Māksla: "augstā" un/vai "zemā"?

Guntars Ruņģis: Kurp eji Latvijas kultūra?

Raimonds Pauls: Cik ilgi var ciest?

Divu mākslinieku pārdomas par kultūras likteni. Viens no viņiem: populārākais latviešu komponists, otrs - operas solists. Savas domas vispirms lūdzam izteikt Latvijas Nacionālās operas solistu Guntaru Ruņģi.

Mani kā mākslinieku vienmēr ir satraucis kāds ļoti aktuāls jautājums. Kā iespējams paaugstināt vidējo klausītāja, skatītāja gaumi? Kā pacelt viņa prasības pēc kvalitātes iespējami augstāk. Šis ir ārkārtīgi smags temats. Analīzi vajadzētu sākt ar pirmsskolas iestādēm, skolu mācību sistēmu, turpināt ar augstskolām, teātriem un beigt ar televīziju un radio. Tas būtu apspriešanas vērts temats plašākā analīzē, ko vajadzētu veikt kompetentiem ekspertiem, tāpēc pieskaršos tikai dažiem aspektiem.

Viens no tiem - paša mākslinieka atbildība. Bieži vien labi mākslinieki „nolaižas” līdz lēta „šlāgera” līmenim, jo par to taču labāk maksā. Kā tas ir glezniecībā? Vai tiešām gleznotājs uztriepjot vienu svītru uz kartona plāksnes vai uzzīmējis komiksu uzskata, ka viņš ir radījis kaut ko nozīmīgu un paliekošu? Protams, pat ģeniālais P.Pikaso šķiet nav bijis bez grēka un ir balansējis starp mākslas patiesumu un naudas kāres diktētām vajadzībām.

Tas nenozīmē, ka māksliniekam būtu jāatsakās no mūzikas dažādības un pilnībā jāizvairās no tā saucamajiem „vieglajiem žanriem” (jo viņam ir arī no kaut kā jāpārtiek), taču var atrast labus piemērus, kā piesaistīt mākslai publiku citādākā veidā – apvienojot elementus no augsto (klasisko) un vieglo žanru arsenāla. Piemēram, Zigmāra Liepiņa izrādi „Parīzes Dievmātes katedrāle” apmeklēja ļaudis, kuri savu mūžu nebija spēruši savu kāju operā. Apguvuši operas žanra principus un nosacītību, kā nākamo izrādi viņi jau varētu apmeklēt Dž. Verdi operu „Traviata” vai Ž. Bizē „Karmenu” utt.

Labs piemērs šajā virzienā ir vijolnieks Raimonds Ozols, kurš būdams simfoniskā orķestra mūziķis, nekautrējas piedalīties dažādos ne tik akadēmiskos projektos. „Trīs Latvijas tenori” dzied akadēmiski nostādītās operas solistu balsīs, bet, pieaicinot Juri Kulakovu vai Jāni Strazdu, viņu balsis tiek ietērptas mūsdienīgākā mūzikas rakstā. Čellu grupa „Melo- M” veic nozīmīgu darbu, lai iepazīstinātu jauniešus ar klasisko mūziku, pārveidojot skaņdarbus roka ritmos.

Nesen kādā intervijā dzirdēju slavenu Latvijas komponistu sakām, ka viņam riebjoties roka un džeza mūzika un to skaņradis vispār neklausoties. Uzskatu, ka viņš sevi ļoti apzog, jo šajos mūzikas veidos ir pērles, kuras var pielīdzināt visaugstākā līmeņa klasiskajai mūzikai. Labs piemērs varētu grupa „Pink floyd”, „Yes”, King Crimson utt.

Savukārt tā saucamajā „nopietnajā mūzikā” ir sastopami skaņdarbi, kuru kvalitāte maigi izsakoties ir diskutabla. Var jau rakstīt sadomātus mākslas darbus it kā elitārai publikai un cerēt, ka kādreiz mākslinieka ģenialitāte tiks novērtēta, taču konkrētā šī vakara koncertā piedzīvot vilšanos, jo klausītāju rindas izrādās tādas patukšas.

Šķiet, ka mākslinieki un viņu publika arvien vairāk polarizējas. Vieni noslēgušies savas augstās mākslas ziloņkaula tronī rada mākslas darbus šauram ekspertu un cienītāju (mākslas gardēžu) lokam, savukārt otra tipa mākslinieki izpatīkot pūļa gaumei arvien zemāk nolaiž māksliniecisko prasību latiņu.

Sabiedriskajos masu mēdijos praktiski nenotiek nopietnas diskusijas par svarīgiem kultūras dzīves un mākslas jautājumiem. Ir jauki raidījumi, kur mākslinieki un kritiķi apmainās ar savstarpējām laipnībām vai atmiņām par seniem laikiem un to varoņiem, taču savas patiesās domas par šodienas situāciju visbiežāk patur pie sevis.

Reti, bet tomēr laiku pa laikam kāds mākslinieks „noraujas” un pasaka ko viņš domā patiesībā. Tas var būt izmisīgs, žultains visa apkārt notiekošā atmaskojums, kurā tiek izkliegta personiskā sāpe radikālā un apokaliptiskā formā. Tieši tādēļ tas tiek ignorēts, jo, pirmkārt, tā ir novirze no labā toņa, vispārpieņemtā izteiksmes standarta. Otrkārt, šādas atklāsmes ir retas un savā radikālismā ļoti atšķiras no ikdienā kritiķu un kolēģu paustā. Tāpēc to viegli ir norakstīt uz rakstura nenosvērtību, subjektīvismu vai vecuma marasmu.

Nereti mākslas ļaudis - nespēdami cīnīties ar sabiedrības vienaldzību, neizpratni vai seklumu - „klusām” nodzeras un zaudē savu augsto profesionālo līmeni. Tāpēc vēl jo vairāk tādus ir viegli ignorēt un izlikties, ka viņu paustais ir tikai šauri personisks viedoklis.

Ikdienā mākslinieka personība visbiežāk tiek pasniegta „dzeltenās preses” stilā, vai nu pārmērīgi izceļot negatīvo, piedauzīgo, perverso vai gluži otrādi parādot tikai sasniegumus, bezrūpīgo dzīvi, materiālās pārticības līmeni (neiedziļinoties ar kādām pūlēm nereti tas ticis sasniegts). Tādā veidā cilvēkus sasniedz vēstījums: ja jau mūsu „elks” var atļauties šādi dzīvot, ar ko tad mēs "vienkāršā tauta” esam sliktāki. Dzeršana, narkotikas, šķiršanās, skandāli, dažādas intrigas, atklāti meli, izvirtība, arī zagšana taču ir normāla parādība, vēl jo vairāk, ja to dara sabiedrības „krējums” jeb tā saucamā „elite”. Salīdzinot ar šiem perversajiem māksliniekiem (arī politiķiem) mēs taču esam nevainīgi kā jēriņi.

Izglītības, intelekta, nopietnu akadēmisku studiju trūkums liedz daudziem tiešām talantīgiem mūziķiem, māksliniekiem, dzejniekiem sasniegt augstu profesionālo līmeni, jo var taču kļūt vienā rāvienā par slavenību piedaloties šovos: dziedi, dejo, tievē ar vai bez zvaigznes u.tml. Tā tiek radītas jaunas „zvaigznītes”, kuras lielākoties neprot ne labi dziedāt, ne spēlēt, ne dejot, tomēr skaļa reklāma uz viņu koncertiem un šoviem nodrošina publikas pieplūdumu. Televīzija ir ieguldījusi līdzekļus un lielu piepūli, lai padarītu šos jaunos (vai ne tik jaunos) ļaudis populārus. Taču kāda viņiem ir nākotne? Un vai tādējādi netiek mazināta labas izglītības, profesionalitātes un gaumes nozīme?

Negribu noliegt televīzijas „šovus” kā tādus, jo starp tiem ir arī veiksmīgi projekti. Vienkārši ir vajadzīgs līdzsvars starp izklaidi un tā saucamo „nopietno mākslu”, starp reklāmu un faktisko māksliniecisko varējumu, starp ārējo atraktivitāti un saturu.

Cita problēma, kas visticamāk vismaz daļēji izriet tieši no mākslinieciskā līmeņa prasību pazemināšanas dažādos šovos, projektos un TV pārraidēs, ir jaunatnes vispārējā inteliģences līmeņa un gaumes degradācija. Mani brīžam pārņem izbrīns klausoties jauniešu intervijas radio vai TV, lasot viņu teikto internetā. Lielākā daļa neprot loģiski un saprotami izteikties.

Cits piemērs. Bieži mani ir lūguši uzsākt dziesmu kādā lielākā sarīkojumā vai viesībās. Es esmu bijis patiešām šokēts, jo praktiski neviens jaunais cilvēks nebija spējīgs noturēt melodiju. Mēs, latvieši, tiekam saukti par dziedātājtautu. Vai tas vairs atbilst īstenībai? Kā būs ar mūsu tautas skaistāko tradīciju - Dziesmusvētkiem? Ar „Gaismas pili” un ar svētuma pārdzīvojumu, kas atmodas laikā šķiet strāvoja no dziesmām, gleznām, izrādēm un māksliniekiem..

Vai mums ir kāds, kurš varētu uzņemties latviešu tautas garīgā vadoņa misiju? Padomju laikos un atmodas laikā tādi bija Imants Ziedonis, Jānis Stradiņš, mācītājs Juris Rubenis, Ita Kozakēviča, Jānis Peters...

Kur Jūs esat, jaunie Latvijas līderi? Lūdzu, atsaucieties! Palīdziet ... lai mums visiem kopā izdotos kaut nedaudz izmainīt šo pasauli, atrodot ceļu ārā no bedrēm un krīzēm, radot cerību tautai!

Atceros atmodas laikā daudzus aizrāva filma, kuras noslēgumā skanēja vardi: „Priekš kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz templi?”

Kurp eji tu – mūsdienu Latvijas kultūra?

Guntars Ruņģis, Latvijas Nacionālās operas solists.

Em.Dārziņš - Spāniešu romance: dziesma

Ar operas solista pārdomām sasaucas pavisam cita žanra mūziķa izteikumi – dažas epizodes no intervijām, ko devis komponists un pianists Raimonds Pauls gatavojoties savai 75 gadu jubilejai.

Raimonds Pauls. Cik ilgi var ciest, vells lai parauj!

Saruna ar Inesi Lūsiņu. Diena - trešdiena, 12. 01. 2011.

Saruna ar Elitu Veidemani Neatkarīgā Rīta avīze - trešdiena, 12.01.2011.

Tagad visi runā par Latvijas tēla nešanu pasaulē. Piedodiet, bet vai nevajadzētu vairāk runāt un domāt par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šeit, Latvijā? Protams, es apsveicu jebkuru mūsu tautas pārstāvi, kas izsities pasaulē, kļuvis tur pazīstams un slavens, piemēram, Elīna Garanča. Lieliska balss, milzīgs darbs, izcila karjera. Bet kāds gan viņai tagad sakars ar Latviju? Tikko skatījos Vīnes koncertu, tur dziedāja arī Elīna, bet ne ar vienu vārdu šajā koncertā netika minēts, ka viņa dzimusi Latvijā. Un tas ir normāli: Vīnes simfoniskajā orķestrī spēlē, piemēram, japāņi, krievi, austrieši, ebreji, un nevienam netiek jautāts – kur tu esi dzimis? Varbūt kādās privātās sarunās kāds izsakās par šādām lietām, ne vairāk.

Bet... Laikam man par sevi tagad jārunā. Četri izpārdoti vakari Nacionālajā operā, teātra izrādes – izpārdotas, un tas viss taču notiek Latvijā. Mēs strādājam Latvijas auditorijai, saviem cilvēkiem, kuri nekur nav aizbraukuši un nekur arī netaisās braukt. Bet daudziem pastiprināta interese par aizbraukušajiem, sak, kā viņiem iet tur – tajā Īrijā? Vai viņi Saeimas vēlēšanās ir nobalsojuši? It kā viņus tas interesētu... Labāk padomājiet, kā cilvēki dzīvo mūsu laukos. Vajadzētu paskatīties uz partiju, kuru neviens neaiztiek, – uz zaļzemniekiem. Šīs partijas rokās taču ir Zemkopības ministrija, tai vajadzētu domāt par to, kas notiek ar Latvijas laukiem. Kaut kā neredzu šīs rūpes. Bet ko nu man tagad spriest...

– Tieši tagad jūs varat spriest.

Tā jau tas mūždien bijis ar to mūsu inteliģenci: mēs parādāmies tikai tajos brīžos, kad notiek kaut kas dramatisks. Piemēram, Tautas frontes laiks. Tad tie inteliģenti izlīda priekšplānā, emocionāli sacerēja dzejoļus un mūziku... Bet tagad? Rīga būšot Eiropas kultūras galvaspilsēta. Ko darīs inteliģence šajā sakarā? Es, piemēram, nekādi nespēju saprast, kas notika Šanhajā. Kāpēc man tagad mēģina iestāstīt, ka tas gaisa tunelis, kur tie cilvēciņi lidinājās, ir kaut kas Latvijai raksturīgs un ka tas pārstāvēja Latviju? Man jau nekas nav pretī, ka viņi tur plivinājās, bet kāds tam sakars ar Latvijas tēlu? Vai nebūtu bijis vērtīgāk, ja Latviju Šanhajā pārstāvētu, piemēram, Elīna Garanča? Bet ko tas gaisa tunelis? Tā īpašnieki laikam sakāvās, kaut ko nesadalīja... Būtu labāk šprotes reklamējuši.

– Jums vajadzēja braukt uz Šanhaju.

Nē, man to nevajadzēja. Es esmu uzticīgs Latvijai – atšķirībā no daudziem citiem. Kaut gan man iespējas aizbraukt, domāju, ir daudz lielākas nekā vienam otram citam. Uzskatu, ka tie cilvēki, kas palikuši dzīvot Latvijā, arī ir kaut ko pelnījuši. Bet par to Latvijas vārda nešanu pasaulē... Visvairāk un efektīgāk mēs to nestu, ja pārējā pasaule brīnītos – lūk, cik labi šeit dzīvo cilvēki! Lūk, kāda te ir augšupeja!

Tāpēc jāpriecājas, ka tomēr atrodas latviešu mākslinieki, kas spēj iziet uz lielākiem tirgiem. Tas nozīmē, ka mums ir talantīgi cilvēki. Šie cilvēki iziet pasaulē, par spīti tam, ka ne tikai kultūra, bet arī izglītības sistēma Latvijā ir izvarota. Sabradāts ir viss, ko tik vien varēja sabradāt. Un ko dara Izglītības ministrija? Ap 200 ierēdņu aizņem milzīgas telpas. Gan Kultūras, gan Izglītības ministrijā vajadzētu palikt – lielākais! – desmit ierēdņiem. Un viss! Ko tādu veic tie 200 ierēdņi? Reformē izglītību? Jā, likvidē skolas. Un Kultūras ministrija? Nemelojiet, jūs neko nedarāt! Koncertzāli būvēsiet? Nestāstiet! Ar mokām to bibliotēku uzcelsiet, bet pagaidām vēl neviens nezina, ar ko tas viss beigsies.

– Nu, kā, gaismas pils beidzot apgaismos tautu.

Jā, kā tad. Tādu gaismas pili jau Dubaijā uzcēla. Vizuāli tādu pašu slidkalniņu.

– Kas jums šodien sagādā prieku?

Man bija ļoti patīkamas gada beigas. Mani uzaicināja piedalīties operas koncertos. Un ja vēl publika tevi atsaucīgi uzņem... Lūk, tas ir prieks. Blakus man bija jauni, talantīgi mūziķi – Raimonds Petrauskis un Rihards Zaļupe – arī tas bija prieks. Par spīti tam, ka mugura sāpēja. Prieks, ko dod publikas atsaucība, ir labākā dāvana, ko nevar ne par kādu naudu nopirkt. Nav iespējams piespiest publiku, lai tā tev aplaudē. Tas vai nu ir, vai nav.

Par panākumiem runājot... Man viena lieta nav skaidra. Kāpēc Spēlmaņu naktī nav nominācijas „Vislabāk pārdotā izrāde?” Kāpēc? Visā pasaulē tas ir obligāts rādītājs. Kam tad mēs strādājam, ja ne skatītājam?

Pie mums ir citādi: ai, nu, ko jūs – tas taču tikai kaut kāds kases gabals! Bet tā izrāde, kurā sēž desmit cilvēki zālē, lūk, tas ir lielisks un dziļu domu pilns darbs!

– Gadumijas laiks jums vienmēr bijis pļaujas laiks?

Šogad nebija. Vecgada koncertos Operā biju tikai viesis, kas spēlē regtaimus. Ciktāl tādos koncertos ar simfonisko orķestri iespējams aiziet? Tikai līdz amerikāņu mūzikliem. Nu visi ticīgi kļuvuši: pēdējos gados šajā laikā mums vispopulārākais vārds ir «aleluja!» un visi nu uzstājas baznīcās. Es arī piedalījos. Ja tā ir labdarība, es atbalstu.

– Ticat, ka Latvijā viss ies uz labu?

Esmu optimistisks, bet neatstāj sajūta, ka kaut kādos punktos buksējam.

– Ne jau nu mūzikā?

Mums tagad ir divi diriģenti ar pasaules vārdu, bet vai nav paradoksāla situācija, ka mums Latvijā visu laiku jāmeklē ārzemju diriģenti? Vai ir kāds, kurš tepat Latvijā dara melno darbu ar orķestri? Tiklīdz viņš jau ir mazdrusciņ iejuties, viņam jau ir līgums ārzemēs… Tas pats ar dziedātājiem un citiem solistiem. Mums nav pat kārtīgas koncertzāles. Nu labi, parādījās Demakovas sapņu pils uz Daugavas. Var jau būt, ka izskatītos efektīgi. Lai gan, skatoties uz topošo bibliotēku, man nekādas dižās emocijas nerodas, jo ļoti līdzīgu celtni esmu jau redzējis Dubaijā…

– Diriģents Andris Nelsons solīja te atgriezties ar Birmingemas simfonisko orķestri, ja vien būs uzcelta koncertzāle…

Tā nav ne mana, ne kāda cita kaprīze, koncertzāle ir vizītkarte. Tāpat kā opera, teātris, valsts mākslas muzejs. Bet kur tā ir? Ar ko varam lepoties? Ar Dzintaru koncertzāli, kas ir nožēlojamā stāvoklī? Vasarā biju aizbraucis tepat netālu uz festivālu Vitebskā – tur uzbūvēta lieliska brīvdabas celtne ar ģērbtuvēm, slēgto jumtu, infrastruktūru. Bet mums skatuves pusē ir tikai viena tualete pārsimt cilvēkiem.

– Aizrunājāmies gan pat svētkos līdz tualetei…

Bet tualete ir viens no kultūras rādītājiem. Būvējiet vienalga kur, bet uztaisiet! Diemžēl biju viens no iniciatoriem, kas izgāzās ar ideju par Kongresu nama pārbūvēšanu.

– Kāpēc izgāzās?

Tāpēc ka neviens negrib ar to nodarboties. Nu negrib! Bet es redzu, ka varētu padziļināt skatuvi un ka visu var izdarīt. Lai tur ir ērti, lai tur ir arī kafejnīca, lai tur ar baudu var aiziet. Uz ko ejam tagad? Uz to pašu padomju laiku kulta celtni, kas bija paredzēta partijas kongresiem. Nu tad mācieties no tā, cik klusi un mierīgi tika savesta kārtībā krievu drāma. Kamēr mēs te muļļājamies, tikmēr mūsu kaimiņi, par kuriem ne vienmēr atzinīgi izsakāmies, iet strauji uz priekšu. Strauji.

– Ar to domājat «lēnos igauņus»?

Nē. Es runāju par Baltkrieviju. Mēs te spriedelējam visādos toņos: diktators pie varas un tā tālāk. Bet valstī ceļi ir kārtībā un daudz kas cits. Mēs viņu ceļiem nestāvam ne tuvumā. Mums ir viena maģistrāle Rīga–Liepāja. Tikai muļļājamies.

– Kas par vainu?

Vai ir kāds, kurš grib uzņemties atbildību? Sēdēdams Saeimā, esmu daudzreiz klausījies, cik maz līdzekļu tiek dots kultūrai. Bet es uzskatu, ka kultūrai tik maza tā naudiņa nemaz nav. Tikai paanalizējiet, kur tā aiziet! Es uzskatu, ka vajadzēja dot jauno mūziķu, mākslinieku izglītībai, bet apskatieties, cik radīts visādu departamentu, cik cilvēku strādā Kultūras ministrijā. Ar ko viņi nodarbojas? Sadala budžeta naudiņu vienreiz gadā? Savā laikā mums bija jāatbild par namiem, par remontu. Tagad tas ir noņemts nost. Kas paliek? Viņi saka: mums ir jāizstrādā kultūras politika. Tad kur un kāda tā ir?

– Kur tad koru sadziedāšanās, ko saucām par Raimonda Paula dziesmu svētkiem?

Tagad esmu pret tādu sadziedāšanos, lai gan pats to iesāku. Sadziedāšanās ir degradējusies. Paskatieties, kad televīzijā rāda kopdziedāšanu pie Brīvības pieminekļa. Viņi taču vārdus nezina, meldiņus nezina. Kas tā par kopdziedāšanu! Nu labi, nevar prasīt, lai tauta visu zinātu. Priekš kam censties, ja karaokē viens mauj priekšā un tu kā mērkaķis, papagailis pakaļ?! Diemžēl pats koris arī nezina, ar mokām dzied no lapiņām. Bet Māris Sirmais ar Kamēr… pat vienkāršu dziesmiņu unisonā interpretē tā, ka ir bauda klausīties. Viņš spēj paiet nost no akadēmiskā žanra, un es tur nekādu noziegumu neredzu.

– Kā atrodat savu dzeju?

Savā laikā viens no pirmajiem pieķēros Austrai Skujiņai. Tajā ir kaut kas tāds, kas pievelk! Viņas traģiskā dzīve, tā sauktā bohēma ar dzejniekiem: naudas viņiem nebija, viņi dzēra. Nelaimīga mīlestība, pašnāvība, ielecot Daugavā. [...] Dzeju iznest var tikai izpildītājs. Tā ir aktieru priekšrocība. Sudrabkalna pirmskara laika dzeja ir lieliska. Es nezinu, vai šodien kāds tā varētu. Mūsu dzeja, it sevišķi liriskā, ir ļoti skaista. Tā nav banāla. Koncertu sākšu ar Belševicas frāzi: «Visi koki Dieva doti.»

– Redz, kā! Dzejai un mūzikai iedvesmo tikai «nepareizās» dzīves.

Tā iznāk. Bārda miris ar diloni, Poruks vispār sajuka… Mākslā nav vienas taisnības. Svarīgi tikai, vai tu spēj noskaņot klausītāju. Vai klausītājs tevi atbalsta. Tas mūsu darbā ir būtiskākais, ne jau uzrakstīt kaut kādu supersarežģītu darbiņu, ko vienreiz nospēlēt un nolikt plauktā. Kad strādāju filharmonijā, mans uzdevums visus tos gadus bija uzturēt filharmonijas kolektīvus. Vajadzēja radīt programmas, uz kurām nāk cilvēki. Mūs visi lamāja, ka dziedam lētas dziesmiņas, bet mēs pelnījām naudiņu.

Kas tagad teātrī skaitās negatīvākais? Kases gabals! Bet, mīļie draugi, ko teātris darīs bez tiem kases gabaliem? Nav jānogrimst lētumā. Dailes teātrī man patika komēdija Ja mana sieva uzzinās…. Lūk, talantīgs angļu žurnālists var uztaisīt komēdiju vienā istabā, visi smejas no pirmās ainas līdz pēdējai. Prīmā! Bet pēc tam jūsu draudzenes, cienījamās kritiķes, iet ārā un gānās: lēti joki, prasti, fui! Es tā neteiktu. Uztaisi tā, lai cilvēki bez pārtraukuma smejas! Apbrīnoju aktieri, kuram jātēlo līķis skapī. Normālos teātros skapī iekarina manekenu, bet mums tur dzīvu aktieri divas stundas!

Operā pēdējo redzēju Jevgeņiju Oņeginu. Bet vai emocionāli šis iestudējums iedarbojas? Man blakus sēdēja iereibis sponsors un tad, kad otrā cēliena sākumā aizgāja viens ar to pliko pakaļu, skaļi man teica: klausies, vai tas ar pliko d…. ir Oņegins vai Mauglis? Cilvēki apkārt sāka zviegt, es nezināju, kur aiz kauna likties, bet viņu apklusināt nevarēju. Eksperimenti… Lai tie ir, tomēr lielākā daļa cilvēku iet uz operu, lai labā izpildījumā paklausītos iemīļotas ārijas. Manuprāt, labi nodziedāt, nospēlēt – tas ir galvenais uzdevums. Dekorācija ir tikai fons. Taču tagad ir citi kritēriji – vispirms vērtē režisoru. Vācijas operteātri visu laiku iet uz galējībām. Kāpēc? Tad paņemsim kādu Rembranta gleznu – man tā nepatīk, un es piezīmēšu klāt ūsas!

– Jūsu novēlējums mums visiem jaunajā gadā?

Ja jums ir iespēja, dariet savu darbu! Nekas nemainīsies, kamēr tikai domājam par pabalstiem, atceramies traģisko pagātni un bez pārtraukuma ciešam. Cik ilgi var ciest, vells lai parauj! Vienreiz jāmetas iekšā un jādara. Kad redzu mūsu bezcerību un dzirdu, ka labi ir tikai Igaunijā, – to nevaru ciest. Igauņiem, piemēram, tik labu koru kā mums nav. Žēlodamies tikai paši sevi pazemojam. No tā jātiek vaļā!

Diskusijas rosināšanai: