Eiropa un islāms
Leons Taivans „Ja vilnis atsitas pret klinti..”
Eiropas Savienība un Turcija, demokrātija musulmaņu valstīs, islāms un kristietība ir karstu diskusiju temats visā pasaulē. Par šiem jautājumiem izsakās Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Leons Gabriels Taivans.
- Jūs labi pazīstat gan kristietību, gan islāmu. Vai tiešām sapratne starp šo reliģiju piekritējiem nav iedomājama?
Atbilde ietver dažādus aspektus, kuri viens otram atrodas blakus. Ir vēsturiskais aspekts, reliģiskais aspekts un vēl trešais — saistīts ar ikdienas dzīvi — ekonomiskais aspekts. [...] Islāms ir nekas cits kā atkāpe no kristietības augstajiem standartiem.
- Kādā ziņā atkāpe?
Kristietība no trim Ābrahāma reliģijām — jūdaisma, kristietības un islāma — no reliģijas viedokļa ir visgrūtākā un vistālākā no sadzīves lietām. Par to liecina divi avoti — pirmais, protams, ir Evaņģēlija teksts, kurā var atrast norādījumus, ka kristietības reliģiskais uzstādījums ir transcendents jeb pārlaicīgs.
Pirmatnējā variantā kristietības ideāli nav saistīti ar šīs pasaules dzīves izkārtojumu. Runa ir par absolūtām garīgām vērtībām, par cilvēka atgriešanos pie Dieva. Jēzus Pilāta tiesā, atbildot uz viņa jautājumu, saka — mana valsts nav no šīs pasaules.
Otrs avots ir baznīcas vēsture, kurā var sastapt pietiekami daudz mistiskā ceļa gājēju, kuri ir spējuši vairāk dzīvot garīgajā dimensijā, nevis ikdienas dzīvē. Tiekšanās uz garīgo pilnību kristietībai vienmēr ir bijusi pamatā un devusi arī spēcīgas materiālās pasaules pilnveidošanas iespējas. Lielākā daļa Nobela prēmiju nāk no kristīgās pasaules.
Tomēr garīgo dimensiju ir ļoti grūti uzturēt — gan psiholoģiski, gan sadzīviski. Vieglāk ir atrast pasaulīgus mērķus arī savai reliģiskajai identitātei.
7. gadsimtā notika islāma uzvara pār Bizantijas kristietību. Simt gadu laikā islāms iekaroja visas milzīgās teritorijas, kas bija piederējušas Austrumu kristietībai. Islāma mērķis ir nevis katram cilvēkam iegūt garīgas, dievišķas īpašības, bet ļoti saprotama lieta — izveidot reliģisku valsti, kurā visi reliģiskie, materiālie un militārie spēki tiek vērsti uz šāda mērķa sasniegšanu. Tā ir islāma valsts. Tas ir vienkārši un cilvēkiem labi saprotami.
Islāmā atslēgas vārds ir "adl" — taisnīgums. Taisnīgums ir cilvēciska, sociāla un politiska kategorija. Tātad islāma mērķis ir izveidot taisnīgu sabiedrību, kuras patiesais valdnieks ir Dievs, un visi musulmaņi ir šīs dievišķās valsts iemītnieki.
Arī jūdi Pūpolsvētdienā Jēzu sagaidīja ar sajūsmu un cerēja, ka viņš iejājis Jeruzalemē, nodibinās tūkstošgadīgo taisnības valsti. Islāms atgriezās pie šīs idejas, jo Jēzus šo ideju noraidīja.
- Vai tas ir stāsts par kārdināšanu?
Jēzus kārdināšana tuksnesī ir zīmīgs stāsts reliģiju vēsturē. Jēzus uz četrdesmit dienām un naktīm devās tuksnesī, lai atturētos no ēdiena un dzēriena un lūgšanās atvērtos pārlaicīgajai pasaulei, lai sasniegtu tiešo saskarsmi ir Dievu. Parasti uz tiešo Dieva pieredzi ceļā stājas tumšie spēki. [..] Kā viens no spēcīgākajiem kārdinājumiem Jēzum bija pieņemt pasaules valdīšanas izaicinājumu — kļūt par mesiju, par taisnīgās, tūkstošgadīgās valstības valdnieku. Jēzus noraidīja šo izaicinājumu, jo tas bija piedāvājums pielūgt tumšos spēkus, paklanīties Sātanam.
Tas pats notiek arī ar Muhamedu, bet viņš neiztur kārdinājumu pieņemt zemes mesijas un laicīgā valdnieka titulu. Tā ir lielā atšķirība starp kristietību un islāmu. Zemes dzīve islāmā ir reliģijas pamats, un tā ir atšķirība doktrīnā. Cilvēki maz spēj turēties pretī dzīves kārdinājumam un vienmēr ir mēģinājuši arī kristietību ievirzīt tajās pašās sliedēs, kurās pilnīgi apzināti sevi ir ielicis islāms. Tādēļ ir bijuši krusta kari un inkvizīcija un vēl citas atkāpes no tā, ko mācījis Jēzus.
- Vai islāma laicīgā reliģiskā vara un pārlaicīgais kristietības garīgums ir pamatā konfliktiem starp kristiešiem un musulmaņiem? Citiem vārdiem — vai islāma būtība rada pamatu terorismam?
Islāms skaidri un nepārprotami ir pamats tādai rīcībai, kas rada islāma valsti visā pasaulē. Dažādas islāma autoritātes vienā balsī, runājot no publiskām un politiskām tribīnēm, apgalvo, ka islāms ir miermīlīga, harmoniskas un labas saprašanās reliģija. Viņi atsaucas uz Korānu, min piemērus no vēstures, kad islāms ir sadzīvojis ar kristietību, jūdaismu un zoroastrismu*. Ir tīrā doktrīna, un ir arī neapgāžamā islāma vēsture. Gan vienā, gan otrā ir atrodami skaidri un nepārprotami norādījumi, ka karošana islāma valsts izveidošanas vārdā ir normāla un likumīga islāma prakse. Islāma vēsture sākās ar iekarojumiem, un pats pravietis Muhameds bija tas, kas veda kaujās islāma karapūļus pašas Arābijas teritorijā, viņa vadībā tika iznīcināta jūdu kopiena Medīnā.
Šodien Vācija visos politiskajos forumos atzīst nacistiskās pagātnes noziegumus un tos publiski nožēlo.
Nelaiķis pāvests Jānis Pāvils II dažādās pasaules vietās neskaitāmas reizes ir atvainojies par katolicisma pāridarījumiem gan ebrejiem, gan reformācijas pārņemtajiem kristiešiem, kas viņam nebija obligāti jādara. Ne jau baznīca, bet valsts organizācijas bija tās, kas kristietību bija pieņēmušas kā ideoloģiju.
Tajā pašā laikā Turcija, piemēram, neparko negrib atzīt genocīdu pret armēņiem Pirmā pasaules kara laikā. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir likumīgs islāma valsts veidošanas paņēmiens, no kura Turcija nevēlas atteikties. Viņi runā, ka nekā tāda nav bijis, ka bijusi kara nelaime, kurā vainojami paši armēņi, un tamlīdzīgas lietas. Izskaidrojums šādai nostājai ir meklējams tikai islāmā, nekur citur.
- Vai tiešām islāms neatzīst nevienu citu reliģiju?
Teorētiski islāms atzīst jūdaismu, zoroastrismu un kristietību. Islāma valsts vārdā var nogalināt pagānus — tie vai nu ir pievēršami islāmam, vai arī ir nogalināmi. Starp citu, ja runājam par taisnīgo karu, ir interesanti papētīt teoloģijas traktātus. Pirmais, kas rakstīja par taisnīgo karu, bija svētais Augustīns piektajā gadsimtā. Jāsaka — neviens kristietības teologs nav ticis galā ar šo jautājumu, un arī Augustīns nevar dabūt kopā taisnīgā kara ideju ar kristietību, jo kristietībā nav kara idejas. Cita lieta, ka kristietība vienmēr ir kropļota — to ir darījuši un dara arī šodien, arī pie mums Latvijā.
- Terora akti taču tiek rīkoti kristiešu valstīs. Kāpēc tāda pretruna?
Musulmaņu acīs kristieši jau sen vairs nav ticīgi — kristietība ir mirusi. Musulmaņi raugās uz tiem, kuri sauc sevi par kristiešiem, kā uz pagāniem. Katrai reliģijai ir savas ārējās izpausmes, un pirmā izpausme ir vispārcilvēciskā moralitāte. Āzijas zemēs, vērojot Eiropas tūristus, man bieži vien ir bijis kauns par to, kā viņi uzvedas. Ne tikai musulmaņu zemēs nav pieņemts, ka sievietes rāda savus plikumus sabiedrībai uz ielas, ka cilvēki staigā pa ielu iedzēruši vai publiski nodarbojas ar intīmām lietām. Āzijā ārējais puritānisms ir stingrs, un, vērojot tūristu izturēšanos, vietējiem iedzīvotājiem ir skaidrs, ka šiem cilvēkiem nav reliģisku normu, un viņi tāpēc tos neuzskata par cilvēkiem. [..]
Piemēram, Indonēzijā es runāju viņu valodā, un tas man ļauj sarunāties ar cilvēkiem citādi nekā oficiālos pasākumos. Ar savu kultūru un demokrātijas izpratni, kāda mums piemīt, Austrumos mēs iemantojam tikai ienaidniekus. Ilgāku laiku esmu uzturējies Tuvajos Austrumos, un man bija abpusējas uzticēšanās pilnas attiecības ar vietējiem cilvēkiem, kuri mani teica — mums nav vajadzīga Eiropas vai amerikāņu uzspiestā demokrātija, jo tā ir izlaidība, visatļautība, alkoholisms un narkomānija, tās ir sērgas, kas noposta Eiropas sabiedrību.
- Ja politiķi, kas dēvē sevi par kristiešiem, apgalvo, ka cilvēku rakstītie likumi viņus neinteresē, bet viņu likums ir Bībele — vai tas nozīmē, ka arī viņi novēršas no kristietības un grib veidot reliģisko taisnības valsti tāpat kā islāma piekritēji?
Kristietība nav visatļautība, un kristīgā mīlestība nav visatļautības sludināšana. Kristietības ceļš ir grūts. Jēzus teic, ka nav atnesis mieru, bet zobenu — bet zobens ir cilvēka cīņa ar ļaunumu. Viens no ļaunuma veidiem ir tas, kas notiek sabiedrībā un politikā. Protams, mēs visi nevaram aiziet tuksnesī un kļūt par eremītiem**, kuri var meklēt tiešo saskarsmi ar Dievu un kuri varētu teikt pēdējo vārdu dažādās sadzīviskās un politiskās kolīzijās — kāds ir pareizais mums ejamais ceļš. Eremīti nevar risināt politiski un sociāli tehniskos jautājumus. Tos risina tie cilvēki, kuri dzīvo sabiedrībā un kuri varbūt ir kristieši, un tad ir ļoti svarīgi ievērot kristietībā ietvertos principus.
Situācijā, kad lielākā valsts sabiedrības daļa ir ateistiski noskaņota, arī šī sabiedrības daļa meklē un grib zināt, kādas ir morāles normas. Tie, kuri iet baznīcā un kuri lasa Bībeli, zina baušļus un vairāk vai mazāk tos ievēro. Pārējie cilvēki, kas nav saistīti ar reliģiju, parasti dzīvi nosakošo kārtību atrod valsts likumos. Valsts likumiem ir jāturas pie kaut kāda morālā mugurkaula, un īpaši tas attiecas uz Latviju, kas ir jauna valsts. Latvijai nav valstisko tradīciju, nav reliģiskā mugurkaula un nav nopietnas kultūras identitātes, tādēļ mūsu valsts ir kā smilga, kuru vējš loka uz visām pusēm. Tāpēc valsts nezina un nevar atrast, kāds būtu pareizais morālais pamats vienam vai otram likumam.
Piemēram, Latvijā ir vislielākais iedzīvotāju skaita kritums, katru gadu mēs zaudējam piecus procentus iedzīvotāju. Nezinu, kas no mums būs palicis pāri pēc divdesmit gadiem. Tādos apstākļos valsts pieņem likumu, ka aborts ir legāls un atļauts. Cilvēkam, kas uz šo jautājumu raugās no morāles viedokļa, valsts atbild, ka aborts — tas ir labi un pareizi. Apstākļos, kad latviešu tauta izmirst, aborts ir viens no mūsu pašnāvības līdzekļiem. Piekrītu dažādiem medicīniska un arī cita veida iebildumiem, bet runa ir par mūsu pozīciju. Manuprāt, likumā vajadzēja ierakstīt, ka aborts ir amorāls, jo tā ir dzīvības atņemšana nedzimušam cilvēkam. Aborts ir slepkavība. Valsts likumā var paredzēt kaut vai deviņdesmit deviņus izņēmumus dažādiem gadījumiem, bet likuma nostājai pamatā jābūt skaidri definētai — tā ir dzīvības atņemšana cilvēkam.
Līdzīgi ir ar valsts nostāju homoseksuālisma jautājumā. Nav jāapgalvo, ka šie cilvēki ir jānošauj vai jāsēdina cietumā, kā tas bija padomju laikos — homoseksuāls cilvēks nav vainīgs, ka tāds ir piedzimis vai kļuvis. Bet valsts nostāja homoseksualitāti pārvērš par īpašu subkultūru***, kas tiek kultivēta un uzstiepta jaunatnei, kurai ir dabīga tieksme izmēģināt visu jauno. [..] Apstākļos, kad latviešu tauta izmirst, homoseksualitātes propaganda ir bīstama. Likums ir tikai instruments, lai īstenotu morāli augstvērtīgus un motivētus principus. [..].
- Kāpēc, jūsuprāt, kristieši pāriet islāma ticībā?
Iemesls ir ļoti vienkāršs. Kristietība, pateicoties tiem teologiem, kas skrien pakaļ katrai jaunai idejai, ir pārvērtusies par sekulāru**** ideoloģiju, kurai ar patiesu kristietību vairs nav nekāda sakara. Tāda kristietība ļoti daudziem cilvēkiem vairs nav vajadzīga, jo tai vairs nav nekāda sakara ar dievišķo un ar pašdisciplīnu. Piemēram, Vācijā par musulmaņiem ir kļuvuši 120 tūkstoši vāciešu, kuri agrāk bija kristīgajā baznīcā. Kā jau sacīju, no filozofiskā viedokļa islāms ir ļoti vienkāršs un cilvēkiem labi saprotams. Savukārt musulmaņi dodas prom no savām zemēm, kurās viņiem ir cerība izveidot islāma taisnības valsti, uz valstīm, kurās valda pavisam citi principi.
Kāpēc tā notiek? Iemesli ir divi. Pirmais iemesls ir ekonomiskie apstākļi, kas dzen viņus meklēt jaunas vietas, kurās viņi varētu iztikt. Ir arī otrs, kultūrvēsturiskais iemesls. Islāma sabiedrība pamatā ir klejotāji jeb nomadi. Arābu beduīni visā islāma civilizācijā ir iepotējuši klejotāju garu. Musulmaņi ir ļoti dinamiski, un viņi viegli pārceļas no vietas uz vietu. Eiropa paliek aizvien tukšāka, bet daba, kā zināms, nemīl tukšumu, kurš tiek aizpildīts ar dzīvotspējīgākām tautām un kultūrām, nekā mirstošā Eiropas civilizācija.
-Vai pēc gadiem piecdesmit, simt mums būs musulmaņu Eiropa?
Es par to daudz nešaubos. Biju klāt tikšanās reizē Kultūras ministrijā, kad Latvijā viesojās Itālijas kultūras ministrs Roko Butiljone. Butiljone izklāstīja savus uzskatus vairākos jautājumos, un pēc tam runāja kardināls Jānis Pujats. Viņš sacīja, ka mēs, kristieši, padomju varas gados apvienojāmies kopīgai, pasīvai pretestībai pret padomju varu un mēs izturējām, saglabājām savu kristīgo viedokli. Ja Eiropā ienāks islāms, uzņemot Turciju Eiropas Savienībā, tad mums atkal vajadzēs saliedēt savas rindas, lai šoreiz stāvētu pretī nevis ateismam, bet islāmam.
Kristietības konsolidācijas process pret islāmu, atkāpjoties no liberālisma un visatļautības, jau notiek. Par to Amerikā jau runā arī politologi. Eiropā pagaidām reakcija pret islāmu izpaužas kā nacionālisms. Varbūt, ka šī nacionālisma kustība kādā brīdī iegūs arī reliģiskas aprises. Eiropā pamazām iezīmējas konservatīvo valstu fronte, un iespējams, ka Eiropā ir sākusies pretestība bezgalīgajam un tautām nāvi nesošajam liberālismam.
Tomēr pagaidām tendences vēl nav skaidri iezīmējušās, un šobrīd dominē pašnāvnieciskā piekāpšanās attieksme. Tāpēc izskatās, ka musulmaņu imigranti pārņems Eiropu. Senās Romas impērija aizgāja bojā, kaut arī norobežojās no pārējiem ar robežām, līgumiem un karagājieniem. Vienalga Romas impērija krita, un to pārņēma barbari. Eiropas situācija šodien ir pārsteidzoši līdzīga Romas impērijas norieta laikam — sākot ar morālo izlaidību, ar šaušalīgo korupciju un pašlabuma meklēšanu, kas īpaši bija raksturīgi Romas impērijas pierobežā, kur par naudu lielā skaitā nāca iekšā imigranti. Viss jau reiz ir bijis, un Eiropas sabiedrības netikumi nav nekas jauns. Pretošanās šo procesu var tikai paildzināt. Jau sacīju, ka daba nemīl tukšumu, un, piemēram, Latvija ir ļoti tukša zeme. Esmu runājis ar Turcijas diplomātiem, un viņi neslēpj, ka pirmais, ko Turcija gribētu dabūt, ir robežu atvēršana, jo Turcijas iedzīvotāju pieaugums ir viens miljons gadā. Šim miljonam vajag jaunas teritorijas, kurās dzīvot un pelnīt naudu iztikai un kurās atkal vairoties. Domāju, ka Latvija turkiem ir ideāla vieta. Mūsu tautas īpašā tieksme un bauda nomirt ir trekns pīrāgs ienācējiem.
- Kāpēc domājat, ka latviešiem nomirt ir bauda?
Paskatieties kaut vai padomju laikus — ja vajadzēja izvēlēties, dzemdēt bērnu vai aizbraukt uz kūrortu, tad, protams, latvietis brauca uz kūrortu. Ja pēc tam vajadzēja izvēlēties, ko var atļauties — bērnu vai mašīnu, tad, protams, izvēlējās mašīnu. Tāpat mēs domājam šodien. Mēs negribam atteikties no priekiem un baudām ne Latvijā, ne Eiropā. Tā jau ir mūsu problēma, ka mēs atceramies par tiesībām uz prieku un baudu, bet — kur paliek pienākums?
Eiropas dokumentos neesmu redzējis neko par cilvēka pienākumiem, ja neskaita pienākumu maksāt nodokļus. Eiropa slīgst hedonismā jeb dzīves baudīšanā un šīs baudīšanas noformēšanā ar likumu.
- Jūsu redzējumā Eiropas nākotne ir bēdīga — islāms, kas ienāk ar terorismu un nāvi, pārņemot visu Eiropu. Vilni taču nevar apturēt...
Ja vilnis atsitas pret klinti, tas sašķīst un atplūst atpakaļ, sadalīts šļakatās un pilienos. Ja tas nāk krastā un atsitas pret siena kaudzi, tad tā izjūk. Paraudzīsimies uz šīm lietām kaut vai no demogrāfijas viedokļa. Centrālāzijā ir liels iedzīvotāju pieaugums, un tur nav jautājuma par krievvalodīgo tiesībām, jo viņi no turienes bēg, viņiem tur nav dzīves telpas. Ieceļotāji aizņem tukšās vietas. Ķīnieši, piemēram, šodien smejas par mūsu bailēm no globalizācijas, jo viņi saka, ka "globalizēs" mūs, jo viņu ir trīs reizes vairāk nekā iedzīvotāju visā Eiropā.
- Latvija ir maza valsts — kādai, jūsuprāt, ir jābūt Latvijas ārpolitikai?
Mēs esam tieši tādā pašā situācijā, kā Padomju Savienības laikos. Tikai, ja Padomju Savienībai Baltija kaut ko nozīmēja, tad Eiropas Savienībai mēs drīzāk esam uts tās kažokā. [..]
Latvija pašlaik ir nulle, bet tā varētu kaut kas būt, ja gluži kā Atmodas laikos karaspēka vietā mēs rūpētos par gara spēku. Ar skumjām dzirdu, kā šodien ne viens vien neatkarības cīņu varonis teic, ka mēs cīnījāmies par komfortu un Eiropas patēriņa standartiem. Tas ir nožēlojami. Ideālisms bija tas, kas mūs virzīja un deva reālus panākumus. [..]
Mūsu šodienas cīņa par katru cenu iegūt vairāk naudas un mantas ir ceļš uz galu. Mums ir vajadzīgi ideāli — tie, kurus Eiropa ir pazaudējusi. Mēs varētu būt kā morāls lakmusa papīrs, kas atgādina par to, kas patiesībā notiek. Es gribētu redzēt Latviju Eiropas konservatīvo valstu kopā. Eiropa pasaulē ir maza, visa pārējā pasaule domā un spriež reliģiskās kategorijās.
Mums vajadzētu skaidri definēt reliģiski morālos principus attieksmē pret Āzijas valstīm, kuras tad ar cieņu runātu ar mums, viņi to novērtētu.[..]
* pravieša Zaratustras (1. g. tūkstoša p. m. ē. 1. pusē) dibināta reliģija, kuras pamatā ir mācība par divu spēku — labā un ļaunā — cīņu un uguns pielūgšana.
** cilvēks, kas reliģisku apsvērumu dēļ aizgājis no pasaulīgās dzīves, dzīvo tālu no cilvēkiem un vairās no saskares ar tiem.
*** samērā patstāvīga garīgo un materiālo vērtību sistēma kādas kultūras ietvaros (piem., mazo grupu subkultūra), kas dažkārt izveidojusies kā pretnostatījums sabiedrības valdošajai kultūrai un ko vairākums uzskata par mazvērtīgāku vai pat kaitīgu.
**** sekularizācija — sabiedrības, konkrētu tās jomu un grupu attālināšanās no reliģijas.
Intervija saīsināta ar prof. L.Taivana atļauju.
Diskusijas rosināšanai:
- Kādi komponenti ir Eiropas un Latvijas identitātes pamatā?
- Vai un kādiem morāliem apsvērumiem (vērtībām, ideāliem) jābūt valsts likumdošanas pamatā?
- Vai Eiropas savienībai ir vēl vairāk jāpaplašinās, kāpēc?
- Uz kādiem principiem jābalstās dialogam starp reliģijām?
- Vai visas reliģijas ir vienādas, vai tās ved mūs vienā virzienā?
7 komentāri
Vēlējos jautāt, pats esmu
Vēlējos jautāt, pats esmu musulmanis. Mēs ar manu meiteni taisāmies precēties. Vēlējos jautāt kā viņa var pāriet no bezticības, uz Islāmu? Kādā iestādē rīga var mainīt ticību? Liels Pldies jau iepriekš!
Kā strateistu jeb homofobu
Kā strateistu jeb homofobu ateistu (manis paša formulēts Stratheist = Straight+atheist) mani pārsteidz šīs vietnes draugu un avotu saraksts. Negaidīju šai stāvošā ūdens 'atjaunotnē' sastapt zinātnes cilvēkus.Prof. Taivāns (kuram īstā vieta būtu lasāma viņa uzvārdā) savādā kārtā piemirsis, ka ne kristiešiem, ne islamistiem nepieder monopols uz morāli. Viņš runā par liberalizāciju kristiešu vidū, taču nevar atsaukties ne uz kādiem pētījumiem, lai varētu pieskaitīt amorālajiem hedonistiem ateistus.Tiesa, un par to esmu rakstījis rietumu sociālajās vietnēs, ateismam pieslējušies gan homoseksuāļi, gan feministes, gan abortu piekritēji, gan komunisti, taču kopumā nav pamata runāt par šīs kustības morālo pagrimumu līdz brīdim, kamēr profesoram būs pieejami šo apgalvojumu apstiprinoši pētījumi.Man pašam pieci bērni, maksāju visai pieklājīga apjoma nodokļus un ziedoju slimiem bērniem, darbojos skolas vecāku padomē un sarkanvīnu piedzeru, maltīti ieturot. Ierindosit arī mani pie grēcīgi amorālajiem?Veltījums LZA pārstāvjiem šai vietnē: Ja Vikipēdija min 233 Nobela prēmijas laureātus-ateistus tikai Zinātnes un tehnoloģiju kategorijā vien, gribētos dzirdēt, kādi apsvērumi notur šai piesmakušajā dīķī jūs?
Izcila intervija, autors ar
Izcila intervija, autors ar gaišu prātu un dziļi erudīts.Saprotams, šodienas liberālisma nozombētie nesaprot tādu valodu, viņi lasa vien "nāves idologu" textus. Tāds laiks.
POLITKOREKTUMS IR NOZIEDZĪBA
POLITKOREKTUMS IR NOZIEDZĪBA PRET CILVĒCI
Sāku lasīt, likās foršs
Sāku lasīt, likās foršs raksts, līdz nonāca pie abortiem un homoseksuālisma. Tad gan likās, ka profesors saspiedis galviņu, ja tā izsakās. Laikam nezin, kas ir cilvēktiesības un ka tās šobrīd pasaulē tiek plaši attīstas.
Komentārs 'sāku lasīt, likās
Komentārs 'sāku lasīt, likās foršs'Piedodiet, bet Jūs manuprāt neesat uztvēris/usi tieši pašu raksta būtību. Par to jau ir stāsts, ka bezgalīga liberālisma, cilvēka tiesību, multikulturālisma u.t.t. pielūgšana ir pašnāvības ceļš. Un par abortiem un homoseksuālismu prof. Taivans, manuprāt, runā ļoti korekti, pietiekami atturīgi bet no saprātīga konservatīvisma pozīcijām. Teicams raksts! Ir taču absolūti skaidrs ka, ja Rietumu civilizācija nespēs kaut kādā mērā atgriezties pie zināma konservatīvisma (tajā skaitā kristietības), tad tā ir nolemta. Es diemžēl esmu pesimists un neceru, ka ir iespējams atgriezties no šī valdošā hiperliberālisma, modernās 'māksla' (kultūra, kura nepazīst skaistuma jēdzienu, ir nolemta) un sekulārisma. Mēs diemžēl mirstam gan garīgi, gan fiziski. Nu paldies Dievam, ka vismaz atrodas cilvēki, kas nemocās ar polikorektumu un atklāti izsakās par islamu. Islama valstīs dzīvo kāds miljards cilvēku. Salīdzinot ar Rietumu civilizāciju viņiem nav nedz tehnoloģijas, nedz zinātnes, nedz augstās kultūras (pameklējiet zinātnes atklājumus vai Nobeļa prēmijas laureātus islama valstu universitātēs). Viņi, ar retiem izņēmumiem, ir atpalikušākā cilvēces daļa (ja neskaita primitīvas ciltis siltajās zemēs). Bet viņi ir bioloģiski vitāli, vairojas. Bet rietumnieki nodarbojas ar homoseksuālismu un abortiem... Nu tāda tā aina!
Cilvēktiesības tiek dažādi
Cilvēktiesības tiek dažādi traktētas, un uz dažu šauru grupu pārstāvju it kā cilvēktiesību aizsardzības pamata tiek veidotas dažādas ideoloģijas, kas apdraud vai ignorē citu grupu cilvēku tiesības. Kuras tiesības Jūsuprāt profesors aizskar?Turklāt - kur paliek pienākumi? Vai Jūs domājat, ka bez pienākumiem, tikai uz cilvēktiesību pamata var nodoršināt stabilu valsts, tautas un kādas civilizācijas attīstību? Ko Jūs liekat priekšā, lai mazinātu vai novērstu Rietumu sabiedrības demogrāfisko un morālo krīzi?
Pievienot jaunu komentāru