Cenšoties ieskatīties aiz mērinstrumentu noteiktās robežas

Daži problemātikas par radīšanu un evolūciju aspekti

Pēc grāmatām:

[1] Hugh Owen "Genesis  through the eyes  of the saints". ("Dzīvības izcelšanās ar svēto acīm").
[2] Christoph Cardinal Sconborn "Chance or Purpose" (Kristofs kardināls Šonborns. "Nejaušība vai nodoms", oriģ. vācu val.).
[3] Cardinal Schonborn’s “Continuing Creation” Myth. Extended Review by Gerard J. Keane (Sept 2008). (Kardināla Šonborna "radīšanas turpināšanas" mīts. Paplašināta Džerarda Kīna recenzija).
[4] Čārlzs Darvins "Sugu izcelšanās".
[5] Bens Hobrinks "Radīšanas liecības" (oriģ. holandiešu Ben Hobrink "Een ei zonder kip").
[6] Teijārs de Šardēns "Cilvēka fenomens" (oriģ.  franču Teilhard de Chardin "Le Phénomène Humain").
[7] Aleksands Meņs "Reliģijas pirmsākumi", rakstu krājums (oriģ. krievu val.).
[8] Jozefs (Benedikts XVI) Ratcingers "Iesākumā Dievs radīja". (oriģ. vācu Jozeph Cardinal Ratzinger "Im anfang schuf Gott", 1996)
[9] Pamela Acker, M.Sc. "Vaccination: A Catholic Perspective" ("Vakcinācija: katoliskais skatupunkts").
[10] Citi materiāli - pieraksti, sarakstes, sarunas, u.c.

Šodien sabiedrības uzmanības smailē izvirzās eksistenciāli jautājumi kā karš, miers, veselība, iztika. Filozofiski jautājumi sāk šķist nesvarīgi. Taču tie formē mūsu pasaules uzskatu, kas tieši ietekmē mūsu pastāvēšanu šajā pasaulē.

Jautājums par pasaules un dzīvības izcelšanos ir viens no šādiem lieliem filozofiskiem krustpunktiem. Tie ir paši pamati, un no tā tālāk izriet mūsu uztveres īpatnības, attieksme pret lietām un būtnēm. Vēlos dot ieskatu par šo jautājumu, kas gan būs diezgan vienpusīgs tā iemesla dēļ, ka par to ir rakstīts ļoti daudz, ko ne tuvu nav iespējams aptvert. Šeit pieskāršos dažiem aspektiem, kas manuprāt ir uzmanības degpunktā. Centīšos tos izklāstīt pēc iespējas vienkārši, lai neveidotos jauni, mākslīgi mezglu punkti.

Tēma attiecas uz bioloģiju. Taču bez teoloģijas te nekādi nevar iztikt. Dzīvības izcelšanās jautājums ir arī viena no lielākām reliģiskajām tēmām. Tomēr pamatjautājums, ko te uzdodu, pieder bioloģijas nozarei - KĀ TAD DZĪVĪBA IR RADUSIES un cik tālu to iespējams izzināt.

Šobrīd ir vispārpieņemts, ka dzīvības izcelšanos skaidro zinātne, ka tas ir zinātnes lauciņš. Bet vai zinātne ir spējīga šo jautājumu pietiekoši izpētīt?

Savukārt reliģija dod atbildes ar saviem līdzekļiem. Ja kādu patiesību nav iespējams dabīgā ceļā izzināt, Dievs neatstāj cilvēkus neziņā, bet to atklāj caur Atklāsmi. Dzīvības izcelšanās jautājumi pieder pie tiem, par kuriem ir daudz kas teikts gan Bībelē (kristiešu publiskajā Atklāsmē), gan personīgajās atklāsmēs.

Šie jautājumi ir it kā uz robežšķautnes starp izzināmo un neizzināmo.

Un nu mums ir divas paņēmienu kopas, kā tos izzināt - zinātne un atklāsme.

Pasaules un cilvēka rašanās vai radīšanas stāsti ir atrodami ne tikai kristiešu Svētajos Rakstos, bet daudzu citu tautu reliģiskajās grāmatās un folklorā.

Bībele atšķiras ar to, ka centrā tiek likts VIENS Dievs, ka pasaule ir izsaukta no nebūtības un tiek vadīta pēc viena Radītāja pavēles.

Jozefs Ratcingers (pāvests Benedikts XVI) [8] tieši šī viena Dieva darbību, šo vienkāršību uzskata par radīšanas stāsta (Genesis 1) kodolu, ģenialitāti un iepriecinājumu: "Pasaule nav, kā cilvēki toreiz [Vecās Derības rašanās laikā un agrāk] domāja, pretspēku sajaukums, karalauks; tā nav dēmonisku spēku mājvieta, no kuriem cilvēkiem jāaizsargājas. Saule un mēness nav dievības, kas pār viņiem valda, un debesis virs viņiem neapdzīvo citai no citas atšķirīgas noslēpumainas dievības, bet to visu vada tikai viens spēks, Dieva mūžīgais prāts, kas caur Vārdu kļuvis radošs sākums."

Kardināls Ratcingers (grāmata uzrakstīta 1996. gadā) šinī darbā, atklāti sakot, pat nemeklē atbildi uz jautājumu, kā radusies pasaule un dzīvība. Viņš ar Bībeles radīšanas stāsta palīdzību analizē cilvēces pastāvēšanas pamatprincipus, nonākot pie secinājuma, ka "jā, cilvēks ir Dieva projekts".

Tas pats sakāms par citām dzīvajām būtnēm. Te viņš citē Nobela prēmijas laureātu, biologu Žaku Mono (Jacques Monod), kurš, nebūdams reliģiozs, tomēr saskatīja "projektu" katrā dzīvajā būtnē.

Sākot atsauces ar izcilo pāvesta Benedikta XVI darbu, es tomēr vēlos tālāk pāriet pie citiem autoriem, lai liktu akcentu tieši uz pašu dzīvības izcelšanos nevis uz filozofiskiem jautājumiem ap šo pamattēmu.

Šodien nospiedošs vairākums uzskata, ka dzīvības izcelšanās jautājums ir atrisināts, un ka atslēgas vārds ir "evolūcija". Zinātne droši un pārliecinoši to esot pierādījusi, neskaidras varētu būt vienīgi nianses. Teologi reti atļaujas evolūciju apstrīdēt, galvenokārt aizbildinoties ar to, ka viņu kompetencē neietilpst risināt dabaszinātniskus jautājumus, kas tā arī varētu būt. Līdz ar to atbildes paliek uz biologu sirdsapziņas. Cik godīgi ir šie zinātniskie pētījumi, kas apstiprina evolūciju? Un cik lielā mērā tie, kā jau minēju, vispār ir iespējami?

Evolūcijas uzvaras gājiens sākās 19. gadsimtā pēc Č. Darvina grāmatas "Sugu izcelšanās" [4] iznākšanas (1859. gads). Līdz tam laikam sabiedrībā valdošais bija uzskats par pasaules radīšanu 7 dienās, kā tas aprakstīts Bībeles pirmajā grāmatā "Genesis". Sugas tika uzskatītas par nemainīgām.

Tos, kuri turpināja aizstāvēt bībelisko pasaules radīšanas teoriju, nosauca par “kreacionistiem”. Viņu pretinieki ieguva vārdu "evolucionisti".

Kā mēs labi zinām (sevišķi mana paaudze), pastāv materiālistiskais evolucionisms (Padomju Savienībā tā bija oficiālā mācība), kas skaidro dzīvības izcelšanos pilnīgi bez Dieva vai kāda cita pārdabiska spēka dalības. Darvina evolucionisms bija pilnīgi materiālistisks, lai gan Darvins jau "Sugu izcelšanās" "sūkstas",  ka dažus faktus viņa mācība nespēj izskaidrot.

Rietumos 20. gadsimtā savukārt parādījās cits evolucionisma paveids - teiskais evolucionisms. Šis uzskats pieņem, ka dzīvība izcēlusies evolūcijas ceļā ilgā laikā, taču evolūcijas process tiek dievišķi virzīts.

Patiesību sakot, visi šie virzieni ir pastāvējuši jau sen. Evolucionisma idejas ir atrodamas jau sengrieķu filozofu (piem., Epikūra) darbos. Un arī toreiz tieši jūdu monoteisms bija tas, kas  oponēja grieķu pagāniskajam “evolucionismam”. Taču šodien aktuālāki ir dažu pēdējo gadsimtu valdošie uzskati, kas ir iespaidojuši mūs. Tādēļ runāšu par šodienu. Bez minētajām divām mācību grāmatās raksta arī par citām dzīvības izcelšanās iespējām – spontānās rašanās, panspermijas teorijām, par to, ka dzīvība varētu būt atvesta no kosmosa. Manuprāt, tās visas ir tikai apakšteorijas divām galvenajām – radīšanai un evolūcijai.

Tātad runa būs par trīs virzieniem:

1. Kreacionisms un tā paveidi. ("Īso laikmetu" piekritēji.)

2. Materiālistiskais evolucionisms. (Darvinisms ar paveidiem.)

3. Teiskais evolucionisms. ("Garo laikmetu" piekritēji.)

Un kā jau tas pierasts, šo virzienu piekritēju starpā notiek karsti strīdi, kas, protams, neko neatrisina, jo viss tiek vērsts uz to, lai pierādītu savu taisnību nevis noskaidrotu patiesību.

Pirms pāriet pie īsajiem un garajiem laikmetiem, nedaudz par materiālistisko evolucionismu (2), kas izslēdz Dieva faktoru no dzīvības rašanās fenomena.

Kreacionisti materiālistiskā evolucionisma absurdumu attēlo ar bildi, kurā vīrs no Eifeļa torņa met tipogrāfijas burtu kavu, cerot, ka nejauši saliksies kāds romāns, piemēram, Igo "Parīzes Dievmātes katedrāle". Tā ir groteska, taču būtība jau ir tieši tajā, ka materiālistiskie evolucionisti evolūcijas virzītājspēku raduši nejaušībā (nejaušās mutācijās), ko dabiskā izlase pēc tam laimīgi "saliek pa vietām". Process viņuprāt notiek pakāpeniski; vienu pa vienai dabiskā izlase atšķiro derīgās mutācijas. Tomēr princips "viena pa vienai" nederēs, jo atsevišķa mutācija organismam kaitē nevis padara to piemērotāku. Nepieciešams, lai reizē notiktu daudz mutāciju vienā, saskaņotā virzienā. Tad var runāt par kāda jauna, derīga pielāgojuma rašanos. Bet, ja darbojas vienā virzienā saskaņotas mutācijas, tad to vairs nevar nosaukt par varbūtību. Tad  šajā procesā sāk parādīties kāds nodoms, "projekts". Bet, ja ir projekts, tad jābūt arī tā autoram.

Modernie materiālie evolucionisti operē ar ļoti sarežģītu argumentāciju, piemēram Eigens un Vinklers grāmatā "Dzīvības spēle" (M.Eigen, R. Vinkler "Ludus vitalis"), mēģina izskaidrot evolucionāros procesus ar spēļu teorijas palīdzību, "mēģinot tomēr nejaušībām atrast kādu loģiku, taču patiesībā nekādus jaunus faktorus neatklāj," raksta Ratcingers [1], nespējot apiet loģisko prasību, ka, lai rastos tik sarežģītas sistēmas kā dzīvie organismi, vajadzīgs nodoms.

"Nejaušība vai nodoms", tā arī sauc kardināla Kistofa Šonborna grāmatu [2], kurā viņš raksta par to, ka šī pasaule nevarēja rasties bez iepriekšēja plāna.

Lai gan Padomju Savienības sen vairs nav, šodien zinātne ir ļoti dziļi iegrimusi materiālistiskajā evolucionismā. Par nodomu nedomā. Kā atzīst imunoloģe Pamela Acker [9], pētījumi netiek virzīti, lai atklātu tās vai citas struktūras jēgu, mērķi. Netiek lietota izteiksmes forma līdzīga šai: "Aknas ir, lai attīrītu organismu. Leikocīti ir, lai cīnītos pret infekcijas slimībām un svešķermeņiem." Jo šāda izteiksme pieļauj, ka orgāniem un šūnām ir mērķis, bet mērķis nav savienojams uz nejaušībām balstītu evolūcijas procesu, kādu to pirmatnējā variantā piedāvāja Č. Darvins. Modernizēta Darvina mācība par mutācijām, dabisko atlasi un stiprāko izdzīvošanu pasaulē vēl arvien ir dominējošā. "Materiālisma piesātinātie dabaszinātnieki vairs neuzlūko augus vai dzīvniekus kā integrētus, radītus veselumus, bet gan kā detaļu kolekcijas, piemēram, mašīnas, kuras varēja pamazām savienot kopā ilgu laiku. Turklāt šo dzīvo mašīnu montāža tiek uzskatīta par nejaušu un ģenētisku kļūdu (mutāciju) rezultātu." [9].

Šāda uz bezmērķi balstīta vadošā mācība padara visu sabiedrību nespējīgu saudzēt dabu un līdz galam izprast pašregulāciju dabā. Viss radītais tiek padarīts par aklas nejaušības rezultātu, kurā nav jāmeklē kāda dievišķa cieņa un pat jēga. Dzīvās būtnes ir bioķīmiski konglomerāti, ar ko var manipulēt (tai skaitā izmantot savu šauri egoistisko vēlmju apmierināšanai).

Varbūt es pārspīlēju? Intelektuāli cilvēki, kaut arī ateisti, atrod iemeslu dabu cienīt, arī neticot tās radīšanai (ticēšana un neticēšana vispār ir sarežģīts jautājums, un tas jāpaskata atsevišķi), tomēr, autoritatīvi pasakot, ka viss ir radies kaut kā nejauši, sabiedrībā vairs nav nekādu teorētisku šķēršļu nesaudzīgi izmantot dabu, izraisīt karus, nerūpēties par dzīvību. Uz darvinisma bāzes ir radušās citas nežēlīgas mācības, tostarp par konkurenci un stiprāko izdzīvošanu cilvēku sabiedrībā, ko attīstīja un turpina attīstīt marksisms un tam tuvas mācības. Prātā nāk, ka arī pats Darvins vecumā vairs nav spējis priecāties par dabu, lai gan jaunībā dabas majestātiskums viņā izraisījis neizsakāmu saviļņojumu.

Ja jau nejaušība pati par sevi nevar nodrošināt principiāli jauna rašanos, tad varbūt viss nostātos savās vietās, ja pieņemtu, ka nejaušības kontrolē Dievs, un tādā veidā ilgā laikā notiek Dieva vadītā jeb teiskā evolūcija.

Šis ir ļoti populārs uzskats teologu aprindās; Katoļu Baznīcā daudzi teologi tā domā, arī kardināla Kristofa Šonborna uzskati ir tuvi tam.

Tomēr izrādās, ka oficiālie Katoļu Baznīcas dokumenti, koncilu lēmumi, Baznīcas doktori un Baznīcas tēvi to neapstiprina.

Uz to vērš uzmanību atsevišķi šodienas Baznīcas autori. Es atsaucos uz diviem - Hug Owen [1] un Gerard Keane [3], kas pārstāv Kobes centru ASV, kur nodarbojas ar radīšanas jautājumu izpēti. Šie autori pieturas vairāk vai mazāk burtiski pie Bībeles stāsta par visa esošā radīšanu 6 dienās. Cik gara ir bijusi "diena", varētu dažādi traktēt, bet vienalga, salīdzinot ar turpmāko radības pastāvēšanas laiku, tas bija īss periods. Šie ir "īso laikmetu" piekritēji pretstatā "garo laikmetu" piekritējiem, tātad teiskajiem evolucionistiem, kuri uzskata, ka radīšana notiek nepārtraukti visā radības pastāvēšanas laikā.

"Īso laikmetu" piekritēji ir tie paši kreacionisti. Tomēr atšķiras katoļu autoru kreacionistiskie uzskati (kas balstās Baznīcas dokumentos) no protestantu kreacionisma. Pēdējos vēl dēvē arī par fundamentālajiem kristiešiem. Tie izmanto Bībeli gandrīz kā zinātnisku grāmatu, arī zemes vecumu rēķinot pēc Bībeles norādēm. Pēc šādiem aprēķiniem tas iznāk ne lielāks kā 10000 gadu. Liela nozīme tiek piešķirta stāstam par Grēku plūdiem un Noasu. Vairums zemes nogulu, arī ogle un nafta, esot šo plūdu rezultāts.

Tātad  kreacionisti (1) uzskata, ka pasaule un dzīvās būtnes (droši vien arī dabas likumi) ir radīti īsā laikā - 6 dienās, kā tas attēlots Genesis 1, būtiski atšķirīgā veidā no tā, kā pasaule funkcionē šodien. Precīzāk, tas noticis pārdabiskā veidā ar Fiat (Lai top!), un tikai pēc tam pasaule sāka darboties pēc pašreizējiem dabas likumiem. Šeit skaidri tiek nodalīti 2 periodi – īss radīšanas periods un garš pastāvēšanas periods. Dzīvās būtnes ir radītas ar "speciālās radīšanas" aktu (special creation), tas ir, katrs dzīvās būtnes veids jeb suga tika radīts speciāli, atsevišķi (nevis ir cēlušās viens no otra). Dievs arī šodien visu uztur, taču tas nav tas pats, kas radīšana, kāda tā notika iesākumā.

Teiskie evolucionisti (3) uzskata, ka dzīvās būtnes ir radušās evolucionējot, tikai Dievs nemanāmā veidā vada šo evolūciju un dara to iespējamu. Pasaule ir radusies lielā sprādziena rezultātā vai citā dabīgā veidā, kurš, protams, ir Dieva uzturēts, pārraudzīts. Arī sekojošā zemes attīstība ir norisusi tā, kā to māca materiālistiskie evolucionisti, miljardu gadu laikā, taču zem Dieva pārraudzības. Pateicoties šai pārraudzībai arī iespējama apbrīnojamo dzīvo būtņu eksistence un virzība no zemākām dzīvības formām uz augstākām.

Līdz ar to teiskie evolucionisti neizšķir 2 dzīvības pastāvēšanas periodus, bet tikai vienu. Radīšanas un pastāvēšanas periods ir apvienots. Radīšana notiek kopā ar evolūciju. Un tās notiek nepārtraukti. Evolūcija turpinās arī šodien. Radīšana turpinās arī šodien. Radīšana un evolūcija ir viens un tas pats.

Hugh Owen [10] apgalvo, ka teiskie evolucionisti savu mācību ir aizguvuši no materiālistiskajiem evolucionistiem, pieliekot klāt Dieva faktoru. Viņiem bija svarīgi uzturēt dialogu ar materiālistiem vai arī viņi gluži vienkārši gribēja izskatīties modernāki.

Savukārt materiālistiskais evolucionisms pēc šī autora domām ir radies ne jau kādu fundamentālu atklājumu rezultātā, bet gan tādēļ, ka tajā laikā 19. gs. vienā sabiedrības daļā radās nepieciešamība visu, tostarp dzīvības izcelšanos, izskaidrot dabīgi.

Tātad mums ir 3 teorijas (1),(2),(3), un kura no tām atbilst patiesībai? Vai vismaz ir vistuvāk tai. Visdrošāko atbildi varētu dot dabaszinātniskie pētījumi. Taču tam ir šķēršļi. Pirmkārt, dabaszinātnes pēta to, kas notiek tagad. Dabaszinātnes balstās uz eksperimentu atkārtojamību. Taču dzīvības izcelšanās gadījumā ir jāpēta to, kas noticis no tūkstoš līdz vairākiem miljoniem vai pat miljardiem gadu atpakaļ. "Eksperimentu" atkārtot nav iespējams. Turklāt, kā var būt drošs, ka konstantes un pat dabas likumi šinī lielajā laikā nav mainījušies?  Evolucionistiskā zinātne kosmoloģijas jautājumus apskata, balstoties uz "uniformisma" principu, kas skan šādi: "Tagadne ir pagātnes atslēga". (18. gs. to ieviesa James Hutton un Charles Lyell). Saskaņā ar šo principu, jebkurā visuma vietā un laikā, arī, kad tas radās, darbojās tie paši dabas likumi tādā pat veidā kā šodien. Tomēr tas ir tikai pieņēmums. Piemēram, B.Hobrinks norāda uz pētījumiem, kas izvirza hipotēzi, ka gaismas ātrums varētu mainīties.  To izdarījis austrāliešu zinātnieks Barijs Saterfīlds (Barry Setterfield). "Daudzkārtēji mērījumi un to ekstrapolācija parādīja, ka gaismas ātrums samazinājies no 301300 km/s 1675. gadā līdz 299792 km/s 1976. gadā." [5] Saskaņā ar zinātnieku aprēķiniem (viņi sliecas pieņemt, ka sakarība ir eksponenciāla), "radīšanas nedēļā" gaismas ātrums pārsniedzis tagadējo 500 miljardu reižu. Par šādu gaismas ātruma maiņu raksta arī evolucionārs, astrofiziķis Troiskis no Krievijas un R.Hemfreiss no ASV [5].

Neprecīzas paleontoloģiskās iežu vecuma noteikšanas metodes. Visas uz radioaktīvajiem izotopiem balstītās liela vecuma iežu noteikšanas metodes ir ļoti neprecīzas. Dažas no tām ir pat maldinošas, jo radioaktīvā elementa sākuma daudzumu neviens nav mērījis, tas ir izdomāts. Šādas ir īpaši urāna-svina, kālija-argona, rubīdija-stroncija metode. Radioaktīvā oglekļa (C14) metode ir nedaudz precīzāka, bet uz to arī attiecas visi tie paši trūkumi, kas uz augstāk minētajām. [5].

Atklājumi izrakumos dažkārt sagrauj visas iepriekš veidotās teorijas. Piemēram, pārakmeņojušies koku stumbri, kas caururbj akmeņogļu slāņus, kas veidojušies pēc tradicionālajiem uzskatiem ar tūkstošiem gadu starpību. Nereti ļoti "seni" nogulumieži ir novietojušies virs ievērojami jaunākiem. [5].

Kā atzīmē B.Hobrinks [5], par iežu vecumu vispirms spriež pēc "atskaites fosīlijām", piemēram, bruņuzivīm, trilobītiem, kas norāda uz noteiktu miljonu gadu skaitu. Bet šie pieņēmumi esot mākslīgi radīti un tos pārkāpt nedrīkstot pat tad, ja izrakumos tiekot atrasts kas tāds, kas ir pretrunā šiem kanoniem.

Līdz ar to jāsecina, ka zinātnes, kas saistītas ar dzīvības izcelšanos, ir lielā mērā ideoloģizētas, tās mēģina parādīt vēlamo par esošo.

Rietumos, sevišķi ASV, ir vairāki institūti, kur tiek mēģināts zinātniski pierādīt radīšanas teorijas pareizību, to, ka "garie laikmeti" nemaz tik gari nav bijuši, ka evolucionistu uzskats par pasaules veidošanos miljardos gadu ir pārspīlēts. Šie institūti saņemot ļoti spēcīgu pretdarbību no tradicionālo evolucionistu puses. Šos uzbrukums savā grāmatā atzīmē un nosoda K. Šonborns [2].

Paši kreacionisti uzskata [3], ka nekādus zinātniskos pierādījumus par to, kā darbojās dabas likumi laikā, kad notika radīšana, iegūt nav iespējams.

Toties esot iespējams zinātniski pierādīt, ka zeme nav tik veca, kā līdz šim pieņemts uzskatīt. Kā arī to, ka evolūcijas likumi nestrādā tā, kā to paredz darvinisms. Dažus pierādījumus jau minēju. Vēl varētu atzīmēt: makroevolūcija dabā nav pierādīta; pārejas formu trūkums fosīlljās (kas jau lika lauzīt galvu Darvinam); mutācijas jaunu ģenētisko materiālu neveido; ir izdzīvojušas ārkārtīgi nepiemērotas dzīvo būtņu formas;  nevienam radījumam nav primitīvāku priekšteču, augšupejoša evolūcijas līnija nav novērota ne dabā, ne eksperimentāli, nedz molekulārās bioloģijas līmenī; atradumi Zemes garozas nogulumiežu noslāņojumos apliecina piepešu dzīvības "sprādzienu" visā viņas daudzveidībā (arī fakts, kas mulsināja Darvinu); "horizonta problēma" - starojums no visām kosmosa daļām ir pilnīgi viendabīgs, kas liecina, ka kosmoss visos virzienos ir izotrops, taču, ja kosmoss ir tik vecs un tā daļas atrodas tik tālu cita no citas (ka gaisma pat nepaspēj izceļot starp tām), tad tām ir jābūt attīstījušām pilnīgi neatkarīgi, līdz ar to kosmosam nevajadzētu būt izotropam. Par daudziem citiem pierādījumiem var izlasīt kreacionistu grāmatās, piemēram, [5]. (Plaši pazīstama ir Maikla Dentona grāmata “Evolūcija – teorija krīzes stāvoklī”. Michael Denton “Evolution: A Theory in Crisis”, 1985)

Manuprāt, pastāvošā vadošā zinātnes sistēma nav ieinteresēta mainīt evolucionistisko teoriju pret kādu citu. Tādēļ arī par alternatīviem pētījumiem tik maz zinām, jo tos nepopularizē.

Kā jau minēju, ir vēl otrs faktu noskaidrošanas veids, un tā ir atklāsme. Vislielākā Atklāsme ir Jēzus Kristus dzīve uz zemes, kas aprakstīta Jaunajā Derībā. Vecā Derība ir svarīga kā Jaunās prologs. Baznīcas uzdevums ir šo Atklāsmi saglabāt nemainīgā veidā un nodot nākamajām paaudzēm. Turklāt Baznīca ir kā Jaunās Derības turpinājums, jo caur Svēto Garu tās cilvēki arī saņem atklāsmes.

H.Owen [1] raksta, ka visi Baznīcas tēvi, kas par to ir runājuši (ap 30), ir atzinuši "īsos laikus", tātad radīšanu 6 dienās. To ir atzinuši arī visi Baznīcas doktori - , kuri par to ir runājuši. (t.sk. sv. Augustīns,  sv. Akvīnas Toms, sv. Hildegarde no Bingenas, u.c.).

Kā apgalvo Dž Kīns [3], koncilu lēmumi un citi Baznīcas dokumenti apstiprina radīšanu tā, kā tas aprakstīts Bībelē. Šie dokumenti nav atcelti. Piemēram, viens no svarīgākajiem ir Laterāna IV koncila dekrēts 1215. gadā. Saskaņā ar šo dekrētu:

"Dievs… visa redzamā un neredzamā, garīgā un miesīgā Radītājs, kurš ar Savu visvareno spēku vienā mirklī no laika sākuma radīja katru radījumu no nekā, garīgo un ķermenisko, proti, eņģelisko un pasaulīgo, un visbeidzot cilvēku, kas sastāvēja no gara un ķermeņa .. (D.428)".

Pāvests Leons XIII savā 1893. gada enciklikā "Providentissimus Deus" māca, ka Bībelē tiek izmantotas dažādas nozīmes, un tajā pašā enciklikā viņš arī māca, ka burtiskā acīmredzamā nozīme ir jāsaglabā, līdz var pierādīt, ka cita nozīme kontekstā ir pārāka.

Taču, ka Genesis dotā burtiskā nozīme būtu jāatmet, nav pierādīts.

Baznīcas atzītiem svētajiem ir bijušas vīzijas, kas apstiprina radīšanu 6 dienās. Nevienam no teiskā evolucionisma piekritējiem šādas Dieva atklāsmes nav bijušas. Redzējumi bija Teijāram de Šardēnam, bet to dievišķā izcelsme ir apšaubāma. Par to raksta H. Ovens [1].

Norāde uz radīšanu īsā iesākuma laikā ir atrodama arī Jaunajā Derībā (Mat 19,4; Marka 10,6). Pirmajā Rakstu vietā, Jēzum runājot par laulību: "Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu?". Redzams, ka runa ir par radīšanu nevis evolūciju.

Kas attiecas uz to, ka ne viss Bībelē rakstītais jāsaprot tieši, Pijs XII savā enciklikā "Divino Afflante Spiritu", atsaucoties uz Vatikāna I koncila autoritāti, stingri nosodīja domu, ka Bībelē ir jebkāda veida kļūdas:

"Kad pēc tam daži katoļu rakstnieki, neskatoties uz šīs katoļu doktrīnas svinīgo definīciju, ar kuru tiek pieprasīta šāda dievišķa autoritāte "visām grāmatām" ar visām to daļām, lai nodrošinātu brīvību no jebkādām kļūdām, uzdrošinājās ierobežot Svēto Rakstu patiesību tikai ar ticības un morāles jautājumiem, bet attiecībā uz citiem jautājumiem - vai nu fiziskajās zinātnēs vai vēstures sfērā - uzskatīt kā “obiter dicta” ["garāmejošus vārdus"]), kas, kā viņi apgalvoja, nekādā ziņā nav saistīti ar ticību, mūsu priekštecis .. Leo XIII enciklikā "Providentissimus Deus"...taisnīgi un pamatoti nosodīja šīs kļūdas un sargāja dievišķo grāmatu izpēti ar visgudrākajiem priekšrakstiem un noteikumiem."

Iedziļinoties dievišķajā Atklāsmē, vispirms jau jāmin Genesis pasaules radīšanas ainu, kas tika atklāta Mozum.

Radīšanas mistērijas ir atklātas arī šādiem Baznīcas svētajiem:  sv. Simeons, Jaunais teologs (949-1022), Godināmā Marija de Jesus (no Agredas), ko viņa apraksta grāmatā "Ciudad de Dios" ("Mistiskā Dieva pilsēta"), sv. Hildegarde no Bingenas, sv. Brigita no Zviedrijas, svētītā Anna Katrīna Emerika (1774-1824), kurai Dievs atklājis vislielākos radīšanas noslēpumus.

Daži izvilkumi no viņas atklāsmēm:

"Svētītā Anna redzēja Ādamu radītu: nevis paradīzē, bet gan reģionā, kurā vēlāk atradās Jeruzaleme:

Es redzēju viņu iznākam mirdzošu un baltu no dzeltenās zemes paugura, it kā no veidnes. Spīdēja saule, un es domāju (biju tikai bērns, kad to redzēju), ka saules stari izvilka Ādamu no paugura. Viņš it kā bija dzimis no jaunavas zemes. Dievs svētīja zemi, un tā kļuva par viņa māti. Viņš uzreiz nepacēlās no zemes. Pirms viņa parādīšanās pagāja kāds laiks. Viņš gulēja pakalnā uz kreisā sāna, roku uzmetis pār galvu, viegli tvaiki klāja viņu kā ar plīvuru. Es redzēju figūru viņa labajā pusē un apzinājos, ka tā ir Ieva un ka Dievs viņu atvilks no viņa Paradīzē. Dievs viņu aicināja. Kalns atvērās, un Ādams maigi izkāpa. Apkārt nebija koku, tikai mazi ziedi. Es biju redzējis arī dzīvniekus, kas izkāpj no zemes tīrā vientulībā, mātītēm atsevišķi no tēviņiem. Un tagad es redzēju Ādamu ieceltu dārzā, Paradīzē [Ēdenē]. Dievs Paradīzē veda visus dzīvniekus tā priekšā un viņš nosauca tos vārdā. Viņi sekoja tam un spēlējās ap viņu, jo viss viņam kalpoja, pirms viņš grēkoja. Visi, ko viņš nosauca, pēc tam sekoja viņam uz zemes. Ieva vēl nebija no viņa izveidota. Es redzēju Ādamu Paradīzē starp augiem un ziediem, netālu no strūklakas, kas rotājās tās centrā. Viņš bija nomodā, it kā nupat no miega. Lai gan viņa personība vairāk līdzinājās miesai, nevis garam, tomēr viņš bija žilbinoši balts. Viņš ne par ko nebrīnījās, kā arī nebija pārsteigts par savu eksistenci. Viņš gāja starp kokiem un dzīvniekiem, it kā būtu pieradis pie tiem visiem kā cilvēks, kas apskata savus laukus.

Netālu no koka pie ūdens pacēlās kalns. Tajā es redzēju Ādamu uz kreisā sāna, kreiso roku zem vaiga. Dievs sūtīja viņam dziļu miegu, un viņš bija vīzijas aizrauts. Tad no viņa labās puses, no tās pašas vietas, kur Jēzus sāns tika atvērts ar šķēpu, Dievs izzīmēja Ievu. Es redzēju viņu sākumā mazu un smalku. Bet viņa ātri palielinājās līdz pilnīgam augumam. Viņa bija izcili skaista. Ja nebūtu krišanas, visi piedzimtu šādā veidā, rāmā snaudā. Kalns atvērās, un Ādama pusē pacēlās kristāliska klints, kas, šķiet, bija veidota no dārgakmeņiem. Pie Ievas gulēja balta ieleja, kas pārklāta ar kaut ko līdzīgu smalkiem baltiem ziedputekšņiem. Kad Ieva bija izveidota, es redzēju, ka Dievs kaut ko deva vai ļāva kaut kam plūst pār Ādamu. Tas bija tā, it kā no Dieva, it kā cilvēka formā, plūstu gaismas straumes no pieres, mutes, krūtīm un rokām. Stari apvienojās gaismas globusā, kas ienāca Ādama labajā pusē, no kurienes tika izvesta Ieva. Ādams vien to saņēma. Tā bija Dieva svētības dīglis, kas bija trīskāršs..."

Pēc grēkā krišanas:

"Ādams un Ieva pirms grēka bija ļoti atšķirīgi veidoti no mums, nabaga, nožēlojamiem radījumiem, kādi esam tagad.

Saņemot aizliegto augli, viņi uzsūca materiālo eksistenci. Gars kļuva par matēriju, miesu, instrumentu, trauku. Sākumā viņi bija viens Dievā, viņi meklēja sevi Dievā; bet pēc tam viņi pēc savas gribas stāvēja atsevišķi no Dieva. Un šī pašgriba ir pašmērķīga grēka un netīrības kāre. Ēdot aizliegto augli, cilvēks novērsās no sava Radītāja. Tas bija tā, it kā viņš ievilka sevī radību. Viss radošais spēks, darbības un īpašības, to sajaukšanās savā starpā un ar visu dabu cilvēkā kļuva par dažādu formu un funkciju materiālām lietām. Kādreiz cilvēks bija apveltīts ar dabas valdniecību, bet tagad viss viņā ir kļuvis par dabu. Tagad viņš ir viens no tās vergiem, iekarots un savaldīts saimnieks. Viņam tagad jācīnās un jācīnās ar dabu, bet es nevaru to skaidri izteikt. Likās, ka cilvēkam reiz piederēja visas lietas Dievā, to Radītājā un centrā; bet tagad viņš kļuva par viņu centru, un viņi kļuva par viņa kungu."

"Pēc kāda laika es redzēju Ādamu un Ievu lielās bēdās klīstam apkārt. Viņi vairs nespīdēja gaismā un gāja apkārt, viens te, otrs tur, it kā meklētu kaut ko pazaudētu. Viņiem bija kauns vienam par otru. Katrs viņu solis viņus veda lejup, it kā zeme padevās zem kājām. Viņi nesa drūmumu, kur vien gāja; augi zaudēja spilgtās krāsas un kļuva pelēki, un dzīvnieki bēga tiem priekšā. Viņi meklēja lielas lapas un aptina tās gurniem. Viņi vienmēr klīda atsevišķi."

Kā norāda H.Owen [1], arī evolucionistiem ir bijušas atklāsmes. Taču viņš uzskata, ka tās bijušas ļaunā gara atklāsmes.

Viena no pretrunīgāk vērtētajām personām Baznīcā mūsu laikos ir Teijārs de Šardēns - jezuīts, priesteris, paleontologs un teiskais evolucionists.

Viņš evolūcijai īpašā veidā pieslēdz Kristu. Viņam pieder termini Kosmiskais Kristus un Kristoģenēze. Kristus ir piedalījies evolūcijā no paša šī procesa iesākuma. Vēstures posmā, kurā dzīvojam mēs, bioloģisko evolūciju ir aizēnojusi humanitārā evolūcija, attīstoties cilvēku sabiedrībai. Tā notiek ar Kristus palīdzību. Šardēns atbalstīja itin visus cilvēku sasniegumus, tai skaitā atomenerģētiku, ģenētiku. Viņš absolūti nebaidījās, ka cilvēki šos sasniegumus varētu izmantot ļaunprātīgi. Ļaunuma, grēka un ciešanu problēmu viņš centās apiet. Savam fundamentālajam darbam "Cilvēka fenomens" viņš vēlāk bija spiests pierakstīt klāt nodaļu par ļaunumu un ciešanām.

Viņa rakstības stils dažkārt ir pārsteidzoši nepragmatisks, dzejisks, intuitīvs. Tas nemaz nepretendē uz zinātnes nosaukumu, lai gan viņš šo sacerējumu ievadā lepni dēvē par zinātnisku darbu. Dzīvības dažādās formas Teijāram dažādos miljonu gadu vēstures posmos rodas burtiski "ne no šā ne no tā". Dažkārt "radiālo", dažkārt "iekšējo" spēku ietekmē. Evolūcija pasaulē virzās uz pilnīga līdzsvara jeb "Omegas" punktu [6]. Citiem vārdiem, uz Debesu valstību zemes virsū, iespējams, tā domāta Jaunā Jeruzaleme. Viņš tātad sludina Pastardienu mierīgā veidā. (Tā Šerdēna mācību paskaidro A.Meņs [7]). Arī kardināls Šonborns Šardēna darbu novērtē atzinīgi, īpaši Kristus iesaistīšanas dēļ evolūcijā. Tomēr uzskata, ka viņa modeļi ir vairāk hipotētiski, filozofiski nevis reāli. Kreacionistiskā uzskata piekritēji kā, piemēram, Hugh Owen Šerdēnu neatzīst. To pašu iemeslu dēļ, ko jau minēju augstāk. Viņš ir izstiepis radīšanu miljardu gadu garumā, ko Baznīca oficiāli neesot atzinusi. Sniedz nepārliecinošus pierādījumus, aizraujas ar savu stilu, vārdiem, ir skops ar faktiem. Šardēna dzīves laikā Baznīca neļāva viņa darbus publicēt. Tos nopublicēja pēc viņa nāves.

Avotā [1] ir aprakstīts arī kāds cits Šardēnu raksturojošs fakts - viņa vīzija, kas atrodama jaunības sacerējumos. Un nevarētu teikt, ka tā ir skaista:

"... Lieta nogāzās... Tad pēkšņi viņa pieri pārskrēja dedzinoša gaisa elpa, izlauzās cauri aizvērto plakstiņu barjerai un iespiedās viņa dvēselē. Cilvēks juta, ka viņš pārstāj būt tikai viņš pats; viņu pārņēma neatvairāma sajūsma, it kā visas dzīvās būtnes sulas, kas vienā un tajā pašā mirklī ieplūstu pārāk šaurajās viņa sirds robežās, spēcīgi pārveidotu viņa būtības novājinātās šķiedras. . . Un tajā pašā laikā viņu nomāca kādas pārcilvēciskas briesmas, apmulsusi sajūta, ka spēks, kas viņu pārņēma, ir neskaidrs, duļķains, ļaunuma un labestības apvienotā būtība. . . "Jūs mani uzaicinājāt šeit: šeit es esmu," [teica "lieta"]. “Noguris no abstrakcijām, vājināšanās un sabiedriskās dzīves vārdkopības, jūs vēlējāties nostādīt sevi pret veselo un nepieradināto realitāti. Es jūs gaidīju, lai jūs tiktu svētīts. Un tagad es esmu nostiprināts ar tevi uz dzīvību vai nāvi. . . Tas, kurš mani reiz ir redzējis, nekad nevar mani aizmirst: viņam vai nu jānolād sevi ar mani, vai jāglābj mani ar sevi"

Taču Šardēnā ir kaut kas mītiski pievilcīgs; varbūt tās ir leģendas, kas par viņu klīst? Viņu jāuztver kā ideju ģeneratoru, jo jaunas idejas viņa darbos ir daudz. Varbūt tās var skaidrot kā mēģinājumus izprast, kas ir Debesu valstība, kam tāpat kā evolūcijai ir tendence augt.

H. Owen tomēr pret Šardēnu ir nepielūdzami nosodošs tāpat kā pret citiem evolucionistisko atklāsmju saņēmējiem, piemēram, 17.gs. teosofu Bēmi (J.Böhme) un līdzīgiem.

Viņš raksta [1]: Mūsu Kungs teica, ka "daudzi zaimo Mani". Un kas gan var būt lielāka zaimošana par “teistisko evolūciju”? Noliedzot Dieva skaisto pabeigto radīšanas darbu sākumā, “teistiskā evolūcija” uzlika Viņu atbildīgu par miljoniem gadu ilgušo nāvi, deformācijām un slimībām pirms sākotnējā grēka. Tādējādi evolūcija savā ateistiskajā formā pārvērta cilvēkus par dēmoniem, bet “teistiskā” evolūcija radīja dēmonu no Dieva."

Kreacionisti ļoti nopietni attiecas pret t.s. ļaunuma problēmu radīšanā. Pēc (1) ļaunums pasaulē sāka darboties tikai pēc pirmatnējās grēkā krišanas. Pēc (3) ļaunums ir neatņemama evolūcijas (un līdz ar to arī radīšanas sastāvdaļa). Tas nesaskan ar Genesis pantu, ka Dievs visu radīja labu. Kā gan pasaulē esošo brutalitāti, vienam otra apēšanu, kas pieņemta kā evolūcijas sastāvdaļa un virzītājspēks, varētu pielīdzināt Dieva dabai? Šonborns [2] gan mēģina pierādīt, ka frāze, ko Dievs teica par radīto, ka "tas bija ļoti labs" (Gen. 1,31), nav domāta, ka tas bija vislabākais; tas esot bijis ļoti labs tajā ziņā, ka radībām bija piešķirta būtība, bet daudz ko viņām vajadzēja pašām vēl sasniegt. Taču šai domai var oponēt, ko arī G.J.Keane savā recenzijā [3] dara.

Protams, ja Dievs būtu gribējis, Viņš būtu varējis radīt caur evolūciju. Bet vai viņš to ir gribējis? Vai tā tas ir patiesi noticis? Zinātniskie pierādījumi un teoloģiskie materiāli uz doto brīdi neļauj to apgalvot ar pilnīgu ticamību.

Nevar noliegt, ka pasaules ritumos pastāv kaut kas tāds, kad piederētos vārds "evolūcija". Katrā ziņā, mikroevolūcija dabā pastāv, to atzīst arī kreacionisti. Tikai viņi uzskata, ka mikroevolūcija darbojas katrai sugai iepriekš noteiktās robežās, kas ierakstīta gēnos. Pārliecinošs ir Dž.Kīna aizrādījums, ka Šonborns savā grāmatā [1] nav definējis, ko viņš saprot ar evolūciju.  Dž.Kīns to izdara viņa vietā: "Evolūcija ir saistīta ar dabisku patiesi augstākas ģenētiskās informācijas iegūšanu, kas nepiederēja senčiem". Kā apgalvo viņš un citi kreacionisti, šāds process mūsdienu zinātnei aptveramā laikā nav novērots.

Pazīstamā bērzu sprīžmeša mainība, šķirņu veidošana, arī mikroorganismu mutācijas – viss notiek, nepārkāpjot sugas robežas.

Dabā toties ļoti izplatīti ir cikli. Cikli, sākot ar gadalaiku maiņām, organismu vairošanās paradumiem, beidzot ar bioķīmiskajām reakcijām būtnēs.

Cikli ir tik sarežģīti un savstarpēji pārklājošies, ka ļoti viegli šai ciklu sistēmai piedēvēt bezgalīgas attīstības pazīmes, lai gan iespējams, ka tā nav attīstība, bet atkārtošanās, toties neskaitāmi daudzās kombinācijās.

No teoloģiskā aspekta šķiet aizraujoša Debesu valstības tēma. Līdzībās par Debesu jeb Dieva valstību Jēzus Evaņģelijā ļoti bieži izmanto salīdzinājumus no dabas, kuros figurē augšana. Debesu valstība tiek pielīdzināta gan mazai sēkliņai, no kuras izaug liels koks (Mat. 13, 31), gan mazam kriksītim rauga, kas saraudzē visu mīklu (Mat. 13, 33). Par izlasi runāts, piemēram, Mat. 13, 47 (līdzība par tīklu un labajām un sliktajām zivīm tajā). Šajās līdzībās nedaudz var saklausīt evolūcijas akordus. Teijārs de Šardēns visu pasauli attēlo kā uz debesīm augošu koku, kas, sasniedzot Omegas punktu, ieies pilnībā. Tomēr uzmanīgi! Vai tā ir "evolūcija" tās tradicionālajā izskatā? Te nav runa par pasaules radīšanu, bet gan par mehānismiem esošajā pasaulē, situācijā, kāda tā ir tagad.

Bez tam, Debesu valstības līdzības ir attiecināmas uz cilvēku garīgo nevis materiālo pasauli. Te mēs nonākam pie garīgās attīstības, kas faktiski mums ir krietni aktuālāka tēma par materiālās pasaules radīšanu. Kā tad ir ar cilvēka garīgo attīstību vai "evolūciju"? Visi zina, ka cilvēkam jāizglītojas mācību iestādēs un jāiet caur dzīves skolu, lai attīstītos, atklātu un izkoptu savas spējas. Mazāks skaits cilvēku zina, ka ir iespējamas arī atklāsmes jeb "radīšanas" cilvēka apziņā, "klikšķi" , kuros vienā mirklī viss noskaidrojas. Ļoti jaudīgas atklāsmes var saukt par brīnumiem. Blakus garīgiem apziņas brīnumiem ticīgie zina arī par brīnumiem, kuros vienā mirklī mainās matērija – saaug rētas, iztaisnojas kauli, līdzīgi kā tas aprakstīts Evaņģelijos, bet ko Dievs dara savu ticīgo kopienās arī šodien. Kādēļ tad pasaules sākumā arī nevarēja notikt brīnums?

Tātad kaut kas no radīšanas un kaut kas no evolūcijas. Vai tā? 

Es domāju, ka ievērojami tuvāk atbildei uz jautājumu, kā radusies dzīvība, cilvēce varētu nonākt, ja dabaszinātnes kļūtu atvērtākas pret netradicionāliem

 uzskatiem, pētījumu formām un metodēm. Pašlaik zinātnieki tomēr ir elitāra grupa, kas sargā sevi no tādiem pētījumiem, kas varētu novest pie uzskatiem, kuri neatbilst vispārpieņemtiem kanoniem. Tādas kā bailes, ka varētu sagrūt ierastie priekšstatu un varas troņi. Atvērtībai pret citādo būtu jābūt lielākai arī teoloģijā. Nākotne rādīs, cik tuvu nokļūsim dzīvības izcelšanās noslēpumam. Bet pilnībā to diez vai sapratīs. Jāmācās sadzīvot ar neizzināmo, kas ir šīs pasaules raksturīga īpašība.

Mg. biol. Aldis Auziņš