentu, bet izveidojam raksturu. Tieši rakstura veidošanai ir vissvarīgākā loma, lai mēs kļūtu par patiesiem cilvēkiem. Mums ir jāpazīst sevi, lai mēs kļūtu par cēlu personību. Tas nozīmē veidot savu raksturu.

Tagad ir ļoti populāri, runājot par cilvēkiem, vadīties pēc socionikas, eneagrammām, pēc ekstravertiem, introvertiem tipiem, pat dabas stihiju tipiem utt. Tomēr nemainīga klasika ir četri pamattipi: holēriķis, melanholiķis, sangviniķis un flegmatiķis. Temperaments dzīves laikā nemainās. Holēriķis ir cilvēks, kam no dabas dots daudz enerģijas. Viņš vienmēr grib rīkoties, iesaistīties, grib vadīt citus, iet uz mērķiem. Viņam patīk “menedžēt” lietas, jo viņam vienkārši bioloģiski ir daudz enerģijas. Melanholiķis ir ideālists, sapņotājs, apcerētājs. Piemēram, Dostojevskis vai Rahmaņinovs. Sangviniķis – cilvēkmīlis, viņš grib uzstāties, viņš grib mirdzēt citu priekšā. Un flegmatiķis – miera nesējs, racionāls, zinātnes, tradīciju cilvēks, kam ir nozīmīga kārtība.

Ir svarīgi pazīt sevi un pazīt cilvēkus, kas mums ikdienā ir blakus, jo īpaši, ja strādājam ar bērniem. Nedrīkst visus ielikt vienā rāmī, teikt “nedīdies un nekusties, nelien, nogāzīsies”, savukārt citiem: “tu esi sliņķis, tu neko nedari laikā”. Katrs bērns, katrs cilvēks ir citāds. Holēriķim vajadzēs izaicinājumu. Man dēls ir holēriķis, viņam ir nepieciešama sacensība, viņš šādi reaģē uz lietām, un mēs nevaram teikt, ka viņš ir egoistisks vai pārāk ambiciozs. Tāpat ne visi var strādāt komandā, ne visi var radoši iesaistīties. To ir svarīgi saprast, jo katrs cilvēks ir citādāks jau pēc temperamenta. Tas, kas der vienam, ne vienmēr derēs citam.

Tikumiskā līderība nenodarbojas ar temperamenta pētīšanu, lai gan tas ir svarīgs aspekts šajā sistēmā. Mūs interesē raksturs: kādi mēs gribam kļūt, kādi mēs varam kļūt, kādu es pats sevi veidoju, ko sevī izkopju. To, kas padara mani par autoritāti un veido kā līderi, nevis bosu. Ir cilvēki, kuri saka: “man tāds raksturs, tu mani neizmainīsi”. Atbilde ir: tas ir tavs temperaments, nevis raksturs. Ja raksturs nav izkopts – nav brīvības. Rakstura tikumu izkopšana dara cilvēku brīvu, viņš vairs nav savu iegribu, dabisko reakciju jeb temperamenta vergs. Diemžēl cilvēki bieži vien nevēlas brīvību, viņiem patīk, ka viņus nosēdina stūrī un iedod darbu, viņiem nav svarīgi, kurp notiek virzība, kāda ir viņu misija un kāda ir nākotnes vīzija.

Skolā svarīgi ir saprast savu misiju, bet ir cilvēki, kurus tas neinteresē. Viņiem vajag darbu, bet viņus neinteresē, uz kurieni tas, ko viņi dara, ved. Tas nozīmē, ka cilvēks nevēlas brīvību, jo brīvība ir atbildība par sevi, par savu dzīvi, vidi, kurā strādā un dzīvo ne tikai darbā, bet arī ģimenē.

Tikumi ir spēks rīcībā – aktīvā darbībā, aktīvos ieradumos, kurus var izkopt un kas dod spēku.

Tikumi ir, ja tā var izteikties, dvēseles superspējas.

Ir seši rakstura tikumi, kurus mēs mācāmies sevī izkopt un kas palīdz augt kā rakstura līderiem. 

Tā pirmkārt ir apdomība un spriestspēja – spēja izvērtēt informāciju, faktus un pieņemt lēmumus, apdomājot, kurp mēs virzāmies, kas pēc tam būs, kāda ir mūsu situācija. Kaut vai, izvēloties precēties, ir vajadzība apdomība, nevis – mēnesi padraudzējas un jau skrien uz baznīcu vai dzimtsarakstu nodaļu.

Vīrišķības tikums ir drosme un izturība, nevis būt maskulīnam tēviņam. Nereti daudzi palaiž garām iespējas dzīvē, jo nav drosmīgi, baidās riskēt, kaut arī zina, ka cilvēki, kas sasnieguši lielus panākumus, ir daudz riskējuši. Svarīgi, lai ceļā uz mērķi mēs būtu izturīgi, nepadodoties pie pirmajām grūtībām.

Mērenības jeb savaldības tikums – kontrole pār emocijām, prasme tās izkopt, valdīt par tām un, vienlaikus, izbaudīt bagātu un sakārtotu emociju gammu. Visiem ir arī negatīvās tieksmes un domas, jo esam cilvēki, bet mēs varam izkopt cēlās jūtas – empātiju, draudzīgumu, mīlestību, prieku, tas mūs veido par labiem cilvēkiem un palīdz pārvarēt grūtības.

Taisnīgums ir tikums, kas māca dot katram to, kas tam pienākas, tas nozīmē – pildīt savus sociālos, patriotiskos, reliģiskos, ģimenes pienākumus, būt aktīvam, iesaistīties sabiedrībā. Tas ir taisnīgi – būt daļai no sabiedrības, nebūt pasīvam, cienīt citus, būt draudzīgam, uzticēties, izrādīt labestību, laipnību, aizstāvēt un rūpēties par vājākajiem. Tas viss pieder pie taisnīguma izkopšanas sevī.

Vēl pieminēšu cēlsirdību – tieksmi uz diženo, tieksmi uz pilnību, tieksmi uz skaisto.

Un visbeidzot pazemība – dzīvot apzinoties patiesību pašam par sevi, par saviem tuvākajiem, par Dievu un kalpot citiem. Tas nozīmē, ka es pazīstu sevi, pazīstu cilvēkus, kas man ir blakus, es zinu, ka es esmu radība Dieva priekšā, es apzinos, ka diemžēl esmu tikai cilvēks un pazemīgi kalpoju ar to, kas man ir, jo viss, kas mums ir dots, tā ir dāvana un es vēlos dāvāt – dalīties ar to, kas man ir dots.

Mūsu personību veido četru pamattikumu izkopšana – apdomība, mērenība, vīrišķība un taisnīgums. Bet šie tikumi vēl neveido līderi.

Galvenie tikumi, kas raksturo līderi, ir cēlsirdība un pazemība. Cēlsirdība ir tikums, kas atver cilvēka sirdi, kas liek cilvēkam tiekties pēc ideāliem, sapņiem, pilnības. Cēlsirdīgi ir gribēt redzēt valsti brīvu, cilvēkus laimīgus, ģimenes priecīgas, vērtības saglabātas. Cēlsirdība ir virzība uz diženumu. Būdams cēlsirdīgs, līderis būs dižs savos sapņos, savā redzējumā un misijas apziņā, dižs savā drosmē. Runājot par cēlsirdību, jāapzinās katram sava misija – aicinājums, devums dzīvei. Vienīgi tas ir jāatklāj pašam sev patstāvīgi. Jābūt skaidrībā attiecībā uz pūliņiem, kas jāpieliek, lai pabeigtu iesākto, tad cilvēks būs dižs saviem mērķiem atbilstošu līdzekļu izvēlē un spējā mest izaicinājumus pašam sev un tiem, kas viņam ir līdzās.

Ir kāds piemērs: rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins, varbūt pretrunīga personība, bet viņam bija cēlsirdīga misija. Kad viņš pieredzēja četras izsūtīšanas, kad viņš redzēja to, ko tā laika Padomju Savienības vadība spēj izdarīt ar savu tautu, viņš teica: es būšu tautas atmiņa, es rakstīšu par katru nosalušo, par katru nomērdēto, par katru nomocīto, par katru izvaroto, par katru aizmirsto un pamesto. Viņš uzrakstīja grāmatu “Gulaga arhipelāgs”, jo saprata, ka tie, kas gāja bojā šajās izsūtījuma nometnēs, bija cilvēki, viņiem bija vērtība un cilvēku nevar vienkārši izmest miskastē. Katram cilvēkam ir sava cieņa, katrs cilvēks ir aicināts uz godību. Solžeņicins bija tas, kas centās atcerēties ikvienu ciešanu skarto – ka šāds cilvēks dzīvoja, viņam bija ģimene, ka nedrīkst vienkārši iznīcināt tūkstošiem cilvēkus.

Otrs līdera tikums ir pazemība: ieradums dzīvot patiesībā un spēja kalpot. Līdera cēlsirdīgais skatiens ir vērsts uz kalpošanu citiem. Tad, kad mēs pazīstam sevi, kad mēs apzināmies savus talantus un savu vērtību, citu cilvēku vērtību, mēs vēlamies kalpot, mēs vēlamies dot, jo saprotam, ka viss ir dāvana, mēs kalpojam ģimenei, kolēģiem, valstij, visai cilvēcei. Kalpošana ir pazemības tikuma avots.

Līdz ar to, līderis iesaista, nevis pagrūž, māca, nevis pavēl, iedvesmo, nevis sarāj. Tādējādi līderība nav varas īstenošana pār citiem, bet prasme dot citiem iespējas izpaust sevi.

Vēl viens piemērs – Kalkutas māte Terēze. Ja Aleksandra Solžeņicina misija bija – būt tautas atmiņai, tad māte Terēze teica: es būšu māte pašiem nabadzīgākajiem, pašiem pamestākajiem. Kad viņa brauca pa Kalkutas ielām, viņa redzēja nevienlīdzību: vienā rajonā dzīvo bagāti cilvēki, normālā labklājībā, bet tajā pašā laikā blakus rajonā – pilnīga nabadzība, pamestība un slimības. Cilvēki vienkārši mirst – bērni, pieaugušie – no infekcijām, no bada. Redzot šo cilvēku bezpalīdzību, viņa teica: mūsu uzdevums ir, lai cilvēki, kas līdz šim dzīvoja nabadzībā, pamestībā, slimībās, pat nedziedināmi mirstoši, uz māsu mūķeņu rokām nomirtu mīlestībā kā eņģeļi. Viņa uzskatīja, ka cilvēkam kaut pirms nāves ir jāsajūt sava vērtība un cieņa. Viņa kalpoja šiem cilvēkiem. Tam viņa veltīja visu savu dzīvi. Viņai ir bijis daudz sekotāju gan Terēzes dibinātā mūku ordenī, gan arī plašāk sabiedrībā. Ar savu piemēru Kalkutas Terēze iedvesmojusi miljoniem cilvēku būt līdzcietīgākiem, ziedot citiem, nodoties labdarībai.

Kas ir līderība? Līderība tā ir kalpošana.

Patiess līderis ir tas, kas ar savu darbu, piemēru un attieksmi spēj iedvesmot citus, atklāj katra unikālo vērtību, spēj noliekties, lai pieskartos sirdij, atmodinot tās cēlākās īpašības. Galvenie tikumi, kas raksturo līderi: cēlsirdība un pazemība, tieksme uz diženo un kalpošana.

Kāds ir skolotājs līderis?

Skolotājs ir vispatiesākais līderis, jo viņš audzina cilvēku. Viņš dod jaunajam cilvēkam sevi visu. Kad es biju klases audzinātājs, mēs ēdām tortes, dejojām klases stundās, es dāvāju sevi, lai viņi mainītos, lai viņi kļūtu labāki. Pēc tikumiskās līderības principiem, skolotājs ir patiess līderis pēc būtības, jo līderības būtība ir kalpošana un vēlme pēc otra cilvēka izaugsmes viscēlākajā tās izpratnē, un skolotāji to cenšas realizēt. Tas nav vieglākais ceļš, mēs to varam izvēlēties vai noraidīt, bet ja to uzņemamies iet, tad jāatceras, ka skolotāja uzdevums ir audzināt cilvēku, kalpot saviem audzēkņiem ar savu atbalstu, padomu, izrādot cieņu, dāvājot cerību un ar savu piemēru iedvesmojot izaugsmei. To var arī vienkārši saukt par cilvēka audzināšanu.

Līderis atstāj pēc sevis līderus, nevis sekotājus.