Barikādes. Demokrātija. Ekonomika

Aivara Punkas raksts atspoguļo samērā lielas sabiedrība daļas viedokli, kuru nevar ignorēt. Daudzi netic propagandai, kas visu nerietumniecisko viennozīmīgi peļ un visu prorietumniecisko slavē. Viens no pārpratumu iemesliem ir demokrātijas identificēšana ar liberālismu. Šo jēdzienu neatšķiršana ir tipisks stereotips, ko veicina masu mediji. Nereti ļaudis lād demokrātiju un izsaka atbalstu autoritārismam - skumstot par Kārļa Ulmaņa laikiem vai pat par padomju iekārtu, kurā tomēr visi bija kaut cik paēduši. Cilvēki saskata demokrātijā visu nelaimju un krīžu cēloni, neatšķirot to no ekstensīvā kapitālisma un pašreizējā neoliberālās ekonomikas politiskā kursa. Taču liberālisms nebūt nav tas pats, kas demokrātija.

Līdztekus liberālismam taču pastāv sociāldemokrātija vai kristīgā demokrātija kā pieņemamas ideoloģiskas alternatīvas, kas ar panākumiem darbojas Zviedrijā un Vācijā. Latvijas sabiedrībai būtu jāspēj objektīvi analizēt gan Rietumos, gan Austrumos pieļautās kļūdas un sasniegumus. Tas nepieciešams, lai mēs izvēlētos SAVU ceļu Latvijas atjaunotnei.

Aivars Punka. Barikādes Latvijā un ārpus tās. 

Tikko svinējām barikāžu 20 gadu jubileju. Toreizējo barikāžu dalībnieki sev neuzdeva jautājumu: kāpēc ir jāpiedalās šajā nevardarbīgajā cīņā par savas tautas brīvību? Visi bijām vienoti sapņos, ideālos, cerībās – arī ar mūsu valsts vadītājiem. Vismaz toreiz tā domāja lielākā daļa no barikāžu dalībniekiem.

Taču daudzi no mums nezināja, ka laikā, kad lauksaimniecības ministrs D.Ģēģeris koordinēja smagās lauksaimniecības tehnikas nosūtīšanu uz Rīgu, viņa vietnieks A.Šķēle jau kala pārstrādes uzņēmumu „prihvatizācijas” plānus. Tai pat laikā A.Kargins un Co pilnā sparā mainīja valūtu. Par ko vēlāk kļuva Kargins un Krasovickis un kādu „dāvanu” Latvijai viņi mums nesen sarūpēja ir visiem labi zināms. Manuprāt, lielākā Tautas frontes un Augstākās padomes kļūda bija tā, ka par pirmo atjaunotās valsts premjeru ļāva kļūt šoka terapijas apolēģētam I.Godmanim, kurš bija orientēts uz Rietumu liberālās ideoloģijas nekritisku akceptēšanu. Daudz labāka kandidatūra, iespējams būtu bijusi V.E.Bresis. I. Godmaņa valdības politikā pārejas periodā tika noniecinātas lauksaimnieku kooperācijas iespējas.

Šodien Latvijas varturus un tautu šķir bezdibenis. Tāpēc daudzi no bijušajiem barikādniekiem jūtās vīlušies neatkarībā. Šo 20 gadu laikā ir uzceltas jaunas barikādes starp varu un tautu. Jau simtiem tūkstošiem tautiešu ir izdzīti piespiedu trimdā. Mūsu dzimtenē valda apātija un savstarpējs naids. Arī tas diemžēl ir barikāžu rezultāts. Pareizāk sakot – pēc barikāžu laika Latvijas vadītāju izvēlētās politikas rezultāts. Vai nav laiks to izvērtēt un padomāt – vai bija iespēja darīt arī citādi? Kaut vai tādēļ, lai no kļūdām mācītos.

Bet kas notiek mūsu kaimiņzemēs?

Pirms vairāk kā pieciem gadiem arī ukraiņi bija sacēluši savas barikādes – teltis pašā Kijevas centrā un apmēram 2 mēnešus protestēja pret V.Janukoviča uzvaru prezidenta vēlēšanās. Varētu domāt, ka tā bija tautas stihiska rīcība pret it kā vēlēšanu viltošanu. Iespējams tā arī bija, bet rodas jautājums, kas visu to finansēja? Man vairāk gribētos pievienoties tam viedoklim, ka šie protesti bija dāsni finansēti no Rietumiem. Jo kur gan piketētājiem rastos nauda, lai divus mēnešus varētu dzīvot Kreščatikā. Atšķirībā no mūsu barikādēm, kas vismaz daļēji tika centralizēti finansētas no savas atjaunotās valsts varas, ukraiņiem tādas iespējas noteikti nebija, jo tur jau 15 gadus valdīja kapitālisms ar savu naudas varu.

Nesen kārtējo – jau ceturto – reizi baltkrievi pārvēlēja A.Lukašenko prezidenta amatā. Vēl nebija noslēgti vēlēšanu iecirkņi, kad Minskas ielās pulcējās protestētāji, kuri protestēja pret nedemokrātiskajām vēlēšanām. Taču atšķirībā no Ukrainas, kur protestētāji iestājās par vienu kandidātu Juščenko, Baltkrievijā tādu bija veseli deviņi. Tāpēc, manuprāt, neizdevās A.Lukašenko gāšana. Mēs varam nosodīt A.Lukašenko par autoritārismu un divdomīgām attiecībām ar Krieviju. Tomēr nevar noliegt, ka viņš spējis panākt zināmu Baltkrievijas ekonomisko stabilitāti. Lai gan tur nevalda superpārticība, taču nav nabadzības galējību, nav pārspīlēta kontrasta starp „neveiksminiekiem” un „prihvatizācijas” miljonāriem.

Kā stāsta mūsdienu Baltkrievijā pabijušie lauksaimnieki, tad tur neesot redzami neizpļauti grāvji vai pamestas fermas. Notiek plaša būvniecība, jo sevišķi ceļu. Baltkrievijas traktorus tirgo visā pasaulē. Arī cita rūpniecība nav likvidēta. Protams, nav redzami Latvijā tik populārie ubagi, jo visiem ir darbs un režīms nevienam neļauj slinkot.

Var pat zināmā mērā uzskatīt A.Lukašenko par Baltkrievijas mūsdienu Kārli Ulmani, kura valdīšanas gadus mūsu vecākā paaudze uzskata par Latvijas zelta laikmetu. Neidealizējot Baltkrievijas vadītāju un viņa varas noturēšanas metodes, šīs valsts pieredze tomēr rāda, ka arī globalizācijas laikmetā ir iespējama ekonomiska neatkarība, neizpārdodot savas valsts uzņēmumus un dabas bagātības starptautiskajam kapitālam. Iespējama politiska patstāvība, tiesa gan – akrobātiski žonglējot starp lielvarām.

Kur ir izeja?

Ir pēdējais laiks izvērtēt valdību liberālās, prettautiskās politikas nodarīto postu Latvijas valstij un tautai. Un padomāt, ko būtu jādara, lai atjaunotu Latvijas ekonomisko neatkarību un tautas ticību savai nākotnei.

Diez vai Latvijā būtu atbalstāma tāda pārprasta demokrātiju (lasi: visatļautību) kā šodien, kad interneta portālos var ar rupjiem vārdiem ķengāt Valsts prezidentu, kurš šajos četros gados jau ir paspējis nosirmot.

Esmu pārliecināts, ka vairākums 50 gadu vecumu pārsniegušo Latvijas pilsoņu labāk izvēlētos Kārļa Ulmaņa tipa autoritāro režīmu nevis it kā „atvērto” (pareizāk sakot – galēji liberālo) mūsdienu Latviju, kas dzen postā latviešu tautu. Kāpēc? Tāpēc, ka K. Ulmaņa laikā godā tika celti tādi tradicionāli tikumi kā darbs un ģimene.

Manuprāt, viena no Kārļa Ulmaņa panākumu atslēgām ir meklējama tā laika attieksmē pret augstākām vērtībām, pret Dievu, tautu un savu dzimteni. Toreiz nevienam vecākam pat prātā neienāca protestēt pret ticības mācību skolās. Tāpat nevienam Latvijā dzīvojošam neienāca prātā protestēt, ka jāmācās latviešu valoda.

Tāpēc domāju, ka uz patiesu (nevis ciparu) Latvijas augšupeju varam cerēt tikai tad, kad sabiedrība iemācīsies dzīvot saskaņā ar Dieva dotiem morāles likumiem.

Aivars Punka.

Mežotnē, 21.01.2011.

Diskusijas rosināšanai:

1) Kā vērtēt pretrunīgās personības vēsturē un mūsdienās, kuras, darbojoties ar autoritārām metodēm politikā, tomēr spējušas izdarīt ko labu savas valsts attīstībai?

2) Kur ir šādas pieejas vājās puses? Kāpēc daudziem cilvēkiem tā joprojām šķiet pieņemama alternatīva demokrātijai?

3) Kā veidot politiku, lai saglabājot tautas varu – demokrātiju, mēs spētu atjaunot arī ekonomisko patstāvību Latvijā un panāktu tās augšupeju ?