1) Jautājums ir par divu ministriju kompetences robežām. Liktos loģiski, ka par izglītības saturu (t. sk. pirmsskolās) atbildētu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM). Savukārt LM būtu jārūpējas par bērnu un māmiņu labklājību, pabalstiem un citiem atbalsta mehānismiem, kas nodrošina izdzīvošanu esošajā ekonomiskajā situācijā. Tā tas būtu normālā valstī. Latvijā izrādās ir tieši otrādi – Labklājības ministrija ķērusies pie mācību grāmatu izdošanas, bet izglītības ministrijā diskutē par to vai bezmaksas izglītībā ietilpst bezmaksas pusdienas un skolēnu apģērbs. Tātad augstākajā vadības (Ministru kabineta) līmenī nav skaidra funkciju un atbildības sadalījuma.

2) Sistēmas vadības nesakārtotības dēļ acīmredzot ir iztrūcis minētās grāmatas izvērtēšanas un pilnveides posms. Ikvienu mācību līdzekli taču vispirms vajadzētu recenzēt, apspriest, aprobēt un tikai tad piedāvāt izmantošanai skolās vai pirmsskolas iestādēs. Ja šāda secība tiktu ievērota, tad būtu bijusi iespēja savlaicīgi novērst kļūdas, pārprotamus satura elementus vai, sliktākā gadījumā, ja grāmata izrādītos Latvijā nepiemērota, varētu ietaupīt naudu – šādu grāmatu vispār neiespiežot tipogrāfijā. Latvijā ir pietiekami daudz sociālo problēmu un pāris nabadzīgām ģimenēm 6000 latu būtu lieti noderējuši.

3) Skaidrs, ka Latvijā ir nepieciešami mācību līdzekļi dzimumu līdztiesības jautājumos, ģimenes un veselības izglītībā, kurā ietilpst arī seksuālā audzināšana. Jautājums ir par ko citu. Vai tiešām Latvija ir tik nabaga ar speciālistiem dzimumu līdztiesības jautājumos, ka nekas cits neatliek kā vien burtiski tulkot no dāņu valodas? Turklāt izvēloties tulkojamo grāmatu, nedomāt par Latvijas kultūras tradīciju kontekstu un neņemt vērā Latvijas sabiedrības vērtību sistēmu un noskaņojumu. Kāpēc Latvijas ”bērnudārzos” vajag par katru cenu pārņemt tieši Dānijas pieredzi? Kāpēc ne Ungārijas, Šveices vai Vācijas pieredzi? Vai ir bijis konkurss uz šādas tematikas mācību līdzekļa veidošanu? Šai sakarā gribētos uzdot retorisku jautājumu: kad beidzot mēs atmetīsim mazvērtības kompleksu un ārzemju atdarināšanas sindromu? (Un nevajag aizbildināties, ka tās ir neskaitāmo okupāciju sekas!). Mēģinājumi skriet pakaļ politiskajai modei, par katru cenu līdzināties citām tautām (krieviem, amerikāņiem, dāņiem utt.) un kaunēšanās no savas tautas tradīcijām ir visraksturīgākā provinciālisma iezīme.

4) Nepārzinot detaļās bērnu psiholoģiju, tomēr katrs normāls vecāks un audzinātājs saprot, ka sarunām par dzimumiem un seksualitāti ir jānotiek, taču atbilstošā vecumposmā un izejot no konkrētās situācijas. Arī informācijai par transvestītiem, transseksuāļiem un citām seksualitātes formām ir jābūt pieejamai un par to var notikt sarunas, tikai diez vai ”bērnudārzos”. Turklāt informācija par kādu parādību ir jāšķir no šīs parādības imitācijas, t. sk., rotaļu formā, jo bērni patiešām mācās atdarinot. Dzimumu līdztiesība nenozīmē arī gluži vienādību vai nestabilu dzimuma identitāti. Acīmredzot, iepazīstoties ar grāmatu un tai pievienoto metodisko materiālu, vairākiem vecākiem nekļuva skaidrs, ko īsti gribējuši panākt grāmatas autori: veicināt dzimuma līdztiesību vai tomēr netieši parādīt pozitīvā gaismā dzimuma maiņas iespējamību. Jo, mācot par dzimumu līdztiesību, taču nav nepieciešams mainīt bērnu vārdus vai ģērbties pretējā dzimuma drēbēs. Un tieši tas ir satraucis vecākus un nevalstiskās organizācijas tā, ka tiek izvirzīts jautājums pat par labklājības ministres demisiju.

5) Šāda sakāpināta retorika, kas pēdējā laikā dzirdama publiskajā telpā, liek domāt par komunikācijas kultūras problēmām, t.sk., starp valdību un sabiedrību. Tā vien liekas, ka diskusijas un pretējo viedokļu uzklausīšana sākas tikai, ja kāda sabiedrības grupa sāk izteikt neuzticību kādam ministram vai ministrei. Tas nav pareizi! Lai gan sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanā un NVO viedokļu uzklausīšana ir nedaudz uzlabojusies, salīdzinot ar ”trekno gadu” laikiem, tomēr varētu vēlēties daudz labāku savstarpēju izpratni un sadarbību. Arī minētajā diskutablās grāmatas izdošanas gadījumā ir skaidrs, ka savlaicīgi nav notikusi komunikācija ar pirmsskolas pedagogu asociāciju vai augstskolu mācību spēkiem. Tas varbūt būtu palīdzējis novērst konfliktu tā saknēs. Diemžēl arī par citu mācību grāmatu izvērtēšanu jāteic, ka ne vienmēr tiek ņemts vērā atbilstošā mācību priekšmeta skolotāju asociācijas (biedrības) viedoklis. Tas ir jautājums, ko biedrība ”Latvijas Pedagogu dome” vairākkārt ir ieteikusi risināt IZM, proti, panākt, ka neviena mācību grāmata negūst valstisku atzīšanu (un līdz ar to arī tiesības šo grāmatu pirkt skolās par valsts piešķirto finansējumu), kamēr tā nesaņem atbilstošās pedagogu biedrības atzinumu – oficiālas recenzijas veidā.

6) Visbeidzot konflikta kultūrvēsturiskais fons. Latvijas sabiedrībā daudzi ar aizdomām vēro jebko, kas kaut attāli atgādina to ideoloģisko teroru, ko piedzīvojām Padomju okupācijas režīmā, kad skolu mācību grāmatās tika uzspiestas mūsu tautai nepieņemamas vērtības.

Patlaban atrodamies krustcelēs un savas ideoloģiskās identitātes meklējumos. Kā allaž vilinošas ir galējības – no komunistiskā kolektīvisma lecot galējā individuālisma grāvī, no padomju komandekonomikas – neiegrožota brīvā tirgus apkampienos, no sociālisma dzelžainās kārtības – postmodernajā visatļautībā un šķietamajā politkorektumā.

Varbūt vajadzētu vienreiz apstāties, padomāt un atrast vidusceļu? Lai attīstoties, mainoties un globalizējoties, mēs nepazaudētu savu identitāti – latvisko, eiropeisko, cilvēcisko, kultūras identitāti, t.sk., arī latviešu kultūrā raksturīgos attiecību modeļus ģimenē un sabiedrībā, kas ietver vīrieša cieņu pret sievieti, bērnu cieņu pret vecākiem un jauniešu cieņu pret savas tautas garīgo mantojumu. Šādu līdzsvaru visticamāk spētu nodrošināt uzmanīgi centriska politika – vairoties no ultraliberālisma vai ultrakonservatīvisma galējībām.