Turīnas līķauts

Turīnas līķauts nav viltojumsJau vairākus gadu desmitus zinātniekus mulsina Turīnas audekls, kuru daudzi ticīgie uzskata par Jēzus Kristus līķautu. Protams, kristīgā ticība nebalstās tikai šajā argumentā. Taču Turīnas līķauta autentiskuma pierādīšana varētu labāk izgaismot Jēzus Kristus krusta nāves detaļas un apmierināt tīri cilvēcisku ziņkāri par viņa ārējo izskatu. Piedāvājam ieskatu šajā problēmā, kā arī argumentus par un pret audekla autentiskumam.

Turīnas līķauts nav viltojums

«Vakara Ziņas» savulaik vēstīja (01. 02.2005), ka ir pētījumi, kuros apstiprinājušies vairāki argumenti par labu Turīnas līķauta autentiskumam.

"Turīnas līķauts — drāna, kurā, kā uzskata daudzi kristieši, tika ietīts Jēzus Kristus pēc noņemšanas no krusta, — patiesībā ir daudz vecāks, nekā noteikts 1988. gadā, kad vairāki zinātnieki to nosauca par viduslaiku viltojumu, paziņojis amerikāņu ķīmiķis Reimonds Rodžerss.

Toreiz trīs laboratorijas Oksfordā, Cīrihē un Arizonā ar radioaktīvā oglekļa metodi pārbaudīja līķautu un atzina, ka tas radīts laikā no 1260. līdz 1390. gadam un nevar būt saistīts ar Kristus dzīves laiku. Kā žurnālā «Thermochimica Acta» raksta ķīmiķis Rodžerss, minētajā pētījumā analizēta tā drānas daļa, ko mūķenes bija restaurējušas pēc 1532. gada ugunsgrēka, kurā daļa līķauta apdega. Pēc viņa aplēsēm, patiesais līķauta vecums varētu būt no 1300 līdz 3000 gadu. Turīnas līķauts nav viltojums

Linu drānā, kas ir 4,4 metrus gara un 1,2 metrus plata, redzams krustā sistā atveids, kas atgādina fotogrāfijas negatīvu. Zinātniekiem joprojām nav izdevies noteikt, kādā veidā attēls nonācis uz audekla, bet daudzi ir vienisprātis, ka tas nav nedz zīmēts, nedz spiests.

Arī strīdi par līķauta patieso vecumu turpinās jau desmitiem gadu. Pirmās liecības par tā esamību saglabājušās no 1357. gada Francijā. Kopš tā laika tas cietis pat vairākos ugunsgrēkos.

Kā uzskata amerikāņu zinātnieks, kam bija pieejami paraugi, kuri ņemti no Turīnas līķauta gan 1978. gadā, gan 1988. gadā, restaurētā drānas vieta ķīmiskā sastāva ziņā būtiski atšķiras no pamatauduma. Mikroķīmiskās analīzes uzrāda lāpījumā ķīmisko vielu vanilīnu, bet pamataudumā tā nav. Vanilīns rodas, linšķiedras sastāvdaļas lignīna termiskās sadalīšanās procesā, bet laika gaitā vanilīna daudzums šķiedrās mazinās.

Rodžerss, kas savulaik strādājis Losalamosas laboratorijā Ņūmeksikā, salīdzinājis līķauta pamatauduma sastāvu ar citiem seniem audekliem, arī linu drānām, kas atrastas kopā ar Kumrānas rokrakstiem alā pie Nāves jūras un datējamas ar Jēzus Kristus dzīves laiku. Viņš secinājis, ka audums noteikti ir daudz senāks par viduslaikiem.

Savukārt restaurētā auduma daļa īpaši piekrāsota, un pēc krāsošanas tehnoloģijas tā var būt datējama ar 13. gadsimta beigām. Arī Rodžerss atzinis, ka šī līķauta daļa nav tapusi agrāk par 1290. gadu, kas atbilst 1988. gadā veikto analīžu rezultātiem.

Rodžersa pētījums saskan ar informāciju, ko atklāja Izraēlas zinātnieki, kas atrada auduma šķiedrās tādu augu putekšņus un daļiņas, kas tolaik bija raksturīgi vienīgi Tuvajiem Austrumiem.

Amerikas Turīnas līķauta pētniecības asociācijas vadītājs Maikls Minors nosaucis Rodžersa publikāciju par nozīmīgāko pētījumu šajā jomā kopš 1988. gada, tomēr apšaubījis iespēju, ka Vatikāns tagad varētu atļaut veikt jaunas paraugu analīzes. «Baznīca šajā ziņā ir ļoti piesardzīga, jo saņēmusi pārāk daudz pretrunīgu atzinumu,» viņš piebildis. "

Strīdus objekts

Turīnas līķauta pētnieki vēl līdz šim brīdim nav nonākuši pie viena secinājuma — vai šis audums ir tik vecs kā Jēzus Kristus vai jaunāks.

Par un pret Turīnas līķauta autentiskumam:

1) Tas ir viltojums (cilvēku iekrāsots, piededzināts u.tml.)

2) Tas ir Jēzus Kristus pēcnāves auts.

3) Citas versijas: kāda Jēzus laikabiedra auts. Kāda histēriska Jēzus sekotāja rituālas pašnāvības liecinieks u.tml.

Divas pirmās versijas.

Apgalvojums.Viltojums. Tāpēc, ka līķauts atrasts (dokumentāli) tikai 1353. gadā. Pat Baznīca sākumā to uzskatīja par viltojumu un 1390.gadā aizliedza izstādīt. Trūkst jebkādu datu par periodu no 30. gada līdz 1353.gadam.

Atspēkojums. Dokumentāli dati ir. 1203.g. Konstantinopolē krustneši redzējuši Kristus līķautu ar attēlu. Vēsturnieks Vilsons: no 1204. – 1312. gadam līķauts glabājies Templiešu ordenī. Tā sauktais „mandilions” – salocīts audums ar Kristus attēlu fiksēts dažādos Viduslaiku dokumentos. Šo mandilionu Tadejs, Kristus māceklis, 40- tajā gadā esot aizvedis uz Edesu (Urfa Turcijā). Tur paslēpts, audums atrasts 524.g. pēc plūdiem. 944.g. pārvests uz Konstantinopoli. Tur bijis zināms līdz 1204. gadam, tad pēdas pazūd.

Apgalvojums. Tas ir viltojums. Ar spēcīgu argumentu: tas nevar būt, tāpēc ka tas nevar būt nekad.

Atspēkojums. Pirmoreiz fotografēja 1889. gadā. Patanatomu slēdziens: tipiska krustā sisto pēcnāves poza – augšstilbu muskuļu tonuss, īpašs īkšķa saliekums, paplašināts krūšu kurvis karāšanās pie krusta dēļ, asins strūkliņu virziens, to virzienu maiņa konvulsiju dēļ, daudz sīku rētiņu no pletnes metāla uzgaļa, nelieli uztūkumi uz sejas – sitienu pēdas.

Apgalvojums. Tas ir viltojums, tāpēc ka ir un paliek viltojums.

Atspēkojums. Otrreizēja fotografēšana notiek 1931. gadā. Patanatomu slēdziens vienbalsīgs – reāla līķa nospiedums. Naglas dzītas ne plaukstās, kā to zīmēja Viduslaiku svētbildēs, bet starp augšdelma kauliem. Plaukstu aponeiroze ķermeņa svaru neiztur (ķirurgs P. Barbē eksperimentē, karinot cietumnieku līķus uz naglām – plaukstas ķermeņa svaru neiztur). To zināja romiešu eksekutori – arheoloģiskie atradumi Romas impērijas teritorijā to pierādīja. Komisija no 1978. līdz 1981.gadam – trīsdesmit ASV zinātnieki un tehniķi ar jaunāko elektronisko aparatūru konstatē: audums – linu. Vērpts ar rokas vārpstiņu (Eiropā vērpj ar ratiņu sākot no 12. gs). Ziedputekšņu pēdas – 49 augi. 16 – Eiropas augi. 13 – no sāls tuksnešiem (pie Nāves jūras?) Uz audekla ir asins pēdas – bilirubīns, hemoglobīns. Tās ir cilvēka, precīzāk – primātu grupas asinis.

Apgalvojums. Vienalga – viltojums. Ziedputekšņu maz. Nav pilnas pārliecības par to piederību Tuvo Austrumu reģionam. Tie varēja nokļūt nejauši krustnešu atnesti. Olbaltumvielas (asinis) uz audekla nokļuvušas ar temperas tipa krāsām, kuras lietojis mākslinieks. Viņš varēja arī izmantot reālas asinis iekrāsošanai. Pēc līķa apmazgāšanas asinis nevarēja saglabāties tādā daudzumā, lai iekrāsotu audumu. Bez tam atrastas nelielas krāsvielu pēdas – dzelzs oksīds un cinobrs.

Atspēkojums. Krāsu pēdu tik maz, ka ar tām nevar pamatot attēla rašanos. Attēls radies, audumam mainot krāsu dehidratācijas procesā. Krāsas pēdas varēja palikt no kopēšanas – attēls kopēts 60 reizes.

Apgalvojums. Viltojums gan. Jo asinis nevarēja notecēt caur matiem uz pieres – vajadzēja sarecēt.

Atspēkojums. Asins strūkliņu gultnes liecina par galvas svaidīšanos – tas arī aizkavēja asins sarecēšanu. Ērkšķu vainags – mitra – ir cepurītes formā, kā Tuvajos Austrumos, nevis vainadziņa formā, kā Viduslaiku Eiropā tika pieņemts.

Apgalvojums. Bizīti nevar noteikt. Tas, ko uzskata par bizīti var būt auduma defekts – te atspole mainījusi kustības virzienu.

Atspēkojums. Ir gari mati, bizīte, bārda, ūsas – ārējais izskats līdzīgs 1.gs. ebrejiem. Bizīte nekur nav redzama Viduslaiku svētbildēs. Līķis kails. Viduslaiku viltotājs būtu gleznojis ar gurnu apsēju.

Apgalvojums. Ebreji nelika uz acīm monētas.

Atspēkojums. Nelika grieķi un romieši, dažreiz ebreji lika. Turīnas līķautā redzamās monētas ir no mūsu ēras 30-tā gada. Viena monēta ar drukas kļūdu: TIBERIOU KAICAROC vietā rakstīts TIBERIOU CAICAROC. Tādu monētu nevarēja zināt viltotājs, jo nezināja pat 20-tā gadsimta numismāti. Tikai pēc Turīnas līķauta fotografēšanas numismātu kolekcijās tika atpazītas četras tādas monētas.

Apgalvojums. Ebrejiem līķauts sastāvēja no divām daļām – sviedru auta galvai un auta ķermenim.

Atspēkojums. Tas tiesa. Bet krustā sišana ir ebrejiem netradicionāls soda veids – parasti ebreji sodīšanai nolemtos nomētāja akmeņiem. Netradicionālais soda veids varēja izsaukt netradicionālu apbedīšanas veidu (No skeptiķu viedokļa tas gan ir pavisam vājš arguments. Skat. Jāņa ev. 20:7 „Un tas sviedru auts, kas ap viņa galvu bija, nebija likts pie tiem linu autiem, bet savrup citā malā satīts.”).

Apgalvojums. Nav saprotams nekāds mehānisms, kā dabīgā ceļā varēja rasties šāds nospiedums. Tas var būt tikai krāsojums, piededzinājums, novilkums no bareljefa u.tml.

Atspēkojums. Visus paņēmienus mākslīgi panākt līdzīgu nospiedumu skeptiķi jau ir izmēģinājuši – bez labiem rezultātiem. Attēls varēja rasties balzamējamām zālēm (mirres un aloes – simts mārciņas – Jāņa ev. 19:39) reaģējot ar agonijā izdalīto sviedru amonjaku. Daļēji to ir izdevies panākt eksperimentos, tikai attēls daudz neskaidrāks.

Apgalvojums. Viduslaikos bijis kāds mākslinieks, kas pārzinājis tehnoloģijas, ar ko to var izdarīt.

Atspēkojums. Tādā gadījumā šis ir vienīgais tā mākslinieka darbs. Kāpēc nav zināms viņa vārds un citi darbi? Uz līķauta ir negatīvs (fotogrāfijas nozīmē) – līķautu fotografējot dabū nevis negatīvu, bet uzreiz dabū pozitīvu. Vai ģeniālais Viduslaiku viltotājs būtu arī paredzējis fotogrāfijas tehnikas attīstību?

Trešais pieņēmums.

Kāds fanātiķis licis sevi sist krustā un apbedīt pēc Kristus parauga. „Pasaule ir liela, visādi var gadīties” – tautas pasakā teic zemnieciņš kungam. Bet nav nevienas vēsturiskas liecības par tāda fanātiķa dzīvi. Un arī tādā gadījumā nav saprotams, kā varēja rasties nospiedums. Vai ir vēl kādas hipotēzes?

Oriģinālu polemikas tekstu var atrast: http://golems.wordpress.com/2009/03/26/turinas-likauts/

Diskusijas rosināšanai:

1) Ko ticībai nozīmē relikvijas?

2) Vai zinātne palīdz vai kavē reliģijai mūsdienās?

3) Kādi argumenti vai versijas vēl varētu tikt izvirzīti, lai izskaidrotu Turīnas audekla fenomenu?

3 komentāri

Jēzus ir vairākārt glābis cilvēkus!!!

Rakstīja Anonīms, Se, 06/02/2012 - 09:55

Acteku piramīdas, no kurienes radās rituāls izgriezt sirdi dzīvam cilvēkam?Jēzus jau ne pirmo reizi nāca pasaulē glābt cilvēkus! Uzliekot roku uz sirds viņš teica: šeit ir ceļš, patiesība un mūžīgā dzīvība!!!Cilvēki savā neprātā un varaskārē nodomāja ka viņš saka tikai par sevi, to jēzus teica par katru cilvēku!!! Tad cilvēki izveidoja rituālu, domājot savā neprātā ka izgriežot otram sirdi var atņemt dvēseli!Kam ausis dzirdēt lai dzird, kam acis redzēt lai redz! Caharijas grāmata 11.nodaļa: 7 Un tā es ganīju kaujamās avis, visvairāk nožēlojamās avju starpā, un iegādājos sev divas ganu kūjas: vienu es nosaucu par Laipnību un otru par Vienprātību. - Un tā es ganīju avis. 8 Vienā mēnesī es atlaidu trīs ganus, tie man bija apnikuši, un arī viņi negribēja vairs mani. 9 Tālāk es teicu: "Es jūs ilgāk vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kam draud iznīcība, lai iznīkst; un pārējās, kas paliek, lai aprij cita citu!" Agris

Turīnas līķauta vērtība ir

Rakstīja Anonīms, Se, 06/11/2011 - 09:26

Turīnas līķauta vērtība ir tikai un vienīgi ilustratīva. Kristiešiem tas var izraisīt godbijību kā iepriekš minētajā komentārā, bet patiesībā tā autentiskumam nav nekādas nozīmes kristietības kontekstā, jo, "ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc mieas, tomēr tagad vairs nepazīstam" (2Kor5:16). Tam, vai tas ir īsts, viltots vai vienkārši mākslas darbs, nevajadzētu piešķirt tik lielu nozīmi, lai visiem spēkiem meklētu pierādījumus tā autentiskumam, aizmirstot, ka relikvijas gan var radīt cieņu un dievbijību, bet var arī lieki maldināt tos, kam par Kristu nav īstas izpratnes. Viss, kas nav nepieciešams pestīšanai, ir lieks. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Nemeklēsim Dzīvo pie mirušajiem un pie līķautiem, jo Viņš nav miris, Viņš ir augšāmcēlies!

Turīnas līķauts ir fenomenāls

Rakstīja Anonīms, Se, 02/05/2011 - 01:04

Turīnas līķauts ir fenomenāls pierādījums Kristus zemes dzīvei, kas, paldies Dievam, ir saglabājies līdz mūsu laikam. Tas vai mēs ticam vai nē, protams ir katra ticības jautājums, noliedzēji jau uzradīsies vienmēr.
Starpcitu, līķauta kopiju orģinālā izmērā var apskatīties Romā Basilica di Santa Croce in Gerusaemme (Romas Sv.Krusta no Jeruzalemes bazilikā), kurš ir uztaisīts tik autentisks, ka nezinātājs neatšķirs. Skatoties pat uz kopijas "orģināla" Kristus nospiedumiem - seju, pēdām, sāniem, uznāk tirpiņas: "Tur bija ietīts Dieva dēls..."
Pie tam, tajā pat bazilikā ir Kristus atveidojums (krucifikss) nāves brīdī pie krusta, reālajos izmēros,ar visām rētām, asiņu daudzumu, ķermeņa izliekumiem utt., kuru izveidojis priesteris Mons. Giulio Ricci. Viņš 50 gadus pētīja un 13 gadus veidoja šo krucifiksu, lai to izveidotu un tajā reāli attēlotu Pestītāju nāves brīdī. Šis "eksponāts" bazilikā ir orģināls! Pieejot pie tā cilveki automātiski noslīgst ceļos un skūpstot krucifikssu, pagodina To, kurš atdeva sevi nāvē, lai visi tiktu atpestīti...

Pievienot jaunu komentāru

  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.