Kultūra

Piedāvājam izlasīt žurnālistes un režisores Vijas Beinertes pārdomas par politkorektumu mūsdienās, kas, pēc autores domāt, var pāraugt totālā izteikšanās kontrolē, līdzīgi kā tas bija PSRS režīmā. Vai kaut kādas progresīvās un laimīgās nākotnes utopijas vārdā nenotiek kārtējā manipulācija ar cilvēkiem? Par savu viedokli jau tiek nosodīti Naoms Čomskis, Džoanna Roulinga un 150 intelektuāļi, kuri atļāvušies aizrādīt par riskiem vārda brīvībai. Kas būs tālāk? Varbūt aizliegsim vai cenzēsim arī Šekspīru? Vija Beinerte citē disidentu Vladimiru Bukovski, kuŗš teicis: “Vai tiešām kādu vēl izbrīnī fakts, ka tiklīdz tiek pieminēta vienlīdzība, uz skatuves parādās giljotīna?” Patiešām revolūcijas 1789. gadā un 1917. gadā sākās ar cīņu par tiesībām un taisnīgumu, bet beidzās ar teroru. Vai no tā varam ko mācīties?

Vija Beinerte: Politkorektuma gulags jeb Šekspīram mūsdienās neklātos viegli

Kultūrai – nē!? Pamfleta autors: Andrejs Mūrnieks

Sarunu festivālā LAMPA notika diskusija par kultūras nozīmi mūsdienu sabiedrībā[1]. Studenti, kuri to organizēja – lūdza mani būt par tādu kā „sātana advokātu”, „kas ļaunu vienmēr grib, bet labu nes”[2]. Tas nozīmē: minēt iemeslus, kāpēc kultūras apguve un mācīšanās skolās (kultūras vēstures, kulturoloģijas vai kādās citās formās) – būtu nevēlama.

Šo pamfletu var nosaukt par „kultūras apoloģiju izejot no pretējā” jeb „apoloģiju caur noliegumu”[3]. Tajā apgalvots pretējais tam, ko autors domā un kam tic.

Filozofe, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktore, profesore Maija Kūle, atbildot uz intervijas jautājumiem Neatkarīgās rīta avīzes žurnālistam Viktoram Avotiņam, vērtē mūsu kopā būšanas potenciālu Eiropā un Latvijā, kopīgās vērtības, vēlmi apturēt latviešu tautas iznīkšanu.

Filozofe Maija Kūle: Eiropas Savienība šobrīd irst pa vīlēm

Sabiedrībā ir izskanējuši dažādi pretēji viedokļi par tā saucamo „Likteņdārzu”, kas sākotnēji acīmredzot bija iecerēts kā alternatīva Brāļu kapiem, Aglonas svētvietai, Airītēm, Pikšām, Litenei, Brīvdabas muzejam, Turaidai un citām tradicionālajām latviešu pulcēšanās vietām svētkos un piemiņas dienās ar simbolisku nozīmi. Piedāvājam Atjaunotnes lasītājiem Dr. theol. Elizabetes Taivānas analīzi par „Likteņdārza” ansamblī un iecerē ievītajām dažādu kultūru (t.sk. japāņu, budistu un seno baltu) idejām un to kultūrvēsturiskajām un reliģiskajām saknēm. Pateicamies autorei par atļauju rakstu pārpublicēt!

Likteņdārzs: tradicionālās latviešu reliģiozitātes transformācijas projekts. Autore: Elizabete Taivāne