Kāpēc augstskolu padomes?

Anonīms saglabāja, Ce, 07/01/2021 - 21:13

Piedāvājam izlasīt analītisku rakstu par augstskolu reformas rezultātā izveidotajām augstskolu padomēm - starptautiskās pieredzes kontekstā. Autore Agnese Rusakova - Latvijas Universitātes mācību spēks, vadībzinātņu doktore.

Ar augstskolu padomēm – ceļā uz gaišo neoliberālisma nākotni? Bez atbilstoša finansējuma – diez vai.  Autore: Agnese Rusakova

Kāpēc abas pieredzējušās puses – gan augstākās izglītības (AI) nozare, gan atbildīgā ministrija – ar grūtībām saprotas saistībā ar AI pārvaldības reformu, lai gan abas puses apgalvo, ka seko vienam un tam pašam mērķim – uzlabot augstākās izglītības kvalitāti?

Pēdējās desmitgadēs, sakņotas neoliberālisma ideoloģijā, publiskā sektora organizācijas daudzās valstīs pārņem jaunā publiskā menedžmenta [New Public Management] idejas, kuru vadmotīvs ir ekonomiskā racionalitāte un "menedžeriālisms" [managerialism]. Vienkāršoti sakot, privātajā sektorā valdošā vērtību un uzskatu sistēma, prakses un paņēmieni tiek adaptēti publiskā sektora pārvaldībā. Viens no "menedžeriālisma" ideoloģijas stūrakmeņiem – tiek uzskatīts, ka, lai pārvaldītu sektoru, nav jābūt tā profesionālim. (Klikauer, 2015)1

Zināšanu sabiedrībai attīstoties, nodokļu maksātāji sāk aizvien vairāk apzināties, ka vēlēšanu rezultātā tiek nodotas tiesības rīkoties ar nodokļos iemaksāto naudu, tāpēc pieprasa pārskatatbildību. Pašsaprotami, lai varētu aizstāvēt savu darbu vēlētāju priekšā, valdībai pašai jāsaprot, ar ko īsti nodarbojas pārvaldītās publiskā sektora organizācijas, kurās parasti tiek nodarbināti augsti kvalificēti darbinieki, tāpēc pārvaldītā sektora darba specifikā iedziļināties nav viegli. Ir nepieciešams gūt pamatotus un saprotamus pierādījumus, kas ļautu ikvienam, pat jomas neprofesionāļiem, viegli spriest par publiskā sektora profesionāļu sniegumu. Mūsdienās vairs nepietiek ar uzticēšanos ekspertiem un profesionalitātei, jāseko privātā sektora pārvaldības modelim, kurā izpildītāji atskaitās labuma guvējam.

Pamazām arī Latvijas augstākās izglītības sektorā ir ienākušas "menedžeriālisma" vēsmas, mēģinot izmērīt grūti tveramo akadēmiskās un zinātniskās darbības vērtību ar skaidriem un skaitliskiem rādītājiem, piemēram, uzdodot Latvijas augstskolām sasniegt "Top 500" jauno padomju vadībā, kā arī apgalvojot, ka pašlaik augstskolas Latvijā netiek efektīvi pārvaldītas.

Diemžēl tieša privātā sektora ideoloģijas piemērošana publiskajam sektoram ir jebkurā gadījumā sarežģīta, jo ir grūti izmērīt kopējo labumu, ko dod publiskais sektors. Kopējam labumam tiek piešķirta atšķirīga individuālā vērtība, kas mainās, t.sk. atkarībā no katra indivīda dzīves fāzes.

Taču tas viss kopā noteikti nenozīmē, ka augstskolās līdz šim valdījis neefektīvs haoss, kura apkarošanai nepārprotami bija nepieciešama tieši pārvaldības maiņa. Ja tas tā būtu, tad sistēmas pārvaldītāji šo jautājumu būtu iekļāvuši Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā, kurā nav ne vārda par padomju ieviešanu augstskolās.2

Skaidrs ir, ka ienākošajam "menedžeriālismam", lai nostiprinātos augstskolās, ir nepieciešams diskreditēt tur pastāvošo pārvaldības formu – koleģialitāti – gadsimtu gaitā universitātēs izveidojušos pašpārvaldes formu, kuras pamatā ir savstarpēja uzticība un kopīgu vērtību vadītu un normatīvos balstītu lēmumu pieņemšana kopienās, kurās pašorganizējušies līdzīga intelekta un spēju akadēmiķi un pētnieki (Chongetal, 2018).3 Vērtībracionalitātes vietā stājas mērķracionalitāte (Rutgers M. & Schreurs P., 2006).4

Nolūkā iegūt sabiedrības atbalstu un paātrināt augstskolās pastāvošās pārvaldes formas dekonstrukciju bija nepieciešama kampaņa, kas apgalvotu, ka pastāvošā pārvaldes forma ir neefektīva un savus mērķus nesasniedz, ka jaunā pārvaldes forma būs labāka. Realitātē pie pastāvošās pārvaldes formas valdībai nav personīgas iespējas kontrolēt procesu, lai varētu caur augstskolu veikumu pierādīt sava – kā menedžera – darba kvalitāti ikvienam, kurš vēlētos šo kvalitāti apšaubīt, tai skaitā nodokļu maksātājiem. Ir nepieciešama skaidrība, caurskatāmība – kā katrs no sistēmas subjektiem strādā menedžeru mērķa sasniegšanas virzienā. Turklāt, lai varētu atbalstīt augstskolas ar savu mērķracionalitātes kompetenci, ir ne tikai nepieciešamas pārvaldības un monitoringa sistēmas, kas vadībai ļauj konstatēt intervences vietas, bet arī rīki – kā ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus augstskolās.

Tā kā tiek uzskatīts, ka kontrolējamām personām pēc noklusējuma nevar uzticēties, jo tās visas rīkojas pašlabuma meklēšanas vārdā, neoliberālismā (Hodge S. etal., 2018)5 pētījumus valdībai par augstākās izglītības nozari vairs neveic paši nozares eksperti, bet menedžeri, kas intervē tos pašus augstākās izglītības nozares ekspertus un atstāsta ekspertu teikto saviem vārdiem. Saistībā ar valsts pārvaldes ikdienu ir izveidojusies situācija, kurā valsts novirza publisko finansējumu mazākām un lielākām konsultantu organizācijām, kas ir specializējušās augstskolu un zinātnisko institūtu padarītā darba "tulkošanā" menedžeriem saprotamā valodā. Tā ir prasme, kura augstskolām vēl ir jāattīsta, un jaunā pārvaldības sistēma, ar daudzu un dažādu sabiedrības pārstāvju padomi, kuras priekšā ikdienā būs jāatskaitās, šīs prasmes attīstību veicinās.

Dažreiz akadēmisko parādību tulkošanas procesā, lai sarežģītos sistēmas artefaktus varētu izskaidrot menedžerim izmērāmās vērtībās, aizstājējvērtības ir vienīgie rādītāji, par kuriem abas sadursmē esošās pasaules ir gatavas vienoties, jo menedžeri un akadēmiķi darbojas dažādās realitātēs un tāpēc runā dažādās, specifiskās procesuālajās darba valodās.

Tulkošanas atvieglošanai tiek uzturēti augstākās izglītības diskursi, kas attēlo studentus kā klientus, mācībspēkus kā pakalpojumu sniedzējus un augstākās izglītības sektoru kā nozari, kas var bezgalīgi uzlabot savu efektivitāti un kāpināt veiktspēju jau esošā finansējuma ietvaros (ar velosipēdu, lai kā katru detaļu spodrinātu un mainītu detaļu novietojumu, ilgtermiņā neiedzīsi automašīnu, arī velosipēdista nomaiņa nelīdzēs), kas galu galā ir noderīga tik daudz, cik tās absolventi var skaitliski nopelnīt. Lietojot saistībā ar augstākās izglītības institūcijām šādu retoriku un saskaņā ar to veidojot darba apstākļus, kas tradicionāli attiecināmi uz privātā sektora organizācijām un brīvo tirgu, valdība vienlaicīgi diemžēl ievieš barjeras šai "negatīvajai tendencei", piemēram, rada šķēršļus ārzemju studentu piesaistei.

Šāda vēlme sēdēt uz diviem krēsliem – centralizēt kontroli un apgalvot, ka tiek stiprināta akadēmiskā autonomija, vai veicinot individuālu augstskolu konkurenci ar zinātnisko institūciju ranžēšanu un tai pašā laikā pieprasot koleģiālu komandas darbu un resursu kopīgošanu – dezorientē augstskolas un mazina to spēju efektīvi veidot savas stratēģijas un sekot mērķu sasniegšanai. Latvijai raksturīgās konfliktējošas augstākās izglītības nozares pārvaldības pieejas pamatā, tai skaitā, ir kardināli atšķirīgā Latvijas pieeja – gandrīz visā Eiropas Savienībā studijas pamatā tiek segtas no publiskā finansējuma, kurpretim Latvijā ir lielāks uzsvars uz privāto ieguldījumu, līdzīgi kā Lielbritānijā. Tāpēc, lai iekļautos Eiropas Savienības ietvarā, lai varētu pretendēt uz Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, kuru īpatsvars Latvijas augstākās izglītības un zinātnes finansējumā ir būtisks jau daudzus gadus, valdība ir spiesta vārdos sekot Eiropas Savienības vērtībām un vienlaicīgi komunicēt ar augstskolām ne tikai Latvijas sistēmai raksturīgajā neoliberālisma, bet arī Eiropas Savienības augstākās izglītības telpai raksturīgajā valodā.

Atšķirībā no Lielbritānijas, kas nesen Eiropas Savienību pameta, Igaunija izvēlējās ciešāku integrāciju ar Eiropu un Skandināviju, pārejot uz valsts finansētu augstāko izglītību, arī Lietuva tai seko. Līdz ar pāreju uz valsts finansētu augstāko izglītību kļūst saprotama Igaunijas, līdzīgi kā citu Eiropas augstskolu, pāreja uz valsts tiešākas kontroles pārvaldību – ja valdība vairāk iegulda, valdība arī vairāk kontrolē. Lai kā arī gribētos ātrāk piedzīvot izrāvienu – ir farizejiski paņemt tikai vienu elementu no daudz piesauktās Igaunijas – augstskolu tiešākas pārvaldes formu. Šis elements, ja izrauts no sistēmas, kļūst nebūtisks, pie citiem pastāvošajiem apstākļiem izglītības sistēmā – pat traucējošs. Sēžot uz mašīnas sēdekļa, lai cik tas autentisks Igaunijas mašīnā lietotajam, nevar iedzīt Igauniju, kas sēž uz tāda paša sēdekļa, tikai mašīnā, kas brauc. Ieviešot pārvaldības reformu un nepiešķirot sektoram papildu finansējumu attīstībai – un te nav runa par pašsaprotamo finansējumu augstākās izglītības pārvaldības reformas ieviešanai, vienlaicīgi sabiedrībai solot vērā ņemamu izrāvienu, faktiski tiek pateikts, ka naudas sistēmā ir diezgan. Subjekts to vienkārši nemāk pārvaldīt, vai pat – līdz šim autonomajam subjektam nevar uzticēt sava maka pārvaldīšanu.

Neoliberālisma uzskatiem pārņemot augstākās izglītības pārvaldību, jārēķinās ar vairākiem efektiem.

Atrodoties neoliberālisma iegrieztā mērķracionālisma spirālē, ir vilinoši nokļūt pozīcijā, kurā var lemt par naudas izlietojumu kontrolējamā subjektā. Šāda pieeja, nenoliedzami, padarīs naudas piešķiršanas procesu tajā iesaistītajām pusēm caurskatāmāku, kā arī uz iesaistīto ārējo personu izpratni par vajadzībām orientētu. Tīrs mērķracionālisms neizbēgami konfliktēs ar vērtībracionālismu, kā redzams no plašās diskusijas par IZM piedāvāto skaitlisko kritēriju universitātēm – 4000 studentu slieksni.

Lai sniegumā balstīts finansējuma modelis funkcionētu un abas puses nonāktu vienā mērķī, absolūti nepieciešams ir skaidrs un nepārprotams kopējs redzējums, sakņots kopējās vērtībās par augstskolām, kas publiskā diskusiju telpā nenonāktu pats ar sevi pretrunās. Augstskolu sniegtās iespējas ir publiskais – kā Eiropā – vai privātais – kā Latvijā – labums? Kā Latvija ar savu unikālo pieeju iekļaujas kopējā Eiropas augstākās izglītības telpā?

Pastāv risks, ka aizstājējvērtības tiks pasniegtas kā galējie efektivitātes rādītāji, un lēmumu pieņēmējiem ļoti viegli var rasties sajūta, ka viņi izprot sistēmu, jo saprot galēji vienkāršotos rādītājus, ar kuriem ikdienā jāstrādā. Piemēram, absolvents dibina savu uzņēmumu un kļūst par darba devēju, nodrošinot ar darbu vairākus Latvijas iedzīvotājus, taču absolventu monitorings uzrāda tikai to, cik viņš personīgi nopelna. Rodas ilūzija, ka dati lēmuma pieņemšanai ir nodrošināti un pieņemamie lēmumi būs pamatoti. Šīs ilūzijas rezultātā demokrātiskas diskusijas sāk šķist par traucēkli lēmuma pieņemšanā, patērēt laiku diskusijām – neracionāli.

Tomēr regulāras diskusijas starp visām iesaistītajām pusēm ir nepieciešamas, pārliecinoties, ka aizstājējvērtības savu mērķi sasniedz optimāli. Tas arī nozīmē, ka paši pārskatatbildības pasākumi ir jāizstrādā abām pusēm ciešā sadarbībā, kvalitatīvu diskusiju vadot kādam, kurš saprot abu pušu valodu, nemitīgi pārliecinoties, ka ir panākta vienošanās par abpusēji pieņemamiem kontroles principiem. Tas ir abu pušu interesēs, jo, pielietojot aizstājējvērtības, vienmēr pastāvēs risks, ka formāli sistēma tiks uzlūkota kā efektīva, bet realitātē tā tāda nebūs.

Papildus jārēķinās arī ar to, ka augstākās izglītības nozares pārstāvji nesagaidīs jaunās pārvaldības pārmaiņas ar sajūsmu. Kā gan citādi – nozares profesionāļu darba sniegumu un efektivitāti apšauba cilvēki, kas panākumus mēra citādi, kā arī – pārskatatbildības pasākumu aizsegā procesu kontrole no nozares profesionāļiem pāriet pie nozares pārvaldītājiem. Par varas un kontroles turpmāko sadalījumu ar iesaistītajām pusēm ir jāvienojas, lai nodrošinātu, ka puses līdzdarbojas.

Neoliberālā augstākās izglītības sektora kā sektora, kas vienviet pulcē augsti kvalificētus indivīdus, pārvaldībā jāizmanto "menedžeriālisma" un koleģialitātes hibrīds. Tā kā pārvaldītāju vara pieaug, ir svarīgi pārliecināties, ka tiek uzturēts saprātīgs savstarpējās cieņas un uzticēšanās līmenis, lai kontrolētais subjekts savus cilvēkresursus nav spiests novirzīt tikai kontrolētāja apmierināšanai, nevis savu tiešo pienākumu pildīšanai. Galu galā – bez cieņas un uzticēšanās arī virs augstskolu padomēm var rasties nepieciešamība pēc visu augstskolu padomju padomes un pat tā cieņu un uzticēšanos nespēs iegūt automātiski.

Ja augstskolas var pretoties pārkārtot savu darbu saskaņā ar mērķracionalitātes rādītājiem, tad pārvaldītāji var iekrist neoliberālisma mūžīgas dzīšanās pēc efektivitātes slazdā – ja sektors prasa papildu naudu, aicināt vispirms uzlabot efektivitāti, jo, saprotams, neefektīvā sektorā ieguldīt papildu naudu nav efektīvi. Šī viltus dilemma novērojama arī citos jaunā publiskā menedžmenta pārņemtos publiskajos sektoros, jo sevišķi Latvijas veselības aprūpē. Sak, finansējums būs, bet jūs visupirms "sakārtojiet sistēmu" – bez sirdsapziņas pārmetumiem gadu desmitiem šādi pauž augstāka un zemāka ranga valsts maka sargi, lieliski apzinoties, ka finansējums veselības nozarei būtiski atpaliek no citām tālām un tuvām valstīm. Šādi izmantojot jauniegūto varu, menedžeri, nenoliedzami, dienas beigās ir rīkojušies racionāli, taču ilgākā laika periodā skatoties – sniegto pakalpojumu bāze aizvien pasliktināsies un, pretēji iecerētajam, nodokļu maksātāju balsis kļūs neapmierinātākas.

Latvija esot viena no pēdējām valstīm, ka ielēca vilcienā6, kas ved uz gaišo nākotni ar padomju palīdzību. Būt pēdējiem ir priekšrocība mācīties no pirmo kļūdām. "Reformām, kurām vajadzēja radīt daudz efektīvāku administrāciju, efekts bija pretējs – administrācijas izmaksas ir šāvušās gaisā." (The Sydney Morning Herald, 2012)7

Šobrīd nozarei, kurai ir jākonkurē Eiropas brīvajā tirgū ar nepietiekamu finansējumu, būs jāpārdala iekšējie resursi arī ar jauno pārvaldības formu saistīto funkciju nodrošināšanai. Turklāt izdevumi sistēmas pārkārtošanai un uzturēšanai būs lielāki nekā tikai padomes locekļu algas. Sistēmiski lielākajās augstskolās neoliberālisma efekti var atbilstoši palielināties. Katrai atskaitei, kuru pieprasīs pārvaldītājs, pretī augstskolā būs jānovirza administratora vai akadēmiskā personāla slodze. Tā kā akadēmiskā personāla resursus novirzīt šādam mērķim ir mazefektīvi, neoliberālisma skartajās augstākās izglītības sistēmās likumsakarīgi pieaug administratīvā personāla skaits un ar to saistītās izmaksas, kas tik un tā nevar patstāvīgi augsti kvalificētā akadēmiskā personāla vietā atskaitīties pārvaldītājam darba specifikas dēļ.

Publiski diskusiju telpā atbalsta iegūšanas nolūkā pārspīlējot sistēmiskas problēmas, var nepanākt iecerētos rezultātus, neskatoties uz visu iesaistīto pušu ieguldīto lielo darbu sistēmas sakārtošanā. Kopēja mērķa – augstākas izglītības kvalitātes –sasniegšanas vārdā, pārņemot pozitīvo, ko pārmaiņas var sniegt, nepieciešams izvairīties no neoliberālisma tā negatīvajā izpausmē. Negatīvo efektu apzināšana ir pirmais solis šajā virzienā. Nākamais solis līdztekus sistēmas sakārtošanai Augstskolu likuma grozījumu pieņemšanas formā būtu valsts finansētas augstākās izglītības ieviešana un finansējuma nodrošināšana saskaņā ar un atbilstoši pašas valdības izvirzītajiem mērķiem. Tikai tas "pēdējais", kas no citu kļūdām nemācās, ir patiešām zaudētājs.

Rakstu var izlasīt arī portālā “Delfi”: https://www.delfi.lv/news/versijas/agnese-rusakova-ar-augstskolu-padomem-cela-uz-gaiso-neoliberalisma-nakotni-bez-atbilstosa-finansejuma-diez-vai.d?id=53344805

1 Klikauer, T. (2015). What Is Managerialism? Critical Sociology. 41 (7–8): 1103–1119. doi:10.1177/0896920513501351. ISSN 0896-9205.

2 Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību, kk-valdibas-deklaracija_red-gala-1.pdf (mk.gov.lv)

3 Chong, S., Geare, A., &Willett, R. J. (2018). Changein a New Zealand university 1985–2010: Views of collegiality and managerialism. Educational Management Administration & Leadership, 46(6), 926–941. https://doi.org/10.1177/1741143217717275

4 Rutgers M. &Schreurs P. (2006). The Morality of Value- and Purpose-Rationality: The Kantian Roots of Weber's Foundational Distinction. In Utrecht Administration & Society, Vol. 38 No. 4, 2006, pg. 403-421, DOI: 10.1177/0095399706290632

5 Hodge S., Holford J., Milana M., Waller R. &Webb S. (2018). Economic theory, neoliberalism and the interests of educators, In International Journal of Lifelong Education, 37:3, 279-282, DOI: 10.1080/02601370.2018.1484009

6 https://www.delfi.lv/spried-ar-delfi/kakis-melna-maisa-vai-augstas-raudzes-profesionali-kas-bus-augstskolu-padomes.d?id=53284789

7 The Sydney Morning Herald, news portal. E.L. Fisher (Kambah) (2012). Academic staff uni's essential resource, not managers. Published 09.04.2012., GSDS https://www.smh.com.au/politics/federal/academic-staff-unis-essential-re...

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.