Kristus ir augšāmcēlies?

PRIECĪGAS LIELDIENAS! Piedāvājam Atjaunotnes lasītājiem divus rakstus par Lieldienu tematiku: Dr. A. M. Jerumaņa pārdomas par Lieldienu notikuma vēsturisko ticamību un Katoļu baznīcas viedokli par latviešu Lieldienu tradīcijām, ko izklāstījis Dr. A. Priede.

Kristus patiesi ir augšāmcēlies! Autors: Andris Marija Jerumanis, priesteris, Šveices Lugāno universitātes profesors, teoloģijas zinātņu doktors

Lieldienas ir prieka svētki. Ja senajiem latviešiem pirms kristietības pieņemšanas 13. gs. Lieldienas bija saistītas tikai ar pavasara saulgriežiem un prieks izrietēja no pavasara un saules atnākšanas, tad līdz ar kristietību tie ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Tas nenozīmē, ka tiek noliegta pavasara nozīme un dabas skaistums. Nē. Bet šiem svētkiem tiek dota jauna nozīme un latvietim tiek parādīts kaut kas, ko viņš nevarēja pat iedomāties, kas piepilda viņa ilgas pēc patiesa prieka un sniedz atbildes uz mūžības meklējumiem, ar kuriem caurstrāvotas tautas dziesmas.

Kristus augšāmcelšanās caurstrāvo laiku. Mēs nevaram to analizēt no tīri pozitīvas, vēsturiskās puses, jo saistība ar vēsturi ir netieša: caur apustuļu liecību, sākotnējās Baznīcas liecību un tukšo kapu, un varbūt arī Turīnas līķautu. Ja vēlamies sniegt atbildi par Kristus augšāmcelšanos, tad jāuzsver, ka vienīgais zinātniskais ceļš ir meklēt liecības par šo notikumu. Liecinieku ceļš ir nozīmīgs, lai analizētu patiesību par kādu notikumu. To mēs darām katrreiz, kad vēlamies padziļināt zināšanas par kādu notikumu. Mūsu vecāki mums liecina par ģimenes vēsturi, tiesas prāvās liela nozīme tiek piešķirta lieciniekiem, kuri ir aicināti liecināt zem zvēresta. Ejot pa šo ceļu, mēs varam nonākt pie slēdziena, ka Jēzus augšāmcelšanās ir reāls notikums, kas sakņojas vēsturē un ar kuru varam tuvāk iepazīties.       

Lai labāk saprastu, kāpēc ir reāls pamats ticēt tam, ka Kristus patiešām ir augšāmcēlies, ir jāņem vērā viens nozīmīgs aspekts. Jaunās Derības teksti mums atklāj, ka mācekļi pēc Kristus nāves aizbēga (sk. Mk 14,50), jo uzskatīja, ka viss ir zaudēts (sk. Lk 24,19-21). Taču notiek "kaut kas", kas radikāli izmaina šo viņu nostāju un dara viņus spējīgus uzsākt jaunu dzīvi un nodibināt pirmo kopienu. Tas "kaut kas" ir Lieldienu ticības vēsturiskais kodols. Mums ir jāizskaidro, kas ir iemesls šīm radikālajām pārmaiņām apustuļu uzvedībā, dzīvē un misijas iesākšanā. Ir grūti iedomāties, ka ticība uz Kristus augšāmcelšanos būtu iespējama, ja Jēzus nebūtu parādījies apustuļiem un citiem kā augšāmcēlies. Tad arī Baznīca nebūtu, jo Kristus nāve būtu izklīdinājusi pirmo mācekļu pulciņu. Taču notiek tieši pretējais. Pēteris un pārējie apustuļi radikāli izmaina savu dzīvesveidu, atstāj zvejnieka amatu, ģimeni un dodas sludināt visā Romas impērijā neprātīgu ziņu, kuru uzskata par labo vēsti visai pasaulei, un viņu uzticība šai trakajai misijai ir tik liela, ka visi mirst mocekļu nāvē. Parasti melu un nepatiesības mērķis ir gūt sev kādu labumu, bet vai tad kāds mirtu par meliem un kādu izgudrotu notikumu? Visloģiskākā atbilde ir uzticēties šai Lieldienu liecībai, kura liecina par kādu vēstures notikumu. Jēzus augšāmcelšanās ir tas "kaut kas", kas izskaidro mācekļu radikālo pārmaiņu, un pieņemt šo faktu nozīmē pieņemt, ka Dievs var iejaukties pasaules vēsturē un tajā atstāt pēdas, kuras varam vēsturiski konstatēt. Taču ir nepieciešama arī sirds atvērtība un ticība. Mācekļi uz Emaus ceļa sākumā neatpazīst Kristu, jo viņu ticība ir vāja. No vienas puses mēs esam kā apustulis Toms, kurš vispirms grib ielikt pirkstu Kristus brūcēs, lai ticētu, un Kristus viņam to neliedz, taču Viņš arī liek mums saprast, ka nākotnē, pēc Viņa uzkāpšanas debesīs, mēs Viņu sastapsim tikai ticībā (Svētajos Rakstos, Euharistijā un Baznīcā). Neviena Kristus vēsturiskās augšāmcelšanās liecība nevar kļūt par zīmi, ja nav ticības.

Ko nozīmē Lieldienas konkrēti Latvijas kontekstā? Tas vispirms ir milzīgs avots cerībai. Tas atver un paplašina mūsu redzesloku un liek mums pārdomāt, kas ir cilvēks, kura saknes ir Debesīs - kā to teica Zenta Mauriņa. Lieldienas ir atvērts logs uz mūžību. Augšāmcelšanas liecība, ko mums uz Latviju atnesa pirmie kristiešu misionāri, ir liecība, ko esam saņēmuši no mūsu vecākiem, skolotājiem vai arī no vecvecākiem Padomju laikā. Tas ir mantojums, kas ir palīdzējis izdzīvot ļoti daudziem cilvēkiem gan Sibīrijā, gan Padomju Latvijā. Šodien atradodamies jaunu izaicinājumu priekšā. Kā izdzīvot jaunā pasaules kontekstā, paturot savu cilvēciskumu un nekļūstot par mežoņiem vienam pret otru? Kas var dot pamatu cilvēka dzīvei un palīdzēt pārvarēt eksistenciālās bailes, kas pārņem katru no mums? Kas var dot spēku panest slimības krustu, vecuma nastu, neveiksmi jaunības gados...?

Kristus augšāmcelšanās gaismā mēs vairāk saprotam, ka mūsu dzīvei ir jēga, kas transcendē materiālās vērtības. Mēs arī saprotam, ka mūsu izvēlēm un rīcībai jābūt atbildīgai mūžības priekšā. Kristus uzvara par nāvi ir arī uzvara pār mūsu iekšējo ļaunumu, kas iznīcina mūsu iekšējo harmoniju un liek zaudēt sirds mieru, ietekmējot apkārtējos cilvēkus, ar kuriem sastopamies. Kristus augšāmcelšanās atbrīvo cilvēku no sava "es gūsta", palīdzot viņam jau šeit virs zemes piecelties un saprast, ka nav bezcerīgu situāciju.

Mums ir jāsaprot, ka, ja mēs atgrūžam kristīgo mantojumu vai esam pret to vienaldzīgi, vai to relativizējam, tad mēs atsakāmies no vienreizējas atslēgas, kas ļauj saprast mūsu dzīves un visas pasaules jēgu. Pat ja dzīvojam sabiedrībā, kurā pastāv citi viedokļi un kurus respektējam, mēs tomēr vēlamies dalīties ar mūsu kristīgo liecību par Kristus augšāmcelšanos, un tāpēc katram Latvijas iedzīvotājam Lieldienās sakām: Kristus patiesi ir augšāmcēlies! Viņš ir mūsu prieks un mūsu cerība! Priecāsimies par dzīvi mūžīgās dzīves gaismā! Bet ja mūs ir piemeklējis krusts, tad nesīsim to ar Kristus spēku, kas izriet no Lieldienu noslēpuma!

Romas katoļu baznīca Latvijā: Lielākā daļa tradicionālo Lieldienu izdarību nav pretrunā ar kristietību

Lielākā daļa tradicionālo Lieldienu izdarību, tajā skaitā, olu krāsošana un šūpošanās, nav pretrunā ar kristietību, plašsaziņas līdzekļiem izplatītā paziņojumā norāda Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.

Kā skaidro Laterāna Pontifikālās Universitātes filiāļu Rīgas Teoloģijas institūta un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docētājs priesteris Andris Priede, Lieldienas, līdzīgi kā Ziemassvētki, ir tie svētki, kuros savijas gan kristīgā, gan tautiskā tradīcija. Ir daudz dažādu Lieldienu simbolu un rituālu, kurus parasti uzskata par pagāniskiem, tautas kultūrai atbilstošiem, taču patiesībā liela daļa no tiem ir cieši saistīti ar kristīgo tradīciju. Turklāt gandrīz visas no tautiskās tradīcijas formām ir integrējamas kristietībā. Tomēr esot jāuzmanās, lai zem šīm formām nebūtu maģijas un tās elementu. Taču tas ir atkarīgs no katra personīgās attieksmes un skatījuma uz tradīciju. Priesteris arī uzsver, ka kristiešiem nav jābūt fundamentālistiem, kuri cīnās pret tradīciju.

Lieldienu tradīcijās esot rodami daudzi kristīgi simboli. Piemēram, arī šūpošanās var tikt interpretēta kā Kristus augšāmcelšanās simbols. "Šūpojoties mēs paceļamies, atraujamies no zemes. Tāpat arī Kristus pēc augšāmcelšanās bija brīvs no matērijas smaguma. Ir labi, ka tā ir specifiska šo svētku rotaļa," skaidro priesteris Priede, norādot, ka reliģisko svētku un kulta saistīšana ar rotaļu atbilst bibliskajai mentalitātei.

"Šī kultūra ir attīstījusies kristīgā vidē. Ja mēs šodien vēršamies pret tautisko, tad diskreditējam pirmo misionāru ieguldījumu. Mēs varam būt pārliecināti, ka misionāri nebūtu tolerējuši to, kas ir pretrunā kristietībai. Vairāk uzmanības jāpievērš nevis pašai tradīcijai, bet tam, kā cilvēks uz to raugās, kāds ir viņa mērķis," atzīmēja Priede.

Gavēņa pēdējā nedēļa, saukta arī par kluso nedēļu, tiek iesākta ar Pūpolu svētdienu. Ikvienam zināma tradīcija šīs dienas rītā pērt mājiniekus ar pūpolu zariem, novēlot tiem veselību. Taču pūpolu simbolika tiek izmantota arī Baznīcas tradīcijā Latvijā. Priede skaidroja, ka pūpolu izmantošana saistāma ar to, ka pirmās misionāru paaudzes centušās piedāvāt vietējiem iedzīvotājiem saprotamas kristietības formas.

"Iespējams, ka jau pirmskristietības laikā latvieši izrādījuši cieņu pūpolam, kā pirmajam kokam, kurš pavasarī uzplaukst. Taču, ja arī tā ir bijis, šī tradīcija ir integrēta kristietībā. Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē, viņa mācekļi lauza pirmos zaļos zarus, kas bija, un klāja tos viņam priekšā. Protams, tur nav tik izteikta gadalaiku maiņa kā Latvijā, tomēr visticamāk tajā laikā zaļi bija palmu un olīvkoku zari. Savukārt Latvijā pirmie, kas līdz Lieldienām paspēj uzplaukt, ir pūpoli," skaidroja Priede.

Lieldienām tradicionāla ir arī olu krāsošana un ēšana. Tā nav tikai Latvijai raksturīga simbolika, tā sastopama visā Eiropā, norāda Priede. Ola pati par sevi esot atdzimšanas simbols - cālis, kurš izšķiļas no olas, atgādina par Kristu, kurš augšāmceļas no kapa.

Viena no leģendām par to, kā attīstījusies olu krāsošanas tradīcija, saistāma ar Marijas Magdalēnas tikšanos ar Romas imperatoru Tibēriju. Tolaik bija tradīcija imperatoram kaut ko dāvināt. Leģenda vēsta, ka Marija Magdalēna uzdāvinājusi imperatoram olu un pasludināja par Kristus augšāmcelšanos. Imperators tam neesot gribējis ticēt un apgalvojis, ka tas ir tikpat ticami, kā tas, ka ola, ko sieviete atnesa, varētu palikt sarkana. Un tūlīt tā arī noticis - ola kļuvusi koši sarkana. Raksturīgi, ka tradicionāli olas tiek krāsotas tieši sarkanīgos toņos, Latvijā - sarkanīgi brūnos. Likumsakarīgi, ka sarkanā ir arī Kristus ciešanu krāsa, uzsver Priede.