Tā gadās kapos

Ārija Grīnberga. Kapu pastāstiņi.

Kā jau visiem cilvēkiem, dzīve pēc skolas beigšanas skolas biedrus izmētā pa dažādām vietām, dažādām profesijām, vienu aizved šur, citu tur. Interesanti vērot, par ko gan dzīvē katrs kļuvis. Tāpēc jau arī pēc skolas beigšanas klases salidojumi tiek organizēti. Ja, skolu beidzot, visi bijām aptuveni līdzīgās pozīcijās, tad, gadiem ritot, situācijas, kurās atrodamies, ir ļoti atšķirīgas – dažiem ir lielas ģimenes, daži citi tā arī neprecējušies palikuši, daži ieņem augstus amatus vai augstu stāvokli sabiedrībā, citiem atkal dzīve rit klusu un nemanāmi.

Pēc ilgāka laika kādā mūsu klases salidojumā sastopoties, visi pēc kārtas stāstījām par piedzīvoto, iepazīstinājām ar saviem panākumiem, darbu un arī pārrunājām sadzīviskas lietas. Mani ieinteresēja Jānis. Viņš nebija nekāds izcilnieks skolas laikā, pēc tam tomēr bija pabeidzis augstskolu un kļuvis par tirdzniecības speciālistu, bet pēdējos 20 gadus darbojās kapos par izvadītāju. Mani ieinteresēja viņa ne tik bieži sastopamā profesija.

Apvaicājos par to kā viņš jūtas tik depresīvā vietā ikdienā strādājot. Izrādās, ka tā jau nav nemaz viņam ikdiena, bēres, kurās viņš piedalās, notiek krietni retāk. Bet tad no viņa stāstītā sapratu, ka arī kapos dažreiz notiek interesanti notikumi. Lūdzu, lai man pastāsta. Un kāpēc gan ne? Viņš labprāt atsaucās un sāka stāstīt. Dažus no šiem stāstiņiem gribu arī šeit pieminēt. No Jāņa stāstītā, tiešām, sāku darbu kapos uztvert pavisam citādi nekā biju to agrāk iedomājusies. Man pašai bija dažas reizes būt gadījies bērēs tikai darba kolēģus pavadīt, vai būt viņiem sērās klāt viņu tuviniekus pavadot. Bet nu tas viss izskatījās jau pavisam savādāk.

Pļāpas

Rit bēres kā jau bēres. Šajā reizē nav paredzēta mūziķu piedalīšanās. Tā nu visa ceremonija gan kapličā, gan pie kapa gulstas uz maniem pleciem bez atelpas, stāsta Jānis. Sākumā kapličā viss mierīgi, varu runāt savu runājamo – pārdomas un dzeju par cilvēka dzīves gājumu. Tomēr manu uzmanību jau pēc dažām minūtēm piesaista trīs kundzītes, kuras savā starpā ir ļoti aizrāvušās ar sarunām, īpaši divas no viņām apmēram 50 – 60 gadu robežās, kuras cenšas iesaistīt arī trešo, jaunāko. Viņa ir ap 45 gadiem. Tiesa gan – sākumā klusām, bet kapliča ir ļoti skanīga un katrs troksnītis dzirdams. Domāju, ka varbūt es pats par klusu runāju un neesmu labi sadzirdams. Mazliet savai balsij lieku skanēt stiprāk. Tad arī viņas sāk stiprāk runāt. Protams, nezinu, kas viņām tāds runājams, bet man kļūst interesanti – kurš kuru. Apjaušu arī, ka citi pavadītāji jūtas neērti. Pie tam divkārt neērti, jo neviens neuzdrošinās viņām aizrādīt, bet arī grūti kļūst izsekot manas runas pavedienam. Arī man negribas būt tam „sliktajam” un savas runas laikā aizrādīt, sak, te nu galvenais runātājs esmu es, bet jūs, cienītās, paklusējiet...

Tā kā savu runu zinu labi, runu arī turpinu, tomēr mēģinu ieklausīties, par ko tad viņas ved savas sarunas. Vienkārši intereses pēc. Latviešu bērinieki parasti uzvedas korekti un klusu un, saprotot situāciju, cits citu netraucē ar savām emocijām, atliekot savas sarunas un arī atmiņu stāstus uz to brīdi, kad pēc bērēm vai pie bēru mielasta galda visi, kuri gribēs, varēs arī savās atmiņās dalīties. Krievu bēres gan šajā ziņā bieži atšķiras, bet par to varbūt citā stāstiņā.

Tā nu es gan runāju, gan klausos reizē, kas man kā vīrietim ir diezgan apgrūtinoši. Tā jau saka, ka sievietes var savu uzmanību sadalīt, vīriešiem tas rada grūtības. Sāku biežāk un ilgāk iepauzēt. Tas viņām ir negaidīti un kaut ko no runātā es (tāpat kā citi klātesošie) varam arī saprast. Tiek pieminēti kādu cilvēku vārdi, kuri viņām kopīgi ir pazīstami, un šie cilvēki par laimi ir apglabāti šajos kapos pirms 10 vai 15 gadiem. Vēlāk parādīšot, kur viņi guļ.

Tā nu es joprojām runāju savu runājamo, bet arī mana uzmanība nu ir dalīta. Sāku baidīties, vai tikai kādā brīdi šādā autopilota režīmā turpinot, mana atmiņa kaut kur neaizķersies. Dzeju zinu labi no galvas, arī pārējo, tomēr kādā brīdī attopos: kur esmu palicis ar savu dzeju? Cik tālu pateicu un kas vēl palicis nepateikts? Negribētos atkārtoties, bet pats neatceros cik tālu tiku. Labi, iepauzēju vēl ilgāk, lai klausītājiem šķiet, ka šeit arī domas pavediens ir galā un sāku jaunu domu, jaunu teikumu. Nemanu, ka kādam būtu mans domu gājiens šķitis neloģisks. Tikai tās kundzītes joprojām tērzē un tērzē. Kāda vecāka sieviete viņām blakus gan tā kā dunku iegrūž sānos, tā kā pārmetoši aizrāda. Uz mazu brīdi ir rezultāts, bet tūlīt jau atkal klātesošo uzmanība ir pievērsta pļāpātājām. Arī mana. Bet tad jau arī manas vārsmas ir galā un uzaicinu bēriniekus nākt tuvāk pie zārka un no aizgājēja atvadīties. Tas arī notiek. Bet trīs mūsu pļāpas tūlīt pat iziet pa kapličas durvīm un savas sarunas risina balsis nepieklusinot. Iekšpusē viņu sarunas tagad ir labi dzirdamas. Varam uzzināt, ka pirms 15 gadiem vienai šajos kapos apglabāts vīratēvs un vēl kāds draugs vārdā Ansis, bet otra stāsta par pirms desmit gadiem šeit apglabāto viņas pirmo mīlestību Vili. Ari trešajai kāds tuvinieks guldīts šajos kapos un kur nu vēl bērnības draudzene Asnāte. Pirmā atceras tad savu draudzeni Mildiņu, kuras kapavietu arī viņa parādīšot.

To visu mēs kapličā iekšā dzirdam. Var jau būt, ka es dzirdu vislabāk, jo pārējiem bēriniekiem tomēr pašlaik ir prātā cita nodarbība – atvadīšanās. Kad kapličā viss beidzies, paņemti ziedi un vainagi, dodamies uz to vietu, kur zārku gaida bedre un tai, savukārt, mūsu apkārtstāvēšana. (Varbūt no šī vārda arī etimoloģiski izveidojies jēdziens – apstāvēšana).

Zārku ved katafalka mašīna. Mēs ejam nopakaļ. Ejamais gabals ir liels, gandrīz kilometrs. Tad četri nesēji no katafalka paņem zārku, uzceļ plecos un tālāk mēs dodamies pa šaurāku celiņu uz kapavietu, kur priekšā jau gaida kapracis Stasis (tagad moderni šie ļaudis ir pārsaukti par kapu operatoriem). Kaprači ir dažādi, pat ļoti dažādi pēc sava rakstura un attieksmes pret savu darbu. Stasi es nedaudz pazīstu. Dažreiz mums ir iznācis sastapties arī ārpus kapiem. Esmu pamanījis, ka viņš savā darba vietā darbu darot var būt diezgan neiecietīgs un rupjš, kaut arī citā laikā ir cilvēks kā cilvēks, dzīvespriecīgs, ar humora izjūtu. Pieņemu, ka viņš izjūt savu statusu pavadītāju priekšā kā visnecienīgāko. Bet tas savukārt liek viņam ieņemt aizsardzības pozīcijas un pašam savās acīs izlikties par ļoti nozīmīgu cilvēku, kas arī iespaido viņa attieksmi bērēs pret tiem, kuri neprot saredzēt viņa svarīgumu. Jā, es bieži esmu domājis par to, ka pats gan es nevarētu rakt kapus un šis darbs, manuprāt, saistās ar lielu uzdrošināšanos, pat varonību. Es visu kapračus kaut vai šīs uzdrīkstēšanās dēļ ļoti cienu.

Krustu nes aizgājēja krustdēls. Tas ir pareizi, ja krustdēls nes krustu. Var jau arī cits nest, bet tādos gadījumos vienmēr kādam atrodas māņticīgi aizbildinājumi par tiem, kuri tad krustu nest nemaz nedrīkst un kuriem tas tomēr ir jādara. Cilvēki ar māņticīgām bailēm izvairās būt par krustnešiem. Nesaprašanās reizēs arī es pats dažreiz esmu nesis krustu, kaut mani ar aizgājēju nekādas radu attiecības nesaista. Šoreiz nes krustdēls. Ejam blakus. Pareizāk būtu, ja krustu nestu pa priekšu, tad ietu es, tad nestu zārku, tad pārējie pavadītāji, ar aizgājēja pašiem tuvākajiem ļaudīm aiz zārka. Bet viņš pat nezina kur mums jāiet un cik ātri tas jādara. Šī ir pirmā reize viņam, tāpēc ejam blakus.

Gājiena laikā atkal dzirdu jau pazīstamās balsis. Saprotu, ka viena no viņām tagad rāda gan Anša, gan Mildiņas atdusas vietu. Es atskatīties nedrīkstu, tas nebūtu pieklājīgi. Arī etiķetes dēļ nedrīkstu, kaut arī mani interesē to redzēt. Galu galā, es šobrīd tikai eju zārkam pa priekšu un man nav jādomā par savu izteiksmi runājot, par tekstu un par klausītāju attieksmi. Ai, kā gribētos paskatīties! Nedrīkst.

Esam atnākuši. Krusts tiek atstutēts pie tuvējā koka līdz brīdim, kad Stasis to iedurs zemē. Bet tas būs tad, kad kapa kopiņa būs jau izveidota. Nesēji novieto zārku uz dēļiem. Atrodu vietu, kur stāvēt, bet, kamēr gaidu citus pavadītājus, kuri vēl tuvojas, tagad varu vērot mūsu pļāpas. Viņas ātri atrod vietu kapa bedres tuvumā, bet aiz koka, pie kura ir pieslietais krusts un joprojām ir savu stāstījumu un piedzīvojumu varā.

Arī man tagad jāsāk runāt. Nedaudz par mūža ceļa galu un pēdējo taku, kas skujām kaisīta. Tad nesēji ar gariem linu dvieļiem ielaiž kapā zārku. Trīs saujas. Vispirms es, tad arī citi. Pļāpu trijotne arī pienāk, ātri savu darāmo izdara un aiz koka turpina savas „rebes”.

Sāk birt smiltis, notiek kapa aizrakšana. Es sāku runāt dzeju. Tuvinieki stāv un vēro kā pamazām skatam zem smiltīm pazūd zārks ar viņu mīļo aizgājēju tajā. Bet ļaudis? Ļaudis ik pa brīdim uzmet skatu mūsu pļāpām. Arī es. Runāju dzeju, bet tomēr viņas vēroju.

Jaunākā, izrādās, nav sapratusi, kur tad ir Anša atdusas vietiņa. Prasa to savai paziņai. Viņa ar pārmetumu balsī saka: „Es taču jau pa ceļam rādīju. Nu tur, skaties, tur ir tas Anša piemineklis.”

Visi klusējot, bet es dzeju runājot, savus skatus pagriežam turp, kurp pārmetumu balss ar savu roku norādīja.

„Un kur tad ir tā tava Mildiņa?”, jautātāja turpina.

„Nu ko tad tu dari kapos, ka neredzi to, ko tev rāda?”, pārmetums jautātājai izskan vēl spēcīgāk, „Es taču jau tev teicu, ka tur”, un roka norāda uz pretējo pusi. Mēs visi sekojam ar saviem skatiem pārliecinošās balss īpašnieces žestam. Joprojām runāju dzeju, joprojām paši tuvākie nodevušies ar saviem skatiem racēju darbībā, kas viņus arvien attālina no iespējām vēlreiz ieraudzīt savu mīļo aizgājēju. Bet visi pārējie jau ir triju sievu varā, jo tas taču ir interesantāk nekā klausīties par dzīves nīcību. Redzu gan, ka daudzi no pavadītājiem ik pa brīdim vēl vēro mani ar tādu kā atvainošanos skatienos.

Nu tā. Arī bedre jau gandrīz ciet. Racēju kvartets aiziet. Palicis vēl Stasis, kurš veido smuku smilšu kopiņu. Es zinu, ka arī mans darbs drīz būs galā. Vēl tikai dažas minūtes. Apmēram divu dzejoļu garumā. Tad ziedu nolikšana un sveču aizdegšana.

Te pēkšņi, it kā attapusies, ka atrodas bērēs un jāseko līdzi visam tam, kas notiek, lai nebūtu nekādu patvaļību un tradīciju pārkāpumi, Anša un Mildiņas paziņa vēršas pie kaprača Staša:

„Kur tad ir krusts? Kāpēc krustu neuzlikāt? Kur ir krusts? Kā tad var bez krusta? Krusts taču bija, kad zārku nesa." Viņas balsī tagad skan tāds pārmetums, ka, liekas, tas ir smagāks nekā tikko aizraktā zeme, kas gulst uz aizgājēja zārka.

Es šajā brīdī esmu iesācis runāt dzejoli, kam tikai četri panti. Manā dzejolī vairs neviens neklausās. Visi ar acīm tagad meklē krustu, kas esot bijis, bet nu vairs neesot. Man tieši pretim tas stāv vēl pie koka piesliets, bet dusmīgā un satrauktā runātāja to neredz, jo atrodas tieši aiz tā koka. Esmu nokļuvis tagad fona runātāja lomā, bet apraut dzejoli un apklust arī nedrīkstu. Beidzu dzejas otro pantu, pirkstu dzejas grāmatiņā pareizajā lappusē turēdams, lai man neiznāk tā kā kapličā, kad domas aizpeldēja prom, bet automātiski vairs uz ceļa netiku.

Intensīvi domāju par to, ka tas ir mans pienākums aizrādīt valdonīgajai ceremonijas kritiķei, ka kapracis gadiem savu darbu zina, ka nekad viņš nav aizmirsis iespraust krustu, ja tas bijis paredzēts. Tomēr tajā pašā laikā runāju dzeju. Nu jau izmisīgi domāju, kādiem vārdiem korekti pateikt, lai viņa nejaucas kaprača pienākumos. Tomēr vēl joprojām skaitu vārsmas, kaut arī domas ir pavisam citur. Nu, re, jau pēdējais pants. Pēc tā es pateikšu, ka mūsu kapracis ir īstens profesionālis, kurš zina, ko dara. Pie maniem pēdējiem vārdiem, kad es jau biju gatavs iesaistīties incidenta novēršanā, kapracis neizturēja:

„Stāvi pie ratiem! Netraucē strādāt un vispār aizver muti! Visu laiku ļerkstēji, bet tagad nebāzies man ar muļķībām virsū! Es zinu, ko es daru”. Tieši tagad biju beidzis arī savu dzejoli. Taču bija jau par vēlu. Aktīvā kundze gan pieklusa un savām draudzenēm klusākā balsī, bet ļoti izteiksmīgi, lai visi dzirdētu, sāka stāstīt, cik gan tie kaprači vienmēr un visur ir nekaunīgi. Arī citi pavadītāji šajos lāstos ieklausījās. Arī es pats, jo tas tika ļoti skaidri pateikts.

Aizvainotais Stasis it kā par spīti vēl drusku kapa kopiņu pielaboja, kaut arī tā jau bija gatava, lai novilcinātu laiku krusta iespraušanai. Bija jau laiks to darīt, bet viņam negribējās, ka cilvēku klātbūtnē, viņš tiek noniecināts un tad vēl censtos viņam veltīto aizrādījumu tūlīt arī izpildīt.

Krustu Stasis iesprauda pēc viņa izjūtas tieši pareizā laikā un ar pareizi svinīgo attieksmi pēc paša iniciatīvas nevis pēc kāda sievišķa pavēles, kura taču no kapiem neko nesaprot.

Ziedus kā pēdējā lika aizvainotā pļāpa. Viņai, pat draudzeņu uzmundrinātai, negribējās piesaistīt klātesošo uzmanību.

Pēc svecīšu iededzināšanas izpildīju man uzticēto pienākumu visus aicināt uz bēru mielastu. Tiešām visus.

Bet tad jau pazīstamajā pārmetumu balsī, tomēr lai visi dzirdētu, izskanēja pārliecība: „Mēs taču gan neiesim, vai ne! Tik zemiska publika! Mums tur nav ko darīt! Lai viņi tiek galā arī bez mums.”

Kad izgājām uz lielā kapu ceļa, visi devās uz kapu vārtu pusi, bet trīs no apvainojuma sagumuši augumi uz otru pusi. Arī es biju jau pagājies labu gabalu uz vārtu pusi, bet tomēr varēju dzirdēt:

„Teicu tak, ka Ansis te guļ! Vai tad tu manī nemaz neklausies? Labi, ka atcerējos – viņam būtu drīz dzimšanas diena. Brauksim kopā pie manis un to nosvinēsim!”

Tā nu beidzas mana bijušā klasesbiedra Jāņa stāsts par pļāpāšanu kādas viņa vadītās bēru ceremonijas laikā. Saprotams, ka tā tas nenotiek katrās bērēs, bet jūtu Jāņa attieksmi pret savu darbu, lai galīgi neieslīgtu pesimismā. Noteikti satikšos ar Jāni vēl arī citu reizi un lūgšu viņu pastāstīt arī par citiem interesantiem gadījumiem.