Klimata pārmaiņas

Ojārs Balcers, Dr. phys.  

Klimata  pārmaiņu  temats  nav  jauns,  un  tas  noteikti  ir  daudz  apspriests.  Ko  darīt,  vai  darīt,  cik  liela  ir cilvēku  ietekme.  Skaidrs  ir  viens  – klimata  pārmaiņas  notiek.  To  apliecina  novērojumi,  mērījumi  un modeļi.  Klimata  pārmaiņu  fizika  (virzītājspēki  un  mehānisms)  zinātniekiem  lielos  vilcienos  bija  skaidra jau  vairāk  nekā  pirms  simt  gadiem  un  publicēta  arī  Rīgā  kādreiz  strādājušā  zviedra  un  Nobela  prēmijas laureāta  Svantes  Arrēniusa  darbos.  Laikam  ejot,  modeļi  tika  precizēta,  un  t.s.  Romas  kluba  modeļos 20.  gs.  70.  gados  publicētie  modeļi  (sk.,  The  Limits  to  Growth)  rāda,  ka  planētas  fizikālie  ierobežojumi nav  savietojami  ar  izvēlēto  nepārtrauktas  ekonomiskas  izaugsmes  ceļu. 

Tagad  ir  pagājuši  50  gadi,  kuru laikā  ir  daudz  rakstīts  un  runāts,  bet  krietni  mazāks  izdarīts,  lai  t.s.  siltumnīcefekta  gāzu  emisijas  arī  reāli samazinātu.  Interesanti,  ka  ārēja  ietekme,  kā  Covid-19  pandēmija,  pēdējos  gados  būtiski  samazināja  SEG emisijas.

Klimata  pārmaiņas  notiek  gan  šajā  gadsimtā  (1.  attēls),  jūras  līmenis  paaugstinās  (2.  attēls),  bet  klimata pārmaiņas  notika  arī  tad,  kad  mūsdienu  cilvēka  un  sabiedrības  nemaz  vēl  nebija  (3.  attēls).  Tātad  nebija arī  samazināmu  SEG  emisiju. 

1.  attēls.  Globālās  temperatūras  izmaiņas  no  1850.  gada  līdz  2020.  gadam.  Attēli  no  http://climate-labbook.ac.uk  un  CNN.

 2.  attēls.  Izmērītās  izmaiņas  jūras  līmenī. 

Ko  tas  nozīmē  Latvijā  šajā  gadsimtā,  ģeoloģisko  mērogu  acumirklī?

Klimata  pārmaiņu  procesi  izraisa  intensīvākus  nokrišņus,  neprognozējamus  laikapstākļus,  statistiski  īsāku sniega  segu,  sugu  sastāva  maiņas,  augu  areālu  pārvietošanos  ziemeļu  virzienā   un  izmaiņas  jūras  līmenī. Palielinoties  temperatūrai  kūst  ledāji,  bet  palielinoties  CO2  koncentrācijai  atmosfērā,  vairāk  CO2 absorbējas  okeānos,  tie  paskābinās  un  silst.  Var  arī  sākties  straumju  kustības  maiņas.  Runa  ir  par nelineāru  sistēmu,  kura  nav  pilnībā  prognozējama.

Tas  nav  tā,  –  kamēr  citur  būs  lielas  problēmas  un  plūdi,  pie  mums  paliks  tikai  nedaudz  siltāks  un  varbūt jūra  pavirzīsies  vairāk  iekšzemē.  Piemēram,  ir  dažādi  scenāriji,  kas  prognozē  t.s.  ekstrēmpunktu  (angliski, tipping  points)  pārsniegšanu,  pēc  kuriem  jau  cilvēku  dzīve  būtu  daudz  nekomfortablāka  un  daudzās vietās  arī  neiespējama  esošajā  veidā.

Neitrāls,  bet  labs  avots  latviešu  valodā  par  šo  tēmu  ir: www.meteo.lv/lapas/laika-apstakli/klimatiska-informacija/latvijas-klimats/latvijas-klimats?&id=1199&nid=562

Bet  svešvalodās,  protams,  var  ieteikt  lasīt  ANO  Klimata  pārmaiņu  starpvaldību  padomes  jeb  IPPC sagatavotos  ziņojumus: www.ipcc.ch

3.  attēls.  Temperatūras  un  CO2  koncentrācijas  atmosfērā  pēdējo  400  000  gadu  laikā.  Dati  ir  iegūti Antarktīdas  ledus  vairoga  dziļurbumos.  Tie  ir  eksperimentāli,  nevis  modelēti  dati.  Klimats  mainās  ne tikai  tagad,  bet  arī  agrāk.  Dzīvās  būtnes  pielāgojas  faktiskajiem  apstākļiem  uz  planētas.  Temperatūras pieaugumam  seko  jūras  līmeņa  augstums.   

Ir  jāsaprot  arī  tas,  ka  cilvēka  ietekme  uz  planētu  nav  vienīgā.  Klimatu  pārmaiņu  procesus  lielā  mērā ietekmē  arī  citi  apstākļi  –  vulkānu  izvirdumi,  ugunsgrēki  un  Saules  aktivitāte.  Proti,  mēs  saskaramies  ar termodinamisku  ilgtermiņa  problēmu,  kas  var  izrādīties  ļoti  bīstama,  bet  ne  viss  ir  mūsu  rokās  pat,  ja  mēs saliktu  kopā  visus  intelektuālos,  ekonomiskos  un  politiskos  resursus.  Šī  ir  bezprecedenta  krīze,  kas attīstās  lēni,  bet  sabiedrība  nedrīkst  pieļaut  jau  nosaukto  kritisko  punktu  sasniegšanu.  Šobrīd  politiski pieņemts  (Parīzes  nolīgums)  ir  vērtība  1,5  oC  (manuprāt,  arī  tas  jau  ir  ļoti  optimistisks  vērtējums,  bet  tas ir  politisko  sarunu  laikā  panākts  lielums),  kas  nozīmē,  ka  tā  ir  maksimāli  pieļaujamā  vidējās  temperatūras palielināšanās  virs  pirmsindustriālās  vērtības,  proti,  kopš  iekšdedzes  dzinēja  izgudrošanas,  kas  atvēra Pandoras  lādi  ar  fosilo  resursu  iegūšanu  lielā  mērogā.  Mēs  varam  ietekmēt  ātrumu,  kādā  krīze  tuvojas, bet,  būsim  godīgi,  tikai  brīnums  (mazākas  Saules  aktivitātes  veidā)  var  novērst  šīs  vērtības  pārsniegšanu.   

Faktiski  mēs  varam  salīdzināt  situāciju  ar  Hirosimu.  Abas  ir  cilvēka  noteiktas  liela  mēroga termodinamiskas  kataklizmas  un  singularitātes  punkti  sabiedrībai,  kuru  šīs  kataklizmas  skar.  Ja  Hirosimā, saskaņā  tā  laika  ASV  prezidenta  vārdiem,  Saule  tika  nonesta  uz  Zemes,  tad  līdzīgi  var  raksturot  klimata pārmaiņas  un  to  kopējo  ietekmi  sliktākajos  scenārijos. Fatālists  var  teikt  –  jā,  bet  Zeme  jau  izdzīvos.  Jā,  protams,  Zeme  izdzīvos.  Tomēr  interesanti  ir,  ka  cilvēks kopš  industriālās  revolūcijas  sākuma  (sk.  1.  un  2.  attēlu)  ir  ieguvis  spēju  ietekmēt  arī  ģeoloģiskus planetārus  procesus.  Tiek  novērots,  kā  pārbīdās  Zemes  rotācijas  ass,  un  tas  notiek  kūstošu  polu  ledus masu  dēļ.  Vairāk  informācijas  http://climate.nasa.gov/news/2428/study-solves-two-mysteries-about-wobbl... .

Te  beigšu  īso  ekskursu  par  klimata  pārmaiņām.  Vēl  aicinu  atcerēties,  ka  risinājums  nav  individuāls,  bet gan  kolektīvs.  Tikai  kopā  ar  citiem  cilvēkiem  citās  valstīs,  reāli  samazinot  SEG  emisijas  var  panākt ilgtspējīgu  risinājumu,  kas  saglabā  esošajai  līdzīgu  klimatisko  stāvokli,  kas  ietekmē  sabiedrības  sociālo struktūru.  Tas  noteikti  nav  iespējams  turpinot  ignorēt  klimata  zinātni  un  lielo  vides  jautājumu problemātiku  un  reālu  darbu,  un  finansējuma  sadales  maiņas  vietā  turpinot  runāt  par  IKP  pieaugumu.  Ja neko  vairāk,  iesaku  sociālajos  tīklos sekot Grētai  Tūnbergai.  Manuprāt,  viņa  ļoti  precīzi  izsaka nepieciešamību  klimata  pārmaiņas  uztvert  un  risināt  kā  krīzi.  Salīdzinājumam  pašu  politiķi  un  speciālisti atzīst  situācijas  nopietnumu,  bet  nav  jūtams  krīzes  moments  (atsauce  uz  septembrī  notikušo  Latvijas Bankas  konferenci)  vai  jautājums  netiek  uztverts  kā  neatliekami  risināma  krīze  (skatīt  VARAM  un Ekonomikas  ministrijas  mājaslapas).

Jomas,  kur  rīcība  tiek  sagaidīta  visas  Eiropas  Savienības  līmenī  ir  transports,  lauksaimniecība  un būvniecība,  un  t.s.  diskusija  saistībā  ar  zaļo  finansēšanu.  Bet  ES  dalībvalstu  līmenī  viegli  paveicami  ir  arī citi  sākuma  soļi,  piemēram,  Islandē  nupat  pieņemtā  saīsinātā  darba  nedēļa.

Klimats  mainījās  un  mainīsies,  tomēr  ir  diezgan  skaidrs,  ka  kopš  industriālās  revolūcijas  sākuma  un  fosilo resursu  ieguves  ievērojamā  pieauguma  salīdzinājumā  ar  laiku  pirms  tās,  modernā  fosilo  resursu sabiedrība  ir  klimata  pārmaiņu  procesa  paātrinātājs.  Līdz  ar  to  par  savas  ietekmes  noņemšanu  (cerībā glābt,  kas  vēl  glābjams)  mūsdienu  sabiedrība  arī  pati  tagad  ir  atbildīga.