Biologa skatījums uz terminu 'gender'- dzimte

Piedāvājam lasītājiem prof. Dr. Jēkaba Raipuļa analīzi par terminiem 'dzimums' un 'dzimte' (gender) un to aplamo lietošanu pēdējā laikā, kas jau vairākkārt ir izsaucis sabiedrībā pārpratumus un diskusijas. Rakstā analizēts cik nepamatoti no bioloģiskā viedokļa ir dzimuma izpratnes jautājumos un dzimumaudzināšanā ignorēt dabas noteikto. Pateicamies profesoram par iespēju publicēt pilnu viņa zinātniskā raksta tekstu!

Sociālais dzimums – dzimte. Cik tas pamatoti? Autors: Dr. Jēkabs Raipulis

Patiesība ne nieka necieš no tā, ka kāds to neatzīst.  (F.Šillers)

Temats izraudzīts tādēļ, ka apskatāmajā jautājumā saskaras bioloģiskā un sociālā mijiedarbība un atšķirīgie viedokļi par šķiet visiem saprotamo, kas ir dzimums, kā tas veidojas un kāda tam nozīme indivīda dzīvē un paaudžu nepārtrautībā. Pamatīgu sajukumu šajā jautājumā rada bioloģiskā dzimuma, kas nosaukts par ‘dzimumu’ un sociālā dzimuma, kas nosaukts par ‘dzimti’, ieviešana dzimumu aprakstīšanā. Neskaidrību pastiprina arī vārda ‘dzimte’, kas ir gramatikas termins, pielāgošana cilvēka dzimuma īpašību izteikšanai.

Dzimuma un dzimtes definīcija.

Dzimums ir tās morfoloģiskās struktūras (dzimumorgāni), fizioloģiskās funkcijas (hormonālā aktivitātes un dzimumšūnu veidošanās) un psihes īpašības (dziņas, emocijas, jūtas), kuras nodrošina pēcteču radīšanu (vairošanos, reprodukciju). Dzimums ir multifaktoriāla, no vairākām komponentēm sastāvoša pazīme.

Dzimumvairošanos var realizēt tikai sievišķais un vīrišķais indivīds kopā, katram realizējot tikai viņa dzimumam piemītošās funkcijas.

Cilvēka dzimuma funkcijās ietilpst iedzimtības informācijas nodošana no paaudzes uz paaudzi un mazuļu izdzīvošanas un apmācīšanas nodrošināšana. Ja visas šīs funkcijas, vai kāda no tām ir traucēta, tad no reproduktīvā viedokļa tās ir dzimuma novirzes jeb anomālijas vai patoloģijas. Tātad pazīmei dzimums, līdzīgi kā jebkurai cilvēka pazīmei, ir noteiktas funkcijas, un tās ir reprodukcijas jeb vairošanās funkcijas. Sengrieķu filozofs Platons apcerē „Dzīres” liek kādai personai (Diotīmai) sacīt: „Mirstīgajiem dzemdēt nozīmē iegūt nemirstību...Mirstīgā daba cenšas kā vien varēdama būt mūžīga un nemirstīga, bet viņa var to panākt tikai dzemdēdama, tikai atstādama kaut ko jaunu vecā vietā” (Platons, 1980, 93, 94).

Dzimuma dziņa un seksuālā bauda ir motivējošais faktors, lai nodrošinātu paaudžu nepārtrauktību, t.i., vairošanās vajadzību. Vairošanās ir viena no  dzīvības pamatvajadzībām, tāpat kā enerģijas uzņemšana ar pārtiku, ūdens uzņemšana ar dzeršanu, elpošana, reaģēšana uz dažādām iedarbībām. Dzimumiskā vairošanās sekmē ģenētisko daudzveidību kombinējoties  populācijas (cilvēku kopas) gēniem, tā dodot iespēju organismiem pielāgoties mainīgiem vides apstākļiem un evolucionēt (pārveidoties). Tā ļoti konspektīvi var aprakstīt dzimumu un tā funkcijas.

Taču nesenā pagātnē ir ieviests jauns termins ‘dzimte’, kas pretendē uz jaunu izpratni cilvēka dzimuma aprakstā. Termins ‘dzimte’ vēturiski ir valodniecības kategorija. Dzimte valodniecībā – leksiski gramatisku nomenu kategorija. Vīriešu, sieviešu, nekatra dzimte. Nekatra dzimte – vārdi, kas nepieder pie vīriešu vai sieviešu dzimtes. (Latviešu valodas vārdnīca, 1986). Jaunajā nozīmē, neatceļot vēsturisko, termins ‘dzimte’ pretendē uz cilvēka dzimuma pilnvērtīgāku aprakstu. Dzimte/sociālais dzimums. Dzimte (angļu: Gender, vācu: Gender, krievu: Гендер) ir sociālās vides un kultūras ietekmē veidojušos noteiktu īpašību sakopojums, kas nosaka sieviešu un vīriešu uzvedību sabiedrībā. ‘Dzimte’ raksturo sociāli attīstījušās attiecības starp dzimumiem. Dzimtes apzināšanās norit socializācijas iespaidā — sociālo procesu ietekmē persona uzkrāj pieredzi, darbojoties un sazinoties ar citām personām, indivīds apgūst noteiktas normas un vērtības, kas ļauj viņam darboties kā sabiedrības loceklim.

”Dzimums – tas ir kails vīrietis un sieviete, genders/dzimte – jau apģērbti” uzskatāmībai raksta I.Drevals. Tātad valodnieciskajai dzimtes semantikai sociālajā pielietojumā tiek  piešķirta plašāka nozīme.

LR Labklājības Ministrijas skaidrojošajā vārdnīcā ‘dzimte’ definēta kā sociālais dzimums. Vēl citos avotos dzimte nosaukta par sociālu konstruktu, dzimtes identitāti. K.Sedlenieks (2016) raksta: „Sociālajās zinātnēs ar jēdzienu ‘dzimte’ parasti tiek saprastas sociāli/ktātulturāli konstruētās vīriešu un sieviešu īpašības, kamēr ‘dzimums’ – anatomiskās iezīmes.” Pēc šīm definīcijām ‘dzimums’ ir cilvēka bioloģiskā sfēra, ‘dzimte’ – dzimuma sociālā sfēra. Biologi tātad par cilvēka dzimumu runā un to saprot kā bioloģisku pazīmi, sociologi, sociālantropologi kā par sociālu, kultūras fenomenu, sociālo konstruktu.

Nav skaidri nodefinēts vai dzimte ir tas pats, kas sociālais dzimums, sociālais konstrukts, dzimtes identitāte, kas tiek lietoti runājot par parādībām, kas tiek nodalītas no bioloģiskā dzimuma.

Vai jāatsakās no līdzšinējās izpratnes, ka cilvēks ir bioloģiski sociāla būtne? Cik pamatots ir šāds dzimumu sadalījums? Vai tas ļauj precīzāk izprast dzimumu, un tas arī reāli tā ir? 

Sajukumu rada nekonsekvence vārdu ‘dzimums’ un ‘dzimte’ lietošanē. Resursu centra sievietēm „Marta” (tālāk „Marta”) izdotajos materiālos par dzimumu rakstīts: „Kā sabiedrība iedala dzimumus un izturas pret tiem, nav iedzimts vai neizmaināms. Dzimumu galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati. Daudzi uzskata, ka tradicionāli sievišķīgais un vīrišķīgais ir iedzimts. Ir dzirdēts, ka tas esot gēnos, ka to piešķīrusi daba.” „Teorētiski tā ir izpratne par to, ka dzimums ir sociāla konstrukcija kulturālā sabiedrībā. Sievišķo un vīrišķo nosaka kultūra. Dzimums ir konstrukcija, kas veidojas sabiedrībā, kas visu laiku mainās” (Hanstrēma, 2012, 27). Šajā citātā nepārprotami ir teikts, ka runa nav par dzimti, bet dzimumu – „dzimums ir sociāla konstrukcija”, „veido sabiedrības normas un uzskati”, kas neatbilst zinātniskiem faktiem.

Vai tiešām mums dzimums jāizvēlas uz izjūtu pamata?

„Marta” deklarē: „Mūsu bioloģisko dzimumu nosaka, mums piedzimstot, kad dakteris vai medmāsa, paskatoties uz mūsu dzimumorgāniem (penis vai vagīna), nodēvē jaundzimušo par zēnu vai meiteni. Bet kādēļ to, vai esi zēns vai meitene, jānosaka tikai pēc dzimumorgāniem? Kādēļ gan paši cilvēki nevarētu izvēlēties, ka būs zēni, meitenes, kaut kas pa vidam vai vispār neviens no minētajiem? Daži cilvēki ir mierā ar piedzimstot doto zēna vai meitenes apzīmējumu, bet citi – nē. Var būt gan tā, gan tā. Galvenais, lai pats cilvēks izvēlētos to, kā viņu uztver apkārtējie – kā zēnu, meiteni vai ko citu. Svarīgi cienīt citu cilvēku “dzimtes identitāti” un atbalstīt viņu izvēli.” (Hanstrēma, 2012) Tātad šajā definīcijā sociālais dzimums aprakstīts kā cilvēka uz psihisko vēlmju pamata pašam sev piešķirts dzimums.

Indivīda vēlmju, sajūtu, iegribu, kas ir pamatā šādai dzimtes/dzimuma izvēlei, pieņemšanai par vienīgo kritēriju, var būt bīstamas sekas. Tā kā šīs vēlmes vai izjūtas rodas smadzenēs, tad tās var būt iedomātā, vēlamā  pieņemšana par esošo, īsto. Labi zināms, ka vairākas psihiskās slimības ir par cēloni balsu dzirdēšanai, halucināciju redzēšanai vai vīzijām. Plaši izplatītajās psihosomatiskajās saslimšanās cilvēkam ir sāpes vai nepatīkamas sajūtas kādā ķermeņa daļā vai orgānā, kaut gan nekādu strukturālu vai funkciju patoloģisku izmaiņu nav. Kā piemērs dzimtes termina akceptēšanai tiek minēti transseksuālie cilvēki (transpersonas), kuru ķermenis ir viena dzimuma, bet izjūta, ka ir pretējā dzimuma vai hromosomas pretējā dzimuma. Šajā diagnozes grupā ietilpst sievietes ar vīriešu hromosomu (Y pārī ar X) un sēkliniekiem, kurām neatbilstoša dzimumhromosomām ķermeņa veidošanos nosaka šūnu nejutības uz vīrišķo hormonu iedarbību mutācija. Viņas ir neauglīgas, jo nav olnīcu. Pie transpersonām pieskaita arī indivīdus, kuriem ir dzimumsistēmas un ķermeņa atbilstība, bet ar izjūtu, ka ir piederība pretējām dzimumam. Arī šim fenomenam ir eksperimentāls pamatojums. Dzimuma identitāti nosakošie smadzeņu kodoli rodas jau agrīnā embrioģenēzē vīrišķo vai sievišķo hormonu ietekmē. Ja šajā laikā hormonu līmenis ir izjaukts, arī identitātes izjūta var būt neatbilstoša ķermeniskajam dzimumam.

Taču ne vienmēr uz izjūtu pamata ir skaidri nosakāms, ka mums vajadzētu būt pretējām dzimumam, it sevišķi bērnībā vai agrā jaunībā. Tagad, kad dzimuma maiņas operācijas vairs nav unikālas, ir īpaši svarīgi nekļūdīties pieņemot lēmumu. Ja cilvēks pieņem lēmumu uz izjūtu pamata, piemēram, mainīt dzimumu ar ķirurģisku operāciju, tā varbūt traģiska kļūda.

Šādi operētiem cilvēkiem, kuru jaunā statusa saglabāšana prasa intensīvu hormonālo stimulēšanu, bieži rodas smagas problēmas (nomāktība, depresija, vēlme atgriezties iepriekšējā dzimumā, paaugstināta vēža rašanās varbūtība, pašnāvību tieksme u.c.), turklāt zaudēta ir arī reproduktīvā spēja.

Vai ir divi bioloģiskie dzimumi?

Psihologs Ē.Froms „Mīlestības grāmatā” raksta: „Uz vīrišķā un sievišķā pretnostatījumu pamatojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Tīri psihiskajā jomā vērojams tas pats: mīlestībā starp vīrieti un sievieti, tie abi atdzimst. Homoseksuālās novirzes gadījumā šo pretstatu vienību gūt neizdodas un tāpēc homoseksuālists cieš nekad nepārvaramas vientulības sāpes...”

Ja mēs par bioloģisko dzimumu atzīstam tikai „anatomiskās iezīmes” kā to definē K.Sedlenieks vai „Marta”: „personas bioloģiskais dzimums (vīrietis, sieviete), ko parasti nosaka pēc dzimumorgāniem piedzimšanas brīdī”, tad visas pārējās dzimumu īpašības kā dzimuma dziņa, dzimuma identitāte u.c. dzimumu izpusmes ir dzimte jeb sociālais dzimums, kam nu nepavisam nevar piekrist.

K.Sedlenieks (2016) izvirza sekojošo postulātu: „Sadalījums vīriešos un sievietēs nebalstās bioloģisko ķermeņu realitātē (jo bioloģiskie ķermeņi paši nav iedalāmi tikai divās skaidri definētās kategorijās), bet gan ir sociāli konstruēts.” Ar šo apgalvojumu Sedlenieks faktiski noliedz, ka ir bioloģiskais vīrietis un bioloģiskā sieviete, t.i. divi dzimumi. To itin kā neapstiprinot tas, ka aptuveni viens bērns no katriem diviem tūkstošiem piedzimst ar tā izveidotiem ārējiem dzimumorgāniem, ka dzemdību speciālisti saviem spēkiem nevar pateikt – puika vai meitene.

Pirmkārt jau, ko saprast ar „ķermeņa realitāti”, vai tikai dzimumorgānus? Vai viss pārējais, kas piemīt cilvēka kā bioloģiskas būtnes dzimumam – hormonu funkcijas, smadzeņu darbība un galu galā arī hromosomas un gēni, nav šī būtība? Otrkārt, vai tad novirzes, defektus ar tik retu sastopamību, kuru rašanās cēlonis ir vai nu ģenētiskais, vai iedzimtības informācijas realizācijas līmenī, tātad dignoze, ir jāliek par pamatu normālas sen evolūcijas procesā izveidojušās dzimumu struktūras noliegšanai? Turklāt šīs anomālijas nenodrošina dzimuma pamatfunkciju – vairošanos, jo šie indivīdi ir neauglīgi. Jāpiebilst, ka jebkurai salikti determinētai (noteiktai) pazīmei dabisko noviržu līmenis (sastopamība) ir ap vienu procentu (šizofrēnija, maniakālidepresīvā psihoze u.c.)

„Marta” izplatītajā metodiskajā rokasgrāmatā jauniešu dzimumizglītošanai rakstīts „Sabiedrībā valda labi zināms uzskats, ka heteroseksualitāte ir norma. Lielākā daļa cilvēku to uzskata kā normālu un vēlamu, un par to nešaubās. Tādējādi gan homoseksualitāte, gan biseksualitāte un citas seksualitātes tiek apslēptas.” (Hanstrēma, 2012) No dzimumspējas viedokļa minētās homoseksualitāti un biseksualitāti var pieskaitīt dzimuma normai, bet no reproduktīvā viedokļa tās ir novirzes, jo nerealizē reproduktīvo vajadzību.

LU Dzimtes izpētes centrs postulē: “Mūsdienu pieeja:  nemeklēt vienotas sievišķības un vīrišķības definīcijas;  atteikties no binārās dzimumu klasifikācijas (hermofrodīti);  aplūkot ‘dzimumus’ un ‘dzimtes’ kā viena koka divus galus, kur katram indivīdam ir iespēja definēt “savu sievišķību” un “savu vīrišķību”” Arī šī definīcija noliedz cilvēku dzimuma bināro dalījumu.

Kuras dzimumu īpašības var ietekmēt vairāk, kuras mazāk?

Vai dzimumu var ieaudzināt? Runājot par dzimumu, vienmēr ir jāatceras, ka tas ir salikta pazīme, kura sastāv kā jau minēts no vairākām izpausmē, kuras veido kopējo cilvēka dzimuma funkcionēšanas un realizēšanās spēju. Dzimuma veidošanos nosaka divu hromosomu – X un Y kombinācija dzimumšūnām saplūstot, no kurām katrā olšūnā ir pa X hromosomai, un pusē spermatozoīdu X, otrā pusē Y hromosoma: XX – sievišķā indivīda veidošanās informāciju, XY – vīrišķā indivīda veidošanās informāciju, kura realizējas mijiedarbojoties ar vides apstākļiem.

Individuālās attīstības etapi, kuros ietilpst arī dzimuma pazīmju veidošanās, ir stingri iekodēti ģenētiskajā materiālā un nosaka visu to attīstības secību. Agrīnajā embrioģenēzē līdz 9. nedēļai izveidojas orgānu aizmetņi, tajā skaitā arī dzimumorgānu aizmetņi. XX dzimumhromosomu klātbūtne nosaka olnīcu veidošanos, XY – sēklinieku. Šie dzimumdziedzeri sāk izdalīt hormonus. Olnīcu izdalītie sievišķie hormoni nosaka attiecīgo sievišķo dzimumorgānu – olvadu, dzemdes un maksts veidošanos, sēklinieku izdalītie vīrišķie hormoni dzimumorgānu – sēklinieku maisiņa, sēklvadu un dzimumlocekļa veidošanos un arī smadzenēs centru (kodolu) nobriešanu, kas nosaka sievišķās vai vīrišķās identitātes veidošanās smadzeņu bāzi jau agrīnā embrioģenēzē, kā arī attiecīgo sekundāro dzimuma pazīmju attīstību un dzimumgatavības sasniegšanu pubertātes vecumā, t.i., pēcteču radīšanas spēju sākot ar pubertātes vecumu. Visas ar dzimuma aktivitātēm saistītās izjūtas un funkcijas regulē smadzenēs noteikti  rajoni vairāk vai mazāk viens ar otru mijiedarbojoties, turklāt primitīvākās izpausmes (instinktus, dziņas) izpauž  evolucionāri senāk veidojušies smadzeņu rajoni, cilvēkam raksturīgās (emocijas, jūtas) – vēlāk veidojušies.

Dzimuma instinkts – iedzimta dzimuma dziņa, ir pamatsmadzeņu funkcija. Dzimuma identitāte – noteiktā dzimuma apzināšanās,  arī smadzenēs veidojas agrīnā embrioģenēzē pamatsmadzenēs un starpsmadzenēs, seksuālā orientācija – emocionālās pievilcības veidošanās, gādības par pēctečiem instinks (mātes mīlestība) – pamatā starpsmadzeņu funkcija. Dzimumu   ietekmējošās sociālās iedarbības ir smadzeņu garozas, t.i., apziņas līmeņa aktivitātes. Dzimuma dziņa un bauda ir motivējošais faktors, lai nodrošinātu paaudžu nepārtrauktību, t.i., vairošanās vajadzību. Jo senākā smadzeņu rajonā ir šie dzimuma īpašības nosakošie centri (dzimuma dziņas, dzimuma identitātes), un jo agrāk embrioģenēzē tie veidojas, jo stabilāki un mazāk ietekmējami tie ir ar apziņu, audzināšanu arī vides iedarbībām.

Arī starpsmadzeņu funkcijas (emocionālās izpausmes un orientācijas) apziņai pakaļaujas ierobežoti, tomēr ar vides iedarbību un audzināšanu šīs aktivitātes var daļēji ietekmēt, jo daži emocijas regulējošie centri ir arī smadzeņu garozā. Tātad evolūcijas procesā vairošanās funkcijas paplašinās. Primitīvās organismu grupās partneru izvēlē jebkurš pretējā dzimuma indivīds ir partneris, kad sasniegta dzimumgatavība. Attīstoties starpsmadzenēm, partneru izvēle kļūst selektīva, it īpaši poligāmām sugām, kurā mātītes izvēlas tēviņus pēc pazīmēm, marķieriem, kuri liecina, ka nākamajām paaudēm tiks nodoti labāko pazīmju „gēni”. Cilvēkam par svarīgu kritēriju kļūst apzināta partnera izvēle. Taču pirmējās smadzeņu aktivitātes, instinkti, dziņas, selektīvā pievilcība (iemīlēšanās) saglabājas un izpaužas un tikai daļēji pakļaujas apziņai, kurai šīs izpausmes īpaši sociāli veidojušās monogāmās ģimenes attiecībās ir jāievada vajadzīgajā gultnē.  

Populāros aprakstos skaidro, ka dzimumu nosaka dzimumorgāni, dzimuma identitāti – smadzenes, seksuālo orientāciju – „sirds”. To tulkojot ne tik abstrakti, dzimumorgāni ir ģenētiski ieprogrammētie fizisko un fizioloģisko dzimumfunkciju veicēji, piederības noteiktajam dzimumam izjūtas ir ģenētiski ieprogrammētās smadzeņu funkcijas mijiedarbībā ar dzimumsistēmu, bet saskarsmi starp indivīdiem veidošanos sekmē jūtas, arī smadzeņu aktivitātes, kas poētiski tiek nosaukta par „sirds” funkciju.

Dažādā bioloģiskā un sociālā ietekme uz dzimumu pazīmēm.

Kļūdains ir uzskats, ka tikai tas, kas bērnam ir tūlīt pēc piedzimšanas, var būt bioloģisks, iedzimts, bet tas, kas veidojas vēlāk, ir tikai sociāli veidots. Kļūdaini ir domāt, ka bērns ir kā balta lapa, ko pieraksta vecāki un skolotāji. Tā tas nav. Arī pēc dzimšanas indivīda iezimtības informācijā ierakstītās attīstības programmas gēni realizējas, veidojot īpašības un pazīmes mijiedarbībā ar citiem gēniem un vidi. Vienkāršoti dzimuma veidošanās un funkcionēšanas procesu mijiedarbojoties iedzimtībai un videi varam aprakstīt kā četru dažādas pakāpes iedzimtības un vides mijiedarbību sistēmu, kurā daļu pazīmju lielā mērā nosaka tikai iedzimtība, daļu iedzimtā predispozīcija un vide – mijiedarbojoties, un tādas, kuru veidošanos galvenokārt nosaka vide, t.sk., arī sociālā:

1. pazīmju grupa ir ģenētiski noteiktās bioģiskās struktūras un funkcijas, kuras maz ietekmē vides faktori un, kuras nosaka vīrišķā vai sievišķā indivīda pamata pazīmes – dzimumorgānus, dzimumhormonus, dzimuma dziņas, dzimuma identitāti, un arī novirzes, traucējumus, kuri neļauj realizēties dzimuma galvenajai – vairošanās funkcijai;

2. grupa ir pazīmes un funkcijas, kuras veidojas uz noteikta iedzimtības potenciāla pamata, bet realizējas vides faktoru iedarbībā un var būt gan ar nozīmīgu iedzimtības predispozīciju, gan arī visai nelielu, bioloģisko reakciju normas robežās, t.i., robežās, kuras pieļauj konkrētas bioloģiskās reakcijas. Tās ir pazīmes, kuru veidošanos bioloģiskais potenciāls iedzimst, bet realizē sociālā vide kā, piemēram, audzināšana maskulinitātes un feminitātes pastiprināšanai vai pavājināšanai, profesijas izvēle, ģimenes audzināšana un dzimumaudzināšana, monogāmās ģimenes veidošana, seksuālā orientācija u.c. Šo pazīmju realizēšanos un izpausmes var lielākā vai mazākā mērā nodrošināt vides ietekmes, arī sociālās ietekmes;

3. pazīmju grupa ir cilvēku sabiedrības vēlmju, ieceru, vīziju, rituālu, sociālo pasūtījumu realizēšana iedarbojoties uz dzimumu funkciju vai vairošanās procesu, būtiski to nepārveidojot. Šajā līmenī veidojas dažādi ar dzimumu saistītie apģērba, frizūru modes mainības, rituālu norises kā apgraizīšana, iniciācija, kontracepcija, pāru veidošanas nosacījumi, laulību ceremonijas un to tipi, kas nepretendē uz iejaukšanos dzimumu norisēs un nedarbojas pretī dabiskām norisēm.

4. pazīmju grupa – sociālie konstrukti, kas neapzināti vai apzināti izstrādāti un realizēti, lai iedarbotos uz dzimumu vai reprodukcijas procesu, kas neatbilst dabiskajām reakcijām (atrodas ārpus tām) un normām vai ir pretrunā ar ētikas principiem. Veidot „3. dzimumu” – einuhus, realizēt infanticīdu (jaundzimušo nogalināšana), uzspiest eigēnikas programmas, organizēt tuvu radinieku laulības, ķirurģiska dzimumu maiņa (izņemot medicīniski pamatotu) u.c.

Daba un sociālās vides iedarbības, pazīmi var mērķtiecīgi izmainīt tikai organisma reakcijas normas robežās. Iedarbības, uz kurām organismiem nav adekvātas atbildes rekciju, kaitē tiem. (Raipulis, 2012)      

Šajā iedzimtības un vides (arī sociālās) mijiedarbībā mēs redzam, ka 1. grupā pazīmi nosaka tikai bioloģiskā predispozīcija un ceturtajā – sociālā. 2. un 3. grupā ir noteikta bioloģiskā komponente un arī sociālā.

Daudzas no dzimuma uzvedības īpašībām, kuras mēs uzskatām par sociāli veidotām, balstās uz noteiktu bioloģisku pamatu. Tas īpaši attiecas uz īpašībām, kuras nosaka hormonu vai noteiktu smadzeņu centru aktivitātes.

Kā labu piemēru sociāli noteiktām dzimuma īpašībām dzimtes sludinātāji min maskulinitāti un feminitāti. To, protams, var pastiprināt vai pavājināt ar audzināšanu un treniņiem. Tomēr lielā mērā to nosaka dzimumhormonu līmenis organismā. Androģenitālā sindroma gadījumā ir augsts androgēno (vīrišķo) hormonu līmenis meiteņu asinīs, kas izraisa viņu maskulinizāciju. Viņas uzvedas kā zēni, arī tajā gadījumā, ja viņām cenšas attīstīt sievišķo uzvedību (feminitāti). Tāds pats efekts ir, ja grūtniece lieto hormonu progesteronu (vīrišķo hormonu). Šajos gadījumos feminizējošā audzināšana ir ar mazu efektu. Tāpat arī, ja zēnam ir paaugstināts estrogēno hormone līmenis asinīs, viņam ir femnistiskāka uzvedība.

Monogāmās ģimenes veidošana ir sociāls konstrukts, jo cilvēku suga bioloģiski ir poligāma, bet daļa sabiedrību, sociālu apsvērumu rezultātā, ir pārgājusi uz monogāmu ģimenes formu, kura gan šobrīd aizvien vairāk tiecas atkal pāriet uz poligāmu.

Tātad mēs redzam, ka faktiski tāda sociālā dzimuma nav.

Ir tikai bioloģiskais dzimums, kuru modificē sociālā vide.

Arī „Marta” atzīst, ka terminā ‘dzimte’ ietvertais faktiski nav nodalāms no ‘dzimuma’, kas redzams citātā: „Kopš dzimšanas sabiedrība veido dzimumu atšķirības. Visticamāk nekad nevarēsim noteikt, kas indivīdam ir bioloģiski iedzimts.” Taču „Martas” izpratnē ne bioloģiskais ir pamats tam, kas nosaka dzimumu, bet sociālais.

Kas ir dzimuma un, kas dzimtes pamatvērtības?

Dzimums bioloģiskā izpratnē ir vērsts uz paaudžu nepārtrauktības nodrošināšanu (kopienas interesēm). Ir tikai divi dzimumi, kuri spēj nodrošināt reprodukciju – vīriešu un sieviešu. Nav trešā (hermafrodīti) vai vēl kādi citi dzimumi, tās ir dzimuma novirzes. Tās dziņas, vēlmes, kas nosaka dabā vairošanās sekmes un tiek regultētas ar dabisko izlasi, cilvēku sabiedrībā ir jāregulē ar saprātu, balstītu uz zinātniskajām atziņām par dabas likumībām.

Sociālais dzimums/dzimte uzstādījums ir vērsts uz indivīda vēlmju, iegribu, iedomu realizēšanu, apmierināšanu (indivīda interesēm). Dažādās novirzes – no heteroseksuālām attiecībām līdz aseksualitātei – tiek uzskatīta par dzimumu. Dzimtes izpratnē seksuālais tiek atšķirts no reproduktīvā.  (Līdzīgi kā, piem., ja ēšanu izmatotu tikai baudas gūšanai, ne organisma apgādāšanai ar tam nepieciešamajām vielām funkciju nodrošināšanai).

Orientēšanās tikai uz sevi veicina egoisma attīstīšanos un altruisma un empātijas mazināšanos, tātad atbildību un pienākumus pret līdzcilvēkiem, kolektīvu un sabiedrību. Katrs indivīds savas specifiskās vēlmes un prasības cenšas padarīt par sabiedrībā vērā ņemamām vai nozīmīgām, bet to nepieņemšana vai noliegšana sauc par ksenofobiju vai homofobiju.

Tiek pazaudēta atbildība par nākamo paaudžu pastāvēšanu (nākotnes aklums). Viens no lielākajiem ētikas speciālistiem Latvijā Augusts Milts rakstīja: “Mūsdienās nostiprinās daudzas tādas saskarsmes, sadzīves formas, kurās izteikts tagadnes hedonisms (homoseksuālisms, kopā dzīvošana bez bērniem un laulības, atteikšanās no bērniem sastopoties ar dzīves grūtībām un sarežģījumiem, personīgā karjera, uzņēmējdarbība bez valsts un sabiedrības interešu ievērošanas, kapitulācija grūtību priekšā pašnāvības veidā u.taml.)” (Milts, 1999, 36).

Kādēļ ir šis aktivitātes dzimtes jēdziena ieviešanai?

Dzimuma un dzimtes terminu aplamā lietošana neievieš skaidrību, kad mēs runājam par bioloģisko vīrieti, kad par sociālo, jo cilvēks ir bioloģiski sociāla būtne. Lietojot šos terminus juku jukām, mēs pat nevarēsim vairs skaidri pateikt, kas tad tas ir par indivīdu, kurš piedzimst – ar vīrišķajiem vai sievišķajiem dzimumorgāniem un, kad viņš kļūst par vīrišķo vai sievišķo indivīdu.

Genderisma/dzimtes aktīvistu spēlēšanās ar terminiem visticamāk ir virzīta uz sabiedrības domas maiņu, lai tā spētu pieņemt visas seksuālās orientācijas un „minoritātes” kā normālu dzimumu, lai dažādas dzimuma un dzimuma uzvedības anomālijas kā homoseksuālismu, transseksuālismu, sadomazohismu, transvestismu u.c. – atzītu par normu un propagandētu kā seksuālās baudas gūšanas paplašināšanas lauku. Tāpat arī tas vērsts uz to, lai legalizētu viendzimuma laulības (ar cilvēktirdzniecības piedevu, surogātmāšu izmantošanu, lai geji iegūtu savus ģenētiskos bērnus utml.).

Atzīstot minētās novirzes par normu, atkrīt nepieciešamība vērsties pie ārsta vai psihologa, lai šīs novirzes koriģētu vai novērstu. Uz neskaidri formulētā ‘dzimtes’ jēdziena bāzes tiek izteikti aplami secinājumi, ka dzimumu var veidot, pat veikt dzimuma maiņu no viena uz otru tikai ar vēlmi vai audzināšanu, ka dzimumu ir vairāk par diviem.

Dzimumaudzināšanas aizvietošana ar seksuālo audzināšanu, ko cenšas ieviest skolu programmās, grauj ģimenes stabilitāti. Dodot cilvēkam brīvu izvēli noteikt pašam, kas viņš gribētu būt, un pilnībā ignorējot to, kas viņš ir bioloģiski, no dabas, tas viss – apdraud šādi domājošas grupas pastāvēšanu nākotnē.

Šobrīd Rietumu sabiedrībās, cilvēka individuālo brīvību un tiesību aizsegā, nereti īstas jūtas tiek aizstātas ar tīri fizioloģisku dziņu apmierināšanu, ko arī iesaka „dzimtes” popularizēšanas entuziasti. Tā, piemēram, “Martas” izplatītajā brošūrā „Jauniešu grupu audzināšanas” pamācībās lasām „…sekss var būt tikai iekāres dēļ, tāpēc, ka gribas; .. lai nodarbotos ar seksu, diviem cilvēkiem nav jābūt pārim, viņi pat var nepazīt viens otru, bet galvenais – viņiem abiem ir jāgrib nodarboties ar seksu.” (Hanstrēma, 2011) Promiskuitās (lat. promiscuus – jaukti, kopā) attiecības tiek aktualizētas, kā augstākā indivīdu neatkarības forma, t.i., neregulēti, nejauši dzimumsakari starp indivīdiem, bez atbildības pret partneri un pēctečiem.

Kādas sekas sagaidāmas nepamatotajiem eksperimentiem ar dzimumu?

Ja mēs skatāmies no bioloģiskās dzimuma izpratnes vai no sociālās izpratnes viedokļa, rodas jautājums, kuri dzimuma veidošanās priekšnosacījumi, izpausmes un aktivitātes ir primāri noteiktas, kuras sekundāri. Neapšaubāmi bāze ir bioloģiskā, kura ieliek noteiktos rāmjos sociālo un kultūras vēlmju, prasību realizācijas iespējas. Kā jebkuras pazīmes veidošanās procesā primāra ir iedzimtība un uz tās bāzes veidojušās bioloģiskās īpašības un reakcijas un sociālie faktori ir virsbūve uz šīs bioloģiskās bāzes, tāpat arī dzimuma veidošanā procesam ir tikai viens virziens. Tas ir: no iedzimtības informācijas – uz pazīmi, bet ne otrādi.

Dzimtes idejas paudēji nenoliedz bioloģiskā dzimuma pastāvēšanu, bet apšauba, ka ir tikai divi dzimumi, pieskaitot pie dzimumiem arī dažādas dzimuma anomālijas, modifikācijas un it īpaši dzimumu uzvedību uzskatot kā sociāli veidotu. Kā jau minējām kļūda bioloģiskā un sociālā dzimuma izvērtēšanā ir: par bioloģisko dzimumu uzskatīt tikai anatomiskos dzimumorgānus, bet uzvedību, dažādas funkcijas – par sociāli veidotu, sabiedriskās vides un audzināšanas rezultātu.

Šī brīža situācija attiecībā uz dzimuma izpratni un manipulēšana, pakļaujoties galēji liberālajām tendencēm, atgādina padomju laikus, kad vairākus gadu desmitus bija aizliegta ģenētika, kā neatbilstoša marksistiskajai ideoloģijai. Tad šarlatāns Trofims Lisenko atsvaidzinot agrāko gadsimtu zinātniski aplamās un jau aizmirstās idejas par dzīvo organismu tiešu pielāgošanos (bez izlases darbības) asimilējot vides apstākļus un dzīves laikā iegūto derīgo īpašību pārmantošanos nākamajām paaudzēm, centās noliegt jau precīzi aprakstītos un eksperimentāli apstiprinātos pazīmju pārmantošanās mehānismus no paaudzes uz paaudzi un organismu pielāgošanās procesus mainīgajiem vides apstākļiem ar izlases darbību. Murgainās Lisenko idejas „teorētiski” pamatoja galma filozofi un sociologi ar apgalvojumiem, par sociālā dominēšanu pār bioloģisko. Arī mūsdienu „modernās” idejas par dzimuma labilitāti un maināmību visskaļāk pauž tie, kas vāji zina bioloģiju, sociologi un filozofi.     

Ko varam sagaidīt?

Brīvā izvēle attiecībā uz reproduktīvo pamatvajadzību nodrošināšanu vai ne, t.i., paaudžu ataudzi, tuvina demogrāfisko krīzi. Kopš dzimstības regulāciju veic katrs indivīds patvaļīgi, atsakās no ģimenes veidošanas un bērnu radīšanas, izmantojot daudzveidīgās kontracepcijas metodes, reproduktīvo funkciju aizstāj ar seksuālās baudas gūšanu, atzīstot karjeru svarīgāku par bērniem un ģimeni, viena dzimuma indivīdu kopdzīvi par līdzvērtīgu vīrieša un sievietes kopdzīvei, strauji krītas dzimstība un vairumā Eiropas valstu tā ir zemāka par mirstību. Izveidojas nelabvēlīga vecuma grupu attiecība, kurā ievērojamu vietu ieņem vecākā paaudze, kuru nespēj nodrošināt relatīvi nelielais vidējās paaudzes strādājošo daudzums.

Pateicoties iespējai jau agrīnās grūtniecības stadijās noteikt embrija dzimumu, atsevišķos Ķīnas, Indijas un Dienvidkorejas rajonos, kur priekšroku dod zēniem, grūtniecību pārtrauc, ja konstatē, ka dzims meitene. Rezultātā jau šobrīd minētajās valstīs ir izjaukta dabiskā dzimumu attiecība. (Piemēram, Ķīnā uz 100 meitenēm dzimst ap 118 zēnu. Pēc demogrāfu aprēķiniem  2020. gadā valstī būs par 35 miljoniem reproduktīvā vecuma vīriešu vairāk nekā sieviešu. Tas nozīmē, ka daudzi vīrieši nevarēs nodibināt ģimeni, kas kļūs par draudu sociālajai  stabilitātei.) (Raipulis, 2013).  

Modernās medicīnas un ģenētikas metodes, kuras paver lielas iespējas medicīnā un cilvēka ģenētiskā potenciāla pilnvērtīgākā realizācijā, paver arī iespējas dažādām nevajadzīgām manipulācijām ar savu ķermeni, dzimumu. Uz to lielā mērā vedina ‘dzimtes’ postulātu dažādās interpretācijas. Mūsdienu zinātne daudz ko iespēj arī ārpus nepieciešamā. Bet vai vajag?

„Komplicētās cilvēka biosociālās esības apjēgsmes veidošanā latviešu valodā ‘gender’ burtiskais tulkojums ‘dzimte’ ir problemātisks un neliecina par centieniem iedziļināties un izprast nacionālās valodas un kultūras kontekstu un savdabību.. Sociālās zinātnes gender angļu valodā lieto, bet ir humanitāro zinātņu pārstāvji, kas principā atsakās lietot šo jēdzienu. Viņiem ir vīrietis, sieviete, viņiem ir dzimumu diference, viņiem ir dzimumu identitāte utt.” (Cimdiņa, 2015). Nevar nepiekrist šiem akadēmiķes Ausmas Cimdiņas vārdiem.

Kopsavilkums:

1. Termina ‘dzimte’ ieviešana un interpretācija sagrauj skaidrību par dzimuma veidošanās, attīstības un funkciju nozīmi indivīda dzīvē un cilvēka kā sugas pastāvēšanā.

2. Dzimumaudzināšanas aizvietošana ar seksuālo audzināšanu un seksuālās baudas un promiskuitātes izvirzīšana par prioritāti – grauj stabilu attiecību un monogāmās ģimenes pamatu.

3. Brīvā izvēle radīt bērnus vai ne un sev vēlama dzimuma pēcteča laišana pasaulē draud ar demogrāfisku krīzi un sociāliem konfliktiem.

4. Sociālo faktoru, sabiedriskās vides un „sociālo konstruktu” stādīšana pāri bioloģiski noteiktajām dzimuma funkcionēšanas robežām ir neētiska un var apdraudēt cilvēka sugas pastāvēšanu.

5. Dažādu dzimuma anomāliju un noviržu uzskatīšana (‘dzimtes’ izpratnē) par normālu dzimumu – padara par nevajadzīgu medicīnisko un psiholoģisko korekciju veikšanu noviržu novēršanai.

6. Vēlmju, izjūtu, iedomu, fantāziju likšana pamatā sevis pieskaitīšanai vienam vai otram dzimumam un pat dzimuma maiņai (ķirurģiskai un hormonālai) var būt liktenīga kļūda.

7. Dzimums – kā reproduktīvās funkcijas, kas ir viena no dzīvības pamatvajadzībām, realizētājs – ir vērsts uz grupas (kopienas) nepārtrauktības saglabāšanu. ‘Dzimtes’ jēdziena popularizācijas kustība, kuras pamatnostādnēs ir indivīda pašizjūtu, vēlmju apmierināšanu, ir bez tālākas kopienas pastāvēšanas perspektīvas.

8. Termina ‘dzimte’ ieviešana neatrisina nevienu ar dzimumu saistīto problēmu, tikai rada iespēju dažādām nepamatotām spekulacijām, fantāzijām un aktivitātēm. Termins ‘dzimums’ tā pilnā izpratnē vēl aizvien saglabā savu pamatnozīmi un nav papildināms ar citu vārdu.

Literatūra.

Cimdiņa A. http://nra.lv/latvija/183977-ausma-cimdina-cilveki-ir-sadaliti-sievietes-un-viriesos.htm

Hanstrēma M. (2012) Metodikas rokasgrāmata meiteņu un zēnu grupu vadītājiem. Izvērtējot uz dzimumu stereotipiem balstītu dzimumu uztveri, 2011.

Latviešu valodas vārdnīca. (1986) R.: Avots.

Milts A. Ētika. (1999) Kas ir ētika? R.: Zvaigzne ABC.                        

Platons. Valsts. R.: Zvaigzne, 1982. 182 lpp.

Raipulis J. (2013) Kreativitāte un sabiedrības paradigma. Zinātnisku rakstu krājums: “Radoša  personība” XI. R.: RPIVA, 66.-74.lpp.

Raipulis J. (2012) Eigēnika pagātnē un mūsdienās. Latvijas Universitātes raksti. Rīga LU 780.sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 220. – 227.lpp.

Sedlenieks K. (2016) Dzimtes problēma nebeidzas ar anatomisko formu. Jurista vārds. 2016.07.06. Nr23 (926), 52.-54.lpp.

Skaidrojošā vārdnīca. LR Labklājības Ministrija. http://www.lm.gov.lv/text/220