Ar lingu pret Goliātu
Piedāvājam tikai Atjaunotnes lasītājiem Mārča Krīta pārdomas "Ar lingu pret Goliātu" par iespējamiem risinājumiem sarežģītās un izšķirošās politiskās un cita veida situācijās. Kā uzvarēt pretinieku, kas par Tevi pārāks? Kādu stratēģiju un taktiku izmantot? Publikācijā arī piesaukti gan traģiski, gan kuriozi notikumi Latvijas valsts tapšanas un politisko satricinājumu vēsturē.
Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. /1 SAMUĒLA 17:4/
Drosmīgajiem pieder pasaule! Šāds viedoklis ne bez pamata pastāv. Drosme domās, vārdos un darbos, kuri savukārt rada tiešus tūlītējus un netiešus tālākus rezultātus.
Tomēr ar vienu drosmi vēl var būt par maz, lai kāds sasniegtu sev vēlamos rezultātus.
Rakstā zinātājiem atgādināšu, bet nezinātājus iepazīstināšu ar dažām mūsu vēstures nelielām epizodītēm, kuras, manuprāt, ilustrē pausto.
Sākšu ar pirmo letālo nelaimes gadījumu Latvijā, kurš saistāms ar elektrību. Tā 1897. g. vasarā kāds pārlieku drosmīgs žurnālists, apskatot Rīgā Pārdaugavā Švarca koncertdārza elektriskā apgaismojuma sistēmu, neapdomīgi pēc savas iniciatīvas saķēra akumulatoru bateriju polus un, strāvas ķerts momentā, uz vietas gāja bojā[1]. Jādomā, ka viņš pats,nākot uz šo vietu, nebija ieplānojis šādu rezultātu.
Vai žurnālista rīcība, aiztiekot tam nezināmu tehnisku iekārtu, bija drosme? Drīzāk vientiesīga pārgalvība.
Vēl kāds psiholoģiski dramatisks gadījums. Drīzāk vēstures „ornamenta” spilgts fragmentiņš. Liepājā 1916.gda 16.aprīļa pirmajā pusē pilsētas kara gubernatora, vācu armijas ģenerāļa un grāfa fon der Golca kabinetā pēc Pagaidu valdības priekšsēdētāja Kārļa Ulmaņa iniciatīvas[2] notika viedokļu apmaiņa un izskaidrošanās par dramatisko notikumu sākumu, kurus pazīstam arnosaukumu „Aprīļa pučs”[3].
Četrdesmit divus gadus veco Ulmani pēc viņa rīkojuma uz sarunu pie gubernatora kabinetā pavadīja arī vairāki ar revolveriem bruņoti latviešu militāro vienību virsnieki. To starpā bija trīsdesmit gadus vecais Liepājas Karaostā jaunformējamo latviešu militāro spēku[4] komandiera adjutants Ādolfs Bļodnieks[5]. Pašu šo vienību komandieri un daļu viņa padoto jau bija arestējušas un atbruņojušas Landesvera[6] baltvācu vienības.
Sarunas laikā leitnants Bļodnieks pēkšņi izteica savu emocionālu piezīmi vācu valodā[7] par piecdesmit trīs gadus vecā ģenerāļa fon der Golca teikto. Tas ļoti pamatīgi aizkaitināja kabineta īpašnieku un radīja nopietnu krīzi sarunas gaitā. Skaidrs, ka tajā nepatīkamajā brīdī radās tiešs brīvības un dzīvības apdraudējums kabinetā esošajiem latviešiem. Visiem. Arī Pagaidu valdības priekšsēdētājam. Pastāv bīstami mirkļi, kad apzināti vai neapzināti izteiktu vārdu cena ir dzīvība.
Īsa un savā būtībā patiesa, bet nevietā pateikta frāze varēja mainīt visu turpmāko Latvijas vēsturi. Ja aizvainotais fon der Golcs toreiz pieņemtu un uz vietas izpildītu emocionālu lēmumu par viņam personiski dziļi nesimpātisku cilvēku arestu vai pat likvidāciju turpat ģenerālgubernatora štāba ēkas pagalmā vai pagrabā, tad nebūtu arī nekādas turpmākās Latvijas valdības darbības uz kuģa „Saratov”[8].
Aktīvas bruņotās cīņas laiks pieprasa, ka lēmumi tiek pieņemti ātri un izpildīti bez sentimentiem.
Vislabāk sit (tiešā un pārnestā nozīmē) tas, kurš ar savu sitienu novērš no sevis turpmākos naidnieku pretsitienus. Spēj sist tā, ka pretinieki krīt un neceļas. Sist īstajā vietā un laikā.
Vai leitnantam Bļodniekam izteikt piezīmi ģenerālim bija personiskā drosme? Noteikti. Tomēr vienlaikus varbūt tā bija arī vairāk sirdsšķīsta pārgalvība, kāda neliela neaudzinātība, subordinācijas neievērošan aun nespēja kontrolēt sevi svarīgos un līdzcilvēku dzīvībai bīstamos brīžos? Emocionālās inteliģences[9] esamība vai tās izteikts trūkums personai var būt izšķirošs faktors kādu konkrētu notikumu attīstībai un rezultātiem.
Toreiz Liepājā, pateicoties pārējo latviešu delegācijas pārstāvju pūliņiem, interpretējot Bļodnieka komentārus, viņi no fon der Golca štāba izkļuva ārā brīvi un dzīvi.
Daudzus gadus vēlāk 1934. gada martā Bļodnieka vadīto valdību nomainīja Ulmaņa Ministru kabinets. Līdz valsts apvērsumam palika pavisam neliels vēsturisks laika sprīdis – apmēram divi mēneši. Vēlāk savās atmiņās Bļodnieks pauda[10]: „…Bija arī tādas dabas norādījumi, kamdēļ es neesmu saņēmis “grožus” rokās?! Tiem atbildēju, ka nekad un nekādos apstākļos negrozīšu savu jaunībā, brīvības cīņās ar paša asinīm apliecinātu ideālu – iet kopā ar tautu un būt par tautu, aizstāvēt tās tiesības brīvi veidot valsts un savu dzīvi. Vēl uzsvēru, ka jebkāda diktatūra tās dziļākā būtībā ir sveša un pretīga latviešu garam, taisnības un tiesību sajūtai, kamdēļ nepieņemama un apkarojama!”.
Vai tas bija drosmīgs skaidrojums? Vai bezspēcīgs, vispārējs un skaļāku vārdu salikums, lai attaisnotu politiskās tālredzības trūkumu, bezdarbību un bezatbildību?
Vispārējai informācijai der zināt, ka Ādolfa vecākais brālis Kārlis Bļodnieks[11] sekmīgi turpināja atrasties Latvijas dzelzceļa virsvaldes direktora amatā visu Ulmaņa valdīšanas laiku pēc 1934. gada maija līdz pat 1940. gada vasarai. Abus brāļus vienoja arī to darbība Latvijas Komercbankā.
Kad padomju iestādes 1941. gada vasarā izsūtīja Kārli Bļodnieku ar ģimeni no Latvijas, viņš atvadu vēstulē bijušajiem padotajiem aicināja tos turpināt strādāt jaunās varas labā ar tādu pat degsmi un apzinību kā Latvijai [12].
Cik dīvains un nesaprotams šķiet šāds atvadu sveiciena vēlējums! Drosmīgs savas nozares patriota vientiesīgums? Var būt mēģinājums sadarboties ar jaunajiem dzīves saimniekiem, noliedzot iepriekšējo dzīvi un vērtības? Interesenti par radinieku un vēsturnieku mēģinājumu skaidrot brāļu Bļodnieku dzīvi un darbus var vairāk uzzināt, noskatoties publisko lekciju https://www.youtube.com/watch?v=QjbrUYG9OGc.
Cilvēks, viņa dzīvotgriba un vara ir to savstarpējo ciešo attiecību trīsstūris, kurš kļūst vislabāk „saredzams un sataustāms” vēsturisko izaicinājumu un pārmaiņu laikā.
Pēkšņos pārbaudījumos var neizturēt un salūzt arī ārēji nevainojamas sistēmas un konstrukcijas. Tā kādreizējais Rīgas Lībekas koka tilts pār Daugavu 1924. gada pavasara palos sabruka, neizturot ledus un ūdens masas straujo triecienu[13]. Labi domātie, bet savstarpēji nekoordinētie, amatpersonu darbi, novēršot dabas katastrofu, beidzās slikti. Ar sapieru drosmi, likvidējot ledus krāvumu aizsprostus uz upes, bija daudz par maz.
Vēl kāds raksturīgs traģikomisks gadījums uz politiskā „teātra” skatuves. Bruno Kalniņš 1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju, kad policija ieradās viņa tēva[14] mājā toreizējā Samsona ielā Rīgas Mežaparkā, izšāva griestos vienu šāvienu no revolvera kā protestu pret arestu.
Vai tā bija drosme? Vai arī „Strādnieku Sports un Sargs”[15] ilggadīgā vadītāja bezspēcīga publiska izrādīšanās, saprotot, ka zaudēta iepriekš cerīgās politiskās spēles partija? Toreiz Mežaparka mājā policija atradusi apslēptus ieroču krājumus.
Ko tonakt un vēlāk darīja viņa ne būt ne miermīlīgie seši tūkstoši Bruno Kalniņa sportistu un sargu? Pēc būtības ne ko tādu, kas pamatotu un attaisnotu viņu radīšanas, un eksistences mērķi, kā arī veiktos ieguldījumus.
Bet nav apšaubāms ka vēl 1929. gada rudenī, izvadot sociāldemokrātu Raini uz tā mūžā mājām Aizsaules ielā[16], sportisti un sargi, sastājušies godasardzes kolonnās, soļoja pa Rīgas ielām savās militarizētās formās ārēji skaisti, braši, pārliecinoši un iespaidīgi. Kurš vēl šaubītos?!
Bet, ko gan toreiz vajadzētu darīt? Arestu naktī un vēlākās dienās zaudētājiem jau bija būtiski par vēlu kaut ko darīt. Iniciatīva, resursi un priekšrocības bija citu pusē. Iespēju „vilciens” uz staciju „Vara” bija nokavēts, un iegādātās biļetes vairs nekam nederīgas.
Darīt vajadzēja pirms tam. Savlaicīgi un ar viedu apdomu.
Pēc 1940.gada 4.jūlija, kad Bruno Kalniņš - tēva iedrošināts - drosmīgi atgriezās no imigrācijas Latvijā[17], ar viņu tikās arī bijušais premjerministrs Ādolfs Bļodnieks, lai, atsaucoties uz vairāku bijušo politiķu apspriedelēto, paustu atbalstu tam, ka Bruno stājas armijas politiskā vadītāja amatā jaunajos politiskajos apstākļos.
Ilustrācijai un patstāvīgām pārdomām lietderīgi apskatīt izteiksmīgās fotogrāfijas par Latvijas Karaskolas[18] 14. izlaidumu 1940. gada vasarā[19]. Tur redzēsim svarīgus personāžus, tajā skaitā Bruno Kalniņu, oficiālās runas, militāros rituālus, skaistos formas tērpus un ārēji apslēpto situācijas iekšējā dramatisma dinamiku. Litene[20] vēl priekšā.
Noslēdzot mūsu vēstures piemēru rindu, atgādinu vēl vienu traģisku, zīmīgu un skumju gadījumu. Robežsardzes priekšnieks Ludvigs Bolšteins[21] 1940. gada 21.jūnijā pārnācis no tikšanās ar populāro rakstnieku un jauno Iekšlietu ministru Vili Lāci savā darba kabinetā nošāvās. Turpmākās vēstures kontekstā zīmīgi, ka ministra un Bolšteina kabineti atradās ēkā Rīgā, Brīvības un Stabu ielas stūrī - „Stūra mājā”.
Dantes "Dievišķajā komēdijā" pašnāvnieki atrodas elles septītajā lokā. Vai pašnāvība ir drosme? Vai arī personiska bezspēka un izmisuma žests it kā nepārvarami smagos apstākļos? Vai viņš uzņēmās politisko atbildību, tajā skaitā arī citu augstos amatos bijušo un esošo vadītāju un, protams, vēl dzīvīguma un optimisma pilnā valsts vadoņa vietā?
Vairums pasaules reliģisko ticību nosoda pašnāvību kā nepieņemamu. Arī vēsturiskas patiesības kontekstā būtu vērtējams: vai no ilggadīga militāra, aizsargu un robežsargu vadītāja varēja un drīkstēja sagaidīt arī kādu citu pret iebrucējiem un to līdzskrējējiem vērstu profesionāļa rīcību, kā tikai vientuļu sevis pašiznīcināšanu?
Ko tad darīt, kad saskaramies ar kaut ko mums naidīgu, spēcīgāku un varenāku? Iet bojā? Visiem šādiem gadījumiem diezin vai ir viens risinājums.
Būtiski, ka šādiem dramatiskiem gadījumiem jāgatavojas savlaicīgi.
Tāpēc ir vērtīgi ciešāk uzlūkot un pārdomāt Vecajā Derībā aprakstīto cīņu starp Dāvidu un Goliātu. Paskatīties uz to kā dzīves negaidīto izaicinājumu atrisinājuma iespējamo stratēģiju.
Šis Bībeles piemērs būs arī ļoti piemērots, mēģinot apjaust ceturtās paaudzes kara[22] teoriju, ja tāda interese lasītājiem kādreiz uznāk. Karš jau pastāv ne tikai kara laukā, bet arī ekonomikā, politikā un cilvēciskās attiecībās. Turklāt, kā zināms, tad smagākās „cīņas” cilvēkam ir jāizcīna pašam ar sevi.
Dāvida uzvara ir tāda uzvara, kad mazākais un vājākais praktiski momentāni pieveica kaut ko par sevi daudz stiprāku un lielāku. Uzvara, kura it kā nemaz nevarēja būt. Vismaz tā domāja un pasauli redzēja Dāvidam apkārtējie ilggadīgu pieredzi guvušie profesionālie karavīri un valstsvīri. Tātad uzvara pretēji lietpratēju viedoklim un sabiedriskajai domai.
Gados jaunais puskailais lopu gans Dāvids zibenīgi izsita no ierindas agresīvo un labi apbruņoto karavīru-milzi Goliātu, kurš līdz tam iedvesa paralizējošas šausmas un bijību visiem apkārtējiem.
Divcīņas sākumā pēc nelielas savstarpējo vārdu apmaiņas Dāvids ar savu lingu precīzi raidīja akmeni, kurš trāpīja Goliātam pa pieri. Bruņās tērptais milzis nokrita ar seju pret zemi, nesasniedzis Dāvidu. Nokritušajam klāt nekavējoties pieskrēja Dāvids un nogrieza Goliātam galvu ar viņa paša zobenu. Tas arī bija divcīņas gals. Monstra ķermenis tika atstāts „putniem zem debess un zvēriem virs zemes”. Dāvida apķērības priekšā Goliats izrādījās „milzis uz māla kājām”.
Uzvara bija iespējama, jo:
- Dāvids spēja atteikties pielietot to cīņas veidu, kuru no viņa vēlējās sagaidīt ienaidnieks un arī uzspieda paša apkārtējie (tuvcīņa ar zobeniem);
- Dāvids pielietoja asimetrisku, vienkāršu, negaidītu un ienaidnieka lielo pārākumu pilnīgi neitralizējošu cīņas paņēmienu (akmens metiens ar lingu);
- Goliāts bez izmaiņām pret Dāvidu mēģināja izmantot savu tradicionālo cīņas veidu (ar to līdz šim bija vienmēr uzvarējis).
Dāvids nešaubīgi bija SVID analīzes[23] lielmeistars. Viņš skaidri un pilnīgi apzināja situāciju, pieņēma lēmumu un to sekmīgi un eleganti realizēja, balstoties uz personiskām īpašībām un iemaņām. Būtiski, ka to viņš izdarīja nāves draudu apstākļos, un pretēji apkārtējās sabiedriskās domas neformālam spiedienam.
Uzvaras komponentes bija 1) patstāvība, 2) savlaicīgums, 3) prasme un 4) drošsirdība, realizējot savu risinājumu. Noteikti jāņem vērā, ka jau pirms cīņas viņam bija nepieciešamā ierīce un piemita iemaņas, lai ātri un precīzi trāpītu mērķī (pretinieka vājākajā vietā). Savu iepriekšējo miermīlīgā gana pieredzi un paņēmienus viņš spēja efektīgi pielietot iepriekš negaidītajai divcīņai ar ievērojami pārāku pretinieku.
Uzvara nāk, ja līdzās drošsirdībai ir arī ass un apdomīgs prāts, meistarība un stingra ticība.
Goliāts ir laba alegorija tām daudzajām dažādām mūsdienu dzīves parādībām, kas mums naidīgas, varenākas un agresīvas. Tās savā šķietamajā lielumā mūs spiež lejā un loka pēc sava prāta garu un ķermeni.
Dāvida uzvaras iedvesmā ir lietderīgi patstāvīgi, saprātīgi un savlaicīgi palūkoties apkārt, lai rastu sev pa rokai vienkāršu un efektīvu „akmeņu metamo lingu”, lai nākotnē to prasmīgi un droši laistu lietā, kad pie durvīm negaidīti, bet uzstājīgi klauvēs kāds Goliāta tuvāks vai tālāks radinieks.
[2]Sīkāk sk. E.Dunsdorfs ”Kārļa Ulmaņa dzīve: Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis.”
[3]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Aprīļa_pučs
[4]Sīkāk sk. http://vesture.eu/index.php/Liepājas_jaunformējamie_spēki
[5]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Ādolfs_Bļodnieks
[6]Sīkāk sk. http://vesture.eu/index.php/Baltijas_landesvērs
[7] "Tie ir meli!"
[8]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Saratov
[11]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Kārlis_Bļodnieks
[13]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Lībekas_tilts
[14]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Pauls_Kalniņš_(politiķis)
[15]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Strādnieku_sports_un_sargs
[19]Sīkāk sk. https://www.vestnesis.lv/ta/id/32220
[20]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/1941._gada_jūnija_notikumi_Litenē
[21]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/Ludvigs_Bolšteins
[23]Sīkāk sk. https://lv.wikipedia.org/wiki/SVID_analīze
0 comments
Pievienot jaunu komentāru