Saruna frizētavā par Dievu

Daudzi jautā: ''Kāpēc Dievs pieļauj to, ka Āfrikas bērni mirst badā? Kāpēc viņš atļauj notikt izvarošanām, zādzībām? Kāpēc tā notiek?'' Lūk, viena no atbildēm:

Kāds cilvēks atnāca uz frizētavu, lai viņam, kā parasti, apgrieztu matus un to noskūtu. Viņš sarunājās ar frizieri, kurš viņu apkalpoja. Runāja par dažādām lietām un tad uzsākās saruna par Dievu.

Frizieris sacīja:
— Lai ko jūs man sacītu, bet es neticu, ka ir Dievs.

— Kāpēc? — pajautāja klients.

— Nu taču tas taču jau tāpat skaidrs. Pietiek iziet uz ielas, lai pārliecinātos, ka Dieva nav. Nu pasakiet, ja Dievs eksistē, no kurienes tik daudz slimu cilvēku? No kurienes bezpajumtnieki bērni? Ja vien viņš patiešām eksistētu, nebūtu nedz ciešanu, nedz sāpju. Ir grūti iedomāties mīlošo Dievu, kurš pieļauj visu to.

Klients uz mirkli aizdomājās, bet nolēma paklusēt, lai neuzsāktu strīdu. Kad frizieris pabeidza savu darbu, klients aizgāja. Izejot no frizētavas, viņš ieraudzīja tur ārā apaugušu un neskūtu cilvēku (izskatījās, ka tas nebija bijis pie friziera veselu mūžību, tik nevīžīgi viņš izskatījās).

Tad klients atgriezās frizētavā un sacīja frizierim:

— Ziniet, ka es jums teikšu? Frizieri neeksistē.

— Kā tad tā? — izbrīnījās frizieris. — Bet vai tad es neesmu? Es taču esmu frizieris.

— Nē! — iesaucās klients. — Tie neeksistē, citādi nebūtu apaugušie un neskūtie ļaudis, kā lūk tas cilvēks, kurš iet pa ielu.

— Nu, mīļais cilvēk, lieta jau nav frizieros. Vienkārši ļaudis paši pie manis neatnāk.

— Tur jau ir tā lieta! — apstiprināja klients. — Un es arī runāju par to pašu: Dievs ir. Vienkārši ļaudis nemeklē viņu un nenāk pie viņa. Lūk kāpēc pasaulē tik daudz sāpju un ciešanu.