Tā gadās kapos

Ārija Grīnberga. Garantija vai pārcenšanās

Turpinu mana bijušā klasesbiedra Jāņa stāstīto par kādām bērēm, kuras lika viņa viedoklim mainīties par bēru ceremonijas ilgumu. Tā jau nav, ka visu var iepriekš paredzēt. Arī kapos iepriekš nevar zināt kā izvadīšana beigsies. Pie tā, ko stāstīšu tālāk, varu piebilst īsu Jāņa sarunu ar kādu viņam pazīstamu mazu zēnu, kurš pēc ceremonijas pie viņa piegājis un jautājis: „Onkuli, kāpēc tu sacīji, ka aizgājēji ir tie, kurus aprok? Viņi taču nekur vairs neaiziet, bet paliek kapos. Tad jau tie ir palicēji, bet tie citi, kuri atnāca uz kapiem un pēc tam atkal aiziet prom, tie taču ir aizgājēji”.

Jā, interesanti, varbūt mazi bērni skaidrāk saprot, kuri ir palicēji un kuri ir aizgājēji...

Garantija vai pārcenšanās

 Braucam uz Vidzemes jūrmalu. Diezgan tālu. Šodien kopā ar pūtēju kvartetu no Rīgas izbraucam jau pulksten deviņos, lai ceļā iespējamās grūtības nesagādātu vilšanos bēru ļaudīm, aizgājējas tuviniekiem, kuri man telefoniski darīja zināmu, ka visu nokārtos savlaicīgi: gan kapa izrakšanu, gan ļaužu apzvanīšanu, vispār savlaicīgi sagatavosies bērēm. Viss tiek pamatots tā, ka šīs bēres viņi organizē paši un ar garantiju, lai viss notiek labi un pareizi. Ko tur piebilst? Pareizi. Vismaz tuviniekiem pašiem ir drošība, ka viss notiek pēc pašu labi sakārtota plāna.

Zvanu saņēmu pirms četrām dienām. Arī pa telefonu ilgi un gari man stāstīja par aizgājējas dzīvi, par to, kas ir pieminams izvadīšanas runā, gan arī to, bet tas tika daudz vairāk un ilgāk stāstīts, ko pieminēt no viņas dzīves es nedrīkstu. Tā nu man iznāca vairākas dienas laika, lai izlobītu no telefonā dzirdētā gan stāstāmo, gan noklusējamo. Protams, noklusējamā bija daudz vairāk. Nesaprotu, kāpēc vispār par to ar mani runāja. Pēc apvaicāšanās, vai arī kādi nesēji no apbedīšanas firmas tur būs, man atbildēja, ka nekādā gadījumā nebūs. Paši tuvinieki, bet to esot daudz, nesīšot, paši rakšot bedri, paši arī aizrakšot. Galvenais, lai būtu kvalitatīva mūzika un laba runa. Laika gatavoties man bija daudz. Pat ļoti daudz. Gatavojos. Divas dienas pirms bērēm nelaiķes dēls man atkal zvanīja un atgādināja, ka visam jābūt „tip – top”. Pat bedri jau kapos esot izrakuši. Tādā reizē visam vajagot taču pieiet ar garantiju. Pareizi, pareizi, garantiju vajag. Tam es noteikti varu piekrist.

Mūziķi ir man sen pazīstami. Diezgan daudz kopā laika pavadīts. Arī kapos viņi spēlē vienmēr droši un pārliecinoši. Profesionāli. Šodien ir ļoti auksta janvāra diena. Ap mīnus divdesmit pieciem grādiem. Pat tik aukstā laikā kā šodien, nav pirmā reize, kad kādu uz kapu kalnu pavadīt dodamies kopīgi. Savas taures mākslinieki ir iepakojuši un ar šallēm satinuši atbilstoši meteoroloģiskajiem apstākļiem. Saulains laiks. Sals ir tikai aiz mašīnas loga, bet salonā, kā jau parasti, muzikanti stāsta savus muzikantu jociņus. Braucamais maršruts ir tāds, ka saule šoferim acīs nespīd. Viņš brauc droši. Esam jau vairāk nekā pusceļu nobraukuši. Apstājamies kādā ceļmalas krodziņā iedzert karstu kafiju, jo saprotam, ka tādā tempā braucot, mēs nonāksim galā pārāk drīz. Laika mums daudz. Kurš var, arī bez kafijas drusku iemalko profilaksei stiprāka dzēriena. Apstājamies pie aizsalušās jūras. Izrādās, ka vienam no muzikantiem līdzi ir paņemts fotoaparāts. Tā kā laika diezgan, veicam dažas foto sesijas. Arī es. Un kāpēc gan ne? Kaut arī auksts laiks, saule jūtami ritinās uz pavasara pusi. Viss ir tik gaišs, žilbinoši spožs, saulains, pat priecīgs. Aizsalusī jūra, kuras piekrastē ir viļņu jau agrāk sastumti lieli ledus gabali, atgādina par makšķernieku stāstiem. Arī mani šāda peizāža rosina fantāziju. Ai, kā gribētos tagad kopā ar šo kompāniju izurbt ledū kādus caurumus un, ja vien būtu līdzi visi bļitkošanas piederumi, tepat arī palikt! Protams, atceros arī mūsu brauciena mērķi, bet laika vēl ir diezgan, varam fotografēties pie aizsalušās jūras un humora pilni runāt nenopietnus tekstus. Tas man atgādina tādu kā kādu aktieru izbraukumu. Galamērķi sasniedzot, būsim atkal savās tās dienas paredzētajās lomās. Nevar jau visas gaidāmās nopietnās izdarības un ceremonijas īpaši dziļi sirdī uzņemt, citādi jau dzīvesprieks tūlīt pazudīs, un uz ilgiem laikiem. Man gan pašam ir grūti šādā situācijā piebiedroties jokiem un pārgalvībai, jo iekšēji es visu uztveru diezgan nopietni. Bet mums vēl ir laiks...

Taču arī laiks strauji rit. Braucam tālāk. Braucam vēl straujāk nekā laika rats. Drīz jau esam galā. Atrodam bēru namu pēc uzdotās adreses. Jāmeklē nav daudz. Lielā ceļa malā pie vārtiem iespraustās eglītes mums signalizē par galamērķi. Un tomēr laiks vēl līdz bēru ceremonijas sākumam ir palicis diezgan daudz. Saimnieces mūs aicina iekšā un piedāvā kafiju, pīrādziņus. Ja būtu to zinājuši, varbūt arī ceļmalas kafejnīcā naudu nebūtu tērējuši. Bet viss ir labi un labi arī jūtamies. Ieejam. Dažādi radi un draugi ir jau pie galda, citi, kuri agrāk ieradušies, savu apēduši un izdzēruši, stāv atstatu. Mums atrod vietas un mēs vēlreiz uzpildāmies ar karstu dzērienu. Ārā taču ir auksts laiks. Gan jau noderēs...

„Te nu gan, Ārija, nepārproti”, Jānis man, šo stāstīdams, piebukņī, „par pārcenšanos vai kafijas pārdozēšanu ir pavisam cits stāsts. Muzikantiem, kad tie ierodas kapos, ir tā saucamais kapu sindroms. Arī man. Tikko ieiet kapos, uzreiz rodas vajadzība meklēt kādu krūmu, aiz kura aizslēpties un nokārtot mazās dabiskās vajadzības. Nezinu kāpēc šīs vajadzības nerodas pirms kapiem, bet tikai tad, kad esam iegājuši aiz kapu vārtiem. Kapos to darīt nevar, vienkārši tas ir nepieklājīgi. Arī krūmu tur nav. Tad nu jāmeklē kāds kapu nostūris. Tam ir vajadzīgs laiks un vieta, no kurienes citi bērinieki nevar redzēt. Bet mūsu stāsts nav par to.”

Beiguši istabā sildīties, rosāmies uz izeju. Muzikantiem taures tiek sakārtotas, vēlreiz sildīšanas nolūkā pārtītas un pārbaudītas spēlei. Es paņemu rokās savu repertuāru un dodamies uz garāžu, no kuras šoreiz nelaiķe dosies savā pēdējā gaitā.

Viss šajā sētā izskatās skaisti. Sakopts un saslaucīts. Zaļiem egļu zariem noklāts celiņš līdz ielai, ar tiem rotātas pat ir arī garāžas durvis. Pavadītāju ir daudz. Saule spīd tik spoži, ka acis žilbst. Piesaulītē ir pat silti, kaut arī nodevīgais vējš joprojām uz muzikantu pusi pūzdams, nenovērtētā sala iespējas kaitēt mūziķu talantam pagaidām patur neizmantotas.

Bēru ceremonija sākas kā parasti. Sākumā ir mūzika, tad mana uzruna. Tad mūzika. Pēc tam atkal runāju es un pēc brīža arī aicinu atvadīties no nelaiķes. Atvadu laikā atkal skan mūzika. Tad mūzikas pavadībā zārku nes uz mašīnu (šoreiz no kādas organizācijas dabūtu UAZ), lai pēc brīža dotos uz kapsētu. Viss pagaidām rit gludi. Mūzika skan labi un saskanīgi. Zārks nu jau ievietots mašīnas kravas kastē. Apsveru, ka apmēram puse no man darāmā ir padarīta. Bērinieki sasēžas savās mašīnās. Arī mēs iekāpjam savā. Braucam uz kapiem. Saule spīd un zaigo. Skaisti, nosarmojoši koki stāv klusi un mierīgi, it kā baidoties savu skaistumu pazaudēt nevērīgai vēja pūsmai nebēdnīgi piesitoties un aiztraucot projām sarmas baltumu. Ai, cik laba ir dzīve šajā pasaulītē!

Brauciens uz kapiem – pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi, tad esam jau pie kapiem. Sagaidām citas mašīnas, bērinieki izkāpj, no bagāžniekiem izņem vainagus un puķes. Es pagūstu aizstaigāt vēl līdz kapa vietai. Tā nav tālu. Celiņš nokaisīts ar skujām. Skaisti.

Atrodot kapa vietu – bedri, mana elpa aizraujas. Ne jau no aukstuma un vēja, kas kapu kalnā pūš krietni sparīgāk nekā tas bija mājās. Zinu, ka lauku kapsētās bedres rok lielas uz dziļas. Taču šī bedre ir izrakta tik liela, ka tajā var ievietot pat divus zārkus blakus. Pie tam, tā ir taisnstūra veidā izrakta. Uz kuru pusi nu jābūt kājām, uz kuru pusi galvai? Arī garumā tā apmēram par metru pārsniedz nepieciešamo. Dēļi pārlikti tai pāri tik tālu viens no otra, ka nesējiem zārku novietot uz šķērskokiem būs gandrīz neiespējami. Ja te būtu kapu biroja profesionālie nesēji, es neuztrauktos, viņi sabīdītu sānu dēļus pietiekami tuvu, lai pa tiem ejot, noliktu zārku uz šķērskokiem, bet tagad mani māc šaubas par veiksmīgu iznākumu. Nesēji to darīs pirmo reizi. Atbildība? Jā, atbildība par visu tālāko norisi gulstas uz mani. Kur nu man prasītā garantija? Satraucies eju pie mašīnām. Pūtēji dodas man pretim pie vēl tukšās kapa vietas, lai ar mūziku sagaidītu mūsu gājienu pa skuju taku.

Gājiens. Lēns un svinīgs. Iztālēm skan mūzika. Ejam. Manu satraukumu neviens nedrīkst manīt. Šoreiz neviens krustu nenes. Krustu tuvinieki nav vēlējušies. Kad nonākam pie bedres, man nesēji vaicā, uz kuru pusi nu jānovieto zārks. Kurp jābūt vērstam galvgalim? Es to nezinu, jo bedre ir taisnstūrveida. Mana pieredze ir tāda, ka iestrādājušies kaprači ekonomē katru centimetru. Tomēr ar garantiju. Tad bedre ir pietiekami liela, lai tajā ielaistu zārku, pie tam, tā ir trapecas formā un atšķirt galvgali no kājgaļa ir pavisam viegli. Ātri uzmetu skatienu uz citām nesen izveidotām kapu kopiņām, kuras atrodas šajā pašā rindā. Dažām krusti ir vienā, citām otrā pusē. Zinu, ka katoļticīgie krustu sprauž galvgalī, citi -  kājgalī. Kurš nu man pateiks, vai zem tuvākā iespraustā krusta guļ katolis vai luterānis? Pareizticīgo krusti arī atrodas pie mirušā kājām, bet tādu krustu šeit es neredzu. Tas būtu bijis labs orientieris. Pieminekļi arī atrodas dažādi izvietoti. Ko nu? Savu satraukumu izrādīt nedrīkstu. Prasu tuviniekiem, kā glabāt mirušos ir pieņemts šajos kapos, jo dažādos novados ir arī dažādas atšķirības. Apzinos, ja būs aprakts nepareizi, vaļā jau neraks, bet mani uzskatīs par galīgu neprašu labākajā gadījumā, vai ar ļaunu vārdu pieminēs visu mūžu sliktākajā gadījumā. Visbiežāk kājgali novieto uz austrumiem. Tā ir visvairāk redzētā un dzirdētā paraša. Saku, ka vajag tā. Austrumus šajā saulainajā dienā nav grūti noteikt. Tomēr dzirdu diezgan skaļu un pārliecinošu iebildi, ka kājām jābūt uz jūras pusi. Vidzemes jūrmalā tas būtu vairāk uz rietumiem. Ko nu? Vēl cita balss iebilst, ka mirušajam jau ir vienalga. Apjūku. Nesēji gaida vai zārku tagad apgriezt, jo nesuši ar kājām pa priekšu kā tas visur ir pieņemts, vai arī tāpat pa taisno uz dēļiem uznest. Prasu atraitnim. Viņa viedoklis ir – kā noliks, tā arī būs labi. Klausu viņam. Uznesīsim pa taisno. Iznāks tā, ka šoreiz galva uz austrumu pusi.

Mūzika jau labu laiku ir apklususi, jo nebija paredzēta šāda minstināšanās pie kapa. Bet mans satraukums ļoti pieaug. Varbūt tomēr man pašam vajadzēja pirms bērēm, kad jau biju pienācis pie bedres un novērtējis šaubīgo situāciju, sānu dēļus sastumt tuvāk? Tagad nesēji mēģina tikt uz dēļiem, bet nesekmīgi. Zārks nav ļoti smags, bet izstieptās rokās tas nav noturams. Nolemju dot komandu nesējiem ar zārku atkāpties. Pa to laiku uzaicinu kādus vīrus sabīdīt dēļus tuvāk. Iejaucas kāds cits, kurš laikam ir šīs bedres autors un dēļu nolicējs, kā pats teica – ar garantiju. Viņš protestē, ka ja dēļi būs pārāk tuvu, starp tiem nevarēs zārku ielaist bedrē. Jā, tas ir saprotams. Pārāk tuvu nedrīkst, bet šādi nav iespējams vispār uznest zārku. Beidzot viņš piekrīt drusku satuvināt sānu dēļus. Nesēji ar grūtībām, bet tomēr veiksmīgi, novieto zārku. Man no uztraukuma drusku trīc balss. Es tiešām ļoti uztraucos par katru negadījumu, jo atbildību par izvadīšanas ceremoniju uztveru ļoti nopietni. Pie tam atceros par garantiju, kuru apsolīju. Pamāju mūziķiem, lai viņi kaut ko īsu uzspēlē. Man vajag drusku ievilkt elpu, jo nebiju pamanījis, ka visu laiku elpu biju aizturējis un gandrīz neelpoju. Esmu pat aizelsies it kā pats zārku būtu nesis.

Skan mūzika. Paskatos saulainajās debesīs, apsarmojušajos kokos. Kļūst vieglāk. Nomierinos. Cilvēkiem apkārt jau nu gan nav jāredz mans uztraukums.

Pavadītāji sastājušies apkārt bedrei. Sāku savas runas otro daļu, kas ir krietni vien īsāka nekā mājās, jo šeit, kapos jau galvenais nav klausītājus saldēt, bet aizgājēju nodot zemes klēpim. Kaut arī kompromisa attālumu starp dēļiem meklējot, dēļi joprojām ir pārāk tālu viens no otra, mūzikas pavadībā zārks viegli šūpodamies ielīgo tam paredzētajā vietā. Smilšu saujas. Kāds arī ziedu pušķi iemet bedrē pakaļ zārkam. Nu varētu sākties aizrakšana. Bet, ak, vai! Man nu ir grūti pateikt, kurā vietā jābūt zārkam – platās bedres kreisajā vai labajā pusē, varbūt pa vidu. Šī ir jauna vieta. Apkārt vēl ir neizmantota teritorija. Iespējams, ka kapu vieta ir vairākvietīga, lai nākošo aizgājēju guldītu šim blakus. Kurā pusē? Nezinu, bet noskaidrot to arī vairs nepaspēju. Tas būtu bijis ļoti svarīgi, lai nākošo aizgājēju varētu filigrāni novietot iepriekšējam blakus. Tā nu zārku atstājam pa vidu. Lai nu tuvinieki paši atceras, kad kaps būs aizbērts. Paši raka, paši nesa, paši ielaida, paši lai atceras. Mēģinu atbildību noņemt no saviem pleciem.

Skan Hendeļa Ļaujiet man sērot. Divi vīrieši dodas pie lāpstām. Tūlīt sāks aizrakt bedri, bet, ak, vai! Tagad tikai sākas šīs dienas grūtākā, trakākā daļa.

 Lai kā arī abi necenstos, kaudzēs sabērtās smiltis nav iespējams izkustināt no vietas. Viss smilšu krājums abās pusēs bedrei ir caur un cauri sasalis. Ir brīvas vēl divas lāpstas. Es aicinu arī citus piebiedroties aizrakšanas procesam. Atsaucība nav liela. Negribīgi, savu sievu mudināti ar vārdiem, kas varētu apmēram skanēt šādi – kas tu slims esi, ko citi par tevi padomās – vēl divi ķeras pie lāpstām. Saprotu, ka tagad būs lielas problēmas. Nevienam nav lauznis, ar ko varētu lielos smilšu kalnus sasmalcināt. Ja būtu te kāds profesionāls cilvēks šajā ziņā, varētu paļauties uz viņu, bet tāda te nav. Paši pūta, paši dega. Paši raka, paši svīdīs. Sasalušās smiltis urbina un rubina, kasa, sit un dzen lāpstas sasalušajā smilts masā, bet bez redzamiem panākumiem. Saprotu, bet skaļi teikt nedrīkstu, ka nu gan ir garantija, vismaz garantēta tik drīz mājās netikšana. Ja nu vispār kapos ir kāda garantija...

 Muzikanti spēlē. Es lasu dzeju. Muzikanti spēlē. Es joprojām lasu dzeju. Lasu ar bailēm, ka drīz būs jāsāk viss repertuārs no sākuma. Bet tad, kad dzirdu arī mūziķus jau otro reizi spēlējam savu repertuāru, savas nošu grāmatiņas no sākuma, kļūstu mierīgāks. Tātad es nebūšu vienīgais, kurš atkārtojas. Labi. Atkārtoju arī es jau nolasītās vārsmas. Un tā turpinām. Labi, ka man ir dota atelpa tāpēc, ka arī mūzika pasūtīta. Tas mani atvieglo. Muzikanti spēlē, es lasu dzeju, muzikanti spēlē, es lasu dzeju...

Pēc apmēram pusotras stundas tomēr kapa kopiņa ir aizrakta. Sievas neko vairs no mūsu priekšnesumiem neklausās. Pļāpā savā starpā. Nosalušas. Vīri jau arī pavisam neklausās, jo ik pa brīdim paiet malā uzsmēķēt. Vajag taču sasildīties...

Mani aprēķini, ka kapos ceremonija ir tik pat gara kā mājās, šoreiz ir maldīgi.. Šodien saprotu, ka tā nav taisnība.

Tomēr katrs darbs reiz ir galā. Arī mūsējais. Nosalušie bērinieki, cik vien ātri var, uzliek ziedus, vainagus un traucas uz savām mašīnām sildīties. Un tālāk viņi dodas sildīties uz mājām pie bēru mielasta galda. Labi, ka mūziķi tik labi un silti iepakoja savus instrumentus, tie neaizsala. Uz mājām pie bēru mielasta mūs neaicina. Un arī tas ir labi. To, kas sakrājies mūsu sirdīs par šīm bērēm, izkratām cits citam mūsu mašīnā, kuras logi joprojām nav aizsaluši. Anekdotes skan ar jaunu spraigumu un nosalušās rokas mūziķiem pa gaisu vien, pa gaisu vien... Es gan klusēju, jo atbildība par garantētām labām un kārtīgi vadītām bērēm, liek man saprast, ka bēres ar garantiju nekad nav un nevarēs būt. Garantēta var būt tikai nelaiķa vairs mājās nepārnākšana... Ļoti ceru, ka visi citi savās mājās tajā reizē pārradās. Mēs pa ceļam uz Rīgu vēlreiz iegriezāmies jau pieminētajā krodziņā, un tagad jau no pilnas sirds, kurš nebija pie stūres, tas sasildījās ar labu dzērienu. Atpakaļceļā arī fotografēties vairs negribējās. Pie tam, sāka jau satumst... Bet mani izvērtējumi par proporcionalitāti – cik mājās (kapličā), tik arī kapos, ļoti mainījās. Sapratu, ka vienīgā kapu vēstošā garantija ir: mēs reiz visi nomirsim, citi raks, citi spēlēs, citi runās. Bet mums garantēta tur palikšana.