nauda
Piedāvājam izlasīt žurnālistes Vijas Beinertes interviju (pirmpublicētu žurnālā “Mājas viesis” 25. 11. 2017.) ar Dr. hist. Hariju Tumanu[i], kurš ir viens no Latvijā viedokļu līderiem, vēsturnieks, apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Saruna ir par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.
Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?
Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolēnu uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas, jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.
Kijevā beigusies 2 mēnešus ilgā konfrontācija starp protestētājiem un milzīgu varu un bagātību sagrābušo prezidentu Janukoviču. Ap 100 cilvēku zaudējuši dzīvības. Valstī – sēras. Uzvarētāji nu var apskatīt prezidenta greznos apartamentus, kas krasi kontrastē ar valsts vienkāršo iedzīvotāju nabadzību. Pēc nacionāļu uzvaras Kijevā, dienvidu un austrumu apgabali tomēr taisās atdalīties un aicināt Krievijas spēkus palīgā. Kā nosargāt Ukrainas suverenitāti un teritoriālo veselumu? Kas īstenībā valda Ukrainā? Izrādās, līdztekus Krievijas, Eiropas Savienības un ASV interesēm, ir vēl Ukrainas oligarhi, kuru lomu nevar novērtēt par zemu visos iepriekšējos un arī turpmākajos politiskajos procesos. Kā citviet pasaulē, arī Ukrainas politikā lielu lomu spēlē nauda. Vai tautai pietiks spēka un prāta veidot savu valsti pašiem? Tas nozīmē: izvairīties no valsts sašķelšanās, pilsoņu kara, vietējo oligarhu un arī globālā kapitāla varas.
„Ukrainā valda oligarhi” – konstatē Latvijas žurnālisti.
Ar asu naudas kulta kritiku savā apustuliskajā pamudinājumā (Evangelii Gaudium) uzstājās Romas pāvests Francisks 26.11.2013 oficiāli izsludinātajā dokumentā, kurš ir kā rīcības norādījums katoļu baznīcai un ticīgajiem, pāvests saka: «Alkatībai pēc varas un bagātības labumiem nav robežu. Šī sistēma cenšas noslaucīt no sava ceļa jebko, kas traucē palielināt peļņu. Pat tik trauslas lietas kā apkārtējā vide paliek pilnīgi neaizsargātas, kad par vienīgo likumu kļūst pārdievišķotais tirgus.»
Romas pāvests asi kritizē globālo finanšu kapitālismu un tirgus ekonomikas tirāniju
Sabiedrībā turpinās diskusijas par principu izglītības finansēšanā, ko aizstāvēja iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, bet pirmais Latvijā deklarēja Andris Šķēle. Šobrīd nauda skolēnam „seko” tikai līdz pašvaldībai, kur notiek zināma līdzekļu pārdale, tādējādi glābjot skolas ar relatīvi mazāku skolēnu skaitu no izputēšanas. Vai šis princips "nauda seko" vispār ir dzīvotspējīgs, un vai tas nevar nodarīt postu izglītības kvalitātei - par to pauž satraukumu sociologs Mareks Niklass.
Par „nauda seko” principu. Autors: Mareks Niklass, sociologs, LU SZF pasniedzējs
Piedāvājam interesantu Dr. Kārļa I. Āboliņa (Ķelnes universitātes Ekonomiskās fakultātes zinātņu doktora) viedokli par reģionālo naudu – pieredzi, kas sastopama Eiropā – Vācijas pavalstīs. Izrādās, ka bagātajā Vācijā darbojas vairāk nekā 40 reģionālas valūtas. Raksts aktualizē jautājumu par nepieciešamību zināt Latvijas pilsoņu vairākuma gribu – pārejot uz jaunu valūtu (eiro). Skaidrs ir viens – būs žēl pazaudēt latu – Latvijas (ekonomiskās) suverenitātes simbolu. Varbūt atstāt to kā reģionālo valūtu jeb vērtībnieku?
Kas nodrošina valsts pastāvēšanu? Diez vai tā ir mistiska pilsoniskā nācija, ko tautas vietā mūsdienās mēdz piesaukt. Diez vai tā ir nauda, kas protams, ir mūsdienu sabiedrību galvenais pavēlnieks. Taču tā pēdējā laikā tiecas valdīt pār cilvēkiem apejot vai tiranizējot valsts struktūras un ignorējot tautisko piederību.
Ķīniešu gudrība vēsta, ka reiz Konfūcijam mācekļi prasījuši: „Uz ko balstās valsts varenība?” Viņs atbildējis: „Uz ieročiem, pārtiku un pavalstnieku uzticību.” Jautāts bez kā no šiem trijiem varētu iztikt, lai valsts tomēr varētu pastāvēt, Konfūcijs vispirms atbildējis: „Bez ieročiem”. Pēc tam – „Bez pārtikas." Visbeidzot Konfūcijs teicis: "Taču bez uzticības nekāda valsts nevar pastāvēt”. Šķiet, ka uzticības kredīts valstij pēdējā laikā tiek neapdomīgi izsmelts. Īstie valsts pastāvēšanas pamati ir garīgas dabas: uzticība, taisnīgums, mīlestība uz savu zemi. Tieši vērtību degradācijas lomu valsts krīzē pēdējā laikā sākuši atzīst pat finansisti, piemēram, baņķieris Inesis Feifers.
Cienījamie lasītāji!Veicu darbā nelielas...
Vai patiesi kādām nav skaidrs, ka cilvēks ir...
"Jā" nevar pateikt, ja svaru bumba -...
Katram katru dienu ir jāpakāpj viens solītis...
Katram ir tiesības uz savu personīgo viedokli...