Ekonomika

Ekonomikas atspirgšanas atslēga ir morālē! Tas ir apgalvojums, kas ir klajā pretrunā ne tikai ar marksismu, bet arī ar šobrīd valdošo liberālisma patērētājsabiedrības ideoloģiju. Daudzi joprojām dzīvo materiālistisko koncepciju ilūzijās par „virsbūves” (t.i., apziņas un kultūras) struktūru atkarību no „bāzes” (ekonomikas). Īstenībā ir otrādi – par to mūsdienās runā gan nopietni zinātnieki, gan garīdznieki. Piedāvājam Romas katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča svētrunu šā gada otrajā adventa svētdienā kā spilgtu ilustrāciju nepieciešamībai mainīt novecojušo ekonomiskā determinisma paradigmu. Lai glābtu ekonomiku – jāatgriežas pie morāles!

Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Uzruna 2011. gada Otrajā adventa svētdienā.

Kas ir nacionālās ekonomikas panākumu atslēga? Vai tiešam ārzemju banku darbība un pēc iespējas visu lielāko uzņēmumu privatizācija ir vienīgā attīstības iespēja? Kontraversālu viedokli šim – nu jau kopš Ivara Godmaņa  pirmās valdības un Latvijas ceļa valdīšanas laikiem Latvijā īstenotajam liberālismam ekonomikā – pauž erudīts norvēģu zinātnieks.

Norvēģu ekonomists: Latviešiem trūkst nacionālā pašapziņa

Latviešiem trūkst veselīgas nacionālās pašapziņas, žurnālam "Kapitāls" uzsvēris pasaulē pazīstamais norvēģu ekonomists Ēriks Reinerts.

Kas nodrošina valsts pastāvēšanu? Diez vai tā ir mistiska pilsoniskā nācija, ko tautas vietā mūsdienās mēdz piesaukt. Diez vai tā ir nauda, kas protams, ir mūsdienu sabiedrību galvenais pavēlnieks. Taču tā pēdējā laikā tiecas valdīt pār cilvēkiem apejot vai tiranizējot valsts struktūras un ignorējot tautisko piederību.

Ķīniešu gudrība vēsta, ka reiz Konfūcijam mācekļi prasījuši: „Uz ko balstās  valsts varenība?” Viņs atbildējis: „Uz ieročiem, pārtiku un pavalstnieku uzticību.” Jautāts bez kā no šiem trijiem varētu iztikt, lai valsts tomēr varētu pastāvēt, Konfūcijs vispirms atbildējis: „Bez ieročiem”. Pēc tam – „Bez pārtikas." Visbeidzot Konfūcijs teicis: "Taču bez uzticības nekāda valsts nevar pastāvēt”. Šķiet, ka uzticības kredīts valstij pēdējā laikā tiek neapdomīgi izsmelts.  Īstie valsts pastāvēšanas pamati ir garīgas dabas: uzticība, taisnīgums, mīlestība uz savu zemi. Tieši vērtību degradācijas lomu valsts krīzē pēdējā laikā sākuši atzīst pat finansisti, piemēram, baņķieris Inesis Feifers.

Šobrīd sabiedrība visvairāk cieš no netaisnīguma izjūtas. Tā vien liekas, ka māmiņu pabalsti, skolotāju un policistu algas ir galvenais taupīšanas virziens. Vai tiešām strukturālas reformas nozīmē skolu slēgšanu un policistu atlaišanu no darba? Varbūt jāiesaista šajā nepieciešamo budžeta līdzekļu meklēšanā arī bankas? Kā palika ar tautai solīto progresīvo ienākuma nodokli? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas nāk prātā, domājot par priekšā stāvošo budžeta papildus konsolidāciju par vēl 50 miljoniem latu. Racionālu risinājumu šajā virzienā piedāvā Edgars Zīverts.
 

Kas vainīgs finanšu krīzē?

Arvien biežāk sabiedrībā atskan vairāk vai mazāk pamatota kritika par ārzemju banku politiku Latvijā, Latvijas politiku attiecībā pret bankām, ka arī bažas par pasaules globālo finanšu krīzi un starptautisko finanšu struktūru ietekmes pieaugumu Latvijā sakarā ar milzīgo aizņēmumu.

Aivara Punkas raksts atspoguļo samērā lielas sabiedrība daļas viedokli, kuru nevar ignorēt. Daudzi netic propagandai, kas visu nerietumniecisko viennozīmīgi peļ un visu prorietumniecisko slavē. Viens no pārpratumu iemesliem ir demokrātijas identificēšana ar liberālismu. Šo jēdzienu neatšķiršana ir tipisks stereotips, ko veicina masu mediji. Nereti ļaudis lād demokrātiju un izsaka atbalstu autoritārismam - skumstot par Kārļa Ulmaņa laikiem vai pat par padomju iekārtu, kurā tomēr visi bija kaut cik paēduši. Cilvēki saskata demokrātijā visu nelaimju un krīžu cēloni, neatšķirot to no ekstensīvā kapitālisma un pašreizējā neoliberālās ekonomikas politiskā kursa. Taču liberālisms nebūt nav tas pats, kas demokrātija.