teātris

Piedāvājam Atjaunotnes lasītājiem filozofes Ivetas Šimkus pārdomas par Heinriha Ibsena lugas "Brands" izrādi Dailes teātrī - iepriekšējo iestudējumu, mūsdienu problēmu un ideoloģisko tendenču kontekstā. 

Par Brandu un par mums. Autore: Iveta Šimkus

Dailes teātrī no jauna iestudētā H.Ibsena luga “Brands” ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem dramaturģiskajiem darbiem Eiropas literatūras vēsturē. Vērienīgo eksistenciālo, grūti atbildamo jautājumu dēļ, līdzīgi kā Šekspīra “Hamlets” vai Gētes “Fausts”, H.Ibsena luga ir pateicīga viela jaunām interpretācijām un pētījumiem. Turklāt šādu literāro materiālu neizvēlas tāpat vien, jo pārlaicīgajai, klasikas vērtībās balstītajai vertikālei jābūt sakrustotai ar sava laika horizontāli un režisoram jātrāpa krustpunktā.

Svētdien (10. decembrī) pievakarē pēkšņi pārstāja pukstēt  Dailes teātra režisora Kārļa Auškāpa sirds. Intervija notika trešdien, 6. decembrī, pirmizrādes noskaņās. Režisors teātra Mazajā zālē iestudēja Ērika Kūļa rūķu spēles Niķa un Riķa stiķi.

«Es esmu pamanījis, ka reizēm cilvēkā ir rūķis un reizēm rūķis ir arī cilvēks. Un reizēm Dievs lieto cilvēkus par eņģeļiem. Ir visādi. Bet tas, ko Ēriks Kūlis liek rūķiem darīt, ir uzvedināt nebēdņus uz pareizām taciņām un izglītot aplamīšus,» teica Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps.