J. Vanaga uzrunas Lieldienu priekšvakarā
Piedāvājam “Atjaunotnes” lasītājiem Lieldienu svētku priekšvakarā izlasīt Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga uzrunu Zaļajā ceturtdienā un vēstījumu Klusajā sestdienā, kas izskanēja arī ekumeniskā "Krusta ceļa" noslēgumā Lielajā piektdienā Rīgā, Doma laukumā.
Zaļajā ceturtdienā
Zaļā ceturtdiena ir bagāta ar notikumiem, ko pieminēt un svinēt. Viens no tiem ir garīgā amata iedibināšana.
Tanī naktī, kad viņš tapa nodots, paņēmis maizi un pateicies, Jēzus lauza to un deva saviem mācekļiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.”
Satiekot mācekļus pēc augšāmcelšanās, Jēzus viņiem teica: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
Pirms uzkāpšanas debesīs viņš tiem teica: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Liels pagodinājums un liela atbildība. Kādā fantastikas stāstā lasīju par cilvēku, kurš pēkšņi attapās, ka ir mantojis planētu Zemi un tagad ir par to atbildīgs. Droši vien apustuļi, dzirdot Jēzus vārdus, jutās līdzīgi. Kā jūtamies mēs, aicinātie un ieceltie Dieva vārda kalpi? Mēs esam tie, kam ar roku uzlikšanu no Kunga Jēzus līdz mūsu dienām ir nodotas tālāk apustuļiem dotās pilnvaras un uzdevums. Kā jūtamies mēs?
Pēdējā laikā ne reizi vien esam dzirdējuši atgādinājumu, ka Baznīcai jāprot valoda, kuru saprot mūsdienu cilvēks. Baznīcai jāprot Labo vēsti stāstīt saprotami mūsu laikmeta klausītājiem. Tas ir pareizs atgādinājums. Baznīcai tas noteikti ir jāprot, jo kāda gan jēga stāstīt, ja neviens nesaprot? Bet kāda ir tā valoda, ko saprot mūsdienu cilvēks?
Par to man nesen bija jādomā, piedaloties lielā sludinātāja Billija Greiema bērēs. Kāds ir aprēķinājis, ka 80 gados, ko viņš no sava mūža veltīja pasaules evaņģelizācijai, Billijs Greiems sarīkoja misijas pasākumus 270 pilsētās, sapulcināja 220 miljonus cilvēku. Ņemot vēl vērā tos, kurus viņa vēsts sasniedza medijos, grāmatās un filmās, šis Dieva vīrs esot uzrunājis vairāk nekā divus miljardus cilvēku. Un viņu saprata. Saprata gan 20., gan 21. gadsimts. Desmiti un simti tūkstošu atgriezās no grēkiem un uzticēja savu dzīvi Kristum. Miljoniem dzīvju tika darītas garīgi bagātākas. Kas tad tik īpašs bija viņa valodā, ka to tik ļoti saprata? Tie, kas ir dzirdējuši viņa sprediķus zina, ka tie bija vienkārši – gluži kā viduslaikos Asīzes Franciskam, kuru saprata pat putni. Greiems sludināja skaidru Dieva vārdu – bauslību un evaņģēliju, Dieva tiesu, sodu par grēkiem, bet žēlastību un piedošanu tiem, kas atgriežas un tic uz Kristu, kurš cilvēci ir atpircis ar savu svēto dzīvi un vietniecisko upuri. Tādēļ viņu saprata gan 20., gan 21. gadsimts un nesa augļus – trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus.
Izvadīšanas svētbrīdī uzrunas teica Billija Greiema ģimenes locekļi un līdzstrādnieki. Skanēja daudz priecīgu smieklu, kuri nemaz nelikās neiederīgi. Labais un uzticamais kalps devās mierā redzējis Kunga pestīšanu. Par to bija jāpriecājas un jālīksmojas, jo viņš bija licis lietā pašu dārgāko, kas viņam bija dāvāts – laiku. Dievs viņam deva daudz laika – gandrīz simt mūža gadu. Vai varbūt jāsaka citādi – Billijs Greiems izmantoja laiku evaņģēlija darbam un tādēļ Dievs deva viņam daudz laika. Par sevi viņš teica: “Mans vienīgais mērķis dzīvē ir palīdzēt cilvēkiem atrast personīgas attiecības ar Dievu, kuras, kā es ticu, nāk no Kristus pazīšanas.“
Zaļajā ceturtdienā mēs gribam atjaunot savu ordinācijas solījumu. Mēs gribam “no jauna likt sevī iekvēloties dievišķajam dāvinājumam, kas mūsos ir dots ar apustuļu roku uzlikšanu”, kā Pāvils mudināja Timoteju. Mēs gribam piešķilt jaunu apņēmības un aizrautības dzirksteli Kunga aicinājumam un kalpošanas uzdevumam. Lai Billija Greiema dzīve liek mums domāt par laiku. Gan par hronos – par lineāro laiku, proti, mūža gadiem, mēnešiem un dienām, ko Dievs mums dāvina, gan arī par kairos – par īsto laiku, īsto brīdi, kad Dieva gars ir sapulcinājis cilvēkus dievnamā un licis mūs viņu priekšā, lai viņi dzirdētu Dieva vārdu, kurš ir skaidrs, “dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.” Lai viņi dzirdētu Evaņģēlija vārdu, kas dziedina, ceļ un liek iemīlēt Kungu Jēzu Kristu.
Mīļie brāļi Kristū un amatā, lai Svētā Gara dāvinājums, kas ir mūsos ar apustuļu roku uzlikšanu, palīdz mums izmantot mūsu laiku, mūsu gadus, dienas un stundas tam, lai īstajā brīdī mēs ik reizes būtu sava augstā aicinājuma cienīgi un neliktu Kungam vilties. Viņš mums ir uzticējis planētu. Vismaz Latviju.
Klusajā sestdienā
Lieldienās priecīgi cits citu sveicam ar vārdiem: “Kristus ir augšāmcēlies!” Klusā sestdiena, kad Kristus bija guldīts kapā, ļauj ieraudzīt Lieldienu sveiciena nozīmi. Ko tad, ja Jēzus būtu palicis kapā un nebūtu augšāmcēlies? Ierastās lietas mēs pa īstam sākam novērtēt tad, kad tās zaudējam. Mēs esam pieraduši dzīvot eiropeiskā Latvijā. Mums liekas pats par sevi saprotams no kristietības pasmeltais uzskats, ka cilvēks ir vērtība, kas jāciena, ka viņa tiesības ir jāciena un brīvība jāaizsargā. Kristīgā ētika, kas izteikta desmit baušļos, liekas neapstrīdams pamats attiecībām sabiedrībā. Mums vienmēr ir bijuši apkārt dievnami, neskaitāmi mākslas darbi, kas ataino Bībeles sižetus, un mūzikas sacerējumi, kas apdzied cilvēka un Dieva attiecības. Tas liekas tik vienkārši, ka varam aiziet uz dievkalpojumu, izsūdzēt grēkus un saņemt piedošanu. Ir tik dabiski, ka varam lasīt Jauno Derību un lūgt “Mūsu Tēvs debesīs”. Liekas, ka tā vienmēr ir bijis un būs. Bet ja nu ne?
Būtu ļoti apgaismojoši kādu brīdi padzīvot tā, kā Kluso sestdienu piedzīvoja Kristus mācekļi. Viņi bija aizmirsuši Jēzus solījumu augšāmcelties trešajā dienā. Viņiem Kristus bija miris un uz mūžiem ielikts kapā. Pamēģināsim svētītā iztēlē padzīvot Latvijā, kurā Kristus nav augšāmcēlies. Nav eiropeiskas Latvijas, nav eiropeisku cilvēka tiesību un brīvību. Nav pašas Eiropas un kristīgās civilizācijas. Nav dievnamu un mākslas darbu, nav dievkalpojumu. Nav evaņģēlija, nav piedošanas, ir tikai nesaudzīga bauslība. Nav Jaunās Derības un mēs nevaram teikt “Mūsu Tēvs debesīs”, jo tas, kurš ir Debesīs, nav Tēvs, bet tiesnesis, kas taisnīgi notiesā grēku. Vienu klusu sestdienu savā iztēlē padzīvosim Latvijā, kurā Kristus nav augšāmcēlies. Jā, ir iniciatīvas, kuras vēlētos atbrīvot dzīvi mūsu zemē no visa kristīgā. Taču, ja pamēģināsim, tad atklāsim, ka dzīve eiropeiskā un latviskā Latvijā līdzi ar pašu mūsu esību ir sakņota Augšāmcelšanās notikumā. Tādēļ, sveicinot cits citu ar Lieldienu sveicienu: “Kristus ir augšāmcēlies”, lūgsim un strādāsim, lai mūsu dzīvē, zemē un Tautā viņš patiešām būtu dzīvs un celtu augšup Latviju!
0 comments
Pievienot jaunu komentāru