Zelta nozīme krīzēs

Piedāvājam lasītājiem tikai portālā Atjaunotne pieejamu Mārča Krīta vēsturisku ekskursu par notikumiem Otrā pasaules kara laikā un pārdomas par zelta nozīmi valstu pastāvēšanas risku, smagu un sarežģītu konfliktu laikos.

Kardināls un zelta flote. Autors: Mārcis Krīts

Dzīve ir lūgšanu krelles - izveidotas no sīkām likstām, kuras filosofs pārskaita, smejoties. A.Dimā “Trīs musketieri”

Pašreizējie notikumi pasaulē nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Tomēr rakstā vēlos pievērst zinātkāro lasītāju uzmanību varbūt mazāk zināmiem vēsturiskiem notikumiem ārpus Latvijas.

Vasaras dienas, kad tiek pārsniegti karstuma rekordi, liek man padomāt par tālo Āfriku. Daudzu dažādu izaicinājumu un vēsturisku notikumu pārsātinātais kontinents. Tas bijis, ir un būs cieši saistīts dažādām saitēm ar Eiropu. Pieminama kaut vai senās Romas impērija ar pārtikušo provinci Africa Proconsularis[1].

Cilvēkiem vienmēr paticis sacensties un skatīties sacensības. Āfrika bija arī slaveno transkontinentālo bezceļu rallijreidu[2] norises vieta. Tos uzsāka 1979.gadā, startējot no Parīzes, bet finišs līdz 2008.gadam bija Senegālas galvaspilsētā Dakarā. Vēlos pievērst lasītāju uzmanību šai pilsētai saistībā ar citu notikumu 1940.gada jūnija vidū.

Tolaik pasaulē jau kvēloja Otrā pasaules kara liesmas, tās pletās plašumā kā mežu ugunsgrēki vasaras svelmē. Francija, pēc Vācijas iebrukuma Polijā, 1939.gada septembra sākumā pieteica karu Vācijai, kura savukārt iebruka Francijas teritorijā 1940.gada maija sākumā. Apmērām pēc sešu nedēļu karadarbības jūnija vidū maršals Petēns[3] pasludināja Francijas kapitulāciju.  Notikumi bija strauji, negaidīti un šķita neatgriezeniski.

Tajās tālajās jūnija dienās Dakāras ostā līdz ar citiem kuģiem ienāca tam laikam viens no modernākajiem Francijas kara flotes līnijkuģiem “Rišeljē”[4]. Tas notika vēl pirms Vācija un Francija parakstīja pamieru.

Hitlera iebrukuma rezultātā 1940.gada vidū sabrukušās Francijas Trešās republikas[5] teritorijas pārvaldi sāka veikt vācu militārās okupācijas administrācija, Višī valdība maršala Petēna vadībā[6] un Brīvā Francija[7]  ģenerāļa de Golla vadībā Londonā. Pēdējā - tās darbības sākumā - bija vairāk deklaratīva.

Jaunajā situācijā raisījās jautājumi arī par to, kam piederētu Trešās republikas īpašumi, tostarp daudzās franču kolonijas un galvenais – valsts zelta rezerves vairāk kā divi tūkstoši piecsimt tonnu apjomā. Okupantiem, kolobrantiem vai pretestības kustībai? Bankai? Kam?

Jāievēro, ka Senegāla toreiz bija Franču Rietumāfrikas[8] sastāvdaļa, Francijas koloniālās impērijas[9] nozīmīga daļa. Kolonijas savulaik ir piederējušas ne tikai Lielbritānijai un Spānijai, bet arī valstij, kura publiski deklarēja cilvēku vienlīdzību, brālību un brīvību.

Kara flotes lielgabali bija nepieciešami, lai dibinātu un saturētu koloniālo sistēmu dažādās pasaules malās. Franču flote bija stipra un tās lielgabali jaudīgi kā pirmā pasaules kara laikā tā arī pirms otrā pasaules kara[10]. Vienīgi - jautājums paliek par to cik saprātīgi un veiksmīgi tas viss tika izmantots.

Toreiz 1940. gadā Dakārā “Rišeljē” savu lielgabalu aizsardzībā nogādāja daļu no pašas Francijas zelta rezervju krājumiem, kā arī citu valstu zelta krājumus. Tas tika darīts, lai zelts nenonāktu Vācijas rīcībā.

Interesanti, ka Francijas finanšu ministrs, neskatoties uz valdības atturību šajā jautājumā, jau kopš 1939.g. septembra savlaicīgi iniciēja un organizēja Francijas zelta krājumu pārvietošanu un izvietošanu citās valstīs, piemēram, - ASV un Kanādā. Šis process nebija vienkāršs, tostarp prasīja franču karakuģu iesaisti pārvadājumos.

Vācijas iebrukums Francijā pasteidzināja šo zelta rezervju evakuāciju, neraugoties uz haosu un daudzo valsts iestāžu darbības paralīzi.  

Uz Dakāru atvestā zelta krava pēc apjomā bija lielākā, salīdzinot ar pārējām, – vairāk kā tūkstošs tonnu. Zeltu izkrāva un nogādāja franču cietoksnī netālu no Senegālas galvaspilsētas.

Zināms, ka karš ir politikas turpinājums. Savukārt pati politika ir ekonomikas turpinājums. Ekonomikas serdi veido finanšu sistēma un tās pamatu veido - zelts. Katrai valstij tās dzīvotspējas nodrošinājumam nepieciešami zelta krājumi.

1940.g. septembra otrajā pusē Lielbritānijas spēki kopā ar sabiedrotajiem uzbruka Dakārai[11], lai tās pārvaldi formāli nodotu De Gola vadītās Brīvās Francijas rīcībā. Cerība bija arī pārņemt Višī valdības kontrolē esošo Francijas zeltu.

Neskatoties uz divu aviācijas bāzes kuģu lidmašīnu dalību uzbrukumā Dakārai, šī vairāku dienu bruņotā sadursme sabiedrotajiem beidzās bez būtiskām sekmēm. Operācijas noslēgumā nozīmīgā osta ar pilsētu palika Višī valdības spēku kontrolē. Savu ieguldījumu sekmīgā Dakāras aizsardzībā deva arī “Rišeljē” jaudīgie lielgabali.

Neveiksmei ar Dakāras iekarošanu, kā arī Lielbritānijas dalība franču kara flotes iznīcināšanā, bija negatīva politiska ietekme franču sabiedrībā un turpmākās sadarbības iespējām ar De Golla un sabiedroto spēkiem.

Viši valdība, ne bez Vācijas pamudinājuma, pārvietoja zelta rezervju krājumus vēl dziļāk Āfrikas teritorijā: no Dakāras - uz pieci simti kilometri tālo cietoksni Franču Sudānā[12] (mūsdienu Mali) Sahāras tuksnesī.

Beļģijas valdība 1940.gada sākumā vēl pirms Vācijas iebrukuma apmēram trešdaļu no saviem kopējiem zelta rezervju 600 tonnu krājumiem drošības nolūkos bija nodevusi glabāšanai Francijas Bankai[13]. Šie krājumi dažādu apstākļu ietekmē bija nonākuši Dakārā un vēlāk Franču Sudānā. Savukārt Beļģijas valdība emigrācijā[14] pieprasīja Višī valdībai beļģu zelta rezerves pārvietot uz ASV, kā tas bija plānots iesākumā, evakuējot visus zelta rezervju krājumus no Francijas. Nekādas praktiskas rīcības šo beļģu prasību izpildei nesekoja.

Kad Vācija 1940.gada noslēgumā vēlējās, lai šo Beļģijai piederošo zeltu franči pārvieto turpmākajai glabāšanai Vācijas Reihsbankā, Višī valdība, ne bez sava premjerministra[15] spiediena, tam neiebilda un šo velmi izpildīja, lai arī pacentās šo procesu ievilkt garumā līdz 1942.gada maijam.

Vācijā šim zeltam tika iznīcinātas identifikācijas norādes par piederību Beļģijai[16]. Tad to visu pievienoja Vācijas kopējiem zelta krājumiem. Kļuva fiziski neiespējami identificēt – kas pieder kam.

Beļģijas puse jau 1941.gada sākumā ierosināja ASV tiesā prasības pret Francijas Banku[17] saistībā ar savu zeltu un tā ”neceļiem”. Bet tas jau būtu kāds cits interesants raksts un salīdzinājums ar Latvijas Republikas zelta rezervju ”piedzīvojumiem” tajā pašā vēsturiskā periodā[18].

Der vēl paturēt prātā, ka Senegāla no trim debespusēm aptver Gambiju, kura pieminama saistībā ar Kurzemes hercogistes sendienu starptautiskām aktivitātēm[19] un kādas pretrunīgas personas slavenu lidojumu[20].

Protams ir vēlams neaizmirst, ka arī pašai Beļģijai savulaik piederēja kolonijas[21]. Sevišķi kolorīts un pamācošs ir stāsts par Beļģu Kongo[22], Kongo Brīvvalsti[23] un karali Leopoldu II[24]. Bet arī šī tēma gan atstājama kādiem citiem rakstiem.

Noslēgumā, apcerot šos dažādo zelta rezervju piedzīvojumus, sniedzu savus secinājumus, kas ceru nav pretrunā ar lasītājiem vispārzināmo:

• Arī varenas valstis negaidīti var kļūt par “milžiem uz māla kājām” un pārstāt eksistēt dažu nedēļu laikā. Ko lai saka par mazākām un ne tik ietekmīgām valstīm?
• Var veidoties situācijas, kad vēl vakardienas sabiedrotie jau šodien kļūst par ienaidniekiem. Kā arī pretēji – ienaidnieki var kļūt par sabiedrotiem.
• Īpašuma, tostarp valsts zelta rezervju un teritoriju, piederības jautājumi, jo sevišķi strauju pārmaiņu un nenoteiktības laikā, var kļūt ļoti komplicēti. Ir vēlams savlaicīgi - pirms šādu netīkamu konfliktu rašanās - nodrošināties ne tikai ar labo gribu, bet arī ar pietiekamu fizisko spēku, kuru oponents nevarētu ignorēt.
• Reālie notikumi mums apkārt var sākt risināties būtiski pretēji iepriekš dažādu personu, tostarp oficiālo, publiski paustajam vai sabiedrības viedoklim par to, kas ir vai nav taisnīgi. Vēlams būt gataviem šādām neatbilstībām un nezaudēt mundru garu un ķermeni iespēju robežās.
• Valdības, lai arī ar ierobežojumiem, var darboties arī emigrācijā, ja tām ir kāds starptautisks aizbildnis vai labvēlis, tostarp kāda lielvara. Zelta rezerves drošā vietā noteikti arī nebūtu zemē metams arguments.
• Daudz cilvēcisku satraukumu pasaulē ir saistīti ar zeltu, lai arī kādu ārējo formu tas attiecīgā brīdī un vietā pieņemtu. Banku un valdību savstarpējās attiecības un ietekme nav vienkārša lieta, kura plašākai publikai var palikt līdz galam tā arī nesaprasta, neskatoties uz formālajiem skaidrojumiem.

Raksta noslēgumā aicinu lasītājus nesteidzīgi pārdomāt un izjust to situāciju, kurā nonāca Mozus, kad viņš ar baušļiem nonāca no Sinaja kalna un ieraudzīja ievērojamu daļu savu sekotāju pielūdzam veco elku - zelta teļu.