Deja un dziesma – Latvijai!
Piedāvājam fonda „Nāc līdzās!” vadītājas Sarmas Freibergas (deju ansambļu vadītājas ar 30 gadu stāžu) pārdomas par deju un dziesmu svētku nozīmi.
Pārdomas pēc nacionālajiem – Dziesmu un deju svētkiem. Autore: Sarma Freiberga
Jā, tiešām saku - nacionālajiem svētkiem, jo diez vai Latvijā ir kāds latvietis, kurš pagājušo nedēļ nezināja, ka valstī notiek Dziesmu un deju svētki. Svētki tiešām ir unikāls kultūras notikums visplašākajā šī vārda izpratnē. Tie skar ne tikai dziedāšanas, dejošanas, muzicēšanas vai kādas citas mākslas kultūru, bet tie ietekmē arī cilvēku domāšanu, viņu uzvedību šajā laikā un vēl laiku pēc tam. Tik daudzi cilvēki atzina, ka ļaudis šai laikā ir daudz pozitīvāki, atvērtāki, laipnāki, ka gribētos, lai tie tādi paliktu arī turpmāk savā attiekmē pret līdzcilvēkiem. Kas ir tas fenomens, kas cilvēkam liek ķļūt labākam šai laikā? Tas varētu būt psiholoģiska pētījuma vērts darbs.
Neapšaubāmi, ka kopumā svētki ienes katra dalībnieka, līdzjutēja, skatītāja dvēselē daudz prieka un pacilājošu emociju, par ko paldies visiem, kas savu roku pielikuši šo emociju radīšanā – gan tiem, kas darbus radījuši, gan tiem, kas tos uzveduši. Paldies gan māksliniekiem izpildītājiem, gan vadītājiem, gan tiem, kas tos skaisti ietērpuši (sākot no veiksmīgās skatuves scenogrāfijas Mežaparkā, arī Daugavas stadionā, līdz pat daudzajām pērļotājām un šuvējām, kas palīdzējušas tapt krāšņajiem svētku tautas tērpiem). Dziesmu un deju svētki noteikti stiprina tautas nacionālo pašapziņu, patriotisma jūtas.
Un tieši tādēļ, man gribas izteikt dažas savas pārdomas, kas iespēajams varētu vēl vairāk dot šo svētku gaišo prieku nākamajā reizē, kad Latvija svinēs savu simtgadi.
Zināms ir fakts, ka visu koncertu programmu veiksmes pamats ir piemērota – tieši svētku lielformātam atbilstoša repertuāra izvēle. Ne katra dziesma un deja, kas ir lieliska uz skatuves viena kolektīva sniegumā būs tāda, kad to dejos vai dziedās tūkstoši. Man kā horeogrāfei ļoti gribētos, lai šie faktori tiktu ņemti vērā veidojot deju programmas. Ir lieliskas raksturdejas, kas savu lieliskumu vienkārši zaudē tāpēc, ka nav iespējams laukumā saskatīt dejotāju sīkākus žestus vai grimases. Iepriekšējos svētkos ļoti veiksmīgi tika piedāvātas vairākas programmas, un tad vienā no tām varēja ielikt tieši šāda veida dejas, bet laukumam atstāt tās, kuras ļauj interesanti veidot zīmējumu rakstus. Un to jau zin visi deju mākslas pārstāvji, ka parasti vienkāršākās dejas (horeogrāfiskās izteikmes ziņā) spēj laukumā dot vislielāko zīmējumu efektu.
Dziesmu svētkiem mēs gatavojamies 5 gadus, un tas nav mazs laiks, lai atlasītu un pārbaudītu vislabākās dejas un dziesmas. Ja runājam par dziesmu atlasi, tad būtu gan jāņem vērā, ka lielākā daļa skatītāju nav studējuši kompozīcijas mākslu, lai mēģinātu atšķitināt varbūt autoram vien saprotamas sarežģītās dziesmu kompozīcijas. Un tas arī nav vajadzīgs. Šie svētki ir visai tautai, tādēļ jādomā arī par to, lai skatītājiem būtu repertuārs pieņemams nevis apgrūtinošs, kā tas bija vietvietām šajos svētkos. Esmu par to, ka klausītājs ir muzikāli jāizglīto, bet ar pārbaudītām vērtībām, ne jaundarbu eksperimentiem. Esmu pilnīgi pret pasūtījuma darbiem Dziesmu svētkiem. Dziesmu svētki ir mūsu tradīcija un nevis kāds vienreizējs notikums, kā piemēram, Rīgas 800-gade vai cits īpašs brīdis tautas vēstures gaitā.
Jauki, ka šī gada deju svētku veidotāji bija iekļāvuši repertuārā dažas vecmeistaru dejas. Tikai žēl, ka to bija tik maz. Mana pārliecība, ka mums ir skaists deju “zelta” fonds, kas būtu jāizmanto vairāk. Koru lielkoncertā tomēr tradicionāli tiek dziedātas mūsu komponistu dziesmas, kas izturējušas daudzu gadu desmitu laika pārbaudi un kuras skatītāji joprojām gaida. Tam būtu jānotiek arī deju lielkoncertos. Būtu pat labi izstrādāt noteiktu uz Dziesmu un deju svētku programmām vērstu dokumentu, kurā atrunāt, cik proporcionāli svētku repertuārā būtu jābūt vecmeistaru darbiem, cik mūsdienu autoru darbiem, kā arī kādu noteikumu par maksimālo deju/dziesmu skaitu, ko var vadīt/diriģēt viens virsvadītājs/virsdiriģents. Tādējādi tiktu dota iespēja šajos svētkos sevi apliecināt daudzākiem talantīgiem horeogrāfiem/diriģentiem. Pieredzes bagātie virsvadītāji pat varētu izcelt, ka atrasti jauni talanti un tieši šajos svētkos parādīt viņus, tādējādi noteikti iemantojot vēl lielāku cieņu un tautas mīlestību.
Šogad īpaši pievērsu uzmanību Mežaparkā dejotajām dejām. Bet negribu runāt par to māksliniecisko kvalitāti, bet gan par to, kā tās vispār iekļaut programmā, lai tās varētu redzēt ne tikai pirmo 10 rindu skatītāji? Varbūt pēc estrādes pārbūves tas būs iespējams? Ja nē, tad atklāts paliek jautājums – varbūt Mežaparka koncertā no dejām atteikties vispār vai arī mēģināt tās parādīt citādi, kā piemēram, iepriekšējos svētkos dejotāji lieliski apdejoja skatītāju zonas ejas.
Svētku lielo programmu režijas. Deju uzvedumā visu glāba skaistie deju raksti un veiksmīgā scenogrāfija, kas viens otru lieliski papildināja zīmju valodā, un varbūt tieši tādēļ tik neiederīgi šķita Ingas Ābeles didaktiskie teksti. Tomēr “tēvu laipas” ideju tā arī neizdevās saskatīt. Būtu gribējies, ka koncerta noslēgumā spogulīši ne tikai ņirbinātu, bet tajos parādītos arī kādas zīmes. Dziesmu svētku koncerts šai ziņā bija veiksmīgāk veidots. Interesanti bija klausīties pazīstamu cilvēku balsis, kas runāja savos dzimtajos dialektos. Režisors, protams, centās vest uz koncerta kulmināciju, taču katram amatierim ir skaidrs, ka tas nav iespējams šādā maratonā.
No organizatoriskām lietām ļoti iepriecināja fakts, ka svētku organizatori bija padomājuši par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par īpaši viņiem atvēlētām vietām. Tikai informācija par šiem cilvēkiem domāto transportu, kas palīdzēja viņiem nokļūt līdz Lielajai estrādei, bija grūti atrodama un nebija pietiekami konkrēta, nebūtu bijis slikti pievienot pieturvietu karti un informatīvu pieturzīmi. Varbūt šo transportu ļaut izmantot arī veciem cilvēkiem, kam arī ir pārvietošanās grūtības. Par to noteikti būtu vērts padomāt.
Un vēl viens ieteikums nākamo svētku rīkotājiem saistībā ar biļešu/ielūgumu piešķiršanu. Manuprāt, ka būtu ļoti skaisti, ja Latvijas Nacionālais kultūras centrs Dziesmu svētku gadā atcerētos arī vecos un ilggadīgos kolektīvu vadītājus, kuri vairs nav aktīvajā darba laukā, bet kuri tam veltījuši daudzus gadu desmitus sava mūža. Vismaz piedāvājot viņiem iegādāties biļetes uz sava žanra koncertu. Tā mēs parādītu šiem cilvēkiem cieņu un to, ka viņi nav aizmirsti tikko pēc pēdējā mēģinājuma aizvērtas kultūras namu durvis.
0 comments
Pievienot jaunu komentāru