Dievmāte Rietumu un Austrumu baznīcu izpratnē

Piedāvājam portāla "Atjaunotne" lasītājiem Elizabetes Taivānes pētījumu par Dievmātes parādīšanos, kas dažādu konfesiju pārstāvjos izsaukušas neviennozīmīgu reakciju, un tās interpretācijām Rietumu un arī Austrumu baznīcu teoloģiskajās tradīcijās. Pateicamies par autores doto  iespēju rakstu latviešu valodā pirmpublicēt portālā!

Dievmātes parādīšanās kristīgajos Rietumos: fenomenoloģiskā eksplikācija. Autore: Dr. theol. Elizabete Taivāne

Nav noslēpums, ka Rietumu civilizācija piedzīvo garīgo krīzi, kas ir laika ietilpīgs process. Vēl Karls Gustavs Jungs un Mirča Eliade ir izteikuši bažas attiecībā uz Rietumu garīgo pagrimumu. K.G. Jungs uzskatīja, ka par izeju no šīs situācijas varētu kļūt Rietumu atgriešanās pie Austrumiem. M.Eliade domāja, ka atgūt pazaudētās garīgās vērtības var tikai tajā gadījumā, ja Rietumu civilizācija atjaunos savas saites ar arhaisko kultūru un reliģiju. Abi pētnieki, viens psihologs, otrs vēsturnieks, atsaucās uz tā saukto arhetipisko jeb reliģiskā kvintesenci, kas pēc K.G. Junga domām ir klātesošs Austrumu reliģiozitātē, bet pēc M.Eliades - arhaiskajā pasaules uztverē. Šo pašu arhetipisko Rietumu civilizācija arī esot pazaudējusi.

Ir zināms, ka cilvēks ir galvenokārt homo religiosus. Reliģiskais instinkts viņā ir neiznīcināms. Mūsdienās, tāpat kā citos kritiskajos Rietumu garīguma vēstures posmos, vienmēr ir pastāvējuši divi veidi, kā instinktīvās reliģiskās jūtas var izpausties. Pirmais ir tā mēģinājums noformēties ārpus tradicionālās reliģiozitātes, kā tas notika, piemēram, 16. gs. Vācijas reformācijas vai 19. - 20. gs. Eiropas un Amerikas jauno reliģisko kustību gadījumā. K.G. Junga atgriešanās pie Austrumiem ir notikusi, kaut arī izkropļotā veidā. Mūsdienās ir vērojama Rietumu pārstāvju neviltotā interese par alternatīvajiem soterioloģiskajiem modeļiem, kas būtu reinkarnācija vai paplašinātā apziņa. Pētnieks komparatīvās reliģiju zinātnes laukā jezuīts A. Pjeris runā par Rietumu psiholoģiskās nepieciešamības pēc Austrumu instinkta masveida socio-ritualizāciju.[1] Citiem vārdiem vēlme atgriezties pie arhetipiskā garīguma Rietumos izpaužas kā pievienošanās Austrumu un pseido-Austrumu reliģiskām grupām.

Otrais veids atgūt pazaudēto garīgumu ir: tradicionālās reliģiozitātes atmoda, kas ir savdabīga reformācija tradīcijas klēpī. Mūsu gadījumā runa ir par atjaunošanas procesiem Romas Katoļu Baznīcā. Pēdējā laikā šāda tendence liek sevi manīt akadēmiskās teoloģijas ietvaros (pieminēsim tā saukto antropoloģisko pagriezienu Karla Ranera teoloģijā) un tautas reliģiozitātes līmenī. Lai raksturotu populārās tendences atjaunot tradicionālo reliģiozitāti, ir vērts pieminēt harizmātisko kustību Romas Katoļu Baznīcā (oficiālās Baznīcas attieksme pret to nav viennozīmīga), dažādas grupas, kas praktizē kaut ko starp Hesihasma lūgšanu un Budisma meditāciju (piemēram, Kristīgās meditācijas kustība, kas mūsdienu Latvijā ir diezgan populāra), ekumenismu un uz tā bāzes izveidojušās kopienas (kā Taizē kopiena Francijā, kuras dibinātājs ir 2005.g. mirušais brālis Rože). Vēl viena, pēc būtības pati konservatīvākā tendence, ir Jaunavas Marijas godināšanas uzplaukums, ko veicināja Viņas parādīšanās Eiropā 19. - 21.gs. Pazīstamākās parādīšanās notika Fatimā 20.gs. divdesmitajos gados, Fontanellā četrdesmitajos, Garabandālā sešdesmitajos un Medžugorjē astoņdesmitajos gados. Dievmātes kulta uzplaukums ir par iemeslu liturģiskās prakses paplašināšanai. Baznīcas ietvaros ir radusies mariāniskā kustība, kuras dalībnieki izpilda papildus lūgšanu praksi un uzupurēšanos Dievmātei. Kustība ir kļuvusi diezgan populāra gan priesteru, gan laicīgo katoļu vidū.

Pašas par sevi parādīšanās ir ārkārtīgi interesants materiāls reliģijas fenomenoloģijai tādēļ, ka tās ir unikālas, jo ir pārstāvētas tikai Rietumu kristietībā. Pareizticības attieksme pret tām nav viennozīmīga. Visbiežāk tā ir negatīva, jo šī fenomena aspekti ir Austrumu pasaulei mazsaprotami. Mūsu uzdevums ir padziļināt fenomena izpratni un sniegt tam kompetentu izvērtējumu.

Sāksim ar V.N. Losski, kurš ir izpelnījies klasiķa statusu Pareizticīgo teoloģijā un ir izteicis pamatīgu fenomena kritiku. Rakstā ar nosaukumu Bezvainīgās ieņemšanas dogma un arī tās pielikumā, kas parādījās raksta jaunajā izdevumā, V.N. Losskis atklāj dogmas loģisko nesakarību un tā neatbilstību Pareizticīgo mācībai. [2] Dogmas jēgu var izskaidrot šādi: Jaunavu Mariju neaptraipa nedz personiskais, nedz pirmdzimtais grēks. Līdz ar to Viņa iegūst īpašu statusu radīto būtņu starpā, jo ir ne tikai Dieva Dēla dzemdētāja, bet arī līdz-izpircēja, kas ir aicināta kopā ar savu Dēlu apkarot sātana varu. [3]

Romas pāvests Pāvils VI paskaidro, ka ”Mātes un Dēla savienošanās izpirkšanas darbā visskaidrāk atklājās Golgātā, kur Kristus „pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam” (Ebr. 9, 14), un Marija, pie krusta stāvēdama (Jāņa 19, 25), „dziļi cietusi kopā ar savu vienpiedzimušo Dēlu un mātišķajā sirdī ņēma dalību Viņa upurī (sacrificium), mīlestībā piekrizdama uz viņas dzemdināto Upura nokaušanu (victimae immolationi consentiens)” [4], ko arī sniedza (obtulit) Mūžīgajam Tēvam.” [5] Tātad līdz-izpirkšana nozīmē fiat jeb lai notiek principu, t.i., Marijas piekrišana uz Iemiesošanos un Dēla upurēšanu.

V.N. Losskis šajā sakarā pievērš uzmanību tam, ka Dievmāte ir bijusi brīva tikai no personīgā, nevis no pirmdzimtā grēka: „Ja Dievmāte būtu priviliģētā stāvoklī un būtu Dieva nodalīta no visas pārējās cilvēces, iegūdama cilvēka stāvokli pirms grēkā krišanas, tad viņas brīvā piekrišana Dieva gribai, viņas atbilde erceņģelim Gabrielam zaudētu vēsturisko saikni ar citiem aktiem, kas sagatavoja cilvēci Mesijas nākšanai gadsimtu gaitā.” [6]

Savu spriedumu Losskis gan mīkstina divpadsmit gadus vēlāk, kad raksts tiek publicēts no jauna un papildināts ar piezīmēm (primečaņije). Mīkstinājums skar Dievmātes parādīšanos Lurdā un būtiski nemaina teologa teikto par Marijas bezvainīgās ieņemšanas dogmu. V.N. Losskis, atzīdams parādīšanos par Dieva žēlastības manifestāciju, piedāvā savu interpretāciju epizodei, kur Dievmāte pasludina sevi par Bezvainīgo Ieņemšanu.  V. N. Losskis raksta, ka šos vārdus Dievmāte ir teikusi 1858. g. 25. martā Kunga Pasludināšanas dienā, un „to nozīme ir pietiekami skaidra tiem, kas nav spiesti tos interpretēt pret saprātīgo teoloģiju un gramatikas pamatprincipiem: Dieva Dēla bezvainīgā ieņemšana ir Bezvainīgās Jaunavas augstākais gods.” [7]

Neapstrīdēsim slavenā teologa kompetento viedokli attiecībā uz Pareizticīgo baznīcas mācības patiesībām. Ir jāatzīst, ka viņa argumenti ir gluži loģiski, tomēr no reliģijas fenomenoloģijas jeb šajā gadījumā hermeneitikas[8] redzes punkta reliģijai kā tādai piemīt pavisam cita loģika, kas nav loģisks diskurss tiešajā vārda nozīmē. Gan Pareizticība, gan Katolicisms veidojas uz Atklāsmes un tautas reliģiozitātes pārklājuma bāzes, kas ir iemesls neizbēgamām atšķirībām starp divu lielo tradīciju ortopraksi, kā arī dogmatiku, kas pēc savas būtības ir tikai pieminētās sintēzes derivāts.

Dievmātes parādīšanās ir galvenokārt populārās reliģiozitātes izpausme. Tautas reliģiozitāte eksistē pēc cita veida principiem un nepārstāv vairs loģisko diskursu, bet gan intuitīvo Dievišķā uztveres modu. Šis apgalvojums nav bez pamatojuma. Tagadējais Romas pāvests Benedikts XVI ir īpaši atzīmējis, ka privātās atklāsmes (un Dievmātes parādīšanās ir viena no tām) pārstāv tieši tautas reliģiozitāti, kas, savukārt, papildina liturģisko praksi. Attiecības starp vispārējo Atklāsmi un privāto ir tādas pašas kā starp Liturģiju un populāro dievbijību.[9] Tādā veidā, etniskās reliģiozitātes īpatnības atdzīvina Atklāsmi, ievietojot to konkrētā kultūrvēsturiskajā situācijā. Tādēļ nākas atzīt, ka Dievmātes parādīšanās ir aksiomātiskas. Tās ir jāpieņem un jāinterpretē kā dotums.

Pētniekam, kas godīgi izmanto šo principu Lurdas notikuma kontekstā, ir jāoperē ar visu viņam pieejamo faktu materiālu un ir jāizvērtē tas ar epoche principa (sava slēdziena ielikšana iekavās) palīdzību, kas mūsdienu reliģijas fenomenoloģijā ir aizstāts ar empātiju. Dievmātes parādīšanos Lurdā nemaz nevar adekvāti interpretēt, ja neņem vērā 1830.g. Marijas parādīšanos Parīzē sv. Katrīnai Laburē. Atšķirībā no Lurdas, kur Dievmāte nosauca sevi jau pazīstamajā tā laika Katoļu pasaulei un vispārpieņemtajā vārdā, Parīze sagatavoja ne tikai Lurdas notikumu, bet Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētku pēdējo apstiprinājumu Katoļu Baznīcā 1854.g. Dievmāte aicināja sv. Katrīnu Laburē un kopā ar viņu visu pasauli pēc iespējas biežāk skaitīt lūgšanu: „Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie Tevis!” Un, ja Marijas teiktie Lurdā vārdi „Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana” var saprast divējādi, tad gadījumā ar Katrīnu Marijas apliecinājumu būtu grūti pārprast. Pati Katrīna bija Bernadetes Sibiru laika biedrene un ar prieku pieņēma Dievmātes nevainības vēsts apstiprinājumu Lurdā.[10]

Augstāk minētie argumenti tomēr neatbild uz jautājumu, kādēļ Dievmātes parādīšanās ir tipiska tieši kristīgajiem Rietumiem.

Kāda iemesla dēļ Pareizticīgo pasaule to nepazīst un daudzkārtējie pravietojumi, kas skāra Krievijas likteni, tika nodoti pareizticīgajiem ar katoļu starpniecību?

Lai atbildētu uz jautājumu, ir no jauna jāpiesauc V. N. Losskis, kurš ir adekvāti pamanījis saikni starp parādīšanos un dogmatiku. Tieši viņam pieder pazīstamā formula, kas paredz mistiskās un dogmatiskās teoloģijas savstarpējās attiecības un abpusējo ietekmi.[11] Dogmatiskā teoloģija it kā noformē un loģiski sakārto kristīgajai Atklāsmei pieņemamo spontāno mistisko pieredzi. Tādēļ tieši dogmatika sniedz mums problēmas risinājumu.

Kā jau ir teikts, saskaņā ar Romas Katoļu Baznīcas dogmatiku, Dievmātei ir piešķirts īpašs līdz-atpircējas statuss radījumu vidū. Viņa ir bez grēka ieņemtā. Šis notikums sasniedz kulmināciju Viņas uzņemšanā debesīs tāpat kā Inkarnācija – Augšāmcelšanās notikumā. Līdz-atpirkšana paredz Dievmātes aktīvu piedalīšanos cilvēces pestīšanas procesā. Pēc pašas Marijas vārdiem, viņa, pateicoties viņai piešķirtajai starpniecībai, esot ne reizi novērsusi Dieva sodu, kas bija paredzēts pasaulei. Pie šīs tēmas mēs vēl atgriezīsimies, akcentējot šobrīd tikai kristoloģisko principu. Pāvests Pāvils VI pievērš mūsu uzmanību tam, ka līdz-atpirkšanai un Marijas godināšanai ir jēga tikai tajā gadījumā, ja tiek ņemts vērā trinitārais un kristoloģiskais princips.[12] Citiem vārdiem Dievmātes misija ir cieši saistīta ar Dievišķo Pestītāju, kļūstot par savdabīgu Atpirkšanas modu. Tādēļ mums ir svarīgi izanalizēt Kristus tēlu populārajā katolicismā.

Nav noslēpums, ka vislabākais pētniecības avots šeit ir hagiogrāfija, kas ir soterioloģisko modeļu iemiesojums svēto dzīvē un reliģiskajā pieredzē kā tādā. Un, ja Budismā vai Hinduismā soterioloģija paredz skolotāja atdarināšanu, tad kristietībā tā ir viennozīmīgi Kristus atdarināšana jeb Imitatio Christi. Abas Baznīcas pieņem mācību par divu savienošanos Kristū bez sajaukšanās (communicatio idiomatum). Tautas ortopraksē ir vērojama vienas vai otras Kristus dabas godināšanas pārsvars. Austrumos tas ir par iemeslu priekšstatam par Kristu kā galvenokārt Dievu visa valdītāju (pietiek atcerēties Pantokratora tēlu pareizticīgo ikonās), nevis cilvēku. Austrumu misticismā ir raksturīgas pagodinātā Kunga vīzijas apskaidrošanās un augšāmcelšanās mirklī, tādēļ tā sauktā lumenofānija jeb Dievišķās gaismas pieredze nav retums, bet hagiogrāfija piedāvā neskaitāmos aiziešanas no pasaules un kontemplācijas sižetus. Rietumu kristietim ir daudz saprotamāks Jēzus Kristus cilvēka tēlā, kas ir kļuvis mums tuvs caur kalpošanu un savām krusta mokām. Kristus ciešanu apcere neparedz ne mazāko priekšlaicīgu Augšāmcelšanās godības pieminēšanu.[13] Tādēļ Rietumu Baznīcas misticisms ir bieži saistīts ar stigmatizāciju, bet hagiogrāfija ar kalpošanu pasaulē.

Izceltie akcenti palīdz secināt, ka Rietumu kristiešiem ir īpaša attieksme ne tikai pret cilvēcisko Kristus dabu kā tādu, bet arī pret Viņa miesu, kas ir it kā absorbējusi dievišķo dabu, kura, savukārt, parādās mūsu acīm kā nevainība jeb Kristus miesas jaunavīgā šķīstība. Populārajā Kristus izpratnē cilvēciskais un dievišķais Viņā ir kaut kas viens, un, ja nu Kristus cilvēcība ir tik tuva Rietumu kristietim, tad Viņa tēls ir galvenokārt saistīts ar Viņa nevainīgo miesu. Kristus miesa ir cēlusies no Marijas miesas, tas nozīmē, ka arī Viņas ķermenis ir bezvainīgs, būdams atšķirīgs un īpašs visa radītā vidū tādēļ, ka ir dievišķā caurstrāvots. Līdz ar to Dievmāte ir Kristus bezvainīgās, t.i., dievišķās cilvēcības mods, ja ne hipostāze, jo šķīstība jeb brīvība no jebkādas netīrības ir paša Dieva atribūts, kas cilvēka miesā pārtop (jeb materializējas) par jaunavību. Un sakarā ar to, ka tāds ir Marijas statuss Romas katoļu apziņā, Viņas parādīšanām, kurām ir daļa līdz-atpirkšanas darbā, ir atbilstošs ikonogrāfisks tēls. Viņa gandrīz vienmēr parādās kā Jaunava gaismas vidū un baltā tērpā, kas simbolizē to pašu šķīstību.

Pat nepieminot acīmredzamo faktu, ka viņas tēls ir parasti saistīts ar atribūtiku[14], kas ir saprotama vietējiem vizionāriem, ir jāsecina, ka tas [Dievmātes tēls] ir pašpietiekams, kļuvis par paša Kristus nevainības, jaunavības un līdz ar to dievišķības modu. Marija ir pilnvērtīga Kristus pārstāve, tādēļ Viņas tēlam nav nepieciešams Jēzus bērns. Marija ir it kā absorbējusi Dieva šķīstību un līdz ar to svētumu. Pareizticīgo ikonogrāfijā Dievmātes figūrai ir komplementārs raksturs. Viņu reti attēlo bez Jēzus bērna, jo Viņa nav brīva no pirmdzimtā grēka un nav pilnvērtīga Kristus pārstāve.

Sakarā ar to, ka Rietumos Pestītājs un Viņa Māte pēc savas būtības ir svētā cilvēcība, tad ir gluži adekvāti naturālistiskie Kristus un Marijas siržu tēli. Ir interesanti, ka uz Fatimas Dievmātes ikonas katoļu baznīcā krievu ciematā Carskoje selo, kas ir izpildīta saskaņā ar visiem pareizticīgo ikonogrāfijas kanoniem, naturālistiskais Marijas sirds tēls ir aizvietots ar arhetipisko aploci, uz kuras fona ir uzraksts „sirds”. Dievmātes sirds šeit ir attēlota strikti saskaņā ar kristoloģisko principu. Sfērai, kas simbolizē Marijas sirdi, apkārt ir ērkšķu kronis, jo viņas sāpes ir cieši saistītas ar Viņas Dēla ciešanām. Ir zīmīgi arī tas, ka Rietumu sakrālā māksla, ko Pareizticīgie gluži taisnīgi raksturo kā jūtelīgu, sakņojas Kristus un Marijas kā cilvēku tēlā. Dziļais pareizticīgo ikonu simbolisms un bezkaislība, pretēji tam, sakņojas arhetipiskajā un pārlaicīgajā, transcendentajā.

Izņemot bezvainības atribūtu, Kristus tēls kristīgajos Rietumos ir saistīts arī ar kalpošanu pasaulē, bet Pestītāja pasaulīgais dzīves veids liek mums pievērsties pasaules fenomenam un pasaules tēlam Rietumu populārajā kristietībā. Priekšstats par pasauli, kas ir dievišķā caurstrāvota, kas ir Dieva imanences klēpis, neatņem tai iesakņošanos radītajā laikā un telpā. Rietumu pasaules skatījums ir neizbēgami vēsturisks. Tas absolutizē vēsturi iepretī Austrumu, un šajā gadījumā Pareizticīgo, esošā uztverei, kas daudz lielākā mērā ir attālinājusies no laika un telpas kategorijām. Izmantojot M.Eliades jēdzienu aparātu, var apgalvot, ka Austrumu pasaules skatījums ir arhetipisks un līdz ar to statisks, kas arī liek Pareizticīgo teoloģijai it kā noslēgt Atklāsmes procesu, uzlikt tam punktu. Atklāsme jau ir tapusi.

Rietumu domāšana ir simboliska (pēc Junga un Eliades) un līdz ar to vēsturiska. Tā ne tikai pieļauj, bet nepieciešami paredz Atklāsmes klātesamību un turpinājumu vēsturē. Gandrīz visas Dievmātes parādīšanās ir apokaliptiski tendētas; tās visas nes vēsti par gaidāmajiem traģiskajiem notikumiem pasaules vēsturē. Tā, piemēram, Marijai parādoties Katrīnai Laburē 1930.gadā, kļūst zināms par satraucošajiem notikumiem Francijā precīzi 40 gadus pēc pravietojuma. Var minēt arī brīdinošā Dievmātes pareģojuma simboliku, kas ir nesen atklātā trešā Fatimas noslēpuma saturs. Pēc māsas Lūcijas vārdiem, viņa ieraudzīja augstu kalnu, kura virsotnē bija krusts. Caur pussagrauto un līķu pilno pilsētu, kas esot atradusies kalna pakājē, ar lielām grūtībām un mokām gāja bīskaps baltā tērpā (pāvesta simbols) un vesela grupa bīskapu, priesteru un mūku. Pāvests visbeidzot uzkāpa kalnā, kur krusta pakājē viņu nogalināja. Eņģeļi savāca traukā Kristus un mocekļu asinis, kas pilēja lejā no krusta. Ar šīm asinīm eņģeļi apslacināja dvēseles, kas devās pie Dieva.

Noslēpuma izskaidrojums ir tāds: pilsēta simbolizē pasauli, kas ir ieslēgta komunisma važās; krusts ir vēstures mērķis un orientieris: pateicoties tam iznīcība pārtop par pestīšanu; kalns ir zeme, bet sāpīgā kāpšana augšā ir Baznīcas krusta ceļš ar pāvestu priekšgalā. Pāvests Benedikts XVI raksta, ka „vīzija sniedz mums XX gadsimta tēlu – tas ir mocekļu, ciešanu un Baznīcas vajāšanu gadsimts, pasaules un lokālo karu gadsimts. Kari turpinājās gandrīz visas otrās gadsimta puses garumā un izcēlās ar īpašu nežēlību.” Viņš piebilst, ka māsa Lūcija 1982.g. 22. maija vēstulē Svētajam Tēvam minēja Dievmātes aicinājumu nožēlot grēkus un uzticēties. „Pretējā gadījumā Krievijas maldi izplatīsies pa pasauli un būs kari un Baznīcas vajāšanas. Taisnīgie kļūs par mocekļiem, Svētais Tēvs daudz cietīs: veselas tautas tiks iznīcinātas.” [15]

Ir zīmīgi, ka bīskaps baltajā tērpā ir vairākus pāvestus apkopojošs tēls sākot ar pāvestu Piju X. Vīzijā pāvestu nogalina. Ir pārsteidzoši, ka pāvests Jānis Pāvils II pēc liktenīgā slepkavības mēģinājuma 1981.g. 13. maijā lūdza atnest viņam trešā Fatimas noslēpuma tekstu un uzreiz saskatīja tajā savu likteni. 13. maijs ir Fatimas Dievmātes parādīšanās diena, tādēļ pāvests interpretēja savu izglābšanos kā Mātes rokas nopelnu. Brīnumainā kārtā lode, kas jau bija iekļuvusi pāvesta ķermenī, pēkšņi mainīja savu trajektoriju un neievainoja dzīvei svarīgos orgānus. Šeit ir būtiski atcerēties to, ka Marijas pareģojumiem ir brīdinājuma un aicinājuma uz grēku nožēlu raksturs.[16] Tiem nav noteikti jāpiepildās.

Tātad, Rietumu Baznīcas Atklāsmes turpinājums vēsturē pateicoties privātajām atklāsmēm padara Dievmātes parādīšanos iespējamu tikai Rietumos. Dievmāte, tāpat kā Kristus, kad Viņš, piemēram, parādās Faustinai Kovaļskai, bagātīgi lieto vārdus. Kristus un Marijas imanentā un līdz ar to vēsturiskā epifānija nepastarpināti saskaras ar „laika zīmēm”. Ir vērts pieminēt arī to, ka Marija, parādījusies sv. Katrīnai Laburē, stāvējusi ar savām kājām uz zemeslodes. Globālais konteksts aicina atkal atgriezties pie pasaules, vēstures un imanences tēmas.

Kristīgie Austrumi ir pretēji arhetipiski un mazrunīgi. Eļļu izdalošās ikonas (мироточивые иконы) ir neaprakstāmās Transcendences klātesamības mēmas liecinieces, un, kaut arī eļļa jau ir manifestācija, jau ir izpausme, tā nezaudē apofātisma piegaršu. Pati par sevi smaržīgā eļļa (миро) nepieder tik lielā mērā šai pasaulei, kā tas ir gadījumā ar asarām un asinīm, ko izdala neskaitāmās Marijas un Kristus statujas kristīgajos Rietumos.[17] Turklāt raudāšana parasti tiek paskaidrota no Raudātāja puses.

Ir ļoti svarīgi atgriezties pie Krievijas, kas ir minēta, Dievmātei parādoties Fatimā un Garabandālā. Kādēļ Krievija vispār ir tik svarīga, bet tās kritiens var kļūt par pasaules bojā ejas iemeslu? Protams, Dievmātes pravietojumus un aicinājumu lūgties par Krieviju var saprast arī burtiski, politiskā kontekstā. Krievija kā liela un kareivīga valsts nopietni apdraud mieru pasaulē. Tomēr Marijas aicinājumu dziļākās jēgas meklējumi ved mūs atpakaļ pie K.G.Junga un M.Eliades arhetipu un simbolu, Austrumu un Rietumu, jēdzieniem. Krievijas kā arhetipiskā garīguma krātuves bojāeja nozīmē divus tūkstošus gadu vecā Kristīgā koka stumbra nāvi. Zari, kas ir simbolisko Rietumu tēls, nespēj bez tā dzīvot. Tādēļ Fatimas ganu un visas katoļu pasaules ekumēniskā tendence uz Baznīcu savienošanos ir mēģinājums atmodināt kristietības arhetipisko būtību, kas ir iemiesojusies Pareizticībā. Stumbra atdzīvināšana nepieciešami izraisītu zaru ziedēšanu, kas, savukārt, ir veiksmīgs Eiropas civilizācijas atmodas tēls. Koka simbolika acīmredzami iederas šajā kontekstā, ja ņemsim vērā to, ka Dievmāte ir parādījusies ganiem uz milzīga ozola vainaga. 

Publicēts ar autores atļauju pirmo reizi latviešu valodā tieši "Atjaunotnē".