Atjaunotne

Arhibīskapi Z. Stankevičs un J. Vanags šogad Ziemassvētkos vēlēja vairot cilvēcību un atrast mieru! “Lai mūsu dāvana Latvijai simtgadē ir cilvēcības pieaugums! Cilvēcības, kuras pirmā izpausme ir atbalsta sniegšana noskumušajam – vientulības, atstumtības vai trūkuma skartajam līdzcilvēkam” – tā Z. Stankevičs. "Pat tam, kas ir nedziedināms, nelabojams un nenovēršams, Kristus dod izlīdzinājumu dzīvības svētlaimē pēc ļaunākās nāves. Bētlemē piedzima Dieva dziļākā atbilde uz visu, pēc kā cilvēks var jautāt un ilgoties," raksta J.Vanags. Ziemassvētkos tapusi arī Ditas Derumas (no portāla TVnet) intervija ar Romas katoliskās baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankēviču, ko piedāvājam Atjaunotnes lasītājiem.

Svētdien (10. decembrī) pievakarē pēkšņi pārstāja pukstēt  Dailes teātra režisora Kārļa Auškāpa sirds. Intervija notika trešdien, 6. decembrī, pirmizrādes noskaņās. Režisors teātra Mazajā zālē iestudēja Ērika Kūļa rūķu spēles Niķa un Riķa stiķi.

«Es esmu pamanījis, ka reizēm cilvēkā ir rūķis un reizēm rūķis ir arī cilvēks. Un reizēm Dievs lieto cilvēkus par eņģeļiem. Ir visādi. Bet tas, ko Ēriks Kūlis liek rūķiem darīt, ir uzvedināt nebēdņus uz pareizām taciņām un izglītot aplamīšus,» teica Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps.

Piedāvājam izlasīt žurnālistes Vijas Beinertes interviju (pirmpublicētu žurnālā “Mājas viesis” 25. 11. 2017.) ar Dr. hist. Hariju Tumanu[i], kurš ir viens no Latvijā viedokļu līderiem, vēsturnieks, apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Saruna ir par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?
Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolēnu uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas, jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.

Latvijas dibināšanas 99. gadadienā piedāvājam portāla „Atjaunotne” lasītājiem Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcās arhibīskapa Jāņa Vanaga svētku uzrunu, kas skanēja 18. novembra svētku dievkalpojumā Rīgas Domā.

Godātā svētku draudze, klātesošie, televīzijas skatītāji un radio klausītāji, sveicināsim un apsveiksim cits citu Latvijas valsts gadadienā! Šī gan ir nedaudz savāda gadadiena. Tā ir un tās it kā nav. Latvijas Republikai paliek 99 gadi, taču visapkārt redz simboliku ar skaitli 100. Visas acis raugās uz simtgadi un 99 šķiet tikai starpstacija, kur sagatavoties īstajiem svētkiem. Varbūt labi, ka tā, jo varam bez steigas un bez dekorācijām padomāt, kādi esam simtgades priekšvakarā? Kā mums tai sagatavoties? Ko Latvijai dāvināsim lielajā jubilejā?

Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) 2016. gada 21. 12. norisinājās konsīlijs, kas apsprieda jautājumu "Eiropas civilizācijas krīzes cēloņi un iespējamie risinājumi izejai no krīzes". Piedāvājam izlasīt konsīlija darba rezultātā tapušo slēdzienu.

Kultūrai – nē!? Pamfleta autors: Andrejs Mūrnieks

Sarunu festivālā LAMPA notika diskusija par kultūras nozīmi mūsdienu sabiedrībā[1]. Studenti, kuri to organizēja – lūdza mani būt par tādu kā „sātana advokātu”, „kas ļaunu vienmēr grib, bet labu nes”[2]. Tas nozīmē: minēt iemeslus, kāpēc kultūras apguve un mācīšanās skolās (kultūras vēstures, kulturoloģijas vai kādās citās formās) – būtu nevēlama.

Šo pamfletu var nosaukt par „kultūras apoloģiju izejot no pretējā” jeb „apoloģiju caur noliegumu”[3]. Tajā apgalvots pretējais tam, ko autors domā un kam tic.