Augstākā izglītība - quo vadis?

Kāda būs augstākās izglītības reforma? Veidojot jauno valdību sarunās starp partijām galvenais klupšanas akmens izrādījusies augstākās izglītības reforma. Katra partija to redz citādi. Viens no iemesliem pretrunām ir dažādie akcenti un to ideoloģiskais pamatojums. Viena pieeja (nosacīti - monetārisms) akcentu liek uz naudas lomu valsts dzīvē (t. sk. izglītības jomā). Cita pieeja (nosacīti - strukturālisms) uzlabojumu būtību saskata sistēmas iekšējās organizācijas maiņā. Kāda tad ir cilvēka loma reformu procesos? Kā paaugstināt studentu un mācību spēku darba kvalitāti?  Par šo un par citām augstskolu problēmām piedāvājam lasītāju uzmanībai Dr. A. Mūrnieka rakstu. Tajā analizēti iespējamie reformu virzieni un ar tiem saistīti riski.

Kā reformēt augstāko izglītību? Autors: Andrejs Mūrnieks, Dr. sc. adm.

Augstākajā izglītībā nepieciešamas pārmaiņas, kas veicinātu attīstību, nevis tikai imitētu reformas. Pie sarunu galda jāsēžas nevien politiķiem, kuri vēlas veidot jauno valdību, bet arī savas jomas profesionāļiem. Līdz šim vairāk izskanējuši divi viedokļi. Pirmajā uzsvars ir uz strukturālām pārmaiņām (augstskolu skaita samazināšana, apvienošana, jo par daudz līdzekļu tiek tērēts administratīvajiem izdevumiem). Otrajā galvenais ir finansējuma modeļa maiņa (atteikties no budžeta vietām, ieviest kreditēšanu ar ilgu atmaksas termiņu). Var piekrist prof. J.Vētras metaforai par to, ka nauda ir asinis, bet izglītības struktūras (augstskolas, programmas) ir „orgāni”, kurus nauda „apasiņo”. Izmaiņas vajadzīgas gan augstskolu struktūrā, gan finansēšanas („apasiņošanas”) sistēmā. Taču bez šiem diviem – būtisks ir arī trešais – cilvēka faktors. Studentiem vajag gudrus, pretimnākošus un prasīgus pedagogus. Tādus, kuriem ir ne tikai publikācijas starptautiski recenzējamos izdevumos, bet arī panākumi darbā ar studentiem. Kā raksta Mākslas akadēmijas prorektors A. Teikmanis, nepieciešama ne tikai zinātniskā, bet arī akadēmiskā ekselence jeb izcilība. Tātad reformu mērķis ir uzlabot tieši izglītošanās kvalitāti, jo sevišķi mācību spēku kompetenci un ieinteresētību darbā. Gan finansēšanas modeļa, gan struktūru maiņa ir tikai līdzekļi.

Zatlera reformu partijas (ZRP) un prof. R. Ķīļa arguments par to, ka pašreizējā sistēma ir netaisnīga pret studentiem, kuri netiek „budžeta vietās”, ir skaidrs. Jo vieni mācās par brīvu, citi – par maksu. Tiesa – atšķirības kritērijs ir būtisks – sekmība. Taču ir studiju virzieni, kuros uz budžeta vietām ir liels konkurss, un tajās tiek labākie; bet ir arī tādi, kur pieteikumu ir maz, līdz ar to tiek uzņemti jaunieši ar vājām sekmēm. Turklāt budžeta līdzekļus tērējušie var brīvi aizbraukt no Latvijas un nestrādāt savā jomā. Valsts ir izšķiedusi līdzekļus tautsaimniecībai svarīgu profesionāļu gatavošanā, taču viņi strādā nevis Latvijā, bet – kādā citā valstī un tādējādi konkurē ar Latviju Eiropas kopējā tirgū vai arī „ravē bietes”, t. i., veic mazkvalificētu darbu, pamazām zaudējot savas profesionālās prasmes. Kreditēšanas principa ieviešanas galvenais ieguvums varētu būt nosacījums, ka nostrādājot savā profesijā Latvijā noteiktu gadu skaitu, kredīts tā ņēmējam tiek dzēsts vai būtiski samazināts.

Riski šīs sistēmas ieviešanā ir divi: 1) lai iegūtu kreditēšanai nepieciešamos līdzekļus, visticamāk būs jāaizņemas, bet tas palielina Latvijas parādu, 2) atteikšanās no budžeta vietām var daudzus studentus motivēt doties studēt, piemēram, uz Zviedriju, kur augstāko izglītību var iegūt bez maksas (tiesa gan, dzīvošanas izmaksas tur ir ļoti lielas). Līdz ar to Latvija varētu zaudēt šos jauniešus, jo viņi tur paliktu arī strādāt pēc studijām.

Lai novērstu šo risku, var tikt izmantota stipendiju sistēma. Tātad atbalstot nevis ar „budžeta vietām” augstskolas (kā tas ir tagad), bet gan studējošos, kuriem ir izcilas sekmes (tā ir viena no ZRP programmas idejām). Tādējādi saglabātos motivācija labāk mācīties un konkurence studentu starpā. Tas nebūtu pretrunā ar principu „nauda seko cilvēkam”. Kreditēšanas sistēmas vēl viens no riskiem ir dažādās izmaksas (vienas studenta vietas izmaksa dažādās studiju programmās var atsķirties vairākas reizes). Var arī gadīties, ka studentu izvēle ir nelīdzsvarota (piemēram, vienu gadu neviens neizvēlas studēt ķīmiju vai letoniku un šīs programmas jāslēdz). Te daļēji palīdzētu zinātnes atbalsta programmas un stipendiju saņemšanas iespēja tieši šādās mazāk populārās, bet valsts attīstībai vajadzīgās zinātņu nozarēs, jo visu atstāt tikai tirgus stihijai un nejaušai izvēlei ir bīstami (slikta pieredze Latvijā – pārāk brīvā kursu izvēles sistēma vidusskolās). Jārēķinās, ka finansējuma modeļa maiņa kvalitāti strauji ietekmēs galvenokārt tajās jomās, kurās būs liels studentu pieplūdums. Jomas, kurās studentu ir maz, var panīkt. Jo augstskola nav vienots organisms, un, nonākot sliktākos apstākļos, to var pamest labākie docētāji, kuri atradīs iespēju savas prasmes izmantot citā jomā vai citā valstī. Kopumā jūtami labākus rezultātus no kreditēšanas sistēmas var sagaidīt pēc vairākiem gadiem, ja mācību spēku kvalitāte augstskolās nemainīsies straujāk.

Tāpēc līdztekus finansēšanas modeļa maiņai jāstrādā pie augstskolu kvalitātes izaugsmes. Jāapzinās, kuri ir tiešie augstskolu akadēmiskā darba kvalitātes rādītāji, un kā panākt to uzlabošanos. Piemēram, ja par galveno kritēriju tiktu pieņemts docētāju publikāciju skaits, to varētu paaugstināt arī nemainot mācību darba kvalitāti, vai pat to pasliktinot (ja docētājs vairāk rakstīs publikācijas, nekā nopietni gatavosies nodarbībām). Jāņem vērā ne vien publikāciju daudzums, bet arī kvalitāte, būtisks ir studentu novērtējums, programmas sasaiste ar atbilstošu tautsaimniecības jomu.

Eiropā jau kopš 2005. gada eksistē Standarti un Vadlīnijas, kas dod iespēju gan uzlabot augstskolu kvalitātes vērtēšanu, gan arī augstskolām pašām ieviest iekšējo kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, tikai darbs pie šo standartu un vadlīniju ieviešanas pagaidām norit gausi. Valsts joprojām lielāku uzsvaru liek uz kvalitātes kontroli nekā uz kvalitātes vadību. Turklāt Latvijā piedāvātie 5 kvalitātes vērtēšanas kritēriji būtiski atsķiras no Eiropā izstrādātajiem.

Saskaņā ar Dr. A. Prikuļa datiem minētie Eiropas dokumenti izvirza 7 parametrus, kas raksturo augstākās izglītības kvalitāti. 1) Studiju programmai jābūt orientētai uz sasniedzamajiem mācību rezultātiem Boloņas procesa izpratnē, t.i. uz nepieciešamo zināšanu, prasmju un kompetenču ieguvi. Šai izpratnei jāizpaužas gan programmas aprakstā, gan konkrētajos mācību kursos, gan nodarbību veidu izvēlē. Studiju saturs regulāri jāpārskata un jāaktualizē, un šai procesā jāpiedalās arī studentiem un darba devēju pārstāvjiem. Arī akadēmiskajiem grādiem jābūt pakārtotiem šim pašam principam (tas tagad ir akceptēts arī likumdošanas līmenī). 2) Studentu vērtēšanai jābalstās uz skaidriem un publiskotiem kritērijiem. Arī studentu atzīmēm jābūt orientētām uz nepieciešamo prasmju un kompetenču apgūšanu, ne tikai uz teorētisko zināšanu pārbaudi. Pārbaudei jābūt skaidri reglamentētai un konsekventai. 3) Ir jābūt labi izstrādātai un konsekventai sistēmai docētāju sagatavošanā, atlasē un izvirzīšanā. Nepietiek ar to, ka docētājam ir zināms skaits publikāciju atbilstošajā jomā. Jābūt sistēmai, kas dod iespēju docēšanas kvalitāti regulāri vērtēt gan kolēģiem, gan studentiem, gan darba devēju pārstāvjiem, un tam jāizpaužas arī docētāja formālā novērtējumā. Docētājiem jābūt iespējai pilnveidot savas prasmes. Jābūt sistēmai, kas izstumj no docētāju vidus tos, kuri nav motivēti paši un nespēj motivēt studentus apgūt vajadzīgās kompetences. Mācību darbam jābūt ciešā saiknē ar fundamentāliem vai lietišķajiem pētījumiem, bet ir jābūt labam un pamatotam līdzsvaram starp mācībām un pētniecību. 4) Jābūt labai mācību bāzei un mācību palīgresursiem. 5) Augstskolā jābūt labi pārdomātai un izstrādātai informācijas sistēmai, kas dod iespēju apkopot datus par visiem mācību aspektiem. Apkopotos datus prasmīgi jāizmanto studiju procesa vadīšanai. 6) Augstskolām un fakultātēm regulāri jāinformē sabiedrību, sniedzot tai aktuālu un objektīvu informāciju par īstenojamām studiju programmām un piešķiramajiem grādiem. 7) Visiem šiem aspektiem jābūt noformulētiem un aprakstītiem augstskolas kvalitātes politikā. Augstskolām jāizstrādā stratēģija kvalitātes nepārtrauktai uzlabošanai. Politikai, procedūrām un stratēģijai jābūt oficiāli apstiprinātām, un to izstrādē un apstiprināšanā noteiktai lomai jābūt arī studentiem un darba devējiem.

Tātad kvalitāte ir ļoti apjomīgs jēdziens, un nepieciešamas ievērojamas pūles gan tās nodrošināšanā, gan novērtēšanā. Ir liels kārdinājums to visu aizstāt ar pāris viegli saskaitāmiem kvantitatīviem rādītājiem, piemēram, ar publikāciju skaitu angļu valodā vai ar augstskolas vietu kādā no izplatītajām rangu tabulām. Jāapzinās, ka nav tieša vienkārša veida, kā augstskolu iebīdīt pasaules labāko 500 skaitā. Taču izpildot visu iepriekš aprakstīto, pastāv liela iespējamība, ka pēc tam izdosies gan demonstrēt labus kvantitatīvos rādītājus, gan iegūt labas vietas popularitātes sarakstos. Pat, ja tas neizdosies, gan pašiem, gan sabiedrībai tomēr būs pārliecība, ka augstskola dara savu darbu godprātīgi un tā ir atzīstama un respektējama.

Pastāv arī problēma kā sabalansēt augstskolu autonomijas principu ar nepieciešamību efektīvāk izmantot resursus. „Budžeta vietu” sistēma līdz šim bijusi valsts instruments, kas it kā saglabāja augstskolu autonomiju, bet vienlaikus diktēja valsts politiku. Kreditēšana atbildību par savas izglītības izvēli pārliek uz paša studenta pleciem. Un tas ir pareizi, jo veicina patstāvību un mērķtiecību. Bet problemātisks kļūst vienmērīgs tautsaimniecības nodrošinājums ar nepieciešamiem speciālistiem. Ne visu var regulēt tirgus. Nepieciešama studiju programmu izvēles procesu netieši koriģējoša sistēma. Stipendiju skaits attiecīgās nozarēs varētu būt viena no šādas sistēmas sastāvdaļām, atbalstot studentu izvēli ar zināmiem ierobežojumiem.

Apsverama arī ideja stiprināt augstskolu eksportspēju, stimulējot studiju programmu izveidi svešvalodās un ārzemju maksas studentu piesaisti. Motivējot projektu vadības prasmju apgūšanu un sniedzot finansiālu atbalstu dažādu starptautisko projektu sagatavošanai, iespējams panākt, ka augstskolas saņem lielāku finanšu apjomu no ES un ārvalstu avotiem. Daudz ko var panākt, ejot „soli pa solim”, nevis tikai ar kardinālām reformām. Papildu finansējumu neprasošs, bet ekonomējošs varētu būt lēmums, ka katrā zinātņu nozarē vai apakšnozarē būs tikai viena promocijas padome (līdz ar to visā valstī vienotāki kritēriji).

Skaidrs ir viens: tikai detalizēti diskutējot un apsverot idejas, riskus un risinājumus, iespējams izstrādāt augstākās izglītības reformu plānu. Nepieciešama vienošanās gan politiķu, gan arī augstskolu vadītāju un izglītības vadības teorētiķus starpā (ņemot vērā, gan Dr. J. Vētras, gan LU rektora Dr. M.Auziņa viedokļus, gan no citām augstskolām nedaudz atšķirīgo RTU finansēšanas sistēmu, ne tikai Rīgas, bet arī reģionālo augstskolu specifiku utt.). Austrālijas augstākās izglītības finansēšanas modelis (par kura pārņemšanu iestājas ZRP) jau gadu kā ieviests arī Lielbritānijā. Tas ir īss periods, bet kaut kādus secinājumus iespējams izdarīt pētot pašreizējo situāciju Anglijā. Tomēr jāapzinās, ka atdarinot citus, labāk meklēt tādu paraugu, kas atbilstu Latvijai kaut vai pēc izmēriem (teritorija, iedzīvotāju skaits). Šajā ziņā Latvijai tuvāka ir Somija, kurai ir atzīstami panākumi izglītības kvalitātē. Tā ir viena no retajām valstīm, kur izglītības reformas tika plaši publiski apspriestas ciešā sasaistē ar valsts attīstības stratēģiju. Katrā ziņā reformām Latvijā BEIDZOT jābūt pārdomātām, izdiskutētām un nodrošinātām ar finansējumu. Negaidīsim brīnumus „rīt uz brokastlaiku”, bet rūpīgi plānosim augstskolu attīstību tā, lai nepazaudētu nevienu savā dzimtenē – Latvijā – studēt gribošu jaunieti!