DZIMUMS VAI DZIMTE?

Anonīms saglabāja, Tr, 06/26/2019 - 21:09

Portālam “Atjaunotne” bioloģijas zinātņu doktors Jēkabs Raipulis piedāvā apkopojošu analīzi par jēdzienu ‘dzimums’ un ‘dzimte’ (gender) interpretācijām, kas saistītas arī ar mēģinājumiem mainīt izpratni par diviem dzimumiem (sieviete un vīrietis) kā normu. Mēģinājumi mainīt izpratni par dzimumiem atspoguļojas arī tādā pretrunīgā dokumentā kā “Stambulas konvencija”,  par ko joprojām nerimst diskusijas.  Vai šādām manipulācijām ir kāds pamats bioloģijā?

Dažādas dzimuma interpretācijas. Autors: Dr. Jēkabs Raipulis 

Par ko būs runa? Cik dzimumu ir cilvēkam? Jocīgs jautājums. Skaidrs, ka divi, un uz jautājumu atbildēts. Tomēr izrādās, nav tik vienkārši. Literatūrā par cilvēka dzimumu pēdējos ziņojumos mēs atrodam, ka skrupulozi “pētnieki” jau ir sazīmējuši tos vairāk par simtu (piemērm, 2018.g. apkopojumā ir 112 ‘genderu’ un 70 seksuālo orientāciju). Tūlīt gan jāpiezīmē, ka angļu valodā runājot par daudzajiem dzimumiem tos nesauc par dzimumiem, bet genderiem, ko latviešu valodā iesaka saukt par dzimtēm. Mēģināsim noskaidrot, kāds sakars ir dzimumam ar genderu/dzimti. Vai latviešu tulkojumā ‘genders’ un dzimte ir viens un tas pats.  

KAS IR DZIMUMS UN TĀ FUNKCIJAS?

Dzimums. Dzimums ir reprodukciju (dzimumvairošanos) nodrošinošo struktūru (vīrišķo vai sievišķo orgānu) sistēma, hormoni, dzimumu emocionāla, seksuāla, romantiska pievilcība un uzvedība, kas nodrošina pārošanos, kurā saplūst sievišķās un vīrišķās dzimumšūnas, dodot aizsākumu jauna indivīda attīstības ciklam. Dzimums izpaužas dažādos organisma aktivitāšu līmeņos – fiziskajā, fizioloģiskajā, psihiskajā, uzvedības. Dzimums veidojas realizējoties iedzimtības informācijas algoritmam mijiedarbībā ar vides faktoriem.

Vairošanās. Vairošanās nodrošina paaudžu pēctecību, tātad dzīvības nepārtrauktību. Vairošanās ir viena no visu dzīvo būtņu pamatvajadzībām, tādām kā dzeršana, ēšana (enerģijas uzņemšana), elpošana (skābekļa uzņemšana), reaģēšana uz kairinājumiem u.c. Atšķirībā no pārējām dzīvības vajadzībām (ēšanas, dzeršanas, elpošanas utt.), kuru nenodrošināšanas efekts izpaužas indivīda līmenī, turklāt visai drīz, reprodukcijas (vairošanās) vajadzības nerealizēšanās efekts parādās nākamajās paaudzēs. Cilvēki vairojas dzimumiski, ir heteroseksuālas būtnes. Vairošanās ir plašākā sugas saglabāšanās instinkta, kurā ietilpst arī gādības par pēctečiem instinkts, sastāvdaļa. Kā raksta režisors Alvis Hermanis (2016): “Cilvēka eksistencei būtiska ir saskarsme, kas visās dzīves jomās veicina, nodrošina viņa dzīvošanu, pilnvērtīgu funkcionēšanu. Tomēr viens no saskarsmes veidiem, kas ir pašā dzīvības būtībā, ir vairošanās, kas nodrošina dzīvības nepārtrauktību.”

Vairošanās var notikt tikai divu pretējā dzimuma indivīdu kopošanās (dzimumakta, kopulācijas) procesā, mazuļa iznēsāšanas un bērna izaudzināšanas gādībā. Taču, lai divi indivīdi satuvinātos, lai viņiem rastos vēlme būt kopā, ir jābūt kādiem pamudinājumiem, motivācijai. Tādi pamudinājumi, motivācija, lai nodrošinātu paaudžu nepārtrauktību, t.i., vairošanās vajadzību, ir dzimuma dziņa un seksuālā bauda. (Dzimuma dziņa ir (pātaga), kas dzen darboties, lai konkrētā vajadzība tiktu apmierināta, bauda – apbalvojums (burkāns) par vajadzības apmierināšanu). Šī dzimuma dziņa ir veidojusies agrākajos dzīvās dabas evolūcijas etapos, attīstoties smadzenēm. Tā ir bijusi dzinulis cilvēka sugas veidošanās procesā un arī šobrīd ir sugas saglabāšanās priekšnoteikums.

Dzimuma identitāte. Izšķir divas reprodukciju nodrošinošās cilvēka dzimuma identitātes – vīrišķo un sievišķo, kas tāpat kā dzimums ir bioloģiski noteiktas un stabilas visu mūžu. Ir arī identitātes (dažiem procentiem cilvēku), kuras nav pieskaitāmas pie viena vai otra dzimuma un nenodrošina reprodukcijas funkciju. To sauc par interseksualitāti, kas ir novirze no vairošanās normas.

Seksuālā orientācija ir dzimumakta partnera izvēle seksuālās dziņas apmierināšanai: heteroseksuālā – partneri vīrietis un sieviete; homoseksuālā – partneri viena dzimuma; biseksuālā – partneri gan sava dzimuma, gan pretējā bez atšķirības; panseksuālā – partneris var būt jebkurš objekts dzimumtieksmes apmierināšanai u.c. Seksuālā dziņa (seksualitāte) ir vairošanās procesa realizācijas sastāvdaļa, kura ir nepieciešama, lai reprodukcija notiktu. Seksuālā orientācija ir psihofizioloģiska parādība ar saliktu gēnu mijiedarbību. Lai arī seksuālā orientācija ir cieši saistīta ar vīrišķo vai sievišķo identitāti, tomēr iedzimtu noviržu vai vides  ietekmē tā var neatbilst heteroseksuālajai dzimuma identitātei. Novirzes no heteroseksuālās normas vidēji populācijā ir 1 – 2% indivīdu. Tā var mainīties vai tikt mainīta arī dzīves laikā. Latviešu valodā lieto arī terminu dzimuma orientācija, taču šis termins pieļauj nepareizu izpratni par tajā iekļauto būtību, t.i., dzimums jau nemainās.

No gēniem līdz pazīmēm. Dzimums ir ģenētiski determinēts (noteikts) un veidojas pakāpeniski indivīda attīstības procesā, ģenētiskajai informācijai realizējoties noteiktos vides apstākļos. Gan tas, vai būs sievišķais vai vīrišķais dzimums, gan tā attīstības un funkcionēšanas etapi dzīves garumā ir ģenētiski noteikti. Arī novirzes, kas neļauj realizēt reprodukcijas funkciju, vairākumā gadījumu ir ģenētiski vai iedzimti (veidojušās embrioģenēzē) noteiktas, bet var būt arī vides ierosinātas. To, ka dzimums ir ģenētiski determinēts neapstrīdami pierāda XY hromosomas (dzimumhromosomas) vīriešu ķermeņa šūnās, XX (dzimumhromosomas) – sieviešu. Dzimumhromosomu skaita un struktūras izmaiņas šūnu hromosomu komplektā izraisa dzimuma attīstības defektus.

Dzimuma veidošanās sākas realizējoties ģenētiskajai informācijai – XY  hromosomas nosaka sēklinieku veidošanos, XX – olnīcu (līdz 9. grūtniecības nedēļai). Šie dzimumdziedzeri sāk izdalīt hormonus, sēklinieki – testosteronus, olnīcas – estrogēnus. Testosteroni ierosina vīrišķo dzimumorgānu veidošanos un smadzeņu centros vīrišķās identitātes potenciālu, estrogēni sievišķo dzimumorgānu veidošanos un sievišķās identitātes potenciālu.   

Dzimums, kas konstatējams personai piedzimstot, ir tikai daļēji realizējies dzimuma attīstības etaps, kurš turpina pilnveidoties līdz dzimumgatavības sasniegšanai, ekspresējoties ģenētiski ieprogrammētajam attīstības potenciālam vidē, tajā skaitā, sociālajā. Normālai dzimuma uzvedības realizācijai ir nepieciešama sociālā vide, tāpat kā daudzu citu pazīmju attīstībai, kurā atraisās arī sociālās iemaņas. Tā kā visā bērna augšanas laikā ekspresējas gēni, starp kuriem var būt arī tādi, kas traucē normālai attīstībai, tad var rasties novirzes no normāla bioloģiskā dzimuma veidošanās ceļa. Sociālā vide var modificēt dzimuma uzvedību, bet nevar mainīt dzimumu vai dzimuma identitāti. 

Ikvienas pazīmes veidošanās procesā ir izdalāmas trīs faktoru grupas: ģenētiskā (pārmantotā), ar iedzimtības faktoriem determinētā; iedzimtā, kas veidojusies embrioģenēzē, izpaužas pēc piedzimšanas un realizējas iedzimtības un vides mijiedarbībā; pārsvarā vides noteiktā, bet arī vairāk vai mazāk balstīta uz iepriekšējo divu bāzes.  

Cilvēki bioloģiski ir poligāma suga (nepastāvīgas partneru kopdzīves attiecības), kurai, līdzīgi kā citām poligāmajām sugām dabā, ir izteikts ķermeņa dzimumdimorfisms, t.i., sievišķo un vīrišķo indivīdu ārējās atšķirības, kaut arī katra dzimuma robežās ir liela pazīmju variabilitāte. Poligāmo sugu dzimumu pazīmju atšķirībām ir noteikta loma evolūcijas procesā (arī cilvēka) kā dzimumizlases materiālam. Katra dzimuma dažādās pazīmes nav atšķirīgi dzimumi, bet tās ir variācijas katra dzimuma (vīrišķā vai sievišķā) robežās, kurās ietilpst arī normālas reprodukcijas norišu traucējumi. Dabā novirzes, kas traucē normālai reprodukcijai, eliminē (likvidē) dabiskā izlase. Cilvēku sabiedrībā – līdz ar dabiskās izlases pavājināšanos – mainības amplitūda katra dzimuma robežās palielinās, un arī cilvēka iespējas iejaukties un regulēt reprodukcijas procesus pieaug līdz pat brīvai izvēlei piedalīties vairošanās procesā vai nē. Monogāmajām sugām vīrišķie un sievišķie indivīdi ārēji atšķiras maz vai nav atšķirami nemaz, lai arī iekšējie dzimumu atšķirības determinanti nodrošina stabilu vīršķā un sievišķā dzimuma identitāti. Monogāmā laulība kā kopdzīves forma atsevišķām cilvēku kultūrām ir veidojusies sabiedrības attīstības procesā, saglabājot poligāmās sugas ārējo dzimumdimorfismu un arī poligāmo vairošanās instinktu.

Cilvēks ir bioloģiski sociāla būtne. Cilvēku raksturo viņa bioloģiskā uzbūve un sociālā uzvedība, kas veidojusies, uzkrājoties kultūras pieredzei. Šie abi komponenti – bioloģiskais un sociālais – ir cieši saistīti un atrodas noteiktās attiecībās lielākā vai mazākā mērā ietekmējot vienam otru. Arī monogāmā ģimene ir cilvēku sabiedrībā izveidojusies kā bioloģiskā un sociālā apvienojums. Bioloģiskā daļa – paaudžu pēctecības nodrošināšana, kas ir bioloģiska dzīvības pastāvēšanas vajadzība; sociālā – mantojuma u.c. tiesību garantēšana un pilnvērtīgas bērnu attīstības un audzināšanas nodrošināšana kultūras mantojuma pārņemšanai. Tomēr nereti bioloģiskā poligāmā daba ir stiprāka par ilglaicīgu monogāmo kopdzīvi, kas rada nesaskaņas starp laulātajiem un arī ģimenes iziršanu.

Dzimuma dziņa un emocionālās piesaistes bioloģiskā bāze. Cilvēka smadzenēs ir viņa uzvedību, aktivitāti motivējošas sistēmas (programmas) – dziņas, emocijas, sensorās sajūtas. Jebkurai cilvēka darbībai pamatā ir kāda no šīm motivācijas sistēmām. Arī saliktie dzimumvairošanās procesi, kas sastāv gan no komunikācijas, kas balstās uz emocionālās bāzes, gan seksuālā kaisle, ir determinēti ar noteiktiem bioķīmiskiem procesiem, reakcijām smadzenēs. Seksualitāte (seksuālā tieksme), romantiskā mīlestība (iemīlēšanās), vecāku – bērnu mīlestība ir ar atšķirīgām motivācijas sistēmām, atšķirīgiem nervu ceļiem un funkcijām. Tādēļ ikdienā zem viena vārda mīlestība apvienotās seksuālās attiecības un mīlesība (romantiskā mīlestība, mātes mīlestība) nav viens un tas pats, šie vārdi nav sinonīmi. 

Seksuālās vēlmes (dziņas) galvenā funkcija ir olšūnas un spermatozoīda savienošanās nodrošināšana, romantiskās mīlestības funkcija – partneru izvēle ar “kvalitatīviem gēniem”, mīlestības funkcija – paturēt partneri, radīt bērnus, veidot vecāku sadarbību pēcnācēju aizsargāšanā un audzināšanā. 

Primārais cilvēka bioloģiskajai pastāvēšanai ir vairošanās, nevis tās motivējošās izpausmes, kas arī ir nepieciešamas reprodukcijas nodrošināšanai, bet nav nodalāmas kā no vairošanās nošķirtas un pat nostādāmas pret vairošanos aktivitātes.  Ir tikai divi dzimumi (vīrišķais un sievišķais), kuru mijiedarbībā var notikt vairošanās un kurus sauc par dzimuma normu. Medicīniskā izpratnē norma ir divi līdzvērtīgi bioloģiski dzimumi  – sieviešu un vīriešu. "Starpdzimuma" jēdziena medicīnā nav. Ja dzimumu jomā ir kāda anomālija, tad to tā arī sauc – par anomāliju vai slimību, vai novirzi no normas.

Vai jaunas idejas? Līdz nesenai pagātnei priekšstats par cilvēka vairošanos, pārmantojot no vecākiem ģenētisko informāciju, kas realizējas konkrētos vides apstākļos, bija neapstrīdams un arī šobrīd tā pareizību apstiprina aizvien jauni pētījumi un atklājumi īpaši molekulārajā ģenētikā un psihes bioloģijā. Taču pēdējos gadu desmitos situācija ir mainījusies. Sociologi paziņo, ka atbilstoši mediķu un biologu skatījumam, izpratne par dzimumu ir pārāk bioloģizēta, jo sabiedrība ar civilizācijas uzkrātajām kultūras, filozofijas, mākslas, ētikas, humānajām vērtībām tiekot ignorēta. Iedvesmojušies no zinātnes un tehnikas sasniegumiem un iespējām, viņi gatavi atbrīvot cilvēku no tām važām, ko uzliekot bioloģija attiecībā uz dzimumiem un vairošanos.

Jaunās idejas radās pakāpeniski. Sākumā bija doma, ka tas dzimums, kāds izveidojas indivīdam augot, nav tikai iedzimtības programmas realizēšanās rezultāts, bet arī vides (sociālās) ietekmēts, kas ir pareizi, bet vēlāk jau to nosauca par sociālo dzimumu. Jāpiebilst, ka jebkura cilvēka pazīme, īpašība, realizējoties iedzimtības potenciālam, iegūst sociālu korekciju, bet mēs tādēļ to nesaucam par sociālu. Runājot par sociālā dzimuma nosaukuma ieviešanu, atkal aktualizējas mūžsenais jautājums par iedzimtības un vides lomu indivīda veidošanās procesā. Izpratne par to ir svārstījusies – te ņemot pārsvaru vides, te iedzimtības lomai. Nosaucot kādu pazīmi par sociālu, svaru kausi tiek nosvērti par labu sociālajai dominantei. Likās, ka ģenētikas metodes un pētījumi šo jautājumu atrisināja, ne vispārinot viena vai otra šā faktora lomu uz visu organismu, bet nosakot to abu ietekmes svaru (nozīmīgumu) katrā konkrētajā gadījumā katrai pazīmei. Lai atceramies, ka jau 20. gs. vidus daļā padomju agronoms Trofims Lisenko – komunisma ideologu un filozofu iedvesmots – sīvi cīnījās, lai noliegtu ģenētikas sakarības, panākot pat ģenētikas aizliegšanu ar likumu. Tomēr zinātne uzvarēja. Taču šobrīd atkārtojas tas pats, un iniciatīva atkal ir politiķu, ideologu rokās. Sociologi, dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, piesedzoties ar cilvēktiesību, līdztiesības, politkorektuma un liberālisma lozungiem, apstrīd acīmredzamas patiesības, aizstājot tās ar puspatiesībām vai izdomājumiem, ignorējot (nezinot) bioloģiskās likumības.

KAS IR DZIMTE?

Genders, dzimte (angļu: Gender, vācu: Gender, krievu: Гендер) ir sociālās vides un kultūras ietekmē veidojušos noteiktu īpašību sakopojums, kas nosaka sieviešu un vīriešu uzvedību sabiedrībā. Termins “gender”, ko iesaka latviski tulkot kā ”dzimte”, “sociālais dzimums”, “dzimumsocialitāte”, angļu valodā ieviests pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, lai nošķirtu cilvēka bioloģiskā dzimuma, ko nosaka iedzimtība, apzīmējumu (sex) no sociālajā un kultūras vidē veidotā (gender). "Sex" vārdu attiecina uz bioloģiskajām un fizioloģiskajām īpašībām, kas nošķir vīriešus un sievietes. "Gender" savukārt tiek attiecināts uz sociāli konstruētām lomām, uzvedības modeļiem, aktivitātēm un īpašībām, ko konkrētajā sabiedrībā mēdz uzskatīt par atbilstošām vīriešiem un sievietēm.

Šādi definēts genders (dzimte) būtiski neatšķiras no biologu, ģenētiķu definētā dzimuma, kas veidojas iedzimtības un vides mijiedarbībā, tātad no genotipa (ģenētiskās informācijas) līdz fenotipam (pazīmēm). Tāpēc termina “genders” ieviešana ir lieka. Taču izpratne, kura sākumā ietvēra bioloģiskā dzimuma īpašību modifikācijas sociālajā vidē, ir apmetusi kūleni, un sociālais ne vairs modificē dzimuma izpausmes, bet ar vēlmēm un iegribām cenšas pārveidot to.

Tātad, lai saprastu terminu “dzimums” un “genders” definīcijā ietvertās atšķirības, ir jānoskaidro, ko tad dzimumu īpašībās nosaka bioloģiskais, ko sociālais. Pieturoties precīzi pie gendera definīcijas, tikai ar sociālajām iedarbībām nozīmīgi noteikto dzimumu īpašību, izpausmju nav daudz un tās attiecas uz formālām gaumes (apģērbs, frizūra), uzvedības, etiķetes u.c. saskarsmes formām, būtiski neietekmējot dzimumu.

Analizējot genderistu pie genderiem pieskaitītās dzimumu īpašības, redzam, ka vairums no tām atrodas bioloģiskā un sociālā mijiedarbes zonā. Tā ir tā “pelēkā zona”, kurā gendera piekritēji rada savus genderus, uzsverot sociālo kā svarīgāko šo īpašību veidošanās procesā. Apgalvojumi, ka tas, ko sauc par genderu, ir tikai sociāli veidota īpašība, sociāls konstrukts bez bioloģiskās bāzes, daudzos gadījumos neatbilst patiesībai.

Jauniešu seksuālās audzināšanas rokasgrāmatā rakstīts: “…dzimuma modeli veido cilvēks. Visticamāk, nekad nevarēsim noteikt, kas indivīdam ir bioloģiski iedzimts” (Hanstrēma, 2011). Šāds izteikums vedina domāt, ka dzimumu, ne genderu, nosaka pats cilvēks. Tālāk teiktais, ka nekad nevarēsim noteikt, kas ir “bioloģiski iedzimts”, itin kā pamato, ka tās dzimuma īpašības, kurām var atrast sociālās vides iedarbību un nav tieši redzama ģenētiskā determinante, ir genders. Vēlāk tekstā parādīsim, ka tā tas nav.

Vai ir vienota ‘gendera’ izpratne? Bez precīzas termina genders definīcijas un pielietojuma robežu noteikšanas, katrs izmanto to pēc savas izpratnes un vajadzības.   

Par to, kas ir “genders”, ir dažādi viedokļi. Vieniem tas ir sociālais konstrukts, t.i., katra dzimuma  – vīrieša vai sievietes – identitāte, kas dažādās zemēs, kultūrās un vēsturiskajos periodos izpaužas atšķirīgi – apģērbs, frizūra, vīriešu un sieviešu izturēšanās stils, attiecību kultūra u.c. Cita izpratne, ka genders ir katra indivīda iekšējās izjūtas par piederību dzimumam, seksuālā orientācija vai dzimuma nenoteiktība. (Jūs esat tas, par kādu sevi izjūtat). Gendera identitāte esot personiskais priekšstats par savu dzimumu, kas var nesakrist ar bioloģisko, tas nesot stabili fiksēts lielums, var periodiski mainīties indivīda dzīvē. Sociālā dzimuma idejas ievirze ir vērsta uz indivīda vēlmju, iegribu, iedomu realizēšanu, apmierināšanu (indivīda interesēm). Genderu sfērā tiek iekļautas arī dzimumu anomālijas, anatomiskās, fizioloģiskās un arī psihiskās, t.i., novirzes, kam nav sociāla izcelsme, bet – bioloģiska.

Gendera jēdzienu dažādu interešu paudēji lieto atšķirīgi, balstoties, galvenokārt, uz sociālo dzimuma interpretāciju, nevis uz dzimumu kā bioloģisko vajadzību realizētāju. Sociālantropologi, analizējot dažādās kultūrās un vēsturiskos laikmetos cilvēku dalījumu dzimumos, secina, ka bez vīriešiem un sievietēm tiek minēti arī cita dzimuma indivīdi ar netipiskām dzimumsistēmas struktūrām un uzvedības formām. Feministēm – svarīga dzimumu atšķirību novienādošana, tādējādi cerot novērst dzimumu diskrimināciju, vīriešu dominējošo stāvokli. Psihologiem – dažādo seksuālo izpausmju (seksualitātes) izvirzīšanu par svarīgāko cilvēku savstarpējo attiecību formu. Filozofiem – lai ar relatīvisma filozofijas pieeju pamatotu līdzšinējās paradigmas – par dzimumu nozīmi –zaudēšanu un jaunas veidošanos. Filozofs I.Šuvajevs (2012) apgalvo: „Vairošanās un dzimums cilvēka pasaulē nav kaut kas naturāli pašesošs”.  Ideologi (neoliberāļi) – lai realizētu uzfrišinātu utopiskā komunisma ideju par “seksuālo brīvību”, īstenībā – visatļautību.

Lai gan skatot jaunākos gendera katalogus ar daudziem desmitiem genderu nosaukumu, kuri tiek apzīmēti ar itin kā sinonīmiem – sociālais dzimums, sociālais konstrukts, sociālā dzimte – tie katrs ir ar atšķirīgām niansēm. Turklāt, ja lietojot vārdu dzimums, mēs saprotam šo pazīmi kā vairošanās funkciju realizējošu, tad genderu lietojums drīzāk būtu jāsauc par cilvēku ideoloģiskas manipulācijas paveidu.

APGALVOJUMI, UZ KURIEM BALSTĀS GENDERISMA IDEJAS

1. Dzimuma un gendera/dzimtes attiecības. Gendera ideja tika izvirzīta, lai parādītu, iezīmētu to kā un cik lielā mērā dzimuma īpašības ietekmē sociālā vide. Sākumā tie bija iedzimtības un vides mijiedarbības pētījumi, kuri pārtapa par iedzimtības un sociālās vides mijiedarbības meklējumiem, līdz radās sociālā dzimuma jeb sociālā konstrukta teorijas un sociālā dzimuma prenostatīšana bioloģiskajam dzimumam. Sociālantropologs K.Sedlenieks (2016) raksta: „Sociālajās zinātnēs ar jēdzienu “dzimte” parasti tiek saprastas sociāli/kulturāli konstruētās vīriešu un sieviešu īpašības, kamēr “dzimums” anatomiskās iezīmes.” Vai ir kāds objektīvs pamats nodalīt bioloģisko dzimumu un sociālo (sociālu faktoru veidotu)  dzimumu – genderu?

Ar pieeju, ka cilvēkam bioloģiskās (anatomiskās) pazīmes nosaka viņa dzimumu, bet sociāli kulturālā vide genderus – vīriešu, sieviešu īpašības, uzvedību, cilvēks tiek sadalīts divās sastāvdaļās – bioloģiskajā miesā, kas ir materiāla (audi, orgāni, molekulas), veidota uz ģenētiskās informācijas bāzes, un sociālajā, veidotā uz sociālās informācijas bāzes, autonomi pastāvošā, nošķirtā, itin kā atrautā no bioloģiskajām (molekulārajām) norisēm organismā (smadzenēs). Jau minējām, ka cilvēks ir bioloģiski sociāla būtne, kurā vienlīdz nozīmīga ir gan viņa bioloģiskā uzbūve, funkcijas, uzvedība, gan sociālie noteikumi, normas, aktivitātes, attiecības. Pieejot tīri mehāniski un sadalot dzimumu īpašībās, ko nosaka tikai bioloģiskie (iedzimtības) faktori (vīrietis sieviete) un dzimumu īpašībās, ko nosaka tikai sociālie faktori (apģērbs, frizūra, paklanīšanās u.c.uzvedības normas), tiek ignorēta dzimumu uzvedība, kurā mijiedarbojas bioloģiskais un sociālais. Strikta bioloģiskā un sociālā cilvēka dzimuma nodalīšana ir reāla tikai atsevišķās cilvēka dzīves sfērās.

Ir izdalāmi trīs bioloģiskā un sociālā saskarsmes veidi dzimuma (reprodukcijas) sfērā: a. sociālās/kultūras vides prasības, tradīcijas, kas saistītas ar dzimumiem, bet būtiski neietekmē tos; b. sociālie faktori, prasības mijiedarbojas ar bioloģiskajiem dzimumiem, uzvedību, bet nedarbojas pretī bioloģiskajām likumībām; c. sociālie faktori darbojas pret bioloģiskajām likumībām, normām.       

a. Bioloģisko dzimumu neietekmējošas ir dažādos laikmetos, sabiedriskajās iekārtās raksturīgās ģērbšanās modes, tērpi, frzūras, manieres, izturēšanās, kas var uzsvērt vai nonivelēt ārējās dzimumu atšķirības, bet būtiski neietekmē dzimumus, tātad tās dēvēt par sociālajiem dzimumiem var visai nosacīti.  

b. Lielākā dzimuma īpašību grupa ir tā, kurā mijiedarbojas bioloģiskie faktori ar vispārējiem vides (arī sociālajiem) faktoriem un prasībām, vajadzībām. Svarīgi atzīmēt, ka cilvēks bioloģiski nav nozīmīgi izmainījies visā tā kā sugas pastāvēšanas laikā, mainījusies ir tikai sabiedrības sociālā/kultūras struktūra. Šajā bioloģiskā un sociālā zonā svarīgi novērtēt kā viena tā otra faktora iedarbības efektu, svaru pazīmes izpausmē, dzimumu saskarsmē. Dzīvnieku valstī samērā vienkārši ir noteikt iedzimtības un vides lomu dzimumu struktūru, funkciju un uzvedības norisēs, jo arī psihes dzimumus vadošie procesi, instinkti, dziņas, ir iedzimti noteikti un maz pakļaujas vides ietekmei.

Arī cilvēkiem šos dzimuma uzvedības un  realizācijas pocesus vada tie paši instinkti un dziņas, kas dzīvniekiem, tikai cilvēka apzinātā psihiskā darbība šos iedzimtos instinktus un dziņas ierobežo vai pat nomāc, pakļaujoties sabieriskajām (kultūras) normām, taču neatceļ. Kā piemēru šadai sociālā un bioloģiskā mijiedarbībai var minēt jau agrāk aprakstīto monogāmo laulību institūta veidošanos. Taču šādi konstrukti tikai tad ir ilglaicīgi, ja viņi balstās uz dabas (bioloģijas) likumiem pieļaujamām normām, robežām. Šajā bioloģiskā un sociālā mijiedarbību grupā ietilpst arī daudzas dzimumu, reprodukcijas īpašības, kuru iedzimtais potenciāls var realizēties tikai sociālajā vidē (apmācīšana, audzināšana, paraugs).

c. Par īstajiem sociālajiem konstruktiem varam saukt to neapzināto vai apzināto sociālo iedarbību, kura ietekmējusi vai ietekmē cilvēku dzimumus un vispār reprodukcijas procsu. Var minēt daudzus sociālo dzimumu konstruktu piemērus, kuri veidoti tikai sociālo vajadzību, vēlmju apmierināšanai, nerēķinoties ar cilvēka bioloģisko dabu. Piemēram, einuhu vai hidžru “dzimumu” veidošana, kastrējot zēnus, celibātu, skopcismu, infanticīdu (mazuļu nogalināšanu), incestu (tuvi radniecīgu laulību praktizēšanu valdošo šķiru ģimenēs), eigēnisko pasākumu ieviešanu cilvēku “uzlabošanai”. Šo sociālo konstruktu iziešanu no aprites noteica daudzu paaudžu negatīvā pieredze - ētisko, humāno, veselībai kaitīgo un izdzīvošanai bīstamo seku pieauguma draudos. Pie modernajiem sociālajiem konstruktiem pieder dzimuma maiņas operācijas, kas lielākā vai mazākā mērā apmierina indivīda vēlmes, bet nenodrošina reprodukcijas vajadzību. Šībrīža tendences ar modernajām tehnoloģijām radīt dzimumu sociālos konstuktu lietderība, vadoties tikai no cilvēka iekšējām vēlmēm, fantāzijām vai iegribām, neilgajā individuālās dzīves periodā vienas paaudzes ietvaros, nevar tikt pilnvērtīgi izvērtēta. Tādēļ liela varbūtība, ka, sagraujot daudzu paaudžu pārbaudītās vērtības, var tikt apdraudēta noteiktu kultūru vai pat visas cilvēces ilgtspējība.

2. Indivīdi paši izvēlas, būt zēnam vai meitenei? Vispārzināmā patiesība, ka dzimums - zēns vai meitene, kas nosakāms pēc bērna piedzimšanas, attīstās līdz dzimumgatavību sasniegušam vīrietim vai sievietei pakāpeniski realizējas, nemainot sākotnējo identitāti. Tomēr genderisti tam nepiekrīt. Sieviešu centra „Marta” izdotajā rokagrāmatā jauniešiem (Handstrema, 2011) rakstīts, ka dzimums veidojas bērnam augot sociālās vides apstākļu ietekmē un to katrs var izvēlēties: „Mūsu bioloģisko dzimumu nosaka, mums piedzimstot, kad dakteris vai medmāsa, paskatoties uz mūsu dzimumorgāniem (penis vai vagīna), nodēvē jaundzimušo par zēnu vai meiteni. Bet kādēļ to, vai esi zēns vai meitene, jānosaka tikai pēc dzimumorgāniem?  Kādēļ gan paši cilvēki nevarētu izvēlēties, ka būs zēni, meitenes, kaut kas pa vidam vai vispār neviens no minētajiem?”  No šiem izteikumiem jāsaprot, ka indivīds tikai retos gadījumos “ir mierā ar piedzimstot doto zēna vai meitenes apzīmējumu”, t.i., ģenētiski noteikto un embrioģenēzē izveidojušos dzimumu.   Šo uzskatu piekritējus baida tas, ka vecāki arī ģērbjot bērniņus tradicionāli zilās vai rozā drēbītēs un audzinot par zēnu vai meiteni viņu attīstību virza ne tā kā bērns vēlētos. Zviedrijā jau praktizē bērnu pēc piedzimšanas nenosaukt ne par zēnu, ne meiteni, lai tādējādi ļautu viņam pašam izvēlēties par ko viņš vēlas būt.

Hanstrēma (2011) arī klāsta, ka sabiedrība iedala dzimumus nepavisam ne pēc tā. kāds tas ir bioloģiski noteikts.  „Kā sabiedrība iedala dzimumus un izturas pret tiem, nav iedzimts vai neizmaināms. Dzimumu galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati.” Dzimtes idejas paudējs A.Sedlenieks (2016) gan redz bez tradicionālajiem diviem vēl kādus citus, ko apstiprinot bez noteiktām dzimuma pazīmēm dzimšana: “Aptuveni viens bērns no katriem diviem tūkstošiem piedzimst ar tā izveidotiem ārējiem dzimumorgāniem, ka dzemdību speciālisti saviem spēkiem nevar pateikt – puika vai meitene.” Šie gadījumi ir reti, kā pareizi atzīmē A.Sedlenieks, bet nav pamata gaidīt, ka sociālās vides vai uz bērna iekšējās izjūtas pamata viņš izvēlēsies būt zēnam vai meitenei vai piederēt kādam citam dzimumam. Tā ir pataloģija, novirze no dzimuma normas, un parasti nav koriģējama un nenodrošina reprodukcijas funkciju.

3. Vīriešu un sieviešu vienādība. Genderisti feministi apgalvo, ka dzimumatšķirības (atšķirības starp sievieti un vīrieti) ir nenozīmīgas, taču šos apgalvojumus nopietni neargumentē. Dzimumu “novienādošanas” kampaņa savulaik sākās ar feministu cīņu par līdztiesību, kas pamazām, meklējot tās juridisku, kā arī bioloģisko pamatojumu, pārauga par apgalvojumu, ka dzimumi ir vienādi. Feministes apgalvo, ka dzimumu atšķirības rada tikai stereotipi un aizspriedumi, ka dzimumi ir pretstati: „Mūsdienās izpratne par dzimumiem ir spēcīgi balstīta idejā par to, ka abi dzimumi ir viens otra pretstats.” Tomēr „…pārsvarā visās izmērāmās jomās dzimumu atšķirības ir ļoti nelielas vai arī neeksistē vispār” (Hanstrēma, 2011). Faktiski atšķirības starp sievišķo un vīrišķo dzimumu gan fiziskās, gan fizioloģiskās, gan psihiskās ir ievērojamas. Tās kā iepriekš aprakstījām nosaka dzimumhromosomu sastāvs un dzimumhormonu specifiskās iedarbības.

Ikdienā redzam ne vienu vien no dzimuma atkarīgu pazīmi. Vīriešiem aug bārda, vīrieši nereti ir plikpauraini, sievietēm augsta balss, vīriešiem zema utt. Ir arī citas ar dzimumu saistītas īpatnības. Piemēram,  daltonisms (krāsu aklums) vīriešiem ir ap 6 reizes biežāk nekā sievietēm, vai hemofīlija (asins nesarecēšana), kura sievietēm ir ļoti reti, bet vīriešiem ievērojami biežāk sastopama. Šo iedzimšanas sakarību nosaka dzimumhromosomu, kurās atrodas minēto pazīmju gēni, pārmantošanās likumības un arī attiecīgā defekta ietekme uz dzīvotspēju u.c.  Mūsdienu pētījumi molekulārajā līmenī arī apstiprina acīm redzamās dzimumu atšķirības. Ja gēnu līmenī atšķirības starp dzimumiem varam uzskatīt par nelielām (1 hromosoma), tad gēnu realizācijas līmenī tās ir ievērojamas. Piemēram, Geršoni un Pietrokovski (2017) pētījumā ir konstatētas dzimumatšķirības (mRNS ekspresijas līmenī) vairākos tūkstošos gēnu 53 audos gan reproduktīvās sistēmas traktā, gan audos, kas ir vienādi abiem dzimumiem, tajā skaitā smadzenēs.

4. Vīrietiskums un sievišķīgums. Kā pamatojumu tam, ka nav robežu starp dzimumiem genderisti min arī to, ka ir vīrietiskas sievietes, tāpat sievišķīgi vīrieši. Radikāli-libertāniskais feminisms pauž, ka sievietes reproduktīvā funkcija un atbildība ierobežo sieviešu kā cilvēcisku personu pilnu pašrealizāciju. Šis virziens nosliecas androgīnisma virzienā, tādējādi mēģinot “pacelties” pāri dzimuma ierobežjumiem, pieprasot vīrišķību un sievišķību vienlaicīgi. 

Psihologi nesaka vīrietiska vai sievišķīga sieviete un sievišķīgs vai vīrietīgs vīrietis, bet gan maskulīns vai femīns. Tulkojumā no angļu valodas: "vīrietis (male)" un "sieviete (female)" saistītas ar dzimumu (sex) jēdzienu, turpretim "vīrietisks (masculine)" un " sievišķīgs (feminine)" – ar dzimti (gender). Genderistu izteikumos tomēr šīs atšķirības netiek ievērotas un nav konsekvences, kad runa ir par dzimumu, kad par “genderu”. Piemēran, Sieviešu centrs „Marta” izdotajā grāmatā lasām: „Sievišķo un vīrišķo nosaka kultūra… Daudzi uzskata, ka tradicionāli sievišķīgais un vīrišķīgais ir iedzimts… ka tas esot gēnos, ka to piešķīrusi daba” (Hanstrēma, 2012). Tātad šajā izteikumā vīrietiskums un sievišķīgums aprakstīts kā sabiedrības veidota pazīme, īpašība. Bet arī tad, ja runa ir par īpašībām, kuras genderisti uzskata tikai par sociālās vides veidotām, vairumā gadījumos tās ir attīstījušās iezimtības un vides mijiedarbības rezultātā. Teiktais attiecas gan uz fizisko dzimuma pazīmju attīstību, gan psihisko izpausmju veidošanos. Vīrietiskās vai sievišķīgās izpausmēs svarīga loma ir ne tikai audzināšanai un videi, bet vispirms bioloģiskajiem faktoriem, it īpaši hormoniem. Piemēram, ja grūtniecei organismā ir augsts testosterona līmenis, meitenes dzimst ar zēnisku uzvedību, kura saglabājas līdz pubertātes vecumam. Tomēr šīs meitenes nevēlas kļūt par vīriešiem, jo viņu identitāte ir sieviete, kas veidojusies jau embrioģenēzē (Hines, 2009).

Nenoliedzot audzināšanas vai vides lomu, tomēr maskulinitāti vai feminitāti lielā mērā nosaka katra indivīda organisma hormonu līmenis. Kā zināms vieni un tie paši sievišķie un vīrišķie hormoni, tikai atšķirīgās attiecībās ir sieviešu (pārsvarā estrogēni, mazāk androgēni) un vīriešu (pārsvarā androgēni, mazāk estrogēni) organismā. Tomēr katra dzimuma robežās to attiecība variē, nosakot lielāku vai mazāku maskulinitāti vai feminitāti. Turklāt arī katram dzimumam maskulinitāte vai feminitāte neizpaužas identiski. Femīns vīrietis nav idents femīnai sievietei vai maskulīna sieviete maskulīnam vīrietim. Piemēram, femīnie zēni ir noslēgti, neuzticas, norobežojas; nepārliecināti, ievainojami, kautrīgi, jutīgi pret draudiem; satraukti, nomākti. Femīnās meitenes ir atklātas, labvēlīgas, sabiedriskas, pārliecinātas, mierīgas, stabilas, uzņēmīgas, bezrūpīgas, optimistiskas. Tas attiecas arī uz citām personības īpašībām kā ekstravertumu, neirotismu, komunikatīvajām tieksmēm, organizatoriskajām īpašībām, sensistivitāti, trauksmainību, emocionalitāti u.c. Tātad vīrietība vai sievišķība ir ar bioloģisku predispozīciju, nevis tikai sociāli veidota.

5. Cilvēku sugas binārās dzimumustruktūras apšaubīšana. Mediķi, biologi nešabās, ka ir tikai divi cilvēku dzimumi, taču gendera ideologi to apstrīd. Sociālantropologs K.Sedlenieks (2016) raksta: „Sadalījums vīriešos – un sievietēs nebalstās bioloģisko ķermeņu realitātē (jo bioloģiskie ķermeņi paši nav iedalāmi tikai divās skaidri definētās kategorijās), bet gan ir sociāli konstruēts.” 

Ja mēs dzimuma novirzes uzkatām par trešo vai ceturto dzimumu, tad, protams, hermafrodītus vai hromosomu anomāliju izraisītos dzimumfunkciju traucējumus var skaitīt par dzimumu. Vienīgi, vai tas būs politkorekti viņus iezīmēt kā atšķirīgu dzimumu, publiski atklājot dzimuma defektu? Turklāt šo noviržu gadījumi ir visai reti sastopami. Īstie hermafrodīti (hermi), kam ir viens sēklinieks, un viena olnīca, ir tikai kādi 150 gadījumi vispār konstatēti. Hermi tikai leģendās rada pēctečus (grieķu androgīni). Šādi cilvēki ir neauglīgi. (Savukārt dabā, piemēram, gliemežiem, lenteņiem, tas ir dabisks vairošanās veids). Cilvēkiem hermafrodītisms ir atavisms, kā aste vai pilnīgi apmatota seja. Tātad idejas, kas būvētas uz dažādu dzimumu pastāvēšanu, kā līdzvērtīgu vīriešu un sieviešu dzimumam, ir visai iluzoras un no bioloģiskā viedokļa nepamatotas. Sedlenieka spriedumos ir tipiska sociologa pieeja. Šajā pieejā nav svarīgi vai indivīdam ir galvenā dzimuma īpašība - reprodukcijas spēja. Tieši otrādi, indivīdi, kuriem nav šīs spējas, tie kļūst par kaut kādu trešo, ceturto u.t.t. dzimumu. Šādos sociologu prātojumos iztrūkst galvenā dzimuma īpašība - reproduktivitāte. Binārā dzimumu dalījuma fundamentālo nozīmi apstiprina kaut vai tas, ka, piemēram, vīriešu zudums karos, vai bīstamās profesijās neizjauc bināro dzimumu proporciju nākamajās paaudzēs.

Feministes saka, ka “…dzimumu diferenciācija ir sociāls artefakts, kurš paredzēts sieviešu apspiešanai.” Savukārt Babeta Frensis (2003) raksta: „Desmitgades pastāvējušo liberālo feminismu nomainīja radikālākais „gendera feminismis”, kurš balstoties uz marksisma ideoloģiju par ekonomisko klasu likvidēšanu, prasa likvidēt arī dzimumus kā klases, t.i., noliegt dalījumu vīriešos un sievietēs.”

LU “Dzimtes izpētes centrs” iesaka atteikties no binārās dzimumu klasifikācijas, jo ir hermafrodīti, aplūkot ‘dzimumus’ un ‘dzimtes’ kā viena koka divus galus, kur katram indivīdam ir iespēja definēt “savu sievišķību” un “savu vīrišķību”. Šajā definīcijā sociāli noteikto genderu daudzveidību pamato ar to, ka nepastāv cilvēku binārais dalījums vīriešos un sievietēs, ir trešais dzimums – hermafrodīti, kas ir abu dzimumu apvienojums vai kāds starpdzimums. Tā kā genderistiem reprodukcijas spēja nav galvenā normāla dzimuma pazīme, tad arī dzimuma anomālijas tiek sauktas par dzimumu. Interesi izraisa dzimtes un dzimumu salīdzinājums ar koka diviem galiem. Kurš tad ir aukšgals, kurš – apakšgals?

Mēģinājumi atteikties no cilvēka binārās dzimumu klasifikācijas tādēļ, ka ir atsevišķi noviržu no dzimuma normas gadījumi, kuru cēlonis ir dzimuma determinācijas vai attīstības kļūda, kas neļauj realizēt dzimuma pamatfunkciju vairošanos, nav pamatoti.

6. Vai seksuālās orientācijas pamato dzimumu daudzveidību? Kā daudzu dzimumu realitātes pamatojumu nereti min dažādu tā saucamo seksuālo minoritāšu pastāvēšanu. Seksuālo kontaktu partneri (seksuālā orientācija) jebkurā kombinācijā (lesbietes, geji, biseksuāļi) nav atšķirīgi dzimumi, bet tie paši: vīrietis un sieviete. Feministe, dzejniece Adriana Riča gan apgalvo, ka visi cilvēki ir biseksuāli, tikai patriarhālā kultūra spiež būt heteroseksuāliem. Šim apgalvojumam nav nekāda pamatojuma.

Cits spriedelējums, ka īsti heteroseksuāli cilvēki ir tikai kādi 10% no visiem, otri 10% ir homoseksuāli, pārējie 80% - pārejas formas starp šiem galējiem stāvokļiem. Šis spriedelējums arī ir galīgi aplams. Neviens pētījums neapstiprina šādu statistiku. Kādas tad orientācijas šajā prātojumā ir šie 80% cilvēku? Pēc šīs teorijas autoru domām tie ir pārejas stāvokļi no homoseksuālā uz heteroseksuālo. Šāds sadalījums varētu būt poligēni iedzimstošai pazīmei, veidojot normāla sadalījuma līkni, bet ne šādi pretstatītiem galējiem stāvokļiem. Toties, ja kā galējos normālā sadalījuma stāvokļus ņem aseksuālo un homoseksuālo, tad starp tiem biežāk sastopama ir heteroseksualitāti noskošo poligēnu kombinācija.

„Sabiedrībā valda labi zināms uzskats, ka heteroseksualitāte ir norma. Lielākā daļa cilvēku to uzskata kā normālu un vēlamu, un par to nešaubās. Tādējādi gan homoseksualitāte, gan biseksualitāte un citas seksualitātes tiek apslēptas” (Hanstrēma, 2012). Heteroseksualitāte neapšaubāmi ir norma attiecībā uz vairošanās nodrošināšanu, tā ir vīrieša un sievietes dzimuma identitāte. Arī citas seksualitātes ir sastopamas, tomēr daudz retāk par heteroseksualitāti un tās nenodrošina vairošanos. Vēlreiz uzsverot – tās nav atsevišķi dzimumi vai dzimumu izpausmes.  Dzimumiem, kā jebkurai salikti determinētai (noteiktai) pazīmei dabisko noviržu līmenis (sastopamība) ir ap vienu procentu vai pat biežāk (šizofrēnija, maniakāli depresīvā psihoze u.c.), bet tās netiek uzskatītas par normu.

„Tiek uzskatīts, ka sievietes un vīrieši ir atšķirīgi, tātad pretmeti. Viņi it kā papildina cits citu, tādējādi sader kopā. Tajā slēpjas arī priekšstats, ka meitenēm un zēniem jābūt atšķirīgiem un heteroseksuāliem” (Hanstrēma, 2011).  Šajā apgalvojumā ir divas nepatiesības. Kā jau minēju, cilvēki ir poligāma suga, kurai, tāpat kā citām sugām dabā ir ārējās dzimumatšķirības, kas nenozīmē, ka pēc visām pazīmēm vīrieši un sievietes ir pretmeti, bet dzimumi (dzimumsistēmas) un to funkcijas ir pretmeti. Otrkārt, ne zēnu un meiteņu ārējās atšķirība nosaka viņu heteroseksualitāti, bet ģenētiskā predispozīcija.

Tomēr vīrieši un sievietes zināmā mērā ir atzīstami par pretmetiem. To ir atzīmējuši jau senie Ķīnas domātāji arī vīrieti un sievieti iekļaujot jan un iņ veseluma pretmetu sistēmā. Arī no evolūcijas viedokļa binārais sugas dalījums palielina tās elastību spējā pielāgoties mainīgajiem vides apstākļiem un pastāvēt cīņā par eksistenci. 

Seksuālā orientācija. Genderisti apaglavo, ka seksuālā orientācija ir katra indivīda brīvas izvēles ziņā, bet heteroseksuālisms ir normatīvā fantāzija, ko uzspiež heteroseksuālistu hegemonijas režīms. Tātad heteroseksuālā orientācija šādā skatījumāarī ir sociāli noteikta, tāpat kā citas seksuālās orientācijas. Tomēr tā tas nav, jo vairumā gadījumos heteroseksuālā orientācija atbilst dzimuma identitātei. Taču, kā daudzām saliktām pazīmēm, novirzes no bioloģiskās normas (heteroseksuālās) ir gan ar bioloģiskās determinantes komponenti, gan sociālo, tikai vienā gadījumā pārsvarā var būt bioloģiskā, citā sociālā komponente (multifaktoriālā determinācija). Tā saucamo seksuālo minoritāšu pārstāvji uzskata, ka novirzes no heteroseksuālās orientācijas ir iedzimti noteiktas un nemaināmas. K.Streips apgalvo, ka homoseksuālā orientācija tāpat kā acu krāsa nav maināma. Tā tas būtu, ja seksuālā orientācija būtu noteikta monogēni. Tik sarežģītu psihofizioloģisku parādību kā seksualitāte nenosaka viens gēns, bet dažādu gēnu mijiedarbība. Mēs jau aprakstījām, ka šādas pazīmes ir poligēni noteiktas ar lielāku vai mazāku vides ietekmi. Tikai daļai no heteroseksuālas orientācijas novirzēm ir konstatējama bioloģiskā determinācija. Tātad seksuālā orientācija var būt gan bioloģiski noteikta, gan arī sociāli iegūta. Šādu (multifaktoriālu) pazīmju, noviržu izpaušanos (ekspresiju) ietekmē tās veicinošie vai bremzējošie apstākļi, attieksmes, ko plaši izmanto medicīnā daudzu multifaktoriālu slimību profilaksei un ārstēšanai. 

Tas, ka homoseksuālā orientācija ne vienmēr ir iedzimta, liecina fakts, ka ar gadiem samazinās indivīdu ar seksuālās orientācijas novirzēm procents. 1996. gadā Sankt Pēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7% vīriešu, vecumā no 35 līdz 55 gadiem – 0,6%. ASV pētījumā biseksuāļu  18- 44 gadu vecumā –1,1%, bet 45–64 gadu vecumā – 0,4%, virs 64 gadiem – 0,2% no visiem konkrētā vecuma indivīdiem (Ward, et al., 2014). 

Vēlreiz jāuzsver, ka seksuālās orientācijas novirzes no heteroseksuālās normas nav dzimuma identitātes maiņa. Gan geji, gan lesbietes saglabā savu vīrišķo vai sievišķo identitāti. Izmaiņa ir dažādu cēloņu izraisīta: tā ir partnera izvēle, ar kuru veidot pāri, apmierināt seksuālo dziņu, gūt seksuālo baudījumu. 

7. Vai pie genderiem, dzimtēm pieder arī novirzes no dzimuma normas? Tā kā genderisti nesaista dzimtes ar bioloģisko dzimumu, tādēļ par dzimumiem sauc arī visas dzimuma novirzes no normas, t.sk., nespēju realizēt reprodukcijas funkciju, gan ģenētisku, gan antomisku, gan fizioloģisku, gan psihisku cēloņu rezultātā. Piemēram, aseksuāļi, hermafrodīti, transseksuāļi, homoseksuāļi, u.c. Jau aprakstījām, ka hermafrodīti nav kāds īpašs dzimums, bet ir novirze no funkcionējoša, reprodukciju nodrošināt spējīga dzimuma.

Kā pārliecinošāko argumentu par dzimumu nestabilitāti genderisti min transpersonas, kuru bioloģiskā ķermeņa uzbūve neatbilst dzimuma izjūtai.

Transpersonas.  Transpersonas (transgenderi) ir cilvēki, kuru ķermeņa uzbūve neatbilst ģenētiskā dzimuma determinantei vai kuru dzimuma identitātes izjūta nesakrīt ar anatomisko dzimumu, t.i., cilvēka dzimumorgānu sistēma un anatomiskā ķermeņa uzbūve ir, piemēram, vīrieša, bet viņš jūtas kā sieviete vai otrādi. Zem šīs transgenderu cepures tiek apvienoti gan indivīdi, kuriem dzimuma identitātes problēmas ir ģenētisku cēloņu izraisītas novirzes no dzimuma normas, tātad faktiski neatbilst sociālā dzimuma kategorijai, t.i., sociālo apstākļu izraisītām dzimuma izmaiņām. Tādas transpersonas ir indivīdi, kuru novirzes cēlonis ir ģenētiskā mutācija, kura neļauj realizēties hromosomu determinētajam morfoloģiskajam dzimumam, un otra grupa, kurā vīrieša vai sievietes dzimumsistēma un tās funkcijas attīstītas normāli, atbilstoši ģenētiski ieprogrammētajam, bet problēma ir ar piederības pretējam dzimumam iekšējo izjūtu.

Pirmajā grupā ietilpst ārēji (morfoloģiski) sievietes ar sievišķajiem dzimumorgāniem izņemot olnīcas, kuru vietā ir sēklinieki. Šādām sievietēm ir vīriešu dzimumu nosakošās XY hromosomas. Lai arī viņām ir ķermenī augsts testosteronu līmenis, bet mutācija, kas nomāc šūnu dzimumhormonu receptoru jutību, neļauj realizēties vīrišķajām dzimumpazīmēm. Šīs sievietes ir neauglīgas, tātad nespēj veikt vairošanās (reprodukcijas) funkciju. XY sievietes (Svaiera sindroms) vidēji ir viena no 10 tūkstoš sievietēm.

Otra grupa grupa transpersonu ir transseksuāļi, kuriem ir normāla dzimumsistēmas uzbūve un funkcijas un arī spēja radīt pēctečus, bet ir iekšēja izjūta, ka viņš vai viņa ir pretēja dzimuma, nekā liecina to ķermeņa uzbūve. Arī šiem gadījumiem ir noskaidroti cēloņi. Piederības izjūtu (identitāti) nosaka noteiktu smadzeņu izjūtu centru veidošanās un funkcijas. Ja šo centru attīstībā ir kādi traucējumi, tad tiem var veidoties pretējā dzimuma identātes izjūtas. Ir pētījumi, ka atsevišķu faktoru (medikamentu) ietekmes uz grūtnieci rezultātā bērnam ir atšķirīga (no bioloģiskā dzimuma) dzimuma izjūta un uzvedība. Grūtniecības laikā lietotie konvulsiju novēršanas medikamenti fenobarbitāls vai difantoīns paaugstina bērnu dzimšanas biežumu ar transseksuālismu (Dessens, et al., 1999). Šiem indivīdiem veicot dzimuma maiņas operācijas un stimulējot ar izvēlētajam dzimumam atbilstošiem hormoniem, viņš vai viņa dažkārt  jūtas atbilstoši jaunajam dzimumam. Tikai reproduktīvā funkcija gan nav jaunā, t.i., jaunajam dzimumam atbilstošā.

Medicīnā ir uzskaitītas vismaz 15 dažādu cēloņu izraisītas anatomiskas un funkcionālas novirzes no normāla dzimuma, ar sastopamību no 1 uz 1000 jaundzimušajiem līdz 1 uz 150 000 jaundzimušajiem. Daļai anomāliju cēlonis ir dzimumhromosomu sastāva izmaiņas (XXY, X0, XXX, XXXX u.c). 

8. Seksualitāte – “cilvēka būtības centrālais aspekts”. Seksualitāte, līdzīgi kā transseksuālisma parādība, tiek izmantota dzimuma nepastāvības argumentēšanai. Eiropas seksuālās izglītības standarta paraugā (ESIS, 2010) seksualitāte, definēta, kā „cilvēka būtības centrālais aspekts visā viņa mūža garumā...”. „Seksualitāte ietver sevī dzimumu, gendera identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, dzimuminstinktu, baudu, tuvību un reprodukciju”... „un parādās un tiek izteikta domās, fantāzijās, vēlmēs, pārliecībās, nostādnēs, vērtībās, rīcībā, lomu spēlēs un attiecībās.” „Tā (seksualitāte) jāattīsta, lai pilnvērtīgi un ar pilnīgu atbildību gūtu baudu no savas seksualitātes un attiecībām”. Tātad šajā priekšrakstā par seksualitātes audzināšanu, kas jāsāk jau no bērna piedzimšanas, ir nosauktas komponentes, sastāvdaļas, kuras ierosina, motivē, apbalvo, lai realizētos viena no dzīvības pamatvajadzībām jeb sugas saglabāšanās instinkts. Kā pēdējā seksualitātes komponente tiek minēta reprodukcija (vairošanās). Psiholoģe Jolanta Cihanoviča raksta, ka seksualitāte ir daudz vairāk kā tikai reproduktivitāte, kas ir tikai seksualitātes daļa. Grūti iedomāties kā seksualitāte veidojās evolucionāri, ja tā ir svarīgāka par reprodukciju un radusies tikai baudas gūšanai. Pamatotāk ir, ja seksualitāti uzskata par reprodukcijas nodrošināšanas motivējošo faktoru, nenoliedzot tās izpausmes spēku, jo tai jānodrošina dzīvības nepārtraktība.

Šo „cilvēka būtības centrālo aspektu - seksualitāti” var salīdzināt ar Z.Freida definēto libido: „Libido ir seksuālās dziņas dinamiska pārstāvniecība psihē. Tā ir visvaldošā un visaptverošā seksuālā enerģija, kvantitatīvi mainīgais spēks, galvenās tieksmes un motivācijas pamats.” (Psiholoģijas vārdnīca, 1999). Medicīnas terminu vārdnīcā (1977) vārda seksualitāte (sexualitas latīņu val.) tulkojums – seksualitāte, dzimuma juteklība.

Šķiet, ka seksualitāte ir neveiksmīgs termins latviešu valodā. Tulkojot no angļu valodas, kurā ‘sekss’ ir dzimums, ir iznācis tā, ka latviešu valodā vārdi ‘sekss’, ‘seksuāls’ vairāk saistās ar dzimumattiecībām, tātad tikai seksuālās baudas gūšanu, ignorējot emocionālo aspektu – iemīlēšanos un morālo atbildību.

To, ka sekss (dzimumattiecības) ir jārealizē tikai iekāres dēļ, lasām Hanstrēmas rokasgrāmātā jauniešiem „…sekss var būt tikai iekāres dēļ, tāpēc, ka gribas; …lai nodarbotos ar seksu, diviem cilvēkiem nav jābūt pārim, viņi pat var nepazīt viens otru, bet galvenais – viņiem abiem ir jāgrib nodarboties ar seksu.” (Hanstrēma, 2011).

Z.Freids ir teicis, ka dziņu apmierināšana ir laime, ja to realizē pirmatnējā izpausmē bez kultūras uzliktajiem ierobežojumiem. “Mēs būtu daudz laimīgāki, ja atteiktos no tās (kultūras) un atgrieztos primitīvajās attiecībās (Freids, 2000). Kadēļ mums aizvien mazāk sagādā laimes izjūtu attiecības? Kādēļ mūsdienas masu kultra laimi vedina meklēt pirmatnējās izjūtās? Tādēļ, ka baudu iegūšanas bizness vēlas plaukt un pieaugt varenībā. Taču tas piedāvā gūt baudu nevis dabiskajās izpausmēs, bet surogātos, dažādu stimulatoru izmantošanā, apsolījumos gūt baudu ar cilveciskam attiecībām nesaistotā sekā u.t.t. Ja mēs uzskatīsim, ka iegribas ir dzinuļi, kas obligāti jārealizē, tad faktiski nolaidīsimies pirmatnējo dziņu un instinktu līmenī, nevirzot tos kulturālas sabiedrības prasību, ētikas un morāles gultnē. Šāda attieksme pret dzimumattiecībām – neievērojot kultūras prasības un nerēķinoties ar citiem – ir bīstama, brīdina franču filozofs Anatrella. “Pirmatnējo dziņu vērtības pieaugums sabiedrības uzskatos liek noprast, ka ikvienu domu, kas iešaujas prātā, seksuālu vai ne, var realizēt. Tā tiek gatavota augsne impulsīvas uzvedības veidošanai un tās attaisnošanai.” (Anatrella, 2012). Šo secinājumu apstiprina aizvien augošā seksuālās vardarbības un noziegumu statistika un ģimenes sabrukšanas proecsi.

Tendence ieviest izglītības sistēmā seksuālo audzināšanu ir jānomaina ar dzimumaudzināšanu (ģimenes audzināšanu), tajā ietverot gan bioloģisko, gan emocionālo aspektu, gan morālo atbildību, gan sociālo pienākumu pret sabiedrību.

KĀDAS IR IEJAUKŠANĀS DZIMUMNORISĒS BIOLOĢISKĀS UN SOCIĀLĀS ROBEŽAS?

Vai dzimumu novirzes nav koriģējamas? Kā neapstrīdama patiesība tiek kultivēts pieņēmums, ka seksuālās vēlmes, iegribas arī novirzes no normas nav koriģējamas vai novēršamas. It īpaši tādēļ, ka vairums no tām tiek uzskatītas par dabiskām. Noteicošais apgalvojumā „nav ārstējams”, nereti  gan ir nevēlēšanās mainīt uzvedību. Pat, ja konkrētais indivīds saprot savas novirzes nedabiskumu (sadomazohisti, pedofīli, transvestīti), tomēr ļoti bieži viņš nevēlas no tās atbrīvoties. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka tikai 15% sadomazohistu vēlētos atbrīvoties no savas problēmas, bet 76% transvestītu nekad nav griezušies pie ārsta vai psihologa.

Noteiktu daļu no seksuālajām vēlmēm, iegribām ir psihisko cēloņu izraisītas. To atzīst mediķi. Medicīnas slimību kataloga F66. 1. paragrāfā - Egoistiska seksuālā orientācija ir teikts “…indvīds psihisku un uzvedības traucējumu dēļ vēlas, lai tā būtu savādāka un var meklēt ārstēšanu, lai to mainītu.”  Protams, šis secinājums nav attiecināms uz visiem gadījumiem, tādēļ katrs ir jāizskata atsevišķi.  

Ja seksuālās orientācijas koriģēšana tik pat kā nav pieprasīta, tad ķirurģiska vai hormonāla dzimuma maiņa gan ir visai populāra, lai ķermeni (dzimumorgānus) pārveidotu atbilstoši savām iekšējām izjūtām. Cik tas ir pamatoti vai lietderīgi, pieaudzis cilvēks var izlemt – uzņemoties risku un visu atbildību, jo ir lemtspējīgs. Pavisma cita lieta ir dzimuma maiņa vadoties no bērna vai pusaudža iekšējās izjūtas Tas ir visai riskanti, jo ne vienmēr izjūta liecina par identitātes neatbilstību anatomiskajam dzimumam. Kalifornijas Universitātes pētījumos ir konstatēts, ka transseksuālu personu ir 0,3% no populācijas. Bērnu, kuri uzvedas vai grib būt pretēja dzimuma, ir vairāk: zēnu ap 2 – 5%, meiteņu – 15 – 16%.  Vēlāk, sasniedzot dzimumgatavību, viņi vairumā gadījumos atgriežas tajā identitātē, kādu nosaka bioloģiskais dzimums. Tomēr ar bērna vēlmi, izjūtu daži vecāki pamato visai bīstamo tendenci ķirurģiski vai hormonāli mainīt bērna vai pusaudža dzimumu. Taču kā  jau minējām, bērna uzvedība un tieksmes, vēl neliecina par bērna dzimuma identitātes neatbilstību morfoloģiskajām dzimuma pazīmēm. Vairumā gadījumos pubertātes laikā, kad izmainās sievišķo un vīrišķo hormonu līmenis organismā (īpaši pieaug testosterona līmenis zēniem), notiek atgriešanās pie bioloģiskās identitātes. Bet, ja bērnībā jau ir veikta ķirurģiskā dzimuma maiņa, tā vēlāk izraisa nopietnas problēmas.

Kur ir saknes vēlmei ignorēt tradicionālo dzimuma izpratni?

Ne visi cilvēki ir zvēros, tak visi zvēri ir cilvēkos. (Ķīniešu paruna)

Antropocentrisms. Cilvēka antropocentriskā pārliecība, ka visa dzīvā daba (arī nedzīvā) ir radīta viņa vēlmju apmierināšanai, un arī paša dzīve, attiecības jāveido, lai šīs iegribas apmierinātu, ir bīstama. Lielie panākumi zinātnes un tehnikas attīstībā rada priekšstatu, ka visu var pārveidot, pilnveidot atbilstoši vēlmēm, arī cilvēka ķermeni, atbrīvojot no slimībām, rūpēm. Diemžēl tas izdodas visai nosacīti. Esam radījuši siltumnīcas apstākļus cilvēkam, t.sk. iznīcinot slimību izraisītājus, tomēr tie aizvien uzrodas no jauna. Vecums un nāve pienāk, lai kā mēs tos cenšamies aizkavēt. Nirvāna šķietami tiek sasniegta apdullinoties ar narkotikām, alkoholu, seksu, tiesa gan – īslaicīgi.   

Utopija par jauno cilvēku. Ģenderisma ideoloģijā atdzimst sensenās utopijas, ka atbrīvojoties no „aizspriedumiem” par laulību un ģimeni, vecāku mīlestību, audzināšanu u.c. veciem stereotipiem, laime tiks sasniegta, apmierinot acumirklīgās seksuālās vēlmes, iekāres, dziņas. Šīs iedomas ļoti atgādina komunisma idejas, ka likvidējot šķiru sabiedrību ar visām tās diskriminācijām (arī laulību un ģimeni), katrs varēs darīt pēc savām vēlmēm un saņemt pēc vajadzības. Tā tikšot sasniegts komunisms. F.Engelss raksta: „Pārejot ražošanas līdzekļiem sabiedriskā īpašumā, atsevišķa ģimene beigs būt par sabiedrības saimniecisko vienību. Bērnu kopšana un audzināšana kļūs par sabiedrisku lietu... Līdz ar to atkritīs rūpes par „sekām”, kas tagad tiklab morālā, kā saimnieciskā ziņā ir tas svarīgākais sabiedriskais apstāklis, kurš neļauj meitenei bez kādām rūpēm atdoties mīļotajam. Vai tas nebūtu pietiekams iemesls, lai pakāpeniski attīstītos brīvāka dzimumu satiksme...?” (Engelss, 1946). Utopiskā komunisma pamatā bija ideja, ka cilvēks ir plastisks un viegli pārveidojams.

Kolmane filmā „Sekss PSRS” ļoti uzskatāmi parāda, ka „seksa atbrīvošana” pēc 1917.gada revolūcijas Krievijā noved pie ģimenes sabrukuma, bērnu bez vecākiem masas veidošanās, sifilisa epidēmijām utml. Pēc tam savukārt sekoja otrs “grāvis” – pārspīlejumi ar seksa aizliegšanu. PSRS nav seksa! (Šīs šūpoles, vai nu viss atļauts, vai viss aizliegts, ir vairākkārt cilvēku sabiedrībā nākušas un aizgājušas). Filma beidzas ar brīvā seksa pozīciju atjaunošanu. Bet problēmas, kuras bija pēc „seksa atbrīvošanas”, komunisma rītausmā: ģimenes sabrukums, nekārtīgas seksuālās attiecības, bērni bez ģimenes, bez vecāku mīlestības un aprūpes, seksuāli transmisīvās slimības – turpinās. Pat tagad, kad ir droša kontracepcija, efektīvi ārstēšanas līdzekļi, bērnu aprūpes iestādes, problēmas tomēr neiet mazumā, bet rodas jaunas, kuras neatrisina sociālās programmas un medicīnas sasniegumi. Tās ir morāles sfērā risināmas.       

Mēģinot īstenot komunisma idejas PSRS, izrādījās, ka tām nav piemērots cilvēks. Tās pašas cilvēku „nepilnības”, kas bija iepriekšējās sabiedrībās, izpaudās arī šajā jaunajā sistēmā. Kļuva skaidrs, ka tikai ar idejām cilvēkus nepiespiedīs domāt un darboties vienādi, ka vaina ir pašā cilvēka bioloģiskajā dabā, kas izrādījās ne visai piemērota jaunās iekārtas prasībām. Bija vien jāatgriežas pie „pārbaudītām vērtībām”. Staļins teica: „Ir cilvēks, ir problēmas, nav cilvēka, nav problēmu”, tātad nepiemērotie jāiznīcina.

Pārāk bioloģizējot cilvēku sabiedrības attīstību, radās cilvēku mākslīgās izlases teorija – eigēnika. Šī ideja „uzlabot” cilvēku arī tika atmesta, kā cilvēka cieņu un dzīvības neaizskaramību apdraudoša. Tomēr vecās eigēnikas idejas atdzimst ar jaunajām molekulārās ģenētikas iespējām. Taču pirms ķerties pie cilvēka būtiskām īpašībām, vajadzētu paskatīties kā ir veicies līdz šim ar cilvēka pārveidošanu.

Arī mūsdienu situācija –  nerēķināšanās ar cilvēka bioloģiju un ģenētiku –  līdzinās tai, kāda bija PSRS 30.- 40.-os gados, kad uz padomju filozofu un sociologu ideju pamata tika likvidēta, aizliegta ģenētika kā reakcionāra, padomju cilvēka dzīves izpratnei neatbilstoša, tās vietā liekot “progresīvo padomju ģenētiku”, kura paziņoja, ka organismi pielāgojas tieši vides izmaiņām bez izlases, augiem uzkrājoties ciešanām notiekot kvalitatīvs lēciens, piemēram, no auzas par auzeni, no priedes par egli utml., notiekot dzīves laikā iegūto labvēlīgo īpašību pārmantošanās nākamjās paaudzēs. “Padomju ģenētikas” veidotāja Trofima Lisenko idejas balstīja un stutēja īstenie padomju filozofi. To funkcija bija pierādīt, ka Lisenko dogmās radoši iemiesojušās Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina idejas. Visu, kas nesaskanēja ar “padomju ģenētikas” secinājumiem, vajadzēja šaustīt kā metafiziku, ideālismu, melnsvārcību. Ne ar kādām bioloģijas zināšanām šādi “attīsto ģenētiku” nevajadzēja apgrūtināt. Vai tas neatgādina mūsu filozofu, sociologu (protams ne visu) pūliņus genderisko ideju pamatošanā? Tāpat kā lisenkovisma laikos, arī “šajos centienos” bioloģiskās zināšanas nav vajadzīgas!

Lielākie pārpratumi rodas tādēļ, ka jauno ideju ieviesēji nesaprot to pozīciju būtību, ko noliedz. Tam par cēloni ir robi zināšanās (izglītībā), īpaši bioloģijas (ģenētikas), kas tiek saprasta pārlieku vienkāršoti vai vispār ignorēta. 

Babeta Frensis (2003) raksta: “Mani turpina uztraukt feministu pārliecība, ka cilvēka daba ir plastisks materiāls un ka sociums var bērnus veidot kā patīk. Zviedrijas “Zaļo partijas” darbības programmā ir jautājums par monogāmās ģimenes noārdīšanu. „Notiek milzīgas izmaiņas cilvēku mentalitātē un ir vajadzība mainīt tradīcijas. Tradicionālās ģimenes formas neatbilst šodienas realitātei. Mums ir vajadzīgas jaunas ģimenes attiecības. Mūsu partijā mēs runājam, piemēram, par poligāmām attiecībām kā sociāli pieņemamām.” Par to daudzi sapņo, īpaši vīrieši, bet kur liks bērnus, vai tos vispār neradīs, kas viņus audzinās?

Kustības „Martain” politiskā partija „Žēlastība, brīvība, daudzveidība”, argumentējot, ka mūsdienu kontracepcija un medicīna novērš tās negatīvās sekas, kas bija nekontrolējamām seksuālajām attiecībām, cenšas leģitimēt bērnu pornogrāfiju, bērnu seksuālo izmantošanu, tāpat seksuālās attiecības starp tuviem radiniekiem, arī dzīvniekiem. Šeit neanalizēšu, kādas sekas var būt šo ieceru realizēšanai. Protams, ja nav nekādu morālu principu, arī tā varbūt var dzīvot. Taču, kādas būs sekas?

Franču filozofs T.Anatrella raksta: „Pārkāpjot robežu pēc robežas, iedomājoties, ka jebkura seksualitātes forma var institucionalizēties, mēs iznīcinām sabiedrības simboliskos kritērijus. Vēlēšanās legalizēt visas situācijas tikai tādēļ, ka tās pastāv, nediferencējot un neizvērtējot, ir viena no mūsdienu psiholoģisma valdītkārās socioloģijas kļūdām. (Anatrella, 2013).

Kādēļ nevajag ieviest terminu genders dzimte? Sarežģītajai diskusijai par dzimumu un dzimti papildus neskaidrības ienes daudzo ar genderu ieviesto terminu tulkošana no svešvalodām, it īpaši, ja latviešu valodā pieņemtajam vārdam ‘dzimte’ ir gramatiska nozīme. Nevienam nav līdz galam saprotama termina ‘gender’ nozīme un pielietojums. Ārsts, pieņemot pacientu, neprasa, kāds viņam ‘genders’, uzstāda diagnozi, izraksta zāles un ārstē atbilstoši bioloģiskajam dzimumam. Dokumentos ierakstītais ‘genders’ nav pazīme, kura noder personas identifikācijai, it īpaši, ja genders var mainīties dzīves laikā vairākkārt. Tas drīzāk kalpo ideoloģijas par “jauna cilvēka” veidošanu vajadzībām. Cilvēka, kurš – visu pārējo brīvību vidū – varēs arī brīvi izvēlēties dzimumu un seksuālo orientāciju, t.sk., izvēlēties neveidot ģimeni, neradīt bērnus.  

Valodnieku viedoklis. Tā akadēmiskās latviešu sabiedrības daļa, kas vārdu gender sākuši tulkot kā dzimti, aizņemoties šo jēdzienu no gramatiskajām kateogorijām, šajā ziņā ir unikāla, jo ne krievi, ne vācieši, ne lietuvieši ‘gender’ šādi netulko. Šajās valodās gender tiek tulkots kā dzimums. Tas (gender) nav universāls termins un rada daudz teorētisku un metodoloģisku problēmu. Sociālās zinātnes ‘gender’ angļu valodā lieto, bet ir humanitāro zinātņu pārstāvji, kas principā atsakās lietot šo jēdzienu. Viņiem ir vīrietis, sieviete, viņiem ir dzimumu diference, viņiem ir dzimumu identitāte utt.” A.Cimdiņa uzskata, ka, tulkojot ‘gender’ latviski, vārds ‘dzimums’ ir loģiskākā izvēle. http://nra.lv/latvija/183977-ausma-cimdina-cilveki-ir-sadaliti-sievietes-un-viriesos.htm

Valodas Centra vadītājs Māris Baltiņš arī apstiprina, ka pareizais termins, kas atbilst vārdam gender latviešu valodā ir “dzimums”. Ieteikts tiek arī termins “dzimumsocialitāte” (ieteicis filozofs Jānis Vējš, apstiprinājusi LZA TK), kas būtu lietojams tekstos, kuros niansēti aplūkojama šī problemātika, to noteikti nesaistot ar nebeidzami daudzu “dzimumu” eksistenci. Eiropas Savienības tiesību aktos aizvien biežāk ar vārdu gender aizstāj vārdu sex, to attiecinot uz tīri bioloģisku šķīrumu starp vīriešiem un sievietēm.

Mēģinot saprast, kādēļ visniecīgākajai dzimuma īpašību modifikācijai tiek dots savs nosaukums ar tādu pašu nozīmīgumu kā būtiskām īpašībām, rodas iespaids, ka ar šiem terminiem mēģināts notušēt jautājuma būtību, lai manipulētu ar būtiskām cīlvēku saskarsmes vērtībām.

Biologi, līdzīgi kā mediķi uzskata, ka nav nepieciešams ieviest sociālā dzimuma jēdzienu, jo tas faktiski neattiecas uz dzimuma būtību. Atšķirībā no mediķiem, kuriem svarīga katra indivīda veselība, tajā skaitā arī dzimuma, biologi dzimumu vērtē arī no nākamo paaudžu (cilvēku populāciju, kultūru, cilvēces) ilgtspējības perspektīvas, kas būtu arī sociologu uzdevums, neignorējot dzīvās pasaules evolūcijas likumības.     

Izveidojušos haosu ap dzimuma izpratni nereti sauc par sazvērestību, lai pazudinātu cilvēci, kura savā neprātā cenšas iznīcināt visu dzīvo uz Zemes, līdz ar to arī paši sevi. Es gan tam nevaru piekrist. Uz “nepārtrauktām izmaiņām” vērstā civilizācija visdrīzak iznīks, bet izdzīvos tās populācijas, kas nemēģinās pārveidot cilvēku, izejot ārpus tā bioloģiskās normas robežām.         

Kādas konsekvences izriet no “genderisma” kustības ieviestā jucekļa?

1. Feministi, uzsverot sieviešu un vīriešu vienādību, cer iegūt pamatojumu vīriešu un sieviešu līdztiesībai, diskriminācijas un vardarbības izskaušanai – faktiski tas pavērs iespējas  sieviešu un vīriešu iekļaušanai jebkurā profesijā, nerēķinoties ar dzimumu dabiskajām bioloģiskajām atšķirībām.

2. Dzimumatšķirību nonivelēšana negatīvi ietekmē pedagoģiskā darba metodes un rezultātus, īpaši zēnu potenciāla  realizēšanu mācību procesā.

3. Līdz ar daudzo genderu nosaukumu piešķiršanu katrai vīrieša vai sievietes īpašībai vai iedomai, kas turklāt mainās dzīves laikā, zaudē jēgu prasība tos lietot dokumentos, anketās u.c.

4. Nodalot bioloģisko dzimumu un sociālo dzimti un katru apskatot nošķirti, zūd izpratne par cilvēku kā bioloģiski sociālu būtni.

5.  Politkorektuma  vārdā, neminot diagnozi, bet nosaucot novirzi no normas par desmito vai simto genderu un visas novirzes pielīdzinot normai, zūd nepieciešamība tās koriģēt vai novērst.

6. Izvirzot sociālā dzimuma konstrukta ideju, tiek pieļauta arī patvarīga dzimuma regulācija ne tikai medicīniskos nolūkos, bet arī sociālās manipulācijās (vēsturiski – einuhu, hidžru, skopcu gadījumi, mūsdienās – kiborgu veidošana, eigēnikas ideju realizēšana u.c.)

7. Koncentrējot uzmanību tikai uz vēlmi gūt baudu no dzimumdziņas apmierināšanas, tiek zaudēta motivācija veidot pilnvērtīgu ģimeni. Tas apdraud dzīvības nepārtrauktības nodrošināšanas vajadzību – vairošanos nākamo paaudžu eksistēšanai.

8. Juceklis ir izdevīgs, lai uz reti sastopamu seksuālās orientācijas noviržu pamata revidētu līdzšinējās un institucionalizētu jaunas ģimeņu formas (viendzimumu laulības).

9. Juceklis ir izdevīgs, lai “skatītos caur pirkstiem” uz klaju cilvēku tirdzniecības aizlieguma konvencijas pārkāpšanu, praktizējot surgasiju viendzimuma laulībās.

10. Juceklis ir izdevīgs, lai ar mūsdienu zinātnes un medicīnas iespējām realizētu kādreiz pamatoti noliegtās eigēnikas idejas, tikai ar “maigākām” metodēm, bet vēl neprognozējamākām sekām.

Atsauces.    

  1. Dessens A.B., Cohen-Kettensis P.T., Mellenbergh G.J., vd Poll N., Koppe J.G., Boer K. (1999) Prenatal exposure to anticonvulsants and psychosexual development. Arch. Sex. Behav. V 28, pp. 31 – 44.
  2. Eiropas seksuālās izglītības standarti. PVO Eiropas reģionālais birojs un VIFC. Ķelne. Veselības izglītības federālais centrs (VIFC). 2010.
  3. Freids Zigmunds (2000). Īgnuma kultūra. R.: Zvaigzne ABC, 136 lpp.
  4. Gershoni, M., Pietrokovski, S. (2017). The landscape of sex-differential transciptome and its consequent selection in human adults. BMC Biology, 15 (7).
  5. Hermanis A. Diensgrāmata. R.: Nepuns. 2016. 110. lpp.
  6. Hines M. (2009) Fetal testosterone predicts sexually differentiated childhood behavior in girls and in boys. Association for Psyhological Science, , V, pp. 1-5;
  7. Hanstrēma M. (2011). Metodikas rokasgrāmata meiteņu un zēnu grupu vadītājiem. Izvērtējot uz dzimumu stereotipiem balstītu dzimumu uztveri.
  8. Psiholoģijas vārdnīca. R.: Mācību grāmata. 1999.
  9. Sedlenieks K. (2016). Dzimtes problēma nebeidzas ar anatomisko formu. JV, Nr.23, 52.-54. lpp.
  10. Šuvajevs I. (2012) Vairošanās un dzimums. Daba un vēsture 2013. Zinātne, 77.-81. lpp.
  11. Ward B.W, Dahlharmer J.M., Galinsky A.M., Joestl S.L. (2014) Sexual orientation and health among U.S. adults: National health interview survey, 2013. National Health Reports. N 77, pp. 1-10.

0 comments

Pievienot jaunu komentāru

Šī lauka saturs tiks saglabāts privāts un nebūs pieejams publiski.
  • Mājas lapu adreses un e-pasta adreses automātiski tiek pārveidotas par saitēm.
  • Atļautie HTML tagi: <a> <em> <strong> <cite> <code> <ul> <ol> <li> <dl> <dt> <dd> <img>
  • Rindas un rindkopas tiek pārnestas uz jaunu rindu automātiski.
  • Image links with 'rel="lightbox"' in the <a> tag will appear in a Lightbox when clicked on.

Vairāk par formatēšanas iespējām

CAPTCHA
Lai novērstu SPAM nejaucības
Image CAPTCHA
Ievadiet attēlā redzamos simbolus.