Intervija ar arhibīskapu Z. Stankeviču

Anonīms saglabāja, Ce, 12/28/2017 - 09:51

Arhibīskapi Z. Stankevičs un J. Vanags šogad Ziemassvētkos vēlēja vairot cilvēcību un atrast mieru! “Lai mūsu dāvana Latvijai simtgadē ir cilvēcības pieaugums! Cilvēcības, kuras pirmā izpausme ir atbalsta sniegšana noskumušajam – vientulības, atstumtības vai trūkuma skartajam līdzcilvēkam” – tā Z. Stankevičs. "Pat tam, kas ir nedziedināms, nelabojams un nenovēršams, Kristus dod izlīdzinājumu dzīvības svētlaimē pēc ļaunākās nāves. Bētlemē piedzima Dieva dziļākā atbilde uz visu, pēc kā cilvēks var jautāt un ilgoties," raksta J.Vanags. Ziemassvētkos tapusi arī Ditas Derumas (no portāla TVnet) intervija ar Romas katoliskās baznīcas Rīgas diecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankēviču, ko piedāvājam Atjaunotnes lasītājiem.

ASV prezidents Donalds Tramps pagājušajā nedēļā Jeruzalemi atzinis par Izraēlas galvaspilsētu. Pasaule ir satraukta. Ziemassvētku laikā, kas nāk ar miera vēsti, nosacītais miers ir vēl vairāk apdraudēts. Kādēļ tik daudz asinsizliešanas pasaules vēsturē bijis ar miera vārdu uz lūpām?

Tāpēc, ka šis vārds tiek instrumentalizēts. Tikusi instrumentalizēta reliģija. Kāds Maskavas latvietis, ar kuru man bija draudzīgas attiecības, ļoti uzskatāmi parādīja PSRS politiku: «Mi za mir, mi za mir!» («Mēs par mieru, mēs par mieru!» - latv. val.), un tad tev apgriež sprandu. Savulaik padomju vara lika maksāt Miera fondā, kuru izmantoja, lai veidotu propagandu padomju ideoloģijai. Faktiski pusē pasaules valstu tika iefiltrēta šī ideoloģija, tur aizsākās konflikti, kuri vēl šodien – 25 gadus pēc komunisma krišanas - dažviet nav norimuši.

Jūs velkat paralēles ar ASV?

Jā. Vārdu «miers» var instrumentalizēt, tas nozīmē, ka patiesībā neviens necīnās par mieru, bet gan par savām interesēm, piesedzoties ar «mieru». Miers ir taisnības auglis. Viens no pāvestiem savulaik teica, ka «miers - tas nenozīmē, ka vienkārši nav kara. Miers ir taisnības auglis». Taisnīguma, kurš sabiedrībā un pasaulē tiek respektēts un ievērots. Šā taisnīguma sekas ir miers.

Asinis un kari, kas aizsākti, piesedzoties ar miera vārdu, dažkārt slēpj ideju – es pakļaušu pasauli, uzspiedīšu savu vīziju, kādai tai jābūt, kādam jābūt otram cilvēkam, un tad būs miers... tā vietā, lai pieņemtu realitāti tādu, kāda tā ir. Pieņemtu otru cilvēku tādu, kāds tas ir, ieklausītos viņā un respektētu.

Kas grūtāk panākams – iekšējais miers vai miers pasaulē?

Protams, iekšējais miers. Ja iekšā valda miers, tu to izplati apkārt. Man nāk prātā kāds austrumu svētais - Serafims no Sarovas, kurš teicis: «Iegūsti sirdsmieru, un tūkstoši tev apkārt izglābsies.»

Nesen atzīmējām reformācijas piecsimtgadi. Mārtiņa Lutera radītā vērtību sistēma ir šodienas Eiropas pamats, kas iezīmēja jaunu laikmetu cilvēka apziņā, viduslaiku beigas, atbrīvošanu no bailēm. Vai 21. gadsimta cilvēks baidās mazāk nekā viduslaiku cilvēks?

21. gadsimta cilvēka bailes ir nedaudz savādākas. Bet varbūt sāksim no sākuma. Luters nav Eiropas vērtību sistēmas izgudrotājs. Viņš ļoti paātrināja kādu procesu – subjektīvisma dimensiju Eiropā, ļoti lielu akcentu liekot uz Svēto rakstu individuālo skaidrošanu. Viņa nopelns bija tas, ka Svētie raksti tika tulkoti nacionālajās valodās, kas veicinājis indivīda brīvību. Taču mans precizējums būtu – viņš nav radījis jaunu sistēmu. Procesiem, kas jau bija sākušies, viņš savā ziņā ieslēdza turbo režīmu. Runājot par bailēm, toreiz tās vairāk bija fiziskā līmenī – par izdzīvošanu. Mūsdienās, kā man teica Rīgas policijas priekšnieks, vismaz Latvija ir miera oāze, salīdzinot ar citām zemēm. Par savu dzīvību cilvēki šeit nebaidās, bet baidās par rītdienu. Par to, kā iegriezīsies procesi valstī. Vai šeit neieradīsies imigrantu straumes, vai mūsu valsts nepazaudēs savu kultūras identitāti, savas vērtības. Cilvēki baidās par finansiālo situāciju. Tie, kuriem nav bērnu, ģimenes, baidās, kā tiks galā vecumdienās. Zinot, ka sabiedrība noveco, pensiju fonds var būt apdraudēts. Tāda veida bailes.

Un šīs bailes veicina cilvēku informētība.

Jā. Ziņas momentā izplatās sociālajos tīklos. Mēs vienā mirklī uzzinām to, kas noticis otrā pasaules malā. Agrāk cilvēki to vienkārši nezināja. Baiļu sajūtu, paniku viegli izraisīt.

Vai jūs pats izmantojat sociālās saziņas tīklus, rakstāt īsziņas mobilajā telefonā?

Tikai saziņas nolūkos, ne izklaides, tas ir mans nepieciešamais minimums. Izmantoju tviteri, lai darītu sabiedrībai zināmu to, ko uzskatu par svarīgu, būtisku.

Ja Jēzum būtu «Twitter» profils, viņam šodien būtu daudz sekotāju?

Domāju, ka jā. Pāvests [Francisks], arī es viņam sekoju. Starp citu, retvītoju vienu no viņa pēdējiem vēstījumiem, no savas puses pievienojot daļēji tulkojumu, daļēji paskaidrojumu un komentāru. Tas bija viens no lasītākajiem un retvītotākajiem vēstījumiem, kas pēdējos gados man bijuši.

Luters arī radīja pasauli, kurā vārdam ir būtiskāka vērtība nekā tradīcijai. Šodien vārda vērtība visās jomās mazinās. Cilvēki mazāk lasa, mazāk sarunājas, komunicē ar ierobežotu zīmju skaitu, ko pieļauj «Twitter» formāts.. Cik liels spēks šodien vēl ir runātajam, rakstītajam vārdam - ne tikai baznīcā?

Es atkal precizēšu, ka Luters neradīja, bet salika akcentus, vārda vērtība tika pārvērtēta. Katoļu baznīca šodien atzīst šo pozitīvo aspektu Lutera darbībā. Lutera vēlme arī katoliskajā baznīcā šodien ir izpildījusies.

Mūsdienās ir ļoti daudz vārdu, ir vārdu plūdi. Cilvēki bieži vairs neklausās.

Viņi sāk ieklausīties tad, ja vārdiem ir segums, ja tie nāk no sirds un tiem seko darbi, ja runātājā ir viengabalainība starp teikto un viņa dzīvi, pārliecību.

Pāvests Francisks pagājušajā nedēļā aicinājis Romas Katoļu baznīcu mainīt Tēvreizi, jo uzskata, ka pašreizējais tulkojums ir neprecīzs, tas liek noprast, ka Dievs var ievest cilvēku kārdināšanā. Mēs zinām, ka periodiski izskan, ka Bībele nepareizi tulkota. Sanāk, ka cilvēka radītie neprecīzie vārdi kompromitē Dievu...

Arī presē izskanējušais ir neprecīzs un neatbilst patiesībai. Pāvests neaicina mainīt Tēvreizi, bet gan pārskatīt oriģinālā teksta tulkojumu. Pamatā tikusi izmantota latīņu tulkojuma versija, kuras saturs vēlāk nonācis nacionālo valodu tulkojumos. Pirms dažām dienām lidostā ieraudzīju laikrakstu ar šo ziņu un milzīgu pāvesta bildi; pirmais, ko izdarīju, atbraucis mājās, – paņēmu Bībeles interlineāro tulkojumu ar grieķu oriģinālo tekstu un sāku pētīt, kā tad īsti ir grieķu valodā. Rindā «neieved mani kārdināšanā» «kārdināšana» var būt gan pārbaudījums, gan pieredze. Šo rindu jēga ir «neļauj, lai es piekāptos kārdinājumam».

Ir milzīgs interpretāciju diapazons, kas paver iespēju dažādām manipulācijām. Cik mēs varam uzticēties vārdam - mēs taču zinām, ka Bībele netika atsūtīta uz zemi pa faksu.

Musulmaņi saka, ka Korāns nokrita pa taisno no debesīm.

Musulmaņi tā saka, jā...

Kristīgā pieeja Katoliskajā baznīcā ir - Svētajiem rakstiem ir divi autori: Dievs un cilvēks. Dievs iedvesmo cilvēcisko autoru, kurš saskaņā ar savu pieredzi, pieejamajiem jēdzieniem, kultūras instrumentiem to izsaka cilvēciskā valodā, ieliek šajos vārdos sevi. Lasot Bībeli, svarīgi saprast šos abus aspektus, ka cilvēks ir radošs instruments, bet galvenais autors tomēr ir Dievs. Vislabākais Svēto rakstu komentētājs ir paši Svētie raksti. Jāskatās, kur tie paši jēdzieni izmantoti citās vietās, un jāmēģina likt kopā.

Runājot par mūsdienu elkiem, Polijas valdība nesen atbalstīja likumprojektu, kas paredz līdz 2020. gadam svētdienās slēgt tirdzniecības vietas un lielveikalus. Arī Latvijā ik pa laikam uzplaiksnī diskusijas par liegumu lielveikaliem svētdienās darboties, portālā «Manabalss.lv» par šo iniciatīvu kopš pagājušā gada aprīļa savākti 2273 paraksti. Vai lielveikalu slēgšana cilvēkus aizdzīs uz muzejiem, teātriem... baznīcu?

Aizdzīt – nē. Taču tas cilvēku sakonfrontētu ar realitāti. Dotu cilvēkiem iespēju tā vietā, lai skraidītu pa veikaliem un ļautos iepirkšanās drudzim, meklēt alternatīvas – aiziet uz teātri, piedalīties dievkalpojumā, aizbraukt pie dabas, ziemā – paslēpot, palasīt grāmatu, satikties ar draugiem. Domāju, ka tas būtu ļoti svētīgi. Ne velti viens no desmit Dieva baušļiem ir «tev būs svēto dienu svētīt». Tas nozīmē – pārtraukt savus ikdienas darbus, iziet ārpus ierastā vāveres riteņa.

Mums ir vajadzīga iekšējās brīvības telpa. Mums ļoti nepieciešama spēja norobežoties, mazliet distancēties no tiem apļiem, kuros mēs ikdienā griežamies. Tas ir paša cilvēka labā, tas aizstāv cilvēku.

Paradoksāli, ka vāveres ritenis uzņem apgriezienus tieši Ziemassvētku laikā.

Jā, Ziemassvētku komercializācija. Baznīcā ir Adventa laiks ar aicinājumu to pavadīt apcerīgākā gaisotnē, lai distancētos no ikdienas. Protams, es nesaku, ka Ziemassvētkos un Jaunajā gadā apdāvināt savus tuvākos ir kaut kas slikts, bet, ja to padara par pašmērķi, elku, un cilvēks satraukts skrien, stāv rindās un korķos uz ielām, vai tas ir vajadzīgs? Vai tas ir labākais, ko mēs no šiem svētkiem varam gūt?

Uzņēmēji saka, ka šajā laikā cilvēki izpērk pat visnejēdzīgākās, nekurliekamākās lietas. Tas komercijas virpulis kļūst aizvien straujāks, un neliekas, ka kaut kad varētu apstāties.

Maize un izrādes – nekā jauna zem saules. Pie mums notiek kaut kas līdzīgs, kas Romas impērijas ēras norietā. Vai tas mūs padara cilvēcīgākus, vai ceļ mūs uz augšu? Protams, tas atkarīgs no cilvēka, bet kopējā civilizācijas tendence ir kļūt aizvien drudžainākiem, skriet ātrāk, pirkt vairāk.

Tad noriets un sabrukums mūs gaida neizbēgami?

Tas noteikti nav neizbēgami. Atgriešanās iespēja ir vienmēr. Bet tas nenozīmē, ka varam to atlikt līdz bezgalībai, jo var nepietikt laika.

Vai jūs esat laimīgs cilvēks?

Tik lielā mērā, cik man izdodas īstenot savus pamatuzstādījumus dzīvē un būt atvērtam uz Dievu un to, ko apzinos kā savu identitāti, aicinājumu būt atvērtam cilvēkiem –

jā, es esmu laimīgs cilvēks. Bet tā vienmēr ir cīņa, kura katru dienu jāizcīna no jauna, jo nekā gatava nav. Viss ir procesā. Bet tas ir aizraujoši, interesanti, es jūtos savā ādā.

Mūsdienās pasaule ir apsēsta ar vēlmi būt veiksmīgai un laimīgai. Jebkura negatīva sajūta, garīgas ciešanas tiek apslāpētas ar antidepresantiem, ezoteriskiem niekiem, lietu pirkšanu. Cilvēkam vairs nav tiesību justies slikti, būt nelaimīgam, ciest. Kāpēc laime kļuvusi par pirktāko mūsdienu «preci»?

Problēma ir tajā, ka materiālā dimensija ieņem arvien lielāku vietu. Teorētiskais materiālisms noslēdzis neformālu savienību ar praktisko materiālismu. Komunisma laika teorētiskais materiālisms, kuru mums mēģināja iepotēt, saslēdzies ar Rietumu praktisko materiālismu, un garīgās lietas, reliģija mūsu Eiropas civilizācijā tiek ļoti metodiski un es teiktu – mērķtiecīgi stumta uz privāto sfēru. Tas ir modelis, kas parādījās pēc franču revolūcijas, – sekulārisms, kas kļuvis par sava veida «svēto govi». Reliģija tagad ir cilvēka privāta lieta, publiskajā sfērā ar to nav ko rādīties, jo mums jārespektē, ka kādam tas var būt apvainojoši. Es teiktu, ka tādā veidā cilvēkiem tiek uzspiesta neticība, nereliģiskais pasaules uzskats. Sekas tam ir jūsu minētā problēma – laime kā pirktākā prece. Ja nav ticības pārdabiskajam, ciešanām nav jēgas, tās kļūst par ko tādu, no kā par katru cenu jāizvairās. Jautājums par nāvi, ciešanām tiek nostumts zemapziņā, izstumts no dzīves. Jo tad jau nav atbildes.

Tikai tad, ja cilvēks atveras pārdabiskajai dimensijai, pamatjautājumiem, viņš nebaidās konfrontēties ar ciešanām, ar jautājumu par nāvi. Visam beigās ir jēga, viss apvienojas lielākā kopainā.

Jūs esat pret politkorektumu. Esat uzsvēris, ka izvairāties būt politkorekts, ka «politkorektums ir lavierēšana», ka «ar politkorektumu mēs neizdziedināsim sabiedrību». Arī bēdīgi slavenā Francijas izdevniecība «Charlie Hebdo» lepojas ar to, ka nav politkorekti. Tas neizbēgami kādu ievaino...

Par «Charlie Hebdo» man ir ļoti skaidra nostāja. Man nav pieņemams, kā ar viņiem izrīkojās teroristi, bet «Charlie Hebdo» patiesībā grauj Eiropas vērtību pamatus. Mana pārliecība ir, ka Eiropas vērtību pamatā ir cilvēka cieņa. Respekts pret otru cilvēku. Tajā, ko dara «Charlie Hebdo», ir nulle respekta. Viņi spļauj cilvēku dvēselē. Sevišķi kristiešiem. Francijā viņi vairākkārt sūdzēti tiesā par kristiešiem zaimojošiem attēliem un tekstiem. Politkorektā atbilde bija: «Nē, tā ir izteiksmes brīvība, nozieguma sastāva nav.»

Kristieši neņem rokās Kalašņikova automātus un granātas, bet musulmaņi darīja citādi. Es viņus neattaisnoju, bet viņi atbildēja pa savam. «Charlie Hebdo» nerespektē cilvēka cieņu, kas ir Eiropas civilizācijas pamatā, un tāpēc grauj Eiropas civilizācijas pamatus. Ar nožēlu skatos uz tām autoritātēm un varas struktūrām, kuras viņus atbalsta un apgalvo, ka viņi pārstāv vērtības, ar kurām mēs identificējamies. Tas ir nožēlojami.

Jūs pēc profesijas esat inženieris. Inženiera uzdevums ir atrast un atrisināt tehniskas problēmas mehānismā. Priesterus nereti dēvē par dvēseļu inženieriem.

Mana inženiera specialitāte ir kas nedaudz vairāk, jo inženieris – tas ir plašs spektrs. Es studēju automatizētās vadības sistēmas – kā izmantot to, ko šodien sauc par datoriem, lai palīdzētu uzņēmuma vadītājam vadīt uzņēmumu un piedāvātu viņam alternatīvus lēmumus, izskaitļotu lēmumu variantus.

Tā kā studiju laikā viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem bija sarežģītu sistēmu optimizācija, tad es teiktu, ka diecēze, valsts, visa mūsu sabiedrība ir ļoti sarežģīta sistēma.

To, ko apguvu studiju laikā, izmantoju kā sava veida atslēgu un tagad mēģinu optimizēt (smejas).

Vai izdodas?

Šur tur – jā. Par dažiem momentiem man ir gandarījums. Es kā galveno instrumentu izmantoju vārdu. Daži no manis teiktajiem vārdiem... dažreiz paiet gadi.. bet es redzu, ka tie krituši auglīgā augsnē un sāk nest augļus...

Kad studējāt inženierzinātni, jūs interesēja mākslīgais intelekts, roboti, kibernētika. Saūda Arābija nesen kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura piešķīra pilsonību humanoīdajam robotam Sofijai. Vai tas nav pret Dieva plānu?

Protams, robots nav cilvēciska būtne, viņam nav dvēseles. Līdz ar to viņam nevar piešķirt cilvēka personas tiesības, tas drīzāk ir humors. Tad jau pilsonību varētu piešķirt arī klēpja sunītim, padarīt viņu par goda pilsoni.

Bet šie roboti kļūst aizvien saprātīgāki un savās izpausmēs cilvēkveidīgāki.

Par to daļa zinātnieku ir satraukti, jo tad, kad mākslīgais intelekts sasniegs tādu līmeni, ka var kļūt autonoms un pašpilnveidoties, ja tas izies ārpus kontroles, notiks tas, ko redzam zinātniskās fantastikas darbos.

Cilvēks uzņēmies Dieva lomu, radot šādu autonomu, pašpilnveidoties spējīgu būtni...

Nu, jā... pēc sava attēla un līdzības, tikai šis attēls un līdzība grib ieņemt viņa vietu. Patiesībā sāk atkārtoties Ādama un Ievas vēsture – kārdinātājs apstrīdēja Dieva teikto, ka nedrīkst ēst no labā un ļaunā atziņas koka augļiem, apgalvojot, ka taču drīkst ēst un jūs būsiet kā dievi un pārspēsiet viņu. Nu un uzķērās...

Celibātā dzīvojat jau 30 gadus. Celibāts neizslēdz iemīlēšanos. Vai šajā laikā esat bijis iemīlējies?

Iemīlēšanās nav pretrunā ar celibātu, bet celibāts uzliek tai «rāmjus». Tas nozīmē, ka nevar veidot attiecības, tev nav tiesību uz otru cilvēku, tu nevari viņu piesiet sev. Vienmēr jāatstāj viņam rīcības brīvība un, protams, tiek izslēgta intīmā sfēra. Tas, kurš dzīvo celibātā, ir cilvēciska būtne ar visām no tā izrietošajām sekām, tai skaitā arī iespēju iemīlēties. Par to nav jāplēš mati no galvas, vienkārši jāprot ar šīm jūtām apieties un ielikt rāmjos.

Bet jūs neatbildējāt – vai esat iemīlējies celibāta laikā?

To es paturēšu pie sevis.

Jūs kādā intervijā esat teicis, ka mūsdienu cilvēkiem ir «milzīga galva, bet maza sirds». Ar to domājot, ka mūsdienu vidusmēra cilvēks ir izglītots, bet nespēj patiesi mīlēt. Vai šī vājā spēja mīlēt ir laikmeta īpatnība, vai agrāk cilvēks mīlēja vairāk?

Domāju, ka mūsu spēju mīlēt ļoti ievainojusi patēriņa attieksme, kura pārņēmusi vēl kādu ļoti būtisku sfēru – cilvēka seksualitāti. Seksualitāte atdalīta no cilvēka personas viengabalainības – no cilvēka dzimuma turpināšanas, kas ir neatraujama seksualitātes dimensija. Seksualitāte tika padarīta par vienu no patēriņa priekšmetiem, par baudas gūšanas instrumentu, atraujot to no cilvēka personas. Patiesībā par preci...

Jo to ir viegli pārdot, visi taču grib baudu..

To ir viegli pārdot, bet sekas ir briesmīgas – sabiedrības dehumanizācija. Tad sieviete, no vīrieša pozīcijām runājot, ir nevis cilvēciska persona, bet baudas gūšanas instruments. Lai gan vakar man bija intervija, kur žurnāliste man iebilda, ka arī vīrieši sievietēm mēdzot būt tikai baudas instrumenti. Mums no jauna jāatgriežas pie mūsu viengabalainības. Savulaik, kad rakstīju savu doktora darbu, atradu kādu ļoti interesantu Aleksandra Solžeņicina interviju, kas sniegta Itālijā. Teksts bija itāliski. Viņš saka, ka viduslaikos cilvēka seksualitāte, materiālā, miesīgā dimensija tika nomākta. Absolūtā vērtība bija Dievs un garīgā pasaule, pārējais bija jāapspiež. Rezultātā radās atsperes efekts. Atspere tika nospiesta līdz maksimumam un līdz ar Renesansi un tieši Lutera laikmetu tā sāka nākt atpakaļ, šobrīd tā ir maksimāli atsprāgusi uz otru pusi, gara dimensija sadzīta pagrīdē. Tā ir otra galējība, Solžeņicins runā par to, ka nepieciešams atgriezties pie līdzsvara. Mans komentārs tam būtu – jāmācās no pagātnes kļūdām.

Nav jāsāk noliegt cilvēka seksualitātes svarīgumu un vērtību, kas ir Dieva dota dāvana. Tas ir kā neiejāts zirgs, ērzelis, to jāiejāj, jāiemācās šo enerģiju konstruktīvi izmantot, lai tā cilvēku celtu.

Cilvēkam jārespektē visas savas eksistences dimensijas un visas savas vajadzības, bet ērzelis nedrīkst pār mums valdīt. Cilvēka esamības kodols ir gars, tas jāsabalansē, tas ir mūsu lielais izaicinājums.

Intervijā «Rīgas laikam» jūs savulaik esat teicis, ka jūsu visraksturīgākā pazīme, kas jūs atšķir no citiem, ir brīvība. Ar to jūs gribējāt teikt, ka mūsdienu cilvēki ir nebrīvi? Tad kāpēc mums nemitīgi tiek stāstīts, ka mēs dzīvojam «brīvā sabiedrībā».

Kad atguvām neatkarību, mums šķita, ka viss ar to ir sasniegts, viss pārējais notiks pats no sevis. Es vilktu paralēles ar evaņģēliju. Kad cilvēkam izdzen ļauno garu, tas aiziet prom un klaiņo pa tuksnešiem, un pēc kāda laika izlemj – aiziešu, paskatīšos, kas ar to cilvēku notiek. Viņš atgriežas un redz – tur, no kurienes viņu izdzina, palicis tukšums. Tad viņš paņem septiņus vēl ļaunākus par sevi garus, un tie iemājo cilvēkā, kura stāvoklis kļūst vēl sliktāks nekā pirms tam. Līdzīgi bija ar mūs valsts brīvību – ārējā brīvība atnāca, bet parādījās daudz dažādu nebrīvību. Narkotiku sērga, valsts nozagšana, vesels saraksts.

Infekciju ir daudz, cīņa tikai pa īstam sākas, tikai citā dimensijā.

Runājot par iekšēju brīvību, es signalizēju, ka mums nepietiek, ka mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā un ar to viss ir beidzies, tā nav.

Ikviens cilvēks katru dienu ir dažādu izvēļu priekšā. Atkarībā no izvēlēm mūsu brīvības iekšējā telpa pieaug vai samazinās. Tas attiecas uz katru.

Ja kāds teiks, ka ar viņu viss kārtībā un viņš ir brīvs, tad šis cilvēks vai nu nepazīst sevi, dzīvo seklumā, kaut kur savas būtības virspusē, vai arī viņš vienkārši liekuļo un nesaka patiesību. Trešā varianta nav.

Seno grieķu terminoloģijā ir divi laika jēdzieni – Hronoss, kas ir parastais laiks, sekundes un minūtes, kuras iztek caur mūsu pirkstiem, un Kaiross – īpašais, vērtīgais laiks, kurā mēs saprotam ko svarīgu, izmantojam jēgpilni. Sanāk, ka dzīves beigās mūsu dzīves tiek mērītas nevis pēc Hronosa, bet pēc Kairosa.

Katram dzīvē bijuši šie Kairosa brīži. Kaiross ir laiks, kas neatkārtosies. Tā ir izdevība. Piemēram, Kaiross bija 1991. gadā, kad Latvija kļuva neatkarīga. Kaiross bija tad, kad varēja pieņemt neatkarības deklarāciju un durvis bija vaļā. Kaiross ir izšķirīgais brīdis, kad atkarībā no cilvēka lēmuma vai nu sākas kas jauns vai ne. Vai nu paveras durvis vai ne. Vai nu cilvēks pieaug savā cilvēcībā, garīgumā, vai palaiž to garām. Mūža beigās tas, protams, būs no svara – izmantoji šo Kairosa laiku vai ne.

Kā pārstāt uztraukties par skrienošajām minūtēm un ielaist sevī Kairosa laiku?

Tiem, kuri tic Dievam, vērsties pie Radītāja un lūgt: «Palīdzi man, atver manas acis, lai atpazīstu šo laiku un lai man pietiek izlēmības uz to atvērties!» Tiem, kuri Dievu neatzīst, ieklausieties savā sirdsapziņā, savas esamības dziļumos, jo tur skan tā Dieva balss, kaut arī to tā varbūt neidentificējat. Bet tam nepieciešams klusums...

Pilns intervijas teksts lasāms arī portālā TVnet

1 komentārs

mans nam ir mīlēts,

Rakstīja Anonīms (nav pārbaudīts), Ce, 09/13/2018 - 14:00

mans nam ir mīlēts, atkārtojiet savu mīlestību (ex). zaudējis mīlestības viļņus, psihologs, garšaugu dziednieks, palīdzēja cilvēkiem atrisināt laulības, attiecības un mīlestības jautājumus ar manu spēcīgo mīlestības burvestību. Man ar pazemību jāsaka, ka man ir ļoti augsts panākumu līmenis šādās situācijās:(1) Iegūt savu zaudēto mīļāko atpakaļ (ex), pazudusi vienu reizi(2) naudas zīmes(3) jūs nevēlaties ne, ja jūsu partneris jūs ievieto(4) Uztveriet mīlestības sirdi(5) Neauglības problēmas(6) Pārtraukt attiecības un atgriezties pie mīļotā(7) Padarīt mīlestību uz mīlestību starp tevi un mīlošo, spēcīgo un neiznīcinošo(8) Precēties un mīlēt savu dzīvi(9) Kā nokļūt un scammer un vēlaties atgūt savu zaudēto naudu.(10) Laulības šķiršanas burvestība(11) Padariet savu biznesu zied(12) (Barrenness), ja meklējat bērnu(13) Jūs vēlaties paaugstināt savu biroju.(14) Ēd sapnīDoktora e-pasta ziņojums tikai viņam pievieno, ja jums ir nepieciešama palīdzībaEMAIL spellspecialistcaster937@gmail.com

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.