Kā manipulē sabiedrību

Slavenais lingvists ASV Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta profesors Noams Čomskis atklāj metodes, ar kuru palīdzību kontrolē masas. Lingvists šai tēmai veltījis ne vienu vien pētījumu. Izdalāmi aptuveni desmit veidi, kā ar cilvēku apziņu manipulē masu informācijas līdzekļi, politiķi un aiz tiem stāvošie ekonomiskie grupējumi un ideologi. Iekavās doti komentāri, kur un kā tieši katru no manipulatīvajiem principiem varam saskatīt mūsdienu norisēs.

Uzmanības novēršana.

Viens no galvenajiem sabiedrības pārvaldes veidiem ir uzmanības novēršana. Tā vietā, lai sabiedrības uzmanību pievērstu nopietniem lēmumiem, ko pieņem valdošās struktūras, informatīvais lauks tiek piebāzts ar maznozīmīgiem notikumiem.

(Komentārs: Latvijā kažokzvēru aizstāvēšanas akcijas aizēno iespēju parakstīties par latviešiem tradicionāli raksturīgā ģimenes un laulības modeļa nostiprināšanu Satversmē un tam nepieciešamo referendumu.)

Cilvēki zaudē iespēju saņemt svarīgas zināšanas, kas saistītas ar mūsdienu filozofiskajām atziņām un zinātnes, ekonomikas un psiholoģijas sasniegumiem. Tā vietā viņi lasa šovbiznesa un sporta jaunumus, materiālus par mistiku un citus tamlīdzīgus sižetus.

Problēmu radīšana.

Dažreiz, lai kārtējo reizi pieņemtu likumu, kas mazinās iedzīvotāju pilsoniskās brīvības, tiek speciāli radītas situācijas, kuras noved pie tā, ka cilvēki paši prasa pieņemt tādus likumus.

(Komentārs: Latvijā un citviet pasaulē iespējams tiek pārspīlēta covid19 pandēmijas problēma, lai pārbaudītu cilvēku spēju pretoties brīvību ierobežojumiem. Ļaudis tiek noskaņoti vērsties pret veseliem, bet nevakcinētiem cilvēkiem, prasot ierobežot viņu iespējas iepirkties un lietot citus sabiedrības labumus. Ļaudis bailēs par savu dzīvību pieprasa vakcinēt visus, arī tos, kuriem varbūt medicīniski tas var izrādīties bīstami.)

Mākslīgi radīta krīze vai veikts terora akts liek cilvēkiem zemapziņā cīnīties ar radušos situāciju, lai arī tas notiek ierobežojot viņu personīgās pamattiesības.

Pakāpeniska lēmumu pieņemšana.

Ja algu līmenis kristos strauji un sāktos masu bezdarbs, valsts savas funkcijas pildītu minimāli, un tas viss vienā dienā. Domāju, ka bez revolūcijas neiztiktu. Bet, ja tas tiek darīts pakāpeniski, tad vairākums pierod.

(Komentārs: Rietumu zemēs pakāpeniski tiek virzīti likumi, kas maina izpratni par to, kas ir ģimene un laulība – pakļaujoties LGTB spiedienam. Sākumā tiek pieņemti likumi par partnerattiecībām, kas it kā paplašina heteroseksuālu pāru iespējas saņemt palīdzību no valsts arī nelaulājoties. Bet tas dod iespēju partnerattiecību modeli izmantot arī homoseksuālistiem. Tad tie pieņemts likums par homoseksuālām laulībām. Parasti seko likumi, kas piešķir privilēģijas transpersonām, pieprasot tos uzrunāt tādās valodas formās, kādas viņi paši uzskata par atbilstošām. Var sekot prasības legalizēt arvien dīvainākas seksuālas deviācijas. Process ir pakāpenisks, bet neatgriezenisks. Sabiedrība tiek pārveidot lēni, lai gan sekas nav prognozējamas. Nopietni sabiedrību attīstības riski netiek pētīti vai pētījumi netiek pieļauti, vai tiek noklusēti, piemēram, par homoseksuālistu audzināto bērnu psiholoģiskajām problēmām.)

Atlikšana.

Tāpat arī ir visai interesanta  nepopulāru lēmumu pieņemšanas metode. Vajag pārliecināt cilvēkus, ka to ir nepieciešams darīt, bet kaut kad nākotnē. Lielākā daļa ļaužu tic, ka viss nokārtosies, un tad, iespējams, šie lēmumi nebūs jāpieņem. Bet ja nāksies, tad pa to laiku cilvēki jau būs sagatavoti nenovēršamajam.

(Komentārs: Latvijā tika atlikta likumu pakete par obligāto vakcināciju dažās profesijās. Tomēr pēc kāda laika tā atkal tika virzīta apstiprināšanai, kad pirmie protesti rimuši, cerot, ka ļaudis samierināsies ar neizbēgamo.)

Infantilizācija.

Ja cilvēkam jāuzstājas ar propagandisku runu, tad viņam publika jāuztver, kā 10-12 gadu vecu pusaudžu bars un attiecīgi pie tā jāvēršas. Šajā brīdī cilvēka domāšana pārslēdzas un viņš pārstāj visu uztvert kritiski, kā tas raksturīgi bērniem.

(Komentārs: Vadoņi nereti izmanto tēvišķīgu un pamācošu toni vai arī vienkāršu retoriku, piemēram,  K. Kariņš: “Draugi, nav labi!”; A. Šķēle: “Es atgriezos, lai strādātu!”, tēvišķs ieteikums tīrīt zobus, mācīties svešvalodu un izpļaut savu sētu; A.Gobzema piedraudošā runa: “Vai nu 7. oktobrī es veidošu valdību, vai arī 7. oktobra rītā es sakrāmēšu čemodānus un ar savu ģimeni pametīšu Latviju!” Slavenais Vairas Vīķes Freibergas mēģinājums 2001. gadā Dziesmu svētku laikā piedabūt korus un publiku skandēt bērnišķīgas frāzes: “Mēs esam lieli, mēs esam vareni!”)

Emocijas pirmajā vietā.

Iedarbība uz emocijām bloķē racionālo domāšanu. Tas ir klasisks neirolingvistiskās programmēšanas paņēmiens. Emocijas ir loģikas galvenais ienaidnieks. To ietekmē cilvēks kļūst vadāms. Tādā stāvoklī viņam var iedvest visu, kas varai vajadzīgs, palaižot garām notiekošā galvenos cēloņus.

(Komentārs: Šādu taktiku parasti piekopj populisti, izvirzot primitīvus lozungus, baidot ar sazvērestības teorijām, nosaucot oponentus par fašistiem, nacistiem, komunistiem, cionistiem. Šādu retoriku lieto arī antivakseri, nosaucot vakcinācijas piekritējus par “kovidfašistiem” utml.)

Mākslīga izglītošanās iespēju ierobežošana, izglītības prasību samazināšana.

Zemāko sabiedrības slāņu izglītībai jābūt pēc iespējas viduvējākai, lai to pārstāvji nespētu pārvarēt bezdibeni, kas šķir viņus no elites.

(Komentārs: To var panākt samazinot eksakto mācību priekšmetu lomu vispārizglītojošās skolās, vai arī izslēdzot no izglītības humanitāros mācību priekšmetus, kuri paplašina redzesloku. Iespējams pazemināt izglītības standartus - aizstājot konkrētas prasības ar vispārīgiem, aprakstošiem formulējumiem, vājākas skolas var to viegli īstenot, spēcīgas privātās skolas, protams, savas prasības nesamazina. Var samazināt vēstures dimensiju izglītības saturā, lai skolēni mazāk iepazītu kultūru daudzveidību un nezinātu senatnes vērtības, kas varētu kļūt par kritērijiem pastāvošās sistēmas analīzei un kritikai. Var arī skaļi klaigāt par “kritiskās domāšanas” attīstīšanu, bet faktiski aizstāt domāšanas prasmju un loģikas apguvi ar izklaidējošiem uzdevumiem, spēlēm, grupu darbiem, kas nekādu “kritisko domāšanu”, protams, neattīsta.)

Tendēšana uz viduvējību.

Loģisks iepriekšējā punkta turpinājums. Ja tu esi ne pārāk gudrs, neaudzināts un prasts, tu automātiski kļūsti „kruts”. Un tad tev vairs nav laika sava redzesloka paplašināšanai. Tajā laikā tu skaties realitātes šovus, uzzini, kur pusdienojusi Kima Kardašjana un kurš tika glābts ekstrasensu pēdējā pārraidē.

(Komentārs: Latvijā tipiski ir tādu personāžu kā Kivičs, Kašers, Kaimiņš izvirzīšana publikas uzmanības centrā. Dominē prasti un bezgaumīgi šovi TV kā “Saimnieks meklē sievu” utml. Bērniem un skolēniem domātajos raidījumos vadītāji sāk uzvesties līdzīgi pusaudžiem, runāt izaicinošā, “lecīgā” tonī, lietot žargonvārdus utml. Tas kļūst pār paraugu jauniešiem. Tiek propagandētas dažādas subkultūras, kurās galvenais ir ārējais izskats, dīvaini matu sasukājumi, pīrsings vai tetovējumi un izaicinoša uzvedība.)

Vainas apziņa.

Ir jāliek noticēt cilvēkam, ka viņš pats ir vainojams visās savās nelaimēs. Tad viņš noteikti nekad nestāsies pretī sistēmai, bet sāks šaustīt pats sevi un vienkārši neko nedarīs.

(Komentārs: Sistēmas problēmas tiek pārliktas uz vienkāršo pilsoņu pleciem, ekonomisko krīžu sekas tiek segtas no budžeta līdzekļiem, samazinot atbalstu atsevišķām sabiedrības grupām, tiek glābti neveiksmīgi uzņēmēji un bankas, noguldītāji tiek kaunināti par neapdomību ieguldot akcijās un bankās, lai gan valdības vīri ir garantējuši to drošību. Latvijā “Banka Baltija” kolapss, “Parex bankas” krahs, “Citadeles” afēra.)

Cilvēka iedabas pārzināšana.

Lai cik tas skumji neizklausītos, sistēma vienmēr par cilvēku zina daudz vairāk, nekā viņš pats. Tāpēc vairumā gadījumu tai ir priekšrocības. Tas ir noticis pateicoties nebijušam neirobioloģijas un psiholoģijas zinātņu izpētes progresam pēdējo 50 gadu laikā. Bet diemžēl šīs zināšanas izmanto tikai valdošās aprindas.

(Komentārs: Latvijā un citur pasaulē jau sen izmanto dažādus līdzekļus, lai spilgtām vēlēšanu plakātu krāsām, neizpildāmiem solījumiem (“Kā var nesolīt?!”), meliem vai puspatiesībām ietekmētu vēlēšanu rezultātus, piemēram, radot pilsētas mēra kandidāta kā laba cilvēka tēlu, tā vietā lai pierādītu viņa profesionālās spējas un prasmes).

Atpazīt manipulāciju nav nemaz tik grūti, vajag tikai gribēt. Un vispār, vajag sākt domāt.