Mākslīgais intelekts un mēs

Piedāvājam filozofes Ivetas Šimkus pārdomas par mākslīgo intelektu un cilvēces nākotni Bībeles naratīva un Eiropas filozofisko meklējumu kontekstā.

Mākslīgais intelekts un mēs. Atmiņas par nākotni. Autore: Iveta Šimkus.

No teju neierobežotām iespējām līdz grūti aptveramai bīstamībai – apmēram šādā amplitūdā  jādomā par mākslīgo intelektu (turpmāk tekstā MI) kā likumsakarīgu  cilvēces attīstības rīku, racionalitātes turpinājumu un vainagojumu. Un šis process nav sācies ne apgaismības laikmetā, ne Sokrāta domāšanas pavērsienā uz cilvēka sevis izpēti, bet tas ir iekodēts jau pašā pirmajā izvēlē, kas notikusi Ēdenes dārzā. Šī izvēle nav vienreizējs notikums, bet atkārtojas, mūžīgi atgriežas, kā teiktu Nīče. Tas ir cilvēces liktenis. Cilvēks saceļas pret savu Radītāju. Neizbēgami un arī neveiksmīgi, kā, piemēram, to varam lasīt Vecās Derības stāstā par Bābeles torņa celšanu. Taču sakāve neko neiemāca, torņa celšana turpina būt ļoti vilinoša.

Mēs varam iztēloties, cik torņu ir celts, cik sagruvis, bet, šķiet, ka MI ir tieši tāds projekts, kurš tiecas uz debesīm – ieņemt dievišķajam paredzēto vietu. Tātad pārcilvēka projekts, uzlabota cilvēka projekts. Lai gan trūkst neapšaubāmu pierādījumu par civilizāciju cikliskumu, uzplaukumu un bojāeju, tomēr pārdomas raisa fakts, ka būtiskākās, cilvēkam nepieciešamās zināšanas visās kultūrās jau ir bijušas dotas, nevis uzkrātas pamazām, proti, progresējušas. Tas atklājas gan senajos sakrālajos tekstos, gan pašā valodā. Kā piemēru var minēt vienu no senākajām zināmajām valodām pasaulē – tasmaniešu valodu (tautas dzīvesveids atbildis nosacīti sākotnējai homo sapiens eksistences stadijai, t.i., pirms 40 000 gadiem, un pēdējā valodas lietotāja mirusi 19.gs. vidū).  Šīs valodas pamatslāni pārsvarā veidojuši nevis ar dzīves praktisko pusi, bet ar tikumības izpratni saistīti jēdzieni. Citiem vārdiem sakot, diez vai filoģenēze ir tiešā veidā saistīta ar ontoģenēzi, diez vai mēs esam kaut par mata tiesu gudrāki nekā Sokrāts.

 Ir pamatotas šaubas, vai cilvēka gudrība, vismaz gudrības mīlestība, ir progresējusi, salīdzinot, piemēram, ar antīko pasauli.  Cilvēces kopējo progresu varētu mērīt pēc vienkāršas skalas, kas ir arī izveidota, pieminēšu tikai vienu tēzi – cieņa pret dzīvību, cilvēku kā personību un mērķi, vardarbības izskaušana, konfliktu risināšanā u.tml..

Senie grieķi zināja, ka tikums atrodams starp divām galējībām un ka mēram, harmonijai un saprātam jābūt ikvienas rīcības un izvēles pamatā, tāpēc savu domāšanu balstīja divos pamatjēdzienos – logos (λόγος) un ethos (ήθος).  

Logoss interpretējams kā bezpersonisks likumdevējs, saprāts, jēdziens, doma, mācība, nojēgums, visa esošā sākums un gals, pirmpamats, pirmcēlonis, programmma, Dievs.  Ethos – pasaule kā vieta, telpa, laiks, kas realizējas saistībā ar logosu. Saskaņa veidojas tādējādi, ka dzīvei (cilvēku attiecībām, eko-nomikai, eko-loģijai, proti, mājas kārtībai un dabas mācībai) jābūt pakārtotām logosam bez jelkādiem citiem papildus nosacījumiem. Ētika nav dekoratīva piedeva, tā sakņojas, izriet no logosa.  Ja šī vienība tiek sarauta, rodas krīzes – morālā, humānā, metafiziskā, politiskā, ekonomiskā, ekoloģiskā.

Tātad dzīvošana saskaņā ar logosu nozīmē ievērot kādu pāri cilvēkam stāvošu likumdošanas principu, kārtību, kas iedibināta bez mūsu ziņas, proti, mēs nevaram to atcelt, uzlabot, pakļaut, nopirkt, piesavināties, izmantot savām vajadzībām. Tātad tās nav zināšanas šī vārda sašaurinātajā, vienpusīgajā izpratnē. Tas ir kaut kas tik universāls un cilvēka prātam tiešā veidā nepieejams, ka nāk prātā M.Heidegera esamības skaidrojums – tā ir “cilvēkam vistuvāk esošais, tāpēc visgrūtāk domājamais” (1). Nevis izzināmais, bet domājamais. Tieši “doma par esamību” bija M.Heidegera atbilde (pēc metafizikas norieta jeb “Dieva nāves”) pasaules vajadzībai pēc jaunas ētikas un morāles. Jauna “cita domāšana”, kas būtu arī atgriešanās pie aizmirstā, t.i., esamības. Domāšana, kas ir ētiska pēc būtības, nevis ar formāli pievienotu ētiku.

Bet atgriešanās un kļūdu atzīšana līdzinātos cilvēka sakāvei līdzšinējā progresa skrējienā. Tas nav viegli, tas nav cilvēka dabā. Taču ko darīt, ja visas iepriekšminētās krīzes ir sen durvju priekšā? Varētu teikt, ka MI ir šīs situācijas risinājums, pēdējā cerība.

Atļaušos minēt analoģiju ar medicīnu. Dzīve saskaņā ar logosu būtu holistiska pieeja cilvēkam (veselā miesā – vesels gars, un otrādi). Rietumu pieeja – radikāla, arī farmalokoģiska iejaukšanās, slimības simptomu novēršana vai mazināšana, kas, saprotams, rada organismā blaknes. Rietumu filosofiskā doma ir izvēlējusies šaurās racionalitātes ceļu, kas ir ļoti efektīvs un pavēris visplašākās iespējas tādu zināšanu spēkam un varai, kas netiek ierobežoti, proti, saskaņoti ar logosu. Tas ir radījis apbrīnojamu progresu, taču arī blaknes. Tāpat kā organismā, arī visā Zemes ekosistēmā blaknes var mēģināt ilgstoši ignorēt vai arī censties novērst tikai visakūtākos simptomus. Un tomēr to var darīt līdz zināmai robežai. Kad tā sasniegta, jāmeklē daudz iedarbīgāki risinājumi, un tāds ir MI. Ko tas mums sola, un kādās kategorijās varam par to domāt?

Vispirms jāsaprot, ka MI pasaule būs posthumāna. Šī jēdziena apcere paver neaptverami plašu spekulāciju lauku. Kā tas ir – par cilvēku domāt posthumānā veidā, t.i., veidā, kas paredz būtisku pagriezienu attiecībā pret domāšanas mērķiem, kritērijiem, vērtībām. Tas, par ko Kants ir brīdinājis, minot kā galveno apgaismības bīstamību, – tieši tas arī notiek. Proti, cilvēks tad vairs nav izzinošā un darbīgā subjekta mērķis, bet tikai līdzeklis pavisam citu mērķu sasniegšanai. Kā to var pierādīt? Mēs tiekam mierināti ar saukļiem – viss cilvēkam, viss cilvēka labā! Bet skaidri redzams, ka reālu problēmu risinājumi tiek pakārtoti šauru grupu merkantilām interesēm, un tas notiek it kā kopējā labuma vārdā. Turklāt tas ir arī iedarbīgs veids, kā vērsties pret citādi domājošajiem – viņi nevis oponē varai, bet it kā nostājas pret sabiedrības vajadzībām un interesēm (tā to pasludina pie varas esošie). Un tādējādi varas pīlāri ar viņu kontrolē esošu masu informācijas līdzekļu palīdzību vēršas pret opozīciju – vai nu ignorējot, vai marginalizējot, vai kriminalizējot to. Aizvien biežāk vērojamā uzskatu polarizācija Rietumu pasaulē liecina par noteiktu pie varas esošu aprindu ciešu apņemšanos nevis risināt reāli eksistējošas sabiedrības problēmas, bet uzspiest savu dienaskārtību, absolūti nerēķinoties ar oponentiem un faktiski tos izstumjot no publiskās telpas.

Totalitārisma izpētes rokasgrāmata ir Nobela prēmijas laureāta, dzejnieka un filosofa Česlava Miloša eseju krājums “Sagūstītais prāts”. Tās autors atsedz baiļu deformēta prāta darbības mehānismu, kurš darbojas izdzīvošanas instinkta vadīts un, pēc būtības, cenzē sevi pats. Varas uzdevums ir iesēt baiļu sēklas, publiskot dažas “paraugprāvas”, un visi procesi parasti notiek viegli un iepriekš prognozējami. Šeit būtiska loma ir arī katrā cilvēkā pašā mītošajam pašcenzoram, jo neviens nevēlas nonākt pelēkajā zonā, kurā valda “bailes no dzīves neauglīguma” (2) un atstumtība.

Č.Milošs atsaucas uz kādu 30. gadu poļu antiutopiju rakstnieku, kura darbā minētas sirdsapziņas nomērdēšanas tabletes, kas izrādās lielisks palīgs produktīvai cilvēka karjerai totalitāra režīma apstākļos. Lūk, nekā jauna! Uzlabots cilvēks ir cilvēks, kuram nekas netraucē ceļā uz nebeidzamu progresu. Uzlabots cilvēks jūtas labi! Jau psihoanalīze bija Z.Freida centieni racionāli (zinātniski) sakārtot cilvēka apziņas dzīvi, pētot un izgaismojot gandrīz nepieejamo zemapziņas saturu, mēģinot radīt absolūti zinātnisku metodi, kā padarīt cilvēku veiksmīgi funkcionējošu.

Savā darbā “Kādas ilūzijas nākotne” Freids iedomātā dialogā ar iekšējo oponentu analizēja Rietumu sekulāro racionalitāti, nonākdams pie pravietiska secinājuma, ka tā, atšķirībā no dažādām teoloģiskām doktrīnām, “ir mēģinājums aizstāt pārbaudītu un efektīvi pilnvērtīgu ilūziju ar citu – vēl nepārbaudītu un indiferentu” (3).

Līdzīgas domas pauž M.Eliade darbā “Mūžīgā atgriešanās” (1949). Vēl nekad pasaule nav dzīvojusi vai nu bez arhetipiskas, mītos sakņotas, mierinošas atkārtojuma idejas, vai nu eshataloģiska, bet ticībā balstīta redzējuma, kas palīdz dzīvot un pārvarēt “izmisumu iepretī vēstures šausmām”.

Šodien aizvien ir aktuāli M.Eliades vārdi: “Mums gribētos, piemēram, zināt, kā iespējams paciest un attaisnot tik daudzu tautu mocības un izzušanu, kuras cieš un izzūd tikai tāpēc, ka ģeogrāfiskās situācijas dēļ tās ir nonākušas vēstures ceļā; ka tās atrodas līdzās impērijām, kuras tās nemitīgi pakļauj ekspansijām. Kā gan cilvēks var pārciest katastrofas un vēstures šausmas – no masu deportācijām un slepkavībām līdz atombombardēšanai, ja aiz tām viņš nevar sajust nekādu zīmi, nekādu transvēsturisku jēgu. Ja tās visas ir tikai sociālu, ekonomisku un politisku spēku akla spēle (propaganda) vai, vēl ļaunāk, to “brīvību” sekas, kas pieder mazākumam un kuras tas tieši izmanto uz vispārējās vēstures skatuves?”(4).

Tātad Rietumu racionalitātes radītais MI rīks varētu būt bīstams tieši tajā ziņā, ka tas ir nepārbaudīts, jau tuvākajā nākotnē, iespējams, nekontrolējams un galvenais – ētiski neierobežots.

20.gs. sākumā futūrisms izaicinošā (kurš tad to ņēma nopietni) manierē slavināja ātrumu, tehnoloģisko iespēju triumfu, kad “karš kā vienīgā pasaules higiēna” palīdzēs sagraut veco pasauli ar tās muzejiem, bibliotēkām – visu šo krāmu izgāztuvēm un kapsētām.

 “Cilvēka kundzība ir beigusies”, tiks “sagatavots mehānisks cilvēks komplektā ar rezerves daļām. Mēs atbrīvosim cilvēku no domas par nāvi – saprātīgās loģikas galamērķi”, – apsola F.T.Marineti savos manifestos (5) un poētiski pareģo pavisam tuvo nākotni.

Posthumānisms un transhumānisms šodien kā ideoloģija un pasaules uzskats, kā politiska izvēle nav vairs nekāds jaunums.

Transhumānistiem ir piedāvājums. Vilinošs, pat pārāk vilinošs salīdzinājumā ar zemākām nodokļu likmēm vai pieejamu paliatīvu medicīnisku aprūpi. Tas nozīmē ja ne gluži uzreiz nemirstību, tad drīzu kiborgizāciju, morfoloģisko brīvību, smadzeņu savienošanu ar MI, sintētisko orgānu 3D bioprintēšanu. Bet pats galvenais – jābūt apzinātai gribai atteikties no savas “cilvēciskuma izjūtas” (6). Jo tā patiesi ir pārāk saistīta ar pieķeršanos reliģiskām dogmām par viņsaules dzīvi, veco metafiziku un visiem tās ierobežojumiem.

Kādā no Kiborgu manifestiem lasāma tēze, ka “kiborgu pasaule saistās ar piedzīvotām realitātēm, kurās cilvēki nebaidās no radniecības saitēm ar dzīvniekiem un mašīnām” (7). Bet pagaidām viņu lielākais dzinulis ir ”iedzīt bailes jauno labējo kliķes pestīšanas shēmās” (8).

Zīmīgi, ka pirmie reālie brīdinājumi par dehumanizācijas draudiem rodas  Otrā Pasaules kara laikā un drīz pēc tam. Nerunāšu kādas paaudzes vārdā, bet domāju, ka esam bijuši lielu ilūziju gūstā, uzskatot, ka holokausts, fašisms un staļinisms ir ļaunums, kam pretī liekama demokrātiskas sabiedrības ideja kā pretspēks un reāli droša alternatīva. Mums šķita, ka Orvela antiutopijas vīzija ir tieši vērsta tikai uz labi pazīstama totalitārisma sejas atmaskošanu. Tāpēc lielu izbrīnu, neticību un pat vilšanos raisa paredzējumi, kas neiekļaujas mūsu vienkāršotajās shēmās.

“Pēdējie cilvēki ne vien nekļūs par priekšteču varas mantiniekiem, bet vairāk par jebkuru citu paaudzi cietīs no lielo plānotāju un uzlabotāju nelabvēlīgās ietekmes un paši vismazāk baudīs varu iespaidot savu nākotni” (9). Tā Klaivs Steiplss Lūiss raksta 1943. gadā.

“Cilvēka vara pār dabu nemainīgi nozīmē dažu simtu kundzību pār miljardiem. Turklāt saukt šos dažus par sliktiem cilvēkiem neklātos, jo tie vispār vairs nav cilvēki, jo izgājuši ārpus cilvēciskā, viņi nedomās šajās kategorijās, viņu galējais racionālisms attiecībā uz rīcības izvēli būs galēji neracionāls, patvaļīgi impulsīvs. Cilvēka atcelšana norisināsies komunistu un demokrātu rindās ne mazāk strauji kā pie fašistiem, varbūt iesākumā metodes var būt atšķirīgas brutalitātes pakāpes ziņā” (10). Pie tā strādājot visi, daži apzināti, citi vēl nē, piebilst K.S.Lūiss.

Tātad dehumanizācijas idejas rodas ne tikai atklāti brutālās totalitārās sistēmās. Šauri, vienpusīgi izprasta un praktizēta Rietumu racionalitāte arī var sagatavot un pamatot dehumanizāciju, jo radījusi tādas domāšanas un pasaules tveršanas formas, kas visu – dabu, otru cilvēku, citas kultūras, arī Dievu – padara par objektiem, kurus var pakļaut, ietekmēt, izmantot un ar tiem manipulēt.

Zināšanas ir vara un spēks – šis F.Bēkona sauklis, ignorējot I.Kanta brīdinājumus, tiek piepildīts ar reālu rīcību zinātnes un tehnikas laikmetā, sasniedzot kulmināciju MI piedāvājumā.

Kā mums pret to attiekties?  Vai kā pret neizbēgamu likteni?  Un galvenais jautājums, vai MI nākotnē risinās cilvēcei būtiskas problēmas, vai arī tiks izmantots šauru grupu varas nodrošināšanai?

Indikators sabiedrības pretestībai pret totalitārismu – tas ir, vienīgā pareizā viedokļa, pasaules uzskata un risinājuma uzspiešanu, – būtu atklātība, diskusijas, tātad dažādu viedokļu paušanas iespējamība sabiedriskajā telpā, kas varētu novērst vai mazināt šo bīstamību.  Pēdējie gadi diemžēl ir pierādījuši, ka Rietumu demokrātijas to nespēj nodrošināt, kā arī demonstrē nevarību pret Krievijas agresiju un starptautisko tiesību normu pārkāpumiem. Un mums ir jārēķinās ar visām no tā izrietošajām sekām.

Cilvēka esamības, dzīvības vērtība nav pamatojama tikai ar pragmatiskiem, racionāliem argumentiem. Ja mēs noraidām ideju par cilvēku kā garīgu būtni, kuras eksistences jēga sakņojas logosā vai Dievā, vai citādi formulējamā sākotnējā, mūsu prāta darbībai nepieejamā un neizskaidrojamā principā, tad mēs esam pavēruši durvis dehumanizācijai, kuru, visticamāk, nav iespējams apturēt ne ar kādiem apsvērumiem, likumiem vai moralizēšanu.

Protams, tas nenozīmē turēšanos pie kāda šauri reliģiski vai dogmatiski izprasta humānisma, kas ir tikpat apšaubāms kā sekulārais. Lai no tā izvairītos, piemēram, I.Kants savā  deontoloģiskajā ētikā pamatoja prāta autonomiju. Tomēr tā darbojas nevis patvarīgi vai situatīvi nosacītā veidā, bet Kategoriskā imperatīva absolūtajā un universālajā likumdošanas principā, kas, pēc būtības, ir tā pati saskaņa ar logosu.

Noslēgumā gribu atgādināt pirmo pasaules literatūrā zināmo (pirms 23 gadsimtiem šumeru kultūrā tapušo) literāro darbu, kurā, līdzīgi kā transhumānistu politiskajās programmās, risināta cilvēka nemirstības tēma. Poēmas par Gilgamešu galvenais varonis, kuram piederēja neierobežota laicīgā vara, iekāroja nemirstības ziedu, tomēr pēc ilgiem meklējumiem nonāca pie dažām vienkāršām patiesībām, kuras, kā parasti, vienmēr ir jau bijušas dotas un atrodas mūsu acu priekšā.  Vai mēs tās pamanīsim? Vai arī turpināsim celt savu Bābeles torni, spītīgi cerot, ka varbūt tomēr šoreiz izdosies.

1 – M.Heidegers, Vēstule par humānismu, Grāmata, R., 1991., 27.lpp.

2 – Č.Milošs, Sagūstītais prāts, R., 2022., 24.lpp.

3 – Z.Freids, Kādas ilūzijas nākotne, R., 1996., 64.lpp..

4 – M.Eliade, Mīts par mūžīgo atgriešanos, R., 1995., 160.lpp.

5 – Futūristu manifesti, žurnāls Grāmata, R., 1991., Nr.4.

6 – Par prezidentu zārka formas autobusā, D.Sīmaņa saruna ar Zoltānu Ištvānu, Rīgas Laiks,  2022.gada novembris.

7 – D.Haraveja, Kiborga manifests, žurnāls Strāva, nr.1.

8 – Turpat.

9 – K.S. Lūiss, Cilvēka atcelšana, Rīgas Laiks, 2021.gada jūnijs.

10  – Turpat.