Dievmāte Latvijā
Izdošanai sagatavota grāmata „Dievmāte Latvijā”
Tie ir atmiņu stāsti par notikumiem un cilvēkiem, kuri dzīvē satikuši Dievmāti, Kungu Jēzu vai citus Debesu iemītniekus. Šī satikšanās bieži ir bijušas trauslu dvēselisku izjūtu veidā, bet vairākos gadījumos arī pieredzētas īstas vīzijas un no Debesīm saņemti konkrēti paskaidrojumi un vēstījumi.
Atmiņu stāstus pierakstījis aizputnieks Jānis Drīksna. Materiālu vācot, viņš apceļojis parādīšanās vietas Latvijā, sevišķi Latgalē, un apciemojis cilvēkus, kuriem dota šī Dieva žēlastība uz smalkāku pasaules redzējumu.
Pieraksti uzsākti 1987. gadā, jo 1986. gada septembrī Preiļu rajona Smelteros notika pirmā Dievmātes parādīšanās Latvijā.
Jānis Drīksna šo darbu neuzsāka pēc savas iniciatīvas, bet viņam to lūdza darīt Marijāņu kongregācijas tēvs monsinjors Jānis Vaivods. Tādējādi darbs ir veikts pēc Baznīcas pārstāvja ierosinājuma.
Līdz šim atmiņu stāsti ir tikuši drukāti un izplatīti uz atsevišķām lapām un internetā, bet nu dzimšanai ir tuvu literāri rediģēta un ar ilustrācijām papildināta grāmata izdevniecībā „Priedaines”.
Tā ietver laika posmu no 1986. – 2011. gadam. Jāņa Drīksnas izteiksmīgajos tēlojumos pieminēti arī vēsturiskie apstākļi un svarīgākie notikumi attiecīgajā laika periodā, tādējādi grāmata ir arī savā ziņā Latvijas hronika.
Redzējumi turpinās arī šodien, atmiņu stāsti top arī šodien, bet varbūt tajos ir zudis pārsteiguma un izbrīna moments par kādas citas Pasaules klātbūtni un rūpēm par mums. Vairāk ir brīdinājumu negrēkot, atkārtojas motīvs par to, ka Debesu aizbildniecība ir jāpieņem. Vēl un vēlreiz…
Šādā noskaņā mēs esam nonākuši pašreizējā cīņu brīdī. Lai šīs grāmatas par Debesu palīdzību mūsu zemes cilvēkiem pieteikums, būtu arī reāls pieteikums latviešu tautas un Latvijas atjaunotnei!
Fragmenti no grāmatas:
«Smelteros» 1987. gada 1. martā
iesākums
1986. gada 23. septembrī Preiļu rajonā Pieniņu draudzes apkaimē «Smelteros» vakarā, kad sāka jau satumst, Latvijā pirmo reizi mūsu gadsimtā (XX gs.) notika Dievmātes parādīšanās. Latvijā Dievmāte kā pirmo izvēlējās sastapt vienkāršo, dievbijīgo lauku sievieti Genovefu. 1986. gadā Dievmāte viņai parādījās vēl 23. oktobrī, 10. un 21. decembrī, 1987. gada 6. janvārī un arī turpmāk. Šīm ziņām nav oficiāla rakstura. Tās noder interesentiem, cilvēkiem, kurus saista šie notikumi.
Var uzskaitīt veselu rindu valstu: Francija, Itālija, Portugāle, Dienvidslāvija u.c., kur Dievmāte parādījusi savu esamību un to, ka Viņa ir nomodā par cilvēci. Tagad arī mums parādīta šāda žēlastība.
No Pestītāja vairāk nevar prasīt – Viņš ir atdevis visu, ieskaitot Sevi. Kāds būs rezultāts, kā šo labvēlību, šo glābšanas iespēju cilvēki izmantos? Debesu Tēvam iežēlojusies cilvēce, Viņš labprāt atļauj Dievmātei izmantot Viņa žēlastību un redzamā veidā vēlreiz atgādināt par dvēseles nemirstību un par sekām, kādas sagaidāmas, ja cilvēki neizlabo savu nekārtīgo, grēcīgo dzīvesveidu.
Pirmā Dievmāti «Smelteros» redzēja vietējās skolas apkopēja – vienkārša, bet dievbijīga sieviete Genovefa. Viņa šajos rakstiņos tiks minēta arī kā Geņa vai Geņīte, jo tā, kā dzirdam, vietējie viņu dēvē.
Pēc redzētā viņa nemācēja to aprakstīt, lai gan dziļi sirdī juta, ka tas ir jādara. Ateisms tajā laikā kāroja svinēt uzvaru, svētdienas bija pārvērtušās par darba dienām. Nu jāsaka pavisam kas pretējs, – ka Dievmāte aicināja iet baznīcā un lūgties visai ģimenei kopā ar bērniem. Baidīdamies no represijām, ticīgie cilvēki un baznīcu darbinieki negribēja riskēt... Taču ne jau visi, protams, baidījās, un, ja vajadzēja liecināt par Jēzu Kristu, bija ar mieru atdot savu brīvību un arī dzīvību.
Saņemtas lielas Dieva žēlastības – Dieva Māte ir ar mums – vai tas ir par maz? Dievmātes mazā kalponīte Genovefa redz Dievmāti un Dievmātei uz rokām – Bērnu Jēzu, Pasaules Pestītāju – vai tad tas ir maz?
«.. un mēness tai pie kājām..» (Atkl. 12,1). «Smelteros» Dievmāte visbiežāk parādās pie mēness. Genovefa kā mācēdama cenšas aprakstīt, ka ir divi mēneši – tas otrais gaišums, mēness, kurā redzama Dievmāte ar Jēzus Bērnu, ir kādas četras reizes lielāks.
Nākamajās parādīšanās reizēs pēc 1986. gada 23. septembra Dievmāti ar Bērnu Jēzu redzēja arī citi cilvēki. Šīm liecībām ir dažāda «vēsture». Citi, Viņu redzot, sākuši nopietni un sirsnīgāk lūgties, citi jau atnākuši ar dziļu ticību, citiem Dievmāte pierāda, ka viņu šaubām nav pamata, un vēl citiem – ka stingri jāgavē un jālūdzas, tikai tad Dievmāte būs saskatāma arī viņiem. Vien «revidenti» kā atbrauca, tā aizbrauca.1 Vienā otrā tomēr samanāms tāds savāds lūzums. Lai Dievs dod, ka arī viņi kaut ko saņemtu no Jaunavas Marijas un Viņas Dēla sniegtās žēlastības!
Cilvēka dzīvē arī sapņiem ir nozīme. Par to varam lasīt Bībelē. Un arī «Smelteros» Dievmāte sapnī pasaka, kad būs nākamā lielākā parādīšanās, un tā arī notiek...
Ko Dievmāte Genovefai sacīja?
«Latvijā dzīvojošajiem daudz kas labojams, lai mainītos uz labo pusi, jālūdzas par tautu, jālūdzas par saviem bērniem, un – lai lūdzas par visiem bērniem, par visas pasaules jaunatni, Dieva žēlastība nepieciešama visai cilvēcei!»
Dievmāte teikusi, ka vecāki, kas neaudzina kārtīgus, ticīgus bērnus, nebūs laimīgi nedz šajā, nedz arī citā valstībā. No strādāšanas svētdienās mūsu tauta nekļūs bagātāka, un, vissliktākais, ka no tā nebūs nekāda labuma mūžībā.… Nebūs žēlastības tiem, kas strādās svētdienās. Visas nepiedienīgās un veselībai kaitīgās dzeršanas, neticība un mantkārība cilvēku vilina strādāt svētdienās. Slepkavības, vēl nedzimušo bērnu iznīcināšana, izlaidība un citi sātana iedvesmotie grēki ietekmē tāpat.2 Lielas briesmas slēpjas sātana viltībās, tāpēc lai uzmanās cilvēki un cenšas sātanu atmaskot, sekojot Dievmātes ieteikumiem.
Reiz Dievmāte teikusi: «Labi, ka vēl ir, kas pie jums lūdzas, lūdzieties, jūsu tautai vajadzīgas lūgšanas, tad jūs tiksit glābti. Arī par savu tautu vajag lūgties. Lūdzieties – vairāk tā uz augšu, pa pusi galvas tiesu vēl ir vajadzīgas lūgšanas!» Tādu līdzību izteikusi Dievmāte un ar roku tā parādījusi.
Ja cilvēki nezina, kas jādara, tad lai lūdzas, lai labojas – to spēj ikviens ticīgais un neticīgais. Lai lūdzas! Dieva žēlastība ir liela, Dievs nevienu negrib atstāt. Katram tā arī var būt sevišķa lūgšana, Dievs vēl var dāvāt sevišķu žēlastību nepiedzimušo bērnu nelaimīgajām dvēselēm, kam tika atņemta cilvēku žēlastība, laime piedzimt un dzīvot šajā pasaulē, un ar savu dzīvi nopelnīt debesis... Tagad lai cilvēki lūdzas viņu vietā. Vissirsnīgāk jālūdzas tiem, kas tur vainojami!
Neaprakstāma ir Dieva žēlastība. Viņš ir gatavs piedot visiem un brīdina, lai šādus grēkus nepastrādā.
Cilvēce stāv Dieva milzīgās nopietnības un taisnības priekšā. Dievmāte atnāk to latviešu tautai pasacīt. Tā ir īpaša žēlastība. Kā mēs to pratīsim novērtēt? Dievmāte Latvijā parādās visu tautību pārstāvjiem, arī kāds krievu tautības cilvēks pieredzēja Dievmātes parādīšanos, un maldīgi būtu domāt, ka kāda cilvēka lūgšana netiek uzklausīta. Viņa aicina uz mieru, uz saticību un kārtīgu dzīvi, uz lūgšanu. Dievmāte apsolīja, ka šogad, 1987. gada pavasarī, parādīs kaut ko vairāk...
Dievmāti vienlaicīgi redzējuši vairāki cilvēki – gan Dievmāti ar Bērnu Jēzu, gan Dievmāti vienu, arī tādu kā Lurdas Dievmāte.
Dievmāti redzējuši arī bērni. Viena meitene tolaik mācījās astotajā klasē, otra – ceturtajā. Tajā reizē klāt bija arī priesteris.
No klātesošajiem lajiem3 viens Dievmāti parādīšanās laikā nav redzējis, kam iemesls varbūt bijis tas, ka viņš mīlējis pavairāk iedzert. Līdz šim Dievmāti ir redzējuši trīs priesteri. Ne visi Viņu redz, kas šeit bijuši.
Gadās arī skauģi, kas runā naidīgi par to visu. Tā jau tas daudzviet pasaulē piedzīvots. Bet Preiļu rajona «Pieniņi» un «Smelteri» ir ikvienam sasniedzami, un tur var arī pabūt.
Vienā gadījumā Dievmāte pateikusi: «Labi, ka pie mums ļaudis strādājuši, lai būtu lūgšanu grāmatas!» Šie ļaudis tika uzslavēti.
Dievmāte uzsvērusi, cik derīgi bijuši Gorbačova centieni apvaldīt bezjēdzīgo dzeršanu.
Viņa ielūkojas mūsu dzīvē, mūsu sirdīs un dvēselēs – vēlas palīdzēt. Dievmāte vēlas, lai Genovefa jeb, kā vietējie saka, Geņīte būtu par liecinieci tam, ko Viņa teikusi. Galvenā lieciniece, protams, ir Dievmāte pati. Materiālu sakopotājam ir zināmas to cilvēku adreses, kas «Smelteros» bijuši Dievmātes parādīšanās reizēs, un viņu atmiņu pieraksti.
__________________
1«Revidenti» – Dievmātes parādīšanās sākumā pie Genovefas bija atbraukuši oficiālās varas pārstāvji un arī ārsti, lai pārliecinātos par notikumu patiesumu.
2 Lauku rajonos bija vērojamas ainas, kā svētdienās uz lauka strādā tie, kas darbadienās dzēra.
3 Lajs – kristietis, kurš nepieder garīgajai kārtai – ordinētiem Baznīcas kalpotājiem – bīskapiem, priesteriem, diakoniem.
1987. gada 14. augustā
1. stāsts
Smelteros 1987. gada 14. augustā pie Genovefas ir ieradušies vairāk kā divdesmit cilvēku. Genovefa vispirms saka: «Nāciet, palūgsimies!»
Skaitījām kopīgi lūgšanu «Dievmāte, glāb mūs caur Savas Bezvainīgās Sirds Mīlestības Liesmu», pagodinot, apcerot Jēzus Kristus Vissvētākās brūces. Tālāk sekoja saruna par tiem brīnišķīgajiem notikumiem, ko šeit redz un piedzīvo ticīgie cilvēki.
Jautājumi tiek uzdoti no visām pusēm, grūti pat tā visu uzreiz uztvert – katram ir ko jautāt, un uz visiem jautājumiem Genovefa atbild. Šie neparastie notikumi, kas šeit risinās, saviļņo ne vienu vien ticīgo. Cilvēki tic Jēzum, liels daudzums cilvēku tic arī Dievmātei, tic, ka Mīļais Debesu Tēvs atļauj Dievmātei runāt uz mums. Mums galvenais ir uzzināt, dzirdēt pēc iespējas vairāk.
Pēc tam Genovefa mūs aicina pirmajā Dievmātes parādīšanās vietā. Šeit vispirms vēlreiz lūgšana, šoreiz «Tavā patvērumā». Par visu, kas notika tajā vakarā un kas notiek ik vakaru – informācijas daudz, katram kaut kas paliks atmiņā, stāstījumu cenšamies pierakstīt.
Iepriekšējā vakarā pie Genovefas bija ieradušās piecas pazīstamas sievietes, trīs no tām arī redzēja Dievmāti, bet divas pie debesīm saskatīja tikai neskaidru spodrumu.
Šoreiz Genovefa vairāk pastāstīja par pirmo Dievmātes parādīšanās gadījumu, kas notika 1986. gada 23. septembrī ap deviņiem vakarā un ilga līdz diviem naktī. Tanī pat reizē beigās parādījās arī Kungs Jēzus.
Genovefa stāstīja: «Pēc dienas darbiem biju nogurusi, vēl jāpārved no ganībām gosniņa. Pēc tam, kad sāka jau satumst, steidzos uz ganībām pēc teliņa – arī tas bija jāpārved kūtiņā. Kad nonācu ganībās pie teliņa, biju nesaprašanā, kāpēc tik neparasti gaišs. Bija taču satumsis: no kurienes tāds gaišums? Pacēlu skatienu uz debesīm – aiz mākoņiem knapi pamanāms mēness, bet virs mēness liels gaišums un mākoņi paveras uz vienu pusi un uz otru pusi. (Kad parādīšanās beidzās, mākoņi atkal sagāja kopā). Gaišums virs mēness bija vismaz četras reizes lielāks nekā pats mēness, gaišuma apakšpuse platāka, augšpuse šaurāka, un spoži stari krita uz zemi, bet gaišumā redzama Dievmāte ar Jēzus Bērnu uz rokas. Dievmāte nāca arvien tuvāk un tuvāk.» Tad Genovefa iesaukusies: «Mīļā Dievmāte!» un steigusies Viņai pretim...
Dievmāte apstājās kādus 30–40 metrus no Genovefas apmēram elektriskā staba augstumā. Genovefai viss nogurums pēc dienas darbiem bija pazudis. Genovefa jutās kā jauna – tik viegli bija steigties pretī Dievmātei. Šis vieglums – neizsakāma labsajūta – saglabājās ilgu laiku.
Genovefa turpina stāstījumu: «To, ko Dievmāte sacīja, es dzirdēju ar visu savu būtību, sirdi un dvēseli, skaidrā latviešu valodā. Ar ausīm tas nav dzirdams, bet atmiņā tas paliek.
Dievmāte ar Jēzus Bērnu uz rokas, drēbes ļoti skaistas – kā zelts.
Dievmāte ir ar galvas segu, Jēzus Bērniņš bez galvas segas. Jēzus Bērns kustas Dievmātei uz rokām. Sejas ir ļoti skaistas, dzīvas...» Tā stāstīja Genovefa un turpināja:
«Dievmāte aicina, lai lūdzas; būs lielas ciešanas, – lai lūdz par mieru pasaulē! Vecākiem savi bērni jāaudzina pašiem – savās ģimenēs, par to vecāki ir atbildīgi. Sešas dienas cilvēkiem cītīgi jāstrādā, bet septītā diena jāveltī Dievam – šis likums jāpilda! Jālūdzas par pasaulē nelaimīgo jaunatni!»
Genovefa stāstīja par kādu parādīšanos laikā, kad vēl daudzi šaubījās, vai viņa redz Dievmāti, vai šie notikumi ir vērā ņemami. Tas notika Pieniņu draudzes baznīcā, un tam ir sakars ar Aglonas baznīcu, jo mākslas darbā atveidotais «Dievs Tēvs» atrodas Aglonas baznīcā – augšā, virs altāriem. Kad Genovefai parādījās Dievmāte, Dievmātei līdzās bija šī glezna. Neviena acs nav Debesu Tēvu redzējusi, bet tagad šis attēls lielā spožumā, Dievmāte viņam labajā pusē, un redzams, ka Dievmāte lūdzas. Dievam Tēvam karaļa kronis galvā – simbols, ka Viņš ir pasaules Valdnieks. Kā gan Debesu Tēvs varētu parādīt Sevi, ja vien ar kādu mums zināmu skatu, jo Dievu mirstīgs cilvēks nespēj skatīt?... Bet tas, ka ir Dievs, šajā gadījumā tiek pierādīts – jo ir šāds redzējums un arī Balss: «Klausiet Dievmāti un to, ko Viņa jums saka!» Šo brīnumu no sešiem klātesošajiem redzēja četri. Līdzīgs gadījums bija arī Franciskas (Praņusītes) pagalmā – tas viss vēl nav uzrakstīts.
Kas notika pirmajā parādīšanās reizē 1986. gada 23. septembrī no pulksten deviņiem vakarā līdz diviem naktī? Arī tad Dievs Tēvs apstiprināja, lai klausa, ko Dievmāte saka, un Kungs Jēzus arī to pašu – šis noslēpums daudziem nemaz nav izprotams. Tajā vakarā, kad izplatījās ziņa, ka notiek parādīšanās, arī Genovefas vīra māsa Anna pašās parādīšanās beigās redzēja Dievmāti un Kungu Jēzu...
Viena no Genovefas īpašībām ir, ka viņa, cik vien bieži apstākļi ļauj, lūdzas un aicina lūgties cilvēkus un, kam nav nokristīti bērniņi, – teic, lai nokristī bērniņus, un, kas nav laulājušies, – lai salaulājas. Apbrīnojama ir viņas pacietība un vēlēšanās cilvēkiem palīdzēt, lai tikai pēc iespējas vairotos Gods Dievam.
..
Smelteros, istabā. Pirmajos parādību gados. Ģenīte - trešā no labās |
1988.gada 14. augustā
6. stāsts
..
Acīmredzot cilvēkiem nāksies mainīt savus uzskatus, bet vai tad nebūs jau par vēlu? Uz to grūti atbildēt. Šajā vietā Dievmāte parādās ļoti bieži, bet citos Latvijas novados ir vairāk atsevišķi gadījumi un daži Dievmātes izteicieni ir zīmīgi. 1988.gada ziema: «Latvija būs un pastāvēs līdz pasaules galam, bet tas nebūs ilgi».
Vai tiešām pasaule vairs ilgi nepastāvēs? Un tad vēl: «Man jāredz, kā latvieši izturēsies pret citām tautām. Mani viņi nepiesauks, bet piesauks Sauli». Māra ir Latviešu Ķēniņiene – Karaliene, Viņa savu vārdu turēs, bet tauta – vai tā suminās tikai sauli – kā to lielāko tiesu darīja aizvaditās vasaras sarikojumos?
Skaidrā mēness nakti viena sieviete pie debesim redzēja, kā dvēseles no škīstīšanas uguns paceļas uz Debesīm.
Nepilnas trīs dienas un pilnas divas naktis parādīšanās nebeidzās, un to vēlāk redzēja desmitiem cilvēku, precīzu uzskaiti neviens neveda.
Naktī to redzēja arī rīdzinieki, kas bija atbraukuši Dievmātes parādīšanās vietās palūgties. Šī bija īpatnēja parādīšanās, to varēja arī nofotografēt, un ir iegūti arī fotoattēli. Pagaidām neviens nav noteicis nedz parādīšanās iemeslu, nedz noslēpumu.
Fotografējot parādīšanos uz mēness, parastais fotoaparāts neatbilst tām prasībām, lai mēnesi tā skaidri nofotografētu un varētu redzēt, kas uz tā ir, pie tam, ja to dara nespeciālists, šeit pagaidām teicami rezultāti nav un šie fotoattēli nav vēl attiecīgi aplūkoti. Gribas ticēt, ka var tikt parādīta arī šāda žēlastība. Jo Dievmāte un Kungs Jēzus tiešām vēlas darīt zināmu, cik šobrīd pašlaik ir nepieciešama lūgšana. Debesu Tēva pielūgšanu vairs nevar atlikt ne uz vienu dienu.
Pieneņu draudzē ilgus gadus kalpoja ļoti dievbijīgs priesteris. Šīs draudzes baznīcā un draudzē viņš bija ielicis savu sirdi un dvēseli, mīlēdams Kungu Jēzu un arī Dievmāti. Viņa sirds ārkārtīgi iežēlojās par katru grēcinieku; pie grēku sūdzes izklausīšanas viņš arvien, grēku piedošanu dodot, sacījis: «Piedodu arī tev – tev nesaprotamos tavus grēkus.» Viņa sirds iežēlojās, lai grēciniekam nepaliktu vēl kāds nepiedots grēks.
Nu jau būs drīz gads kā šis priesteris negaidīti ātri šķīrās no šīs pasaules. Bet draudzē, draudzes ticīgajos palicis īsts dievbijības gars. Pieneņu baznīcā dievkalpojumi notiek arī mēneša pirmajās piektdienās. Šeit, šinī baznīciņā ir bijušas daudzas parādīšanās.
Savu parādīšanos laikā pie debesīm Dievmāte Geņai saka par to, ka palicis vairs lūgšanas spēks, lai lūdzas visi, un lūgšana lai ir patiesa, īsti sirsnīga. Cilvēki tīri labi zina kā lūgt otru cilvēku lai palīdz, ja ir vajadzība – cik tai jābūt pārliecinošai un neatlaidīgai, un patiesai. Vai tad nu Dievu mēs lūgsim ar vēsāku apņēmibu, bez mīlestības un vai te mūsu vajadzības nav visnopietnākās – uz visu mūžību…
..
1994. g. augusts
57. stāsts
Ierindas svētceļnieks
..
Svētceļnieku kopā pulcēšanās dienā 1994. gada 14. augustā, Mises laikā lūdzoties “Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debesu pulku Dievs! Debess un zeme ir pilna Tavas godības...” - it kā slūžas atvērās, nolija spēcīgs lietus. Šovasar zemīte bija izslāpusi pēc lietus un nu tas nāca zīmīgā brīdī...
Žēlastībām apveltīta svētvieta ir arī Aglonas kapsēta, kur uzstādīta Dievmātes statuja. Kāda meitene, kas bija palikusi bez līdzekļiem un kurai jātiek līdz Daugavpilij, citu iespēju neatradusi, kā lūgt Dievmāti palīdzēt, pie Dievmātes statujas Aglonas kapsētā lūgusies un uz ceļiem trīs reizes apgājusi apkārt statujai, un tad cēlusies - viss Dieva rokās - iešu kaut vai kājām! Viņai caur kapu vārtiņiem cauri ejot, savādi, viena garām braucoša mašīna apstājas. Šoferis jautā: “Vai nevajaga braukt uz Daugavpili?”- Kas viņam lika tā rīkoties?...
Un vēl viens notikums. Martai (tas ir viņas vārds pie Iestiprināšanas) bija daudz problēmu. Esot ticīgai, jāaizstāv sava ticība un reizē arī Dievmātes gods. Tumsas ēnā dzīvojošie cilvēki bieži nevar paciest savā vidū ticīgo, kam reizēm ir tikpat kā bezizejas stāvoklis - atliek tikai lūgšana un cerība uz Dievu... Tātad Marta, izlasījusi laikrakstā “Solis” par tēva Pio brīnišķām spējām palīdzēt cilvēkiem, lūdza lūgšanā viņu: “Tēvs Pio, Tu jau esi mūžībā un skati Dieva vaigu. Tu varēji palīdzēt cilvēkiem, dzīvojot virs zemes. Tagad no mūžības tas Tev vēl vairāk iespējams.” Lasot laikrakstu, viņa izzināja, ka tēvam Pio klātesot ir kāda zīme, - to pavadot patīkama smarža. Marta nodomāja pie sevis: es droši vien varētu pateikt no kādām puķēm šī smarža ir. Un - savā izmisīgajā lūgšanu laikā viņa patiesi sajuta patīkamu smaržu, bet noteikt, kas tā par smaržu - nevarēja. Vai tiešām tēvs Pio bija viņu uzklausījis?... Viņa atvēra vienas durvis, otras, atvēra logu, - nekur citur šādas smaržas nebija...
Kāda 88 gadus veca māmuļa, kas katru dienu lūdza Dievu, piedzīvoja smagu pārbaudījumu, kļuva akla. Taču ticība uz Jēzu Kristu nemazinājās. Dzīvoklī goda vietā atradās Jēzus Sirds bilde. Cik gan savā mūžā pie šīs bildes nebija Jēzum uzticētas visas rūpes gan par sevi, gan par savējiem. Šo kaktiņu, soļus skaitot, viņa zināja, kā atrast. 1994. gada Lieldienu sestdienā māmuļa pie tās atkal lūdza Jēzu, bija arī vēlēšanās piedalīties Lieldienu sestdienas dievkalpojumā, taču viņa ceļu neredzēja un nevarēja uz baznīcu aiziet.
Un tiešām ir reizes, kad Kungs Jēzus dod cerību, un Viņš visu spēj, spēj atgriezt atpakaļ arī acu gaismu un, šaubu nav, ka Viņš spēj nodrošināt mūžīgo dzīvošanu... Baznīcā tobrīd tika upurēta Sv. Mise un, kā vēlāk noskaidrojās, tieši Sv. Mises laikā māmuļa bija atkal redzīga. Redzēja atkal visu, kas bija istabā, bet Kunga Jēzus bildē - Jēzus, apņemts gaišumā, bija kļuvis dzīvs. Pat katru sīku asins dzīsliņu varēja Viņa sejā saskatīt, acis brīnišķi skaidras. Uz galda stāvošā laikrakstā māmuļa skaidri varēja izlasīt tekstu. Kungs Jēzus bija izvēlējies visu Sv. Mises laiku, kad viņai būt atkal redzīgai. Tas bija liels atgādinājums un cerība: Kungs Jēzus spēj visu - atgriezt arī pie ticības tās noklīdušās personas, par kurām māmuļa lūdzās...
Savukārt Antonija stāvēja dziļas neticības priekšā, neticēja Dievam, nedz Dieva brīnumiem. Kad viņai teica, ka arī Smelteros bija parādījusies Dievmāte, viņai likās, ka tie ir tīrie nieki, un ka cilvēks var paļauties vienīgi pats uz sevi.
Viņai Dieva žēlastība nāca 1994. gada Jāņu dienā. Baznīcā notika dievkalpojums, bet viņa par labāku uzskatīja iet dārzā un ravēt. Ravējot cerēja iegūt vairāk labuma nekā māmuļa baznīcā. Antonijai bija ļoti ticīga māmuļa, kas visus šos neticības laikus, neatmetusi cerību par meitas atgriešanos, nemitīgi lūdzās. Tieši Sv. Mises laikā ravējot, Antonija ievēroja spožu punktu. No kurienes tas, kas tas par spožumu? Spožums paliek arvien lielāks - paplašinās un tanī atklājas pārsteidzošs skats - milzīgs Golgatas kalns un uz tā Pestītāja krusts. Tas bija tik iespaidīgi, ka rakstot īpaši jāuzsver. Vienā mirklī Antonija kļuva ticīga... Pestītāja upuris Golgatā paglābis arī viņu... Bet spožums samazinājās, kļuva atkal gaišs punkts un izzuda.
Tagad dievkalpojumu reizēs Antonija ar prieku steidzas uz baznīcu. Līdz šim viņai tā Dieva sludināšana likās kārtējā krāpšana. Aizdomas rada tik daudz atšķirīgi, nesamierināmi sludinātāji, - kur tad tas Dievs viņos ir? Jēzum bija jāparāda Golgata..., Jēzum jāatgādina mūsu cietsirdība, - kur tad ir tas jūsu samierināšanās, izlīgšanas un mīlestības upuris?...
..
1995. gada aprīlis, maijs
60. stāsts
..
Dievmāte parādījusies vairākas reizes gan gavēņa laikā, arī pēc Lieldienām un 5. maijā. Tas ildzis vairāk kā stundu – tajās reizēs Nellija cītīgi lūdzās, bet gandrīz neizturami ir redzēt Dievmāti raudam. To viņa sacījusi arī Dievmātei. Uz to Dievmāte atbildēja: «Kā lai neraudu, man ir lielas sirdssāpes – kādi ir cilvēki patreiz – bezkaunības, dzeršanas, kaušanās, klaiņošana. Bet citi –, vai tad meklē Dievu, paklausa Dievam, bet tieši Dievam par visu būs jāatbild. Tagad it kā nekas vairāk nav vajadzīgs – tikai mašīnas, izklaidēšanās, iedzīvošanās, bet priekšā mūžība. Laimīgu mūžību ar šādiem darbiem iegūt nav iespējams. Kam gan pēdējā dienā, tiesas dienā vilšanās ir vajadzīga, šīs briesmas, šis nebeidzamais izmisums, tās ir visnežēlīgākās ciešanas, ko vien cilvēks sev var sagādāt, nepieņemot Dieva mīlestības pilno piedošanu. Nekas uzticamāks, mīļāks par Dievu nav.»
Nesen vīzijā pie debesīm bija atkal rīkstes, tumši melnas, šoreiz dienvidu pusē. Dievmāte pasacīja – būs asins izliešana... Pirms sākās kaujas Čečenijā, arī tad pie debesīm bija redzamas rīkstes. Vīzijas laikā redzamās rīkstes radīja ļoti drūmu iespaidu.
Pēdējā laikā, pavadot mirušos mūžībā, fotografējot ne vienu reizi vien foto filmā redzamas rīkstes. Ievērojot Dievmātes teikto, šie gadījumi var liecināt par brīdinājumu tiem, kas vieglprātīgi izturas pret mūžības lietām...
Itālijā Dievmātes statuja, kas atvesta no Dienvidslāvijas, raud asins asaras – tur plosās karš, – sagrautas desmitiem baznīcu, reizēm to dara īpaši nesavaldīgā veidā un naidā...
Dievs teiks pēdējo vārdu, bet tad daudziem atgriezties būs par vēlu... Norēķinu diena pienāks ikvienam.
Dievmāte parādījusies Krustu kalnos Lietuvā. Svētceļnieki saņēmuši padomu – būt gataviem trīs tumsas dienām. Arī tās, var izrādīties, nav vairs tālu...
Pēc lūgšanām pie krusta Puduļos, pildot Dievmātes ieteikumu, pošamies ceļā uz Smelteriem. Tur ar lielu sirsnību svētceļnieku grupu sagaidīja Genovefa. Viņas istabiņa ir atvēlēta lūgšanām. Apmeklējam arī baznīciņu un ar dziesmām slavējam Dievmāmiņu par viņas lielo mīlestību uz debesu Tēvu, Vissvēto Trīsvienību. Genovefa glabā pie sevis brīnišķu dziesmiņu, veltītu Trīsvienībai. Šī dziesmiņa tika garīgā pacilātībā nodziedāta. Uz mums plūda labvēlība, vērojot skaisto Dievmātes statuju. Tā mums labvēlīgi uzsmaidīja. To ievēroja visi un mūsu prieks bija kopīgs. Vēl veselu nedēļu un pat ilgāk tiek izjusts šis prieks – Dievmāmiņas labvēlība... Un tā Smelteros pāri jau bija pusnakts stundai, un vēlreiz Rožukroņa lūgšanas –, svētot cits citu un tā visus Jēzū Kristū, – brāļus un māsas svētot, atvadāmies.
Tika skarts arī jautājums, kā jārīkojas mūsu valdībai. Valdībai – jau kādreiz dzirdējām Dievmātes ieteikumus – vajadzēja atklātu grēksūdzi, godīgu un atklātu, jo bija jāsāk jauna dzīve. No bijušās bija jāatbrīvojas, bet daudzi tā arī palika ar visu savu smago nastu un nu to grasās aplūkot – ne vairs brīvprātīgā gaitā...
Kas vispirms ir jāatjauno – baznīcas mūri vai draudzes? «Zālamana spriedums» – gan vienu, gan otru, bet tas ir tikai «Zālamana spriedums».
Evaņģelizācija «kuluāros» jeb arī katrā skolā, katrā ģimenē, apciemojot katru cilvēku?
Mīlēt savu Dzimteni, savu zemīti un tās ražu, ko Dievs ir svētījis. Viktora vecaistēvs, svētdienā, cepuri noņemdams, apstaigāja tīrumus un nespēja novaldīt pateicības asaras debesu Tēvam, ka ir bijusi veselība un spēks paveikt lauku un saimniecības darbus un tagad zaļo un nobriest jaunā raža. Vecie ļaudis prata, bet ko darīs šo laiku ļaudis?
Visapkārt mums ir ļaudis un tuvumā ir arī Dievs un Viņa sūtņi ubagu izskatā... Ja nopietni, tad lūk viens piemērs: Sv. Jēkaba katedrālē ticīgā O. pēc dievkalpojuma vēl kādu laiku lūdza Dievu pie Dievmātes altāra. Pie viņas pienāca viena sieviņa un lūdza kā invalīdei iedot kādu naudas mazumiņu. Šai ticīgajai savas ģimenes vajadzībām bija palicis mazāk kā viens lats un viņa apsvēra, ka nevarēs neko dot un neko neiedeva. Bet momentā pārdomāja: kādu santīmu tomēr iedošu. Grib dot, bet sieviņa nav un šī izdevība vairs nav – pasniegt dāvanu lūdzējam. Un tagad lūgt Dievmātes palīdzību, kā lai lūdzos? Lūdzos un apsolīju Dievmātei, ka, mājās ejot, kādu ubadziņu ar kādu santīmu iepriecināšu. Ejot mājās, pa ceļam redzami vairāki ubagotāji – sirds balss saka: vēl ne, un tad tieši ceļā kāda sieviņa ir izstiepusi roku. Ielieku tos santīmus viņas rokā un laimīga dodos tālāk. Nevaru izteikt, kāds siltums mani no mugurpuses apņēma, – tas bija ārkārtējs siltums – nabadzīgais ubagam iedeva dāvanu un tā pārvērtas brīnišķā siltumā...
Būsim uzmanīgi –, bet par ko pārvērtīsies netaisnīgi iegūtā manta?
..
2002. gada 15. jūnijā
79. stāsts
Svētajā Krusta kalnā Ķegumā
Viss notiek...
Ja cilvēki Dievu nelūdz, – vienalga viss notiek, bet, ja cilvēki lūdzas, – notiek vairāk, saņem vairāk un pat to, ko cilvēcīgiem spēkiem paši nespēj, – atgūt veselību, atgūt sirdsmieru, atgūt pazudušo tuvinieku, līdzīgi, kā tas teikts par pazudušo dēlu. Grēcinieks saņem drosmi, lai varētu izsūdzēt grēkus, – varat iedomāties, kāds prieks tad mājo tādā cilvēkā, kad ir brīvs, – grēki ir piedoti, attiecībās pret Dievu viss kārtībā. Cilvēku tiesa ir tikai nieks – tā nevar, atlaižot sodu, iecelt debesīs.
Vieta, kur debesis ir it kā tuvāk zemei, cilvēkiem, ja ne tuvāk, tad atvērtākas –, jo reizēm pie debesīm šeit redzami atvērti vārti, ceļš brīvs, sazināšanās komunikācijas, ja tā varam runāt, mūsu rīcībā.
Vari lūgt un vari nelūgt, viss atkarīgs no tevis, varbūt tev neko nevajag...
Bet kam gan ir tā, ka neko nevajaga, var pat lūgt palīdzību, līdzekļus, lai varētu izdzīvot un pie reizes arī citiem palīdzēt?! Lūdzoties esiet uzmanīgi, ka neapvainojat Dievu, šeit var lūgt palīdzību labu darbu veikšanā, piedošanai un mīlestībai. Mīlot Dievu arvien vairāk, izpratīsiet savas dzīves jēgu un pašiem par to būs prieks. Kādēļ gan vajadzīgs šis Krusta kalns, piesēts ar krustiem?
Kādam būs bijis jautājums, kādēļ gan vajadzīgi krusti pie lauku sētām, ceļa malās, kapsētās?
Ja ar to mēs varam sev palīdzēt dzīvē un nāves brīdī, un augšāmceļoties tā būs mūsu uzvaras zīme.
Inta sajuta īpašu Dieva aicinājumu šajā kalnā uzstādīt krustu mirušajiem, kas dotu cilvēkiem īpašu svētību, un neaizmirsīsim, ka Dievam iespējamas visas lietas, un caur sava Dēla krustu var sniegt palīdzību arī tiem, kas tūkstošiem gadu atpakaļ guldīti zemes klēpī. Un ja šodien tur stāv arī Altāris, pastāv iespēja, ka arī senatnē tur bijis altāris.
Viss notiek, bet kas savilks visus galus kopā, kas kādreiz noticies, – un atkal jāatzīst, Dievs to visu pieredzēja kopā ar visiem tiem ļaudīm un šiem ļaudīm, kas patreiz uz zemes dzīvojam... Šeit mums atgādina: viss notiekās, sekojiet līdzi savai dzīves gaitai, jūsu mūžs ir īss, bet Dieva mūžs – visiem cilvēku mūžiem pietiks, tas ir pilnīgs, nekad neapsīkst, nekad nebeigsies, Dievs sev līdzās, savā valstībā ielūgs visus, bet necienīgs neviens tur neieies – nevarēs, tas nebūs iespējams – grēku svars būs par lielu. Krusta kalnā lielais, tīrais un garais krusts no cilvēku grēkiem kļuvis melns – tumšs, tik netīra ir neatgriezušos cilvēku aura. Ja to varētu redzēt visi – pārbītos. Viss notiek, – grēcinieka aura ir pretīga, visi to neredz, bet Dievs redz visu skaidri, kāds ir cilvēks pats, tāda ir viņa aura. Ko Dievs jūt, ko Dievs pārdzīvo par visu šo, mums gan nav skaidri zināms, bet taisnīgajam Dievam nodarīt pāri..., par ko gan Viņam jācieš?!
Dievmāte jau būs izraudājusi savas acis, kā cilvēki mēdz teikt, ja tā notiek, kā viss notiek. Par mums pārdzīvo – jel lūdzieties un labojiet savu dzīvi! Ja skolniekam klases darbā atrod kļūdu, jāraksta kļūdu labojums un vēl un vēl jāmācās, lai tiktu dzīvē uz augšu, – nu savādāk nevar. Ja grib nodzīvot godīgu dzīvi, mūsu dzīves gaitā kļūdas jālabo, – labojumu pieņems... Viss notiek – dzīvojam un kļūdāmies, grēkojam, bet arī kļūdas labojam, grēkus izsūdzam un būtu jāpārstāj grēkot, ja gribam tikt uz augšu, – pavisam uz augšu – pie Dieva.
Atsevišķās vietās un atsevišķi cilvēki piedzīvo kaut ko tādu, kas ir raksturīgs tai vietai, kur debesis un zeme ir pavisam tuvu. Mūsu prātam nav pa spēkam to izskaidrot, bet notiekās... Bet ja notiek, nebūs bez rezultāta. Visur, kur tas notiek, kaut ko esam ieguvuši – cits veselību, cits nostiprinājumu savai dzīvei, bet visvairāk notiek tā, ka atgūst ticību, pat gluži neticīgs – vai tā nav dāvana? Protams, tā ir vislielākā dāvana, vistālāk ejošā – no šīs dzīves līdz pat mūžībai.
Kaut vai vizionāru brīdinājums no Dieva: «Tu ieiesi ellē!» – tā dzīves laikā brīdināja kādu sievieti. – «Vēl tu vari laboties, mainīšu šo briesmīgo sodu ar nejaukām sāpēm kājās...» Dzirdējām gan vaidus, gan arī fotografējām kājas (liecībai), kopīgi lūdzāmies – bija jāgandara... Elles vietā daži gadi jāpavada sāpēs –, ja pareizi sapratīsiet, arī tā ir žēlastība! Pēc šīs sievietes nāves cilvēki aizvien vēl lūdzās un upurēja Svētās Mises – viss notiek. Kā redzat, dvēseles glābšanai un atbrīvošanai no soda vietas bija jānotiek, bet bija tā jālūdzas un jāgandara tiem, kas par viņas grēkiem zināja, – vēl pēc viņas nāves... Un Dieva brīnums: viņai bija atļauts parādīties un pateikties par lūgšanām, viņa bija jau brīva.
Kura tauta gan negodina Dievu? Jautājums: tikai kādā veidā?...
Un vēl viens svarīgs moments, ko šad tad piemirst – Ceturtais Dieva bauslis: Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.
Vai varat iedomāties, ka Jēzus nepilda ceturto Dieva bausli? Ir visādi līku loči, kā izvairīties pagodināt Jēzus Māti, bet Kungam Jēzum līku loči nav. Viņš savai Mātei uzticas, cienī viņu un daudzos gadījumos redzams kopā ar viņu, reizēm dzīvi viens pēc otra abi liecinādami: – Jums būs pagodināt Dievu Tēvu!
Jau dažam liekas, ka Dievmāte pārāk bieži parādās un par daudz runā – arī šāda kritika jau dzirdēta.
Cilvēki te domā, ka debesīs vajadzīga cita kārtība. Bet vai tad zemes kārtības mēru debesīm piedāvāt, jo daudzo tūkstošu gadu laikā tā arī uz zemes īstas kārtības nav bijis.
Debesīs viss notiek un notiek arī pie mums, tikai jāraugās, – vai mēs sekojam Kunga Jēzus mācībai?...
Var apstrīdēt, var noliegt, – visu to ļaudis paspēj, bet kas notiek, tas notiek – viss notiek, pat no nāves apskāvieniem atbrīvojas!
Vai Dzintra varēja iedomāties, ka, nonākot uz dzīvības un nāves sliekšņa, būs jādodas pa tuneli, un tanī galā ir Kāds, kas valda pār dzīvību un nāvi un var visu izmainīt, var pagriezt atpakaļ –, lai dzīvotu, lai liecinātu...
Cik pasaulē tādi gadījumi jau ir bijuši, nav svarīgi. Kungs Jēzus lūdza Dievu Tēvu un pateicās Tēvam tanī gadījumā, kad Viņa lūgšana tika uzklausīta un Viņš varēja Lācaru no nāves atmodināt... Liecība, ko šeit Krusta kalnā sniedz ļaudis, un varbūt liksies dīvaini, ja ieteiks: Dievs lūgšanu uzklausa, bet nemānieties, apdomājiet, ko lūdzat! Kas notiksies, ja tiešām tas notiksies?!
Jau paguvām aprunāties ar vienu, ar otru un, kā saka, arī ar trešo –, kas netic nu ne jau gluži pilnīgi, bet sarunā izmet spurainus iebildumus. Kur lai cilvēks gūst pārliecību, ja pasaule stāvgrūdām piesātināta ar izklaidēm un ar rūpēm par izdzīvošanu, ar darba meklējumiem tuvumā un tālās zemēs?
Šeit ierodas arī apvainotie un pazemotie, kuriem «satriekta sirds». Ko līdz Dieva vārdu sludināt no visas sirds un dvēseles, ja pēc punktiem un pantiem to tūdaļ jānorāda? Ja visu to, ko Jēzus mācīja, pierakstītu, – grāmatām vietas pietrūktu. Bet vai tad mācekļi nepierakstīja? Nepierakstīja neko, viss bija pārāk skaidrs – viss notikās kā jau dzīvē ar visām laimēm un nelaimēm, un turpat bija padoms, kā rīkoties, un rīkojās – viss notikās, bet cik ilgi tā var turpināties? Padomāja par to, lai kas neaizietu zudumā, pierakstīja. Dzīvos lieciniekus vajāja un iznīcināja, jo notikās arī tā. Tā tapa Jaunā Derība.
Tā jau nav, ka šodien nevienu nevajā, ka neviens nejūtas apgrūtināts, Dieva vārdu sludinot. Ticību no cilvēku dvēselēm tik viegli nevar izdauzīt, pārnestā nozīmē runājot, jo Dievs ir un ir cilvēku sabiedrotais, un cilvēks savu sabiedroto jūt. Tas nav pārsteidzoši, tā ir ikdiena – viss notiek. Mums bieži vien jākaunas – savu Sabiedroto piemirstam... Vai tad Dievs gaida dāvanas? Dāvanas Dievs dāvā mums – mūsu pienākums Dievam pateikties. Mums ir uzdāvināta pasaule – varbūt tas ir par daudz? Dievs dāvina arī debesis – cilvēks nav nenozīmīga persona, tā ir Dieva radīta persona. Un ko Dievs drīkst un ko nedrīkst atklāt personai – cilvēkam? Šeit mēs sadūrāmies ar apstākļiem, ka Dievs grib atklāt arvien vairāk un vairāk. Jābūt gataviem uzņemt šo informāciju. Arī Bībeles atkārtotā tulkošanā atrodam aizvien kādu svaigu domu – tālejošāku, kā līdz šim uzskatīts, un pat pārsteidzošu, un ir arī ļaudis, kas to šodien sāk izprast, – tā ir paša Dieva dāvana, ja ir ļaudis, kas sadzird un pat redz sapnī un nomodā, ko mums darīt, kā mums rīkoties, lai Dievu neapvainotu, – pie Viņa mums visiem būs jāaiziet un mūsu taisnība tur varētu izskatīties gaužām nožēlojama...
Ja nebūtu Dievs, nebūtu arī Tu, – noskaidro, vai Tu esi reāla būtne, – jā vai nē?... Šeit, Krusta kalnā, jau tik daudzi atskārtuši: Dievs ir, Viņš pat mūs uzrunā – sadzirdam to ar savu dvēseli, ar savām izjūtām, dzirdi un redzi. Tā ir papildus dāvana Baznīcai, un vai tad Dievs to nedrīkst šodien darīt? Pirmie Kristus vēsts sludinātāji nekautrējās mūsu senčiem noturēt Dievkalpojumus brīvā dabā, svētvietās – tur, kur tauta pulcējās.
Daži ir gaužām atturīgi, zinoši un tomēr, drošs paliek drošs, – savu «talentu» aprok, lai «bargais Dievs» nesodītu... (sal. Mat. 25).
Iziet pie nemācītās tautas... tur taču briesmu daudz! Cilvēki, kas nebīstas Dieva, ir kā drauds tieši mūsdienu mocekļiem, varbūt neredzamiem, bet tādu ir daudz – ciešot un paciešot, kā ar viņiem izrīkojas... Krusta kalns atgādina Golgātas kalnu, kas ir Dieva atbilde uz cilvēku netaisnībām jau šodien. Ceļot uz Svēto Zemi atkal ir bīstami... neticami, bet tā notiek...
Kas gan var aizstāt Golgātas kalnu, – nekas, bet jauni kalni Kunga Jēzus Krustam par godu, ar paceltiem krustiem –, ja tā notiek, kas gan var pateikt, cik daudz svētības ir atnestas šeit! Dievam nekas nav neiespējams. Ja Krusta pagodināšana pieklususi tur, tā atspirgusi šeit un citās vietās. Tikai nedomājiet, ka Dievs ir nokavējies. Viņš, tā vien liekas, dāvanas šeit salicis par daudz, gan ticīgiem, gan neticīgajiem. Vai tad nu kādam cilvēkam šeit pabūt pāris stundiņas, lai saņemtu lielāku vai mazāku dāvinājumu, būs par apgrūtinājumu?
Intai jāliecina un viņa liecina, kādēļ mēs ar krustiem, ar svētītām lietām Dievu pagodinām. Ko gan tas kādam cilvēkam dod, ja tas apkāries ar dārglietām – dārgām rotām? Tas notiek, to nevar apstrīdēt, bet ko tas dos mūžībai – neko... Mantība jāpārdod, jāizdala tiem, kas cieš trūkumā... Varbūt ne burtiski tā, bet to var ieguldīt jaunu darba vietu radīšanā. Lai visiem ir darbs, maize un sociālais nodrošinājums, mūsu pašu zemīte var mūs pabarot ar veselīgu barību un svētīgi būtu šo ražotni nostiprināt.
Ko tad mēs sadzirdam, uz ko mūs Dievs aicina? Lai mēs nebūtu muļķu lomā, lai mēs netiktu apmuļķoti, ka tikai nauda valda pasauli, kas vienā dienā – zemestrīcē, plūdos, pasaules karā, epidēmijā un cita veida nelaimēs būs tikai papīra vai metāla gabaliņš.
Cilvēki nav jābaida, bet tomēr jābūt nepielūdzamiem Dieva gribu sludinot – viss notiksies, kā Dievs gribēs. Daudzkārt dzirdam, ka Dievs jau visu izlēmis... neatstājot Sev pašam izvēles tiesības, tiesības piedalīties cilvēku likteņos. Tas nevar būt, jo Dievs mīl – tā ir Viņa dalība mūsu likteņos, Dievs dzīvo, mīl un cieš. Savu Tēvu vajadzētu apkampt un samīļot no visas savas sirds un dvēseles, no visa sava spēka, nekas nebūs par daudz mīlestības pilnā lūgšanā, upurītī – Dievs tajā ir līdzdalībnieks. Ko tad nu vēl runāt – notiek arī pa brīnumam, bet kur? Baznīcā, lūgšanu namā, kalnā vai ielejā, arī tuksnesī, jūrā un ezerā un vēl daudzās vietās, bet šajā gadījumā – Krusta kalnā. Ja šeit var kaut ko izlūgt, tad tiešām jā; šeit būs simtiem krustu un katrs vēstīs par lielāku un mazāku brīnumu, un vai visus būs iespējams pierakstīt... Pie reizes, – esiet arī uzmanīgi, Dievs neļaus sevi apgānīt, un visi apgānītāji un Dieva zaimotāji nebūs laimīgi! Dievs ir īstenība, bet kā ar īstenību savā dzīvē mēs tiekam galā? Kā lai slēptu, vienalga pastāv rūpes, ka tikai kāds to neuzzina... Par Dieva īstenību mēs bez izņēmuma uzzināsim visi, Dievs nevar paiet garām. Krusta kalns, kur tevis dēļ Dievs pazemojas tik tālu, – tev tuvu, ka vari Viņu personīgi lūgt. Atceries Golgātas kalnu, – vai tur Kungs Jēzus kādam nepiedeva? Dievs gaida arī tavu lūgumu Krustā Piesistajam (skat. Lūk. 23, 42-43).
Mums jau ir pieredze, ko Dievmāte saka, ko Dievmāte sola, viss notiek... No kuriem tad Dievmāte nāk, – no kā Viņai tāda priekšrocība? Vēl jau visi to nezina un nesaprot, un neizprot Jēzus Kristus krustā sišanas notikumu un Jēzus sacītos vārdus savam māceklim Jānim: «Redzi, tava Māte!» No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis. Tā notiek, un pienāk pēdējais brīdis, kad no šīs pasaules jāšķiras, jāpārkāpj pēdējais slieksnis, un aiz tā – atkal ir pie sava Dēla uz visiem laikiem. Vai tad kāds var iedomāties, ka Dievmāte neuzmanīgi izturas pret Jēzu un cilvēku labā izlūdz kaut ko par daudz?
Pieredzējām, ka viss, ko Dievmāte solīja, notikās. Solīja, ka 15. jūnijā būs jauks laiks, – tā arī notika, kaut gan vēl 14. jūnijā lija lietus un spēcīgs vējš lauza kokus, un kādam varbūt arī zuda uzņēmība doties ceļā, lai 15. jūnijā piedalītos svētceļojuma gājienā no Lielvārdes līdz Rembatei un no turienes ar paceltu krustu priekšgalā atkal tālāk –, lūgšanām un dziesmām skanot, iesoļot Krusta kalna ieplakā uz svinīgo notikumu – Svētās Mises upuri kā pateicību Dievam, svētījot krustus un Intas atvesto, jau uzstādīto Dievmātes statuju. Kungs Jēzus pie Viņas portreta, pie Viņas statujas nevēlas piedzīvot kaut kādu apvainojumu Savai Mātei, bet tiem, kas ar cieņu šeit atnākuši, cieņas ievērības žēlastības arī saņems. Un tā 15. jūnijā Krusta kalnu grezno arī Intas fotografētā Dievmātes parādīšanās Kasablankā – Marokā. Fotogrāfija rāda, ka tā notikās un notiek aizvien – gan ar mūsu līdzdalību, gan arī, ja līdzdalība izpaliek.
Viss, ko Dievmāte dara mūsu labā, vai tad nav ne nieka vērts? Būs dažādi viedokļi, bet viss, kā Dievmāte teikusi, notiksies. Dieva žēlastība pāri pārēm ļaužu labā plūst, Dieva Māte līdzdzīvo mūsu problēmām un ļoti saprot visas mātes, kas savu bērnu dēļ tik daudz cieš un pārdzīvo. Vai tad Kungs Jēzus nebūs ievērojis savas Mātes žēlsirdīgo raksturu un neļaus realizēt viņai šos lieliskos Dieva žēlastības darbus? Kā viņa bija laba Māte, tā arī tāda ir patreiz. Kā Viņa Dievu mīlēja jau sākot no savām bērnu dienām, tā tas Viņai nu ir iespējams visplašākā nozīmē – debesu plašumos un virs zemes aicināt uz Dieva mīlēšanu. Kas mīl, tas nespēj ļaunu nodarīt un viss par labu nāk – pašam personīgi, ģimenei, arī valstij un, ja to iespēj realizēt visā pasaulē, arī pasaules tautām tas nāk par labu.
Kur būs cilvēkam uz zemes tā miera vieta – tāda nav. Ir dievnami, ir svētvietas, kas ļoti tuvina Dievam. Tā ir priekšrocība, ja kaut uz brīdi vari savā sirdī, savā dvēselē rast mieru. Tā ir Dievam ticīgo priekšrocība, un viņu pienākums ir lūgties par grēciniekiem – briesmīgs ir grēcinieka stāvoklis. Jebkuru briesmu gadījumos mēs cenšamies palīdzēt. Mums ir savs Krusta kalns, mums tiek dota iespēja palīdzēt nelaimīgajiem, it īpaši grēciniekiem...
Vēl mēs tikai gatavojamies doties ceļā uz Krusta kalnu. 15. jūnijā Lielvārdes Romas katoļu baznīcā vienai no ticīgajām gan Kungs Jēzus, gan Dievmāte te atklāja savu dalību pie mums – redzējumā, un Jānis pēc Svētās Komūnijas redz upi plūstam no Altāra kreisās puses, ūdens ļoti skaidrs, upe samērā dziļa, tanī redzami arī ūdens augi – gaiši zaļas lapas. Baznīcā ļaužu daudz, un nav zināms, ko katrs piedzīvoja, bet viena ļoti ticīgā pateica, ka viņa nemaz nezināja, ka piedalīsies šajā svētceļojumā. Šodien viņai pensijas diena, un arī draudzenei bija jāpienes pensija mājā, bet, pašai neapzinoties, viņa teikusi, ka nebūs mājā un pensiju šodien neaiznesīs. Kāpēc viņa tā sacīja, nezina, bet pateicas Dievam – ir gadījums un ir jau ceļā uz Lielvārdi, tik ļoti gribējās satikt Intu, bija lasījusi laikrakstā, kas notiek... Es Dievmāti ļoti, ļoti mīlu!
Inta mums vairākkārt atgādina: viss notiek, viss notiekās, ticiet un lūdziet, un, kad bijām nonākuši līdz Rembatei, pie kapelas Inta saka: šī ir tava, tava, tava, tā ir jūsu, jūsu, jūsu, tā ir ceļinieku kapela, šeit var atnākt un palūgties – vienalga dienā vai naktī, tā ir visiem!
Ceļojot pa Vāciju, šāda tipa kapelu Inta redzēja ceļa malā; tur varēja lūgties un savu lūgumu pierakstīt grāmatā. Intas lūgumi piepildījās, un tad Inta nolēma šādu kapelu uzcelt Rembatē. Pēc piemiņas lietiņām spriežot, ko apmeklētāji atstājuši, šeit daudzi jau ir bijuši, no šejienes tad arī krusti tiek nesti uz Krusta kalnu Ķegumā, un Dievmāte jau trešo reizi savu solījumu pilda: svētceļojuma dienā ir skaists laiks, un neliels vējiņš mūs ceļā spirdzina, un pēc 15 km pārgājiena visi jūtas lieliski, ja neteiktu vairāk... Interesanti stāsta Inta: «Es velku cilvēkus – tie krīt atpakaļ un velku atkal, nu ir taču jālūdzas, jātic!» Tie, kas nenoticēja, ka šodien būs jauks laiks, neatbrauca. Šodien vistālāk atbraukušie ir no Liepājas. Marijas Leģiona ļaudis ar savu krustu un emblēmu, arī no Valmieras, Rīgas un citām vietām. Iepriekšējā vakarā lietus lija, bet, kad Inta no Madonas atveda Krusta kalnā Dievmātes statuju, tās uzstādīšanas laikā lietus nelija – uzspīdēja saule.
Kā Inta ieguva Dievmātes foto attēlu? Inta:
«Man bija vīzija – balta Dievmāte mani gaida Spānijā, un tādēļ arī sākās ceļš uz Spāniju – bija jāfotografē saullēkts, jāceļas agri no rīta. Tanī rītā man ceļā priekšā bija nosēdies liels, balts balodis, un, ko jūs domājiet! Es ar viņu runāju, mēs viens otru sapratām, biju pārliecināta, notiksies brīnums, un eju fotografēt, un tiešām, vienā no bildēm pie debesīm redzama balta Dievmāte. Atceļā uz Latviju filma pazuda, arī fotoaparāta mehānisms izdedzis – nelietojams. Šo Dievmātes foto bildi visiem pasniegt nevaru, kaut kas neļauj, nu te ir jāpadomā, jo pēc šīs Dievmātes bildītes saņemšanas cilvēkā kaut kas pārmainās uz labu... Un pārmainās arī...
Tas vien ir brīnums, ja tev nav nauda, bet dodies ceļā, – bija man sapnis būt Fatimā, kur Dievmāte vairākas reizes satikās ar trīs ganiņiem, ticēju, ka tur būšu, un savā dzimšanas dienā 24. maijā tur jau esmu – ceļā nepazīstami cilvēki dažādi mani atbalstīja, tas jau arī ir vistiešākā nozīmē brīnums, un lai pēc tam saņemtu Dievmātes ieteikumu: «Dodies uz Spāniju tur, kur Es aizvien bieži Esmu redzama...»»
No Intas teiktā kaut nedaudz tikai varu pierakstīt, bet notikumu ir tik daudz. Šeit, Ķegumā, netālu no Krusta kalna Inta ir dzimusi un augusi.
– «Kalns bija aizaudzis, un pēc koku izciršanas bija jāsāk svētvietas uzkopšana. Jēzus Kristus man parādījās kreisajā pusē, tad mani uzrunāja, un tā vairākas reizes. Šis kalns, šī svētvieta nav manis izdomāta – kā te jābūt, Kungs Jēzus man parādīja, es pati neko nevaru izmainīt, jābūt, kā Viņš ir teicis un parādījis. Arī Dievmātes statujas vietu parādīja. Kungs Jēzus teica, ka Altārim vietu vajaga ar rokām iztīrīt, aiznest lapas un gružus, to Viņš man pateica pagājušā gada februārī. Man par pārsteigumu, kad gāju to darīt, daži cilvēki jau strādāja – grāba un ar spainīšiem vien nevajadzīgo nesa prom... Kāpēc tas bija jāveic ar roku darbu? Kungs Jēzus teica: «Tikai ar rokām, jo tā ir Dievmātes Altāra vieta.» Altāra telpa – ieplaka visapkārt – būs no kokiem ar visu mizu. To parādīja un tā arī izdarīju, izbūvējām ar kokiem un ar visu mizu, un bez nevienas naglas, kā bija pateikts. Viss bija jādara, vai kāds tic tam vai nē. Pamatā jābūt ar akmeņiem – visam jābūt dabiskam, un šajā dabas stūrītī – Krusta kalnā – tiek noturēta Svētā Mise, dalīta Svētā Komūnija, dota svētība, skan Ave Maria, dzejoļi, meža maliņā ir tējas galds, daudz darba fotografētājiem, top videoieraksts, par pārsteigumu kāds fotoaparāts nobloķējas. Visam sava nozīme, viss notiekās, priesteris aicina arī nākošajā gadā piedalīties šādā svētceļojumā. Ieradušies bija vēl divi priesteri. Viss notiekās. Īpaši lūdzāmies par Latviju.
Atveseļošanās lai notiekās!...
..
2003. gada jūnijs
81. stāsts
Rembates Dievlūdzēju Dievmātes kapela
2003. gada 21. jūnijā septītais 6 x 3 m lielais krusts uz ļaužu rokām no Rembates Dievmātes kapelas tiek nests uz Svēto Krusta kalnu Ķegumā kapsētas malā. Šim krustam norādīta vieta Dievmātes statujas labās rokas pusē. Šajā krusta kalna malā jūtama kāda tumša noskaņa, kāda tumša ēna – vēl kādām dvēselēm jāiet palīgā ar svētīta krusta spēku. Pestītājam ar Krustu saistība ir neaprēķināmi liela. Cilvēces pestīšanai tik tiešs kā enkurs, pie kā turēties. Cilvēks pie krusta var arī apgrēkoties, tas ir, zaimojoši pret to uzvedoties, piedzīvots, ka Dievs par to soda… Šeit krusti nesti, lai paglābtu no soda tos, kas te lūdzas, un īpaši krusti domāti mirušām dvēselēm, kas bija spērušas kādu kļūmīgu soli un dvēselēm, kas ir savu piederīgo aizmirstas, un dvēselēm, kas karā un citos draudu apstākļos zaudējušas dzīvību; nelaimes gadījumos mirušo ir nomācoši daudz, viņu gatavība stāties Dieva priekšā būs cita rakstura nekā cilvēkam, kas aiziet mūža nogalē… Pēdējos gados daudzas reizes redzēts Krusts pie debesīm. Kas krustu pazīst, ātrāk apjēdz notiekošā nozīmi.
Kādēļ Dievmātes statuja Ķegumā Svētajā Krusta kalnā ir zemāk – kalnā izveidotā ieplakā? Svētā Krusta kalna Inta paskaidroja: Dievmāte tā vēlējās, Viņa Dievu, savu Dēlu, mīl un pielūdz un, kā vienmēr, ir pazemīga, kā tas pret Dievu pienākas. Priekšrocības, kas Viņai dotas kā pirmajai pie Dēla ar lūgumiem griezties grēcinieku dēļ, aizvien ir mums par labu, un Dievs tās ievēro. Dievs jūtas Sava Dēla Mātes pagodināts, un cilvēks, kas meklē pie Dievmātes patvērumu, līdz ar Māti, kas lūdzas, tiek ātrāk uzklausīts. Šeit pēc konfesijām nešķiro, visi var nākt un lūgt. Viens Kungs un viena tauta…
Lieliem pārbaudījumiem pasaule nav gatava – vētras, nokrišņi, zemestrīces, okeāna viļņi nodara postu, dzīvnieki to iepriekš nojauš un glābjas. Cilvēku modrība atpaliek un atpaliek modrība par savu un citu dvēseli.
Ja varētu pajautāt: – «Ezīt, ko tu vari mums pateikt?» «Dzīvā daba, ko tu vēlies mums izpaust, ko izjūt katra atsevišķa dzīvībiņa? Ko pārdzīvoja ezītis ar savu ģimenīti, kura saimniekoja zem grīdas Dievmātes kapelā Rembatē?»
Klusa dievlūdzēju ausīm bieži bija dzirdama ezīšu pukstēšana… Šeit jau pasvētīti septiņi lielie 6 x 3 m krusti un no Rembates svētceļnieku nesti un uzstādīti svētajā Krusta kalnā Ķegumā.
Bet pienāca brīdis – Dievmātes kapelai nedod, neatvēl šo zemes stūrīti.
Svētā Krusta kalna Intai Dievlūdzēju Dievmātes kapela jāpārvieto uz citu vietu… Ezīša sirds to neizturēja, tā asiņoja, asinis izlija arī uz āru, tādu viņu atrada Svētā Krusta kalna Inta. Viņai bēdu pilni brīži, liekas pašai sirds neizturēs. Intas mazais klēpja sunītis neiztur savas saimnieces bēdas un nomirst, to aizved uz pārbaudi: nāves cēlonis – sirds trieka!
Ko nozīmē šāda dzīvnieciņa mīlestība pret pasaules radības kroni – cilvēku?
Un kādai jābūt cilvēku mīlestībai pret Dievu, pret Dieva Dēlu un Viņa Māti, un arī pret pārējiem cilvēkiem?
– Ko izlems Dievs, – kāds iebildīs, – tur pārāk daudz nezināmā...
Bet kā rīkojas cilvēks – tur arī pārāk daudz nezināmā...
Bet desmit Dieva Baušļi? Tos var zināt – ikviens…
..
2009. gada Lieldienas
92. stāsts
Latvijas karte
Jau kuro reizi pienāk ziņa: Pie debesīm bijusi redzama Latvijas karte. 91. stāstā par to pavēstīja Veronika.
Vitolds: – «Dievmāte Latvijas iedzīvotājus mīl, bet Latvija ir slima. Dievmāte sniegs savu padomu.» Vitolds Latvijas karti pirmo reizi redzēja 1986. gadā. Karte bija noklāta ar daudziem tumšiem plankumiem, tie neko labu mums nepauda...
Un tad pirmās, iespaidīgās Dievmātes parādīšanās Smelteros, kas sākās 1986. gada 23. septembrī. Dievmāte neparādījās viena – viņa ir ar Jēzus Bērnu uz rokas, ja neklausīs viņu, vismaz Bērnam izrādīs cieņu! Un tā nu Latvijas iedzīvotāji šo notikumu uzņēma dažādi.
Svētceļnieki pulcējas gan lielākām, gan mazākām grupām. Sākusies kustība – brauc uz Fatimu, Lurdu, Romu, Aglonu, un visiespaidīgākie notikumi notiek Medžugorjē, arī tur Latvijas iedzīvotāji bieži viesi.
Ir izmaiņas Baznīcas kodeksā, par garīgiem notikumiem atļauts runāt. Un tā svētceļnieki, kas no Valmieras 1989. gada vasarā ceļo uz Medžugorji, atkal pie debesīm redz Latvijas karti.
Leontīna: – «Vasara silta un saulaina, mēs ar autobusu bijām ceļā uz Medžugorji. Autobusa augšējā lūka vaļā. Saulīte jau norietēja, mēs, kas sēdējām autobusa lūkas tuvumā, tikpat kā sastingām, apklusām, jo notika redzējums: Saule vairs nav, bet pie debesīm cits gaišums, tanī gaišumā Latvijas karte ar zelta apmali. Pati karte – gaiša, vienīgi plankumi Dobeles, Kuldīgas, Liepājas apkaimē. Pēc kāda brīža Lietuvas puses malā robeža pāršķēlās. Redzam resnu koku kā kātu, tanī kātā sagāja tie plankumi, un pati karte salocījās un izveidojās kā zieds. Uz vienas zieda lapas redzams Rīgas Jūras līcis – zieds ir ar zelta maliņu. Mēs, četras sievietes, – Leontīna, Anna, Emīlija un viņas māsa vērojām šo parādību, līdz šis gaišums norietēja kā saule – tikpat lēnītiņām.
Mēs ticējām brīnumiem, kas notiekas Medžugorjē, un šis notikums jau likās kā tāda sastāvdaļa Medžugorjes brīnumiem. Pēc būtības tā arī ir – par mūsu ticību mums jau sāk atmaksāt un, protams, mēs ticam, ka tas redzējums ir aicinājuma «detaļa» uz mūža māju Debesīs.»
Brīnumi
Ievas Rozes atstāstījums – tas bijis muižkungu, vēl baronu laikos. Baznīckungs, braucot ticīgo apmeklējumā, pa ceļam, ganību malā saskatīja kādu vērīgu zēnu, kas ganīja gotiņas tādās jau noēstās ganībās, un ganiņam pajautājis, kāpēc nelaiž gotiņas blakus laukā, kur barība atliku likām. – «Tas pieder Dieviņam, tā mamma pateica,» atbildēja ganiņš. – «Vai pātarus māki?» – «Vēl nē,» – atteicis ganiņš... – «Ja gribi es tev vienu pātariņu iemācīšu.» Ganiņš no priekiem jau lēkāja.
Baznīckungs ganiņam iemācīja «Tēvs mūsu» lūgšanu. Ganiņš tā nopriecājās kā nekad! Palēkdamies gana gotiņas un skaita lūgšanu – viņš runā ar Dieviņu – kur nu vēl lielāki prieki! Un gotiņas arī jāpieskata un, skrienot ap gotiņām, kaut kā lūgšana viņam sajūk... Ko darīt – ja vien, atpakaļ braucot, baznīckungs palīdzētu? Un nu gandrīz jau nokavējis, baznīckungs jau pabraucis garām un ir jau aiz dīķa... Ganiņš domā tikai par lūgšanu, nedrīkst palaist izdevību garām!
Ganiņš pa taisno – pa ūdens virsu skrien pakaļ baznīckunga pajūgam. Pirmais ganiņu pamanīja kučieris, – lai baznīckungs skatās, kas notiek! Baznīckungs kučieri norāja –, lai klusē! Kaut kā viņa prātā pavīdēja notikums, kad apustulis Pēteris, citu neko nedomādams, varēja pa ūdens virsu tuvoties Jēzum, bet, līdzko sāka skatīties uz ūdeni, nobijās, sāka grimt...
Pa to laiku ganiņš jau pieskrien un uztraukti stāsta: – «Es gribu runāt ar Dieviņu, bet man sajuka pātariņš...» Baznīckungs tikai noteicis: – «Kaut es tā mācētu lūgties, kā tu!»
Un tad jau atkal kopīgi «Tēvs mūsu» noskaitījuši, un nu jau visi trīs bijuši priecīgi. Baznīckungs ganiņam piekodinājis: – «Tagad, atpakaļ pie gotiņām tev jāiet gar krastmalu!»
Notikums ar putniem. Putni dažkārt neatlaidīgi grib kaut ko pavēstīt, pierādīt, ka viņi ne tāpat vien dzīvo starp mums. Radītājs mums ir viens. Cilvēki savā starpā nevar saprasties, bet kā mēs saprotamies ar dzīvo dabu? Svētelis (stārķis) savu vārdu «attaisnoja», ienākot baznīcā. Teiksiet – tas jau nav nopietni... Runa ir par notikumiem, faktiem. Dažkārt dzīvnieki izglābj iedzīvotājus veselās pilsētās, pirmajiem bēgot no tām ārā pirms katastrofas.
Maija tikai dažas dienas kā bija atgriezusies no svētceļojuma Medžugorjē 2009.04.12. Kunga Jēzus Augšāmcelšanās rītā Maija iet uz baznīcu, (bet cik daudzi palika mājās un uz baznīcu neaizgāja?) Bet stārķis aizgāja. Te atkal teiksiet – tas nav nopietni. Bet tā notika! Šajā Lieldienas rītā Maija, ieejot baznīcā, pamana, ka viņai kaut kas ir blakus. Tas ir stārķis! Maija noprasa stārķim: – «Vai tu arī gribi Dieviņu lūgt?» Stārķis: – «Klak, klak, klak,» nevilcinoties tā arī «pasaka» un ieiet baznīcā, un izstaigā, kā jau baznīcēnam tas pienākas, un tad ārā – uz lielā krusta uzlidoja un atkal: «Klak, klak, klak.» Kamēr, Dievu lūgdami, ļaudis trīs reizes apgāja apkārt baznīcai, stārķis pievienoja savu dziesmu: «Klak, klak, klak...» Varēja arī fotografēt. Kādēļ šādi gadījumi? Un, ja tas Dieva plānos iederas, ko gan mums vēl tur spriest!
Otrs gadījums, tas ar gulbi. Tas notikās Anitai – nedzimušo bērnu aizstāvei. Anita rūpējas par bērniem, par cilvēkiem. Sāka no «nekā» – ar Dieva un dažu cilvēku palīdzību. Anita filmiņā «Nevainīgās asinis» liecina ļaužu priekšā, aicina pārtraukt bezjēdzīgo paradumu atbrīvoties no bērniem savu ērtību dēļ.
Cilvēcīgās īpatnības gandrīz vai nemainās. Nevainīgo Jēzu nolēma nonāvēt... Un šodien lemj nedzimušu, nevainīgu bērnu nogalināt vēl pirms tā piedzimšanas. Anita lūdzās Dievam piedošanu un gandrīz ne no kā sāka bērnu aizstāvību. Varbūt tas ir kā piliens «nāves jūrā» un tomēr, ja ne vairāk, – izglābtie bērni viņai uzsmaida! Dažreiz panicināta, bet lūgšanā pie Dieva rod jaunu spēku...
Katru gadu abortos nogalina tik, cik dzīvo mērenā Latvijas pilsētā. Esam radīti dzīvošanai, vai vispār kāds ir tiesīgs izdzēst nedzimušu bērnu dzīvību!? Viena māte atsacījās no šī grēka darba pēdējā brīdī, un tas bija viņas mīļākais bērns līdz pat viņas mūža vakaram...
Ja Latvijā katrs «viens» izglābtu tikai vienu bērnu, tauta neizmirtu, tā dubultotos. Un ja zemi neaizlaistu atmatā, maize pietiktu visiem.
Mēs dzīvojam tikpat kā pagaidu dzīvoklī, īstā dzīve būs tur, kur būsim ieguldījuši savus «līdzekļus» – savus pūliņus, savas domas, savu cilvēcību. Nāve neļaus šeit uzkavēties nevienam. Sagādāt šeit kādam priekšlaicīgu nāvi ir pret dabas un Dieva likumiem – «pretreakcija».
Par labiem darbiem samaksā kā jau par labiem darbiem, bet par cilvēka cieņas necienīgiem darbiem – lai Dievs pasargā!... Kas vairs cits kaut kādā veidā varēs palīdzēt?
Gadījums ar gulbi. Anita brauca kārtējā reisā pie mums pēc kāda atbalsta, kaut vai 10 litrus bērzu sulas – arī noderēs. Pa telefonu saņēmām ziņu, ka drīz ieradīsies, bet kā to gulbis dabūja zināt? Atnāca no dīķa, nostājās mājas ceļgalā un vairāk kā 15 minūtes stāvēja, līdz kamēr Anita atbrauca. Pagāja sāņus, lai mašīna tiek garām, tad apgāja mājai apkārt un aizgāja atpakaļ uz savu dīķi... Anita savu «sagaidītāju» nofotografēja. Bet kas gulbi sūtīja, lai šādu vienreizēju žestu izrādītu? Anitai līdzi atbrauca viens puisītis, ko viņa paspēja izglābt astotā mēnesī, kad viņa māte gribēja no bērna atbrīvoties.
Dzīvības aizstāves Anitas sveicējs gulbis |
Klusums
Galotņu kungi «vēlas» klusumu – vieglāk pildīt tekošos, iecerētos plānus, bet Dievmāte ir prasīga. Glaimojošs klusums kungiem būtu patīkams. Toties mūsu klusējošais protests nav mums saudzējošs, jo, ja mūžībā aiziet kāds nekristīts, viņš ir mūžības problēmu priekšā. Pirmie mācekļi vienā dienā nokristīja vairākus tūkstošus. Ko tad Dievs ir aizliedzis labu darīt? Nu neko! Atļāva arī grēkus piedot, bet vai visiem jau ir piedots!? Kas tad kavējas, Dievs vai cilvēks? Mūsdienās Dievmātes brīdinājumi iet secen, jo atkal «vecais, labais» klusums... Un vai tu nebīsties, ka arī tur, pirms debesīm priekš tevis būs klusums!?
Vai Debesīs ir ērģeles?
Garīgo notikumu skatījumu un redzējumu klāstā ir arī arfas un cītaras ar daudzām, daudzām stīgām, ir dzirdamas to skaņas. Noprotam, ka to jau ļaudis zinājuši sensenos laikos, skatot Debesu skatu zīmējumos. Un turpat arī taures un bazūnes.
1 komentārs
Nezinu vai kāds man
Nezinu vai kāds man noticēs.šogad pirmo reizi biju Aglonā uz Dievmates debesīs kāpšanas svētkiem.To ko es redzēju man vel šodien neliek mieru.bija sācies krustaceļa gājiens.gājiens gāja ļoti lenu un es centos visu apskatīt,kas notiek apkārt.sev nemanot pametu acis debesīs,tur bij ļoti daudz zvaigžnu un es sāku lūkoties tajās.tad mans skatiens apstājās debesīs,es pamanīju strīpu,nūju garu,nezinu kā to noformulēt.nosākuma nodomāju ka tas ir no prožektoriem vai ekrāna, kas bij pie baznīcas.kad pienācu tuvāk mani tas nedaudz šokēja.es apmēram redzēju tādu pat foto kā nedaudz augstāk redzams.pie debesīm cilveka siluets,es nevaru apgalvot ka tā bij dievmāte.es fotografēju no telefona,bet sliktas bildes.datorā var kaut ko saredzēt,bet ne tieši to ko redzeju es.bilde ir izplūdusi.varbūt kads man var dot izskaidrojumu.
Pievienot jaunu komentāru